Man tieši nekad nav interesējusi nākotne, bet vienīgā patika vienmēr bijusi pret pagātni. Tagadne pārsvarā kā miglaina putra, viss kaut kas notiek, neko nevar saprast un pārskatīt, bet tad es ieskatos Pagātnē un caur dažām iezīmējušamies trajektorijām vismaz kaut ko no tagad notiekošā var sākt saprast. Pagātnes kontemplācija bezgalīgu fraktāļu tuvinājumos un kompleksitātes tīklos ir veselīgās zāles pret modernā cilvēka tendenci visu aizmirst, justies, it kā pasaule būtu radusies šodien, un visu domāt, analizēt mērīt tikai caur "unikālā Es, es pats, man" prizmu. Šis, vismaz no manas puses, ir viens no retajiem pārmetumiem Vitgenšteinam - jā, vēstures lielā mērā ignorēšana viņam deva labu augsni ģenialitātei, svaigumam un oriģinalitātei, bet, ieskatoties, var redzēt, ka tie 15% līdz pilnībai vēl pietrūkst, caurums, ko viņam būtu palīdzējusi aizlāpīt pagātnes apziņa.

Esamība/tapšana.

Nu jā, viens ir pagātni->tagadni saprast, bet next level ir tagadni->nākotni mainīt, kam jau nepieciešama kaut kāda supersaprašana, kas by definition ir kā nāve - smaga un neatgriezeniski izmainoša. Kuras priekšā tu vai nu iznīksti, vai kļūsti par kaut ko gandrīz citu - jaunu.

Par to laikam šeit arī rakstu, ka man nepatīk šis diskomforts - saprast pagātni līdz tā nogalina (ilūzijas varbūt) un tad jauno sapratnes akmeni sūri un grūti mūrēt nākotnes pils pamatos. Bet no otras puses tas arī ir interesanti un mazliet exhilirating. Bet tas twisted kontrasts!

Jā par Vitgenšteinu, lai cik ģeniāls cilvēks, uzreiz var pateikt, ja viņam kaut kas trūkst.

Taisnība, bieži ir tā, ka īstās kvalitatīva pārlēciena pārmaiņas ir kā šāviens tumsā, bez nekādiem pieņēmumiem un pamatiem un saitēm, vienkārši pārrāvums un - ļoti reti! - ielēkšanā jau kādā jaunā, augstākā kvalitātē. Citādāk, lai kaut ko mainītu, vienalga, kolektīvi, individuāli, visu laiku skatās uz pagātni, un kvantificē un kontemplē, un rēķina un uzskaita faktus un pretargumentus, jo, well, "pagātne", uzkrāta, uzslāņota empīrika, un tad nu mīņājas un minstinās, bet nelec. Then again, es, piemēram, ļoti labi zinu, ka ir daudz šādu vēsturisku precedentu, kur pārmaiņa vienkārši notiek uz dullo, un tad visiem jārēķinās ar jaunajiem apstākļiem, ir iedibināti jauni kritēriji un normas šķietami ex nihilo, un, re, šī apziņa un uzskaite pati jau kļūst par kārtējo vēsturisko faktu, kas noteiktā situācijā, kad visi apkārt gaudo, saka vai nu "nestrēb karstu!" vai tomēr "jā, beidzot, visas zīmes rāda, ka šis ir tas brīdis, kad jālec tumsā."

Jā, ta ir. Man arī visi vislabākie garstāvokļi un garīgās pārmaiņas rodas kā tāda negaidīta, jauna emerģence, kā ieniršana tumsā, teju laika izzušana, tad izniršana citādam-jaunam, un tad pasaulei vienkārši jārēķinās, kā saki.

Bet, kurš pierādīs, kā šādi uz 'dullo', nav iepriekšēja rūpīga vēstures/pagātnes akumulācija, kas tad reiz katalizē šo it kā 'negaidīto' pārlēcienu? Respektīvi, es strīdos pretī idejai, ka var nebūt kauzācija, ka ir pārrāvums. Manuprāt, ir neredzama kauzācija, īpatnējs turpinājums. Bet ei tu sazini, Dievs zina, kā ir īstenībā.

Es vienkārši spriežu pēc analoģijas ar Jēzus satikšanas momentu, tikai nezinu, vai to var ēc tam vispārināt uz dažādām citām pieredzēm un dzīves sfērām.
Proti, Jēzus ir patiesība, dzīvība, utt, viņš ir kas tiešām jauns, pavisam jaunais, kas ienācis pasaulīgajā laika plūdumā, jā, par viņu it kā ir runāt, ir sludināts jau ilgu laiku pirms tam, bet nav īsti skaidrs, kas un kāds tieši būs mesija, pasaules glābējs. Un tad iedomājies sevi vienlaicības situācijā ar Jēzu, vienalga, it kā inkarnācija būtu notikusi šajos laikos vai it kā atrastos pirms 2000 gadiem Izraēlā, un te, tepat blakus, it kāds, kurš it kā izdzen dēmonus, dziedina slimos, piedod un atlaiž grēkus ar visaugstāko autoritāti, saka, ka ir ceļš, patiesība, dzīvība un ka ticēt viņam nozīmē iemantot mūžīgo dzīvību, un ka viņš ir gaisma, kas spīd tumsā. Un ja es tiešām noticu šim cilvēkam, atzīstu, ka viņš ir Dieva dēls, apsolītais mesija, pasaules glābējs, elles, velna un nāves satriecējs - tad nekāda vēsturiska akumulācija, pat ne visus civilizāciju faktu zināšana man nesniegtu drošticamību totālas zināšanas līmenī, ka viņš ir tas, ko viņš saka - dzīvais Dievs cilvēka-kalpa veidolā, kas staigā pa zemes virsu. Šis tiešām var būt tikai šāviens tumsā, tur nav nekādu vēsturisko kruķu, "šis jau ir bijis".

Bet tas ir Jēzus gadījumā, kas zin, kā ir citur, lai gan, vismaz man, joprojām jautājums paliek atvērts, vai maz ir tādi gadījumi, kad kvantitatīva akumulācija dabiski pāriet kvalitatīvi jaunā līmenī.

Bet vai tad Jēzus atnākšanu neparedzēja un nesludināja? Lūk, es neesmu teju neko vispār lasījusi no Vecās Derības, bet tagad tieši kā klausos viena mācītāja lekcijas, un viņš tur visu laiku to saka. Kā visi (ticīgie) aktīvi gaidīja Jēzu, ka viņam nupat nupat ir jānāk, un tad Jēzus atnāca! Tātad tā ir sava veida akumulācija, ne?

Protams, tā grandiozitāte un pati kavalitatīvā spozme ir kas nepieredzēts un nekvantificējams, bet vai tā nav vienmēr, ka prāta līmenī viss šķiet diezgan plūstošs un paredzams, vai vismas iedomājams by imagination, no hard borders, kamēr fiziskajā / ār-pasaules līmenī fenomeni bieži šķiet ārkārtēji, spēji, dramatiski, tiešām maņu līmenī 'neaptverami / neiedomājami'.

Jā, Jēzu pasludina gandrīz vai uzreiz pēc grēkā krišanas un visa vecā derība ir pilna ar norādēm uz gaidāmo mesiju. Taču ir kāda nianse - ja reiz pat daudzi rakstos viskolotākie jūdi, pat ar visām zīmēm un brīnumiem, tomēr viņu izsmēja, nolādēja un sita krustā kā zaimotāju un noziedznieku, savukārt citi nejūdi, grieķi un romieši, pat neko nezinot par veco derību un jūdu dzīves niansēm un vēsturi, nāca pie Jēzus un ticēja viņam, manuprāt, ir kāds paradokss. Vienuviet Jēzus saka:

"Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību. No cilvēkiem Es godu nepieņemu. Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos. Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit. Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva? Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Jums ir savs apsūdzētājs, Mozus, uz ko jūs esat likuši savu cerību. Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?""

- kur nu vēl skaidrāk par šo tēmu? Man šķiet, te parādās, ka jau vecā derība vien nav kaut kādu "vēsturisku faktu" un akumulācijas līmenī. Vai, piemēram, atkal vienlaicības situācija - teorētiski, redzot visus brīnumus un zīmes, jebkuram neitrālam un objektīvam novērotājam, kas kaut cik zina, par ko ir runa, ko runā tautā, kas teikts rakstos, vajadzēja secināt un justified true belief līmenī konstatēt, ka Jēzus ir dzīvā Dieva dēls. Bet bija tie, kuri redzēja brīnumu, un ticēja, bet bija arī tie, kuri redzēja brīnumu, un neticēja - explained it away. Tā, ka vismaz Jēzus gadījumā. manuprāt, par akumulāciju nevar būt ne runas. T.i., jā, vienā grāmatā ir teikts, ka mesija ir gaidāms un būs x,y, z pazīmes. Bet nav skaidri teikts un ar vairākiem vēsturiskiem precedentiem demonstrēts, ka tieši š i s konkrētais cilvēks konkrētā vietā un laikā tiešām ir mesija. Lieta jau tāda - un to atzīst pat antīkie pagāni (piem., Augustīns) , kuri sākotnēji raukuši degunu pret senajiem tekstiem - Jēzus jau ir tas, kurš atslēdz un skaidro veco derību, tas ir a posteriori, pirms tam ir tikai miglaini apveidi, nojautas, plīvurs, Jēzus šo plīvuru noņem.

Bet vai tad nepietiek ar to, ka rakstos bija teikts, ka mesija būs? Es pat nezinu īstenībā par kādu mesiju viņi runāja, vai viņi zināja, ka tas būs pats Dievs? Bet ja tā bija rakstīts, tad vai vienkārši nav tā, ka vārdu sakot, akumulācija notika, bet tikai rakstos nevis cilvēku apziņā? Un tad konkrēta cilvēka pareģošana jau ir tikai nianses, pats fakts ka nāks mesija - Dieva dēls ir svarīga.

Varbūt šis vienkārši ir tas par ko es teicu jau, ka teorētiski cilvēks "it kā" zina un readz, bet viņš nesaprot. Nu kā Jēzus saka - skatās virsū bet neredz. Saprot tikai kādā basic, paviršā līmenī, kas bieži ir cilvēka paša iedomas, kamēr apakšā ir dzīles patiesības un aktualitātes. Tāpat arī jebkas, kas dzīvē notiek, šķiet neparedzēts un uz dullo tikai tad, ja cilvēks ir tikai pavirši vai nemaz redzējis likumsakarības, kas pie notikuma noved. Varbūt tāpēc tev patīk pagātne, jo tās ir neizsmeļamas likumsakarību dzīles.

Jā, bet Dievs, un sevišķi Diev-cilvēks Jēzus pavisam noteikti nav nekāda likumsakarība vai abstrakts metafizisks princips, ko var "nolasīt", atskatoties uz cilvēces vēsturi. Tā ir Jord.Pet. jungiānisma problēma - eternal recurrence of the same - visas dažādās krāsas un attīstību virknes viņi ieliek pāris spēcīgos it kā universālos arhetipos, un tad - voilā, viss ir ēna, varoņmīts, nokāpšana pazemē vai pašidentifikācijas psihiskie mehānismi, kuri viskaut kur izspēlējas, kā LV teica boļševiki "nacionāli (proti, partikulāri) pēc formas, bet universāli (vispārcilvēciski psihiski) pēc satura".
Es tieši tāpēc esmu nesatricināmi padevies kristietībai, jo tajā es nenolasu nekādu vispārēju likumsakarību vai paralēli, vai analoģiju ir kaut kādu cilvēka vai cilvēces kā tādas metafizisko pasaulē iemestības drāmu utml. Jēzus ir tieši lūzums "dabiskajā lietu gaitā" jeb lielajās likumsakarību līnijās. Jo pēc visām likumsakarībām cilvēks ir nolemts, zudis, iemests, kritis, aptraipījies, determinēts bezgalīgi no jauna un jauna atkārtot savas kļūdas, slaktēt, dusmoties, pēc tam just vainu un mēģināt kaut kā kaut ko upurēt kaut kam, lai atpirktos no tās nepanesamās sajūtas. Bet Jēzus šo dabisko, bezmaz universālo likumsakarību salauž.

Nu jā, būtībā, šķiet aplami teikt, ka Jēzu kaut viens cilvēks varēja izecināt vai iztēloties, pirms viņa atnākšanas. Vai varbūt pat uzrakstīt ar vārdiem rakstos. Es varbūt to pat tikai domāju tā, ka viņš bija Dievam likumsakarīgs, jo Dievs viņu bija paredzējis.

Tādā ziņā, ka Dieva paša visaptverošā sapratne un zināšana, ārpus laika, ārpus telpas, un tapat arī tajos, virmo virs Zemes un starp cilvēkiem un cilvēkos, tāpēc viss, kas notiek ar cilvēku, viss kas notiek uz Zemes ir liumsakarīgs Dievam. Cilvēkam tas izskatās kā lūzums vai savāda elektronu pārlekšana jaunā līmenī, bet Dievam tā ir nosacītība.

Man ir prieks, ka tu esi nesatricināmi padevies kristietībai, mani satrauca tava interese par / konflikts ar pagānismu.

Jo Dievs redz visu vēsturi, turklāt pats vai nu tieši (active causation) vai netieši (permitting, letting to be) ir vēstures autors, kamēr mēs esam vienā vēstures punktā un redzam tikai nelielo apkārtējo pleķi un pāris pēdas, kuras ved uz šo pleķi. Modernā zinātne, kas pretendē uz totļo pārskatu par visu notiekošo "dabisko procesu" pagātni un nākotni pretendē uz dievišķo perspektīvu, acij un spekulācijai (jo kā lai savādāk nosauc indukciju) ietiecos gēnu un pat matērijas vēsturē, turklāt nosakot aptuveno laikposmu, kad mūsu zeme vai pat saulessistēma izbegigsies. Cik apbrīnojami, cik naivi. Tiesa, nevar noliegt, ka tā ir ievērojama Dieva dota cilvēka prāta un novērojumu spēja, kuru, tiesa, gan, cilvēks reti izmanto pareizi. Jo - ja ir pieļauts, ka mēs aptuveni saskatām atomu saskaldīšanos un šūnu vēsturi, tad ir ar nolūku, lai mēs tajā visā saskatītu vēstures patieso autoru un viņa trademarku.

Interese jau neparedz apstiprināšanu. Visu cilvēces vēsturi var izstāstīt kā dažādu herēžu un maldu, un pašapmānu un elkdievību vēsturi, un šo variāciju apcere un analīze tieši gaismēnās palīdz izcelt patiesības skaidrību un gaišumu.