viss ir laicīgs

Pirmais skābes trips. Bija fucking insane.

Tripoju ar KJ, čūbi, un Sil mūs pieskatīja. Vai nu tāpēc, ka esmu teeny tiny girl vai arī pagadījās lielāka marka, bet apsitos divreiz trakāk par viņiem. Nekas, ko es pirms tam biju lasījusi, mani tam tripam vispār nesagatavoja. Bija tas burning up periods, kad man viss likās ļoti traki un pamazām pazuda izpratne par visprimitīvākajiem jēdzieniem, piemēram, kā darbojas laiks, ka man ir kaut kāda patība un citiem cilvēkiem arī ir patība, cīnījos ar apziņu, ka es varbūt esmu sieviete un tie pārējie ir vīrieši, bet ko tas nozīmē un kā tas darbojas, es nevarēju saprast. Palika arvien trakāk un trakāk, es skatījos kā dīķis vibrē mūzikas ritmā un, pieķērusies Sil, šņukstēju, ķiķināju un murmināju, ka mēs esam ļoti vieglprātīgi ar šo visu apgājušies, ļoti vieglprātīgi gan. Also man bija mugurā gari svārki ar visādiem trippy patterns (in retropect: bad idea), un uz tiem skatoties es nevarēju aptvert, ka man tur apakšā ir kājas, un kā tas vispār darbojas. Ekstremitātes? Wut?

Kamēr puikas skraidīja apkārt priecādamies par to kādi patterni ir uz dēļiem, man viss bija par daudz. Es redzēju, kā vibrē gaiss starp objektiem, līdz ar to, es nevarēju aptvert, ka ir atsevišķi objekti kā tādi nevis viens liels thing, tāpēc bija ļoti creepy pārvietoties. Mēģināju runāt ar Sil, bet nevarēju sekot līdzi nekam, ko viņš teica, visu laiku sanāca kaut kur kinda aizķerties. Nebija jau arī tā, ka varētu parunāt, jo izplūda robeža starp skaņu un fiziskiem/vizuāliem objektiem; šķita, ka vārdus, ko es gribēju teikt, varētu sakošļāt. Bija riktīgs struggle ar laiku, nekādi nevarēju saprast, kā tas ir, ka kaut kas bija pirms tam un ka būs vēl arī kaut kas pēc tam. Mocīja jautājums ''no kurienes?'' as in no kura mirkļa mēs te visi ieradāmies. Atmiņa nestrādāja, bet curiously vienīgie kaut kādi piesaistes punkti, ko es uz atpakaļu varēju attīt, bija iepriekšējie drug experiences. Tā kā viss, uz ko es skatījos, bija klāts ar daudzkrāsainiem vibrējošiem fraktāļiem, šķita, ka visam ir ļoti daudz virsmas, un nebija atšķirības starp skatīšanos un aptaustīšanu (šo es aptvēru vēlāk, kad šīs maņas atkal kļuva atdalītas).

Puikām jau viss kļuva mierīgāk un viņi gribēja doties staigāt uz mežu. Es kaut kā aizgāju ar plikām kājām (nav brīnums, ka es neiedomājos uzvilkt kurpes, ja neaptvēru, ka man ir kājas). Atsvešināti prātoju, cik gan arhetipiski ir tas, ka puikas kaut kur purposefully gribēja doties, kamēr man gribējās pie kāda pieturēties un lai mani pasargā. Neviens mani nepasargāja though, tā nu es mežā sagriezu kāju. Likās jocīgi, ka var nesaprast ne rīta ne vakara, bet sāpes joprojām ir asas. Mocīja dualitātes jautājumi un neskaidrības no sērijas slapjš/sauss, un bieži vien nevarēju atrast to otru pretstatu. Pa visurieni rāpoja krāsaini, pulsējoši thingies.

Šķiet, šis viss ārprāts vilkās kādas 5 stundas. Tikai tad, kad man to bildi atkal sāka līmēt kopā, es vispār varēju sākt domāt, ka es varbūt varētu par šo visu kaut kā tā labi mēģināt justies. Nezinu, vai sanāca. Rezultātā, kad puikas jau aizgāja gulēt, es joprojām biju wide awake, skatījos filmu un tripoju skatoties uz mēreniem crazy patterns. Kopumā laikam kādas 14h sanāca. Nevienā brīdī es nejutos tā, ka es varētu apdomāt kaut kādus fundamentālus dzīves jautājumus, ja nu vienīgi kamēr skatījos Tree of Life. Nedaudz vilšanās par šo, jo tieši uz to es cerēju.

Notes to self for future reference:
_while burning up piesaistīt uzmanību ikdienišķām darbībām, lai neaizietu completely below under.
_darīt to visu daudz maz pazīstamā vietā, lai varētu pārvietoties, kamēr viss ir klāts ar insane trippy fractals.
_nevilkt plandošas, krāsainas drēbes
_darkside un florence and the machine bija laba mūzika
_vienmēr ņemt līdzi skaidrus cilvēkus

1. There is no architecture without action, no architecture without events, no architecture without program.
2. By extension, there is no architecture without violence.

By violence I do not mean the brutality that destroys physical or emotional integrity but a metaphor for the intensity of relationship between individuals and their surrounding spaces.

First, there is the violence that all individuals inflict on spaces by their very presence, by their intrusion into the controlled order of architecture. (...) Bodies carve all sorts of new and unexpected spaces, through fluid or erratic motions. Architecture, then, is only an organism engaged in constant intercourse with users, whose bodies rush against the carefully established rules of architectural thought.

But if bodies violate the purity of architectural spaces, one might rightly wonder about the reverse: the violence inflicted by narrow corridors on large crowds, the symbolic or physical violence of buildings on users. (...) The place your body inhabits is inscribed in your imagination, your unconscious, as a place of possible bliss. Or menace. What if you are forced to abandon your imaginary spatial markings? A torturer wants you, the victim, to regress, because he wants to demean his prey, to make you lose your identity as a subject. Suddenly you have no choice; running away is impossible. The rooms are too small or too big, the ceiling too low or too high. Violence exercised by and through space is spatial torture.

- Bernard Tschumi, excerpts from "Architecture And Disjunction"

-------------------------------------------

that's one way to think about violence. or architecture for that matter.

also, how interesting it would be if space around us was a solid mass, and the bodies of individuals would effortlessly carve paths with their movements. how would streets look then? how would supermarkets, clubs, parks, bedrooms look? there's something very intimate and animal-like about such a thought.