03 March 2019 @ 04:18 pm
 
Man vienmēr ir bijusi izteikta nepatika pret pagātni, tāpēc, ka viņu nevar mainīt. Savukārt dažas reizes, kad esmu devīgā garstāvoklī, es iztēlojos, ka var gan mainīt, un aktīvi ap un ar to darboties tik daudz, cik atļauj tai pasvītrot tagadni. Nu un no tagadnes izriet visa bezgalība trejdeviņos vektoriņos.

Tāpēc, domājot par nāvi. Lai arī tas, cik spēji apraujas laiks un visa nepasacītā un neizdarītā un nepieredzētā bezgalība vēl priekšā un, galvenais, pats neatkārtojamais, neaizvietojamais, neprecendentētais fiziskums pasaules miesā (kā gabals tiek izrauts), visam stāv pāri nosacītība. Naids pret pagātni, ka to nevar mainīt, bet sāpīgi atjauninoša apziņa, ka to var mainīt tik daudz, cik tev gribas manīt tās impaktu uz un mainīt savu apziņu par tagadni, kas veido nākotnes iespējas un visu turpmāko bezgalību visiem kopā.
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on March 4th, 2019 - 05:30 pm
Bet vai tad Jēzus atnākšanu neparedzēja un nesludināja? Lūk, es neesmu teju neko vispār lasījusi no Vecās Derības, bet tagad tieši kā klausos viena mācītāja lekcijas, un viņš tur visu laiku to saka. Kā visi (ticīgie) aktīvi gaidīja Jēzu, ka viņam nupat nupat ir jānāk, un tad Jēzus atnāca! Tātad tā ir sava veida akumulācija, ne?

Protams, tā grandiozitāte un pati kavalitatīvā spozme ir kas nepieredzēts un nekvantificējams, bet vai tā nav vienmēr, ka prāta līmenī viss šķiet diezgan plūstošs un paredzams, vai vismas iedomājams by imagination, no hard borders, kamēr fiziskajā / ār-pasaules līmenī fenomeni bieži šķiet ārkārtēji, spēji, dramatiski, tiešām maņu līmenī 'neaptverami / neiedomājami'.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis2 on March 4th, 2019 - 06:35 pm
Jā, Jēzu pasludina gandrīz vai uzreiz pēc grēkā krišanas un visa vecā derība ir pilna ar norādēm uz gaidāmo mesiju. Taču ir kāda nianse - ja reiz pat daudzi rakstos viskolotākie jūdi, pat ar visām zīmēm un brīnumiem, tomēr viņu izsmēja, nolādēja un sita krustā kā zaimotāju un noziedznieku, savukārt citi nejūdi, grieķi un romieši, pat neko nezinot par veco derību un jūdu dzīves niansēm un vēsturi, nāca pie Jēzus un ticēja viņam, manuprāt, ir kāds paradokss. Vienuviet Jēzus saka:

"Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību. No cilvēkiem Es godu nepieņemu. Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos. Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit. Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva? Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Jums ir savs apsūdzētājs, Mozus, uz ko jūs esat likuši savu cerību. Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?""

- kur nu vēl skaidrāk par šo tēmu? Man šķiet, te parādās, ka jau vecā derība vien nav kaut kādu "vēsturisku faktu" un akumulācijas līmenī. Vai, piemēram, atkal vienlaicības situācija - teorētiski, redzot visus brīnumus un zīmes, jebkuram neitrālam un objektīvam novērotājam, kas kaut cik zina, par ko ir runa, ko runā tautā, kas teikts rakstos, vajadzēja secināt un justified true belief līmenī konstatēt, ka Jēzus ir dzīvā Dieva dēls. Bet bija tie, kuri redzēja brīnumu, un ticēja, bet bija arī tie, kuri redzēja brīnumu, un neticēja - explained it away. Tā, ka vismaz Jēzus gadījumā. manuprāt, par akumulāciju nevar būt ne runas. T.i., jā, vienā grāmatā ir teikts, ka mesija ir gaidāms un būs x,y, z pazīmes. Bet nav skaidri teikts un ar vairākiem vēsturiskiem precedentiem demonstrēts, ka tieši š i s konkrētais cilvēks konkrētā vietā un laikā tiešām ir mesija. Lieta jau tāda - un to atzīst pat antīkie pagāni (piem., Augustīns) , kuri sākotnēji raukuši degunu pret senajiem tekstiem - Jēzus jau ir tas, kurš atslēdz un skaidro veco derību, tas ir a posteriori, pirms tam ir tikai miglaini apveidi, nojautas, plīvurs, Jēzus šo plīvuru noņem.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 4th, 2019 - 07:31 pm
Bet vai tad nepietiek ar to, ka rakstos bija teikts, ka mesija būs? Es pat nezinu īstenībā par kādu mesiju viņi runāja, vai viņi zināja, ka tas būs pats Dievs? Bet