Ciba tevi mīl!

atkal esmu iemaldījusies bodlēra rakstos. vienos dienā labāk kādu treniņmūziku.

a) ja R. pietrūkst sociālās dzīves, lai jau ņem un organizē un padara jūsu dzīvi par ne "sūds uz kociņa" - tā nav tikai tava atbildība

b) ar naudu paliks vieglāk, kad sāksies vairāk apmaksātas stundas bērnudārzā 3os gados vai sliktākajā gadījumā četros - kad skola būs par velti

c) sīkie saslimst un nav viņus iespējams pasargāt no visām slimībām, it īpaši, ja viņiem ir sakarīga sociālā dzīve, kurā viņi satiek citus sīkos, ar laiku slimošanas samazināsies

d) viss pārējais ir galvā un sajūtās, katram ir savi failures, bad days un skeletī skapī, wholesome life is a myth un arī ar to visu paliks nedaudz vieglāk, kad mazais paaugsies, pirmie gadi ir vistrakākie, būs vieglāk

Tam visam taisnība, but I just can't help but think that I am the source of all suckiness and failure, and that I can always do more, ja reiz esmu izvēlējusies šādu dzīvi.

Varu nosūtīt rotājumus, man par daudz un nevajag. Iedod adresi vai vismaz epastu bildēm. Un tu esi lieliska, jūsu bērniņš ir lielisks, un tavs vīrs ari ir lielisks. Pasaki to viņam, un uz kadu brīdi social life neprasīs:)p

P.s.un man ir nevajadzīga egles kāja arī.

Liels paldies par pozitīvismu. Esmu Londonā, so tas būu par tālu sūtīt!

I feel for you and I'm sure you're doing the best you can. ♡

Kad ģimenē ir mazais, tā gandrīz neizbēgami ir krīze, pat ar visu to, ka svētība. Tas ir diezgan tuvu redzēts. Un, jā, kā jau te teikts - mazi bērni visu laiku slimo, tas ir normāli, un tas haoss arī tur neizbēgami ir, ja nav ciema palīdzības, bet drīzāk vēl kādas negācijas. Tas varbūt nepadara neko daudz vieglāku, bet doma ir - tas nav tavs personīgais feils, tas vienkārši ir gandrīz neizbēgams stāvoklis, vismaz pašā sākumā.

No attāluma neko daudz nevar praktiski palīdzēt, bet ja ir vēlēšanās pasūdzēties vai vienkārši parunāties, feel free to drop me a message.

That's the thing, I almost never feel like I am doing the best I can. I am always doing something, but I don't feel like it is remotely best or even decent.

Bet nu es zinu, ka krīzes ir normālas, es tikai nekad nedomāju, ka I would have to deal with this, jo ja viss būtu atkarīgs no manis, es vnk sakostiem zobiem turpinātu rukāt un gaidīt labaakus laikus. Bwet apkārtējiem vienmēr, gan R gan ģimene gan visi pārējie sāk sūzēties par kaut ko, un tad man kaut kā ir jāatbild, un protams ka mana atbilde ir ka es pie visa vainīga.

Te tik daudz jautājumu rodās:
Viņi sūdzās, jo paši ir izdarījuši visu, ko var, un domā, ka tu nenes savu daļu?
Viņi sūdzās tāpēc, ka viņi dalās ar lietām, ko viņi gribētu labāk, un jums ir jārod kopīgi, kā pie "labāk" nonākt?
Par ko viņi īsti sūdzās, un vai viņi tiešām sūdzās?
Tu esi vainīga, jo vienmēr jau ir "mea culpa", ko baznīca lv ir sirsnīgi iedzinusi?
Vai tev ir jājūtās vainīgai tiklīdz kā kāds to sagrib? Vai tev ir drošāk justies vainīgai visu laiku, lai gadījumā kāds nepieķer mirklī, kad nejūties vainīga un par tādu atkal nepadara?
Tev ir pienākums?
Tev ir pienākums justies vainīgai?
Tev ir pienākums lai citi justos vislaik labi?

pirmkārt: ieelpa izelpa
tu taču pati saproti ka instagrams ir sūds, industrija, nereāla nauda un komanda aizkadrā, jo tie cilvēki pelna naudu reklamējot sūdu uz kociņa tādiem cilvēkiem, kas viņus lasa.
pie lielām pārslodzēm depresija nav nekas pārsteidzošs. apsēdies kādā mierīgā brīdī (da kaut vai transportā uz/no darba) un dažas dienas pēc kārtas saraksti visu, ko tu dari ģimenei un bērnam un visu ko dara otrs arī retos darbus ko nevajag bieži un arī to ikdienas ko visi dara reti lai gan vajadzētu. un citas dažas dienas ar pulksteni paseko līdzi cik daudz un ko tu dari laika izteiksmē. objektīvi, bez emocijām nevērtējot tas ir labi vai slikti, telefona rullēšana, blenšana sienā, seriāls, vēlas locīšana, pilnīgi viss pa kategorijām. un kad ir laiks un labs noskaņojums (vai vismaz ne drausmīgs) apsēdies un paanalizē. varbūt vajag kādu sadzīves tehniku, kas atvieglo/pamainīt darīšanas veidu/salādēt saldētavā ēdienus vai to sagataves

jā, tev ir jārūpējas par savu partneri un bērnu. bet arī partnerim ir jāparūpējas par tevi un ir jāuzņemas atbildība par ikdienas lietām, ja tu šobrīd slīksti, tev vajag atbalstu citādāk nogrimsiet visi
un vēl palasi par septiņiem atpūtas veidiem un padomā kā tu ikdienā vari sev tos ieviest, kaut vai pa ceļam lasīt/klausīties mūziku/skatīties seriālu vai filmas, jebko, kas tev der un uzpilda

Paldies par atgādinājumu. Es zinu ka ir sevi jāpiespiež atpūsties visādos mikro-veidos, it is a question of survival.. un darbu dalīšana jā.

Bet I know for sure ka citas sievietes ir spējīgās uztaisīt normālu māju vienas pašas bez palīdzības, kamēr es pamatīgi stragloju. So can't help feeling like I am failing some sort of life exam big time.

Vienmēr jau ir kādas privilēģijas, kas palīdz "uztaisīt normālu māju", un nekad tas nav bez citu palīdzības. Vai nu riktīgi labs raksturs, kas arī pats nerodās, bet tam ir palīdzējuši rasties apstākļi un cilvēki agrāk vai tagad; spēja menedžēt savas emocijas un citu ekspektācijas, kas arī ir prasme. Citiem nemaz emocijas neviļņojas tik ļoti. Ir finansiālas privilēģijas, ir mentālas, ir sociālas. Nu, tev ir grūti, tas skaidrs. Mikro veidi ir labi, es arī cenšos pie tiem turēties, un piedošanas.

uztaisīt māju arī ir stiepjams jēdziens. cik tai mājai kvadrātmetru. kāda sadzīves tehnika (trauku mašīna, veļas žāvētājs, grīdu robots), kādas prasības pret vidi un tīrību (gludina/negludina veļu, vai mājsaimniecībā ir relaksēti vai kāds pedants), kādas vajadzības ikdienā (ķīmiskā tīrītava darba drēbēm vai ar rokām mazgājamas obligāti gludināmas blūzes), cik funkcionāls ir iekārtojums (atvērtais plānojums un vaļēji plaukti vizuāli uztaisa bardaku), vai nāk kalpone. ļoti bieži tiem, kam ir bebis un viss rožaini regulāri pieslēdzas kāds trešais pieaugušais - vecākie bērni/auklīte/vecmāmiņa/kaimiņiene/play-dates ar citu jauno māmiņu u.t.t. kādas ir distances uz/no darba un b/d, pārtiku ved paši vai pērk ar piegādi, brauc pie stūres vai ar sabiedrisko. vai ir viss o.k. ar veselību un cilvēks labi jūtas. liela daļa to skaisto video top mājās un cilvēks strādā no mājām, kas visu loģistiku atvieglo nereāli. var jau, protams, izmest liekās drēbes un štruntus, tas palīdz jo brīvāka māja, bet nepalīdz kārtot atlikušos štruntus. var jau ieteikt jebko, tev pašai jāskatās kas tev der.

man liekas, ka nevis spiest atpūsties, bet mērķtiecīgi ieplānot izpriecas. koncerta biļetes randiņam ar otru pieaugušo, kkāds pasākums visiem kopā ar sīci, da kaut vai pastaiga uz parku vai aizbraukt kaut kur netālu paskatīties rotājumus un padzert tēju no termosa. ieplānot romantisku vakaru/pavadīt laiku divatā kad sīks guļ/īpašāku seksu. ieplānot laiku savam hobijam/vingrošanai/aizbraukt ciemos vienai iedzert tēju, kaut vai kafūzī pasēdēt/uz kino.

un paskatīties kas notiek ar to laiku, kas ir ārpus tiešā darba laika/ceļā uz-no. tas laiks, ko cilvēki nepavada darbā ja viņiem ir ģimene, pieder visai ģimenei. tiesības uz atpūtu un pašrealizāciju ir abiem vecākiem, lai nav tā, ka mātei ir darbs, bērns un vēl māja vienai pašai. un nav diži lielas atšķirības vai tie ir 100% visa vai 60%, ja tas nav pēc abpusējas labprātīgas vienošanās iepriekš atrunāts. mēs bieži aizmirstam konfrontēt vīriešus ar šo skarbo patiesību jo tā ir vienkāršāk, bet tas ir tavs pienākums pašai pret sevi un savu bērnu un jāuzņemas atbildība kā pieaugušam cilvēkam saorganizēt savu dzīvi tā, lai patīkami dzīvot un ir tā kā tev der.
palīdzēt sev realizēt savas vajadzības vari tikai tu pati, jo neviens no malas nevar zināt ka varbūt tev vajag uz divām stundām mājās pabūt pilnīgi vienai pašai. piešausieties, iemanīsieties uz maiņām ieplānojot vai tam, kuram deg iedot to, kas vajadzīgs (nu tur socializēties vai ko) un būsiet i priecīgāki i patīkamāki

ir tāda baigi laba grāmata 6 vīri, kas nepieciešami katrai sievietei, ir vērts palasīt, tur ir tieši par to, ka mainoties attiecībām jāpielāgojas jo pārim ir citas vajadzības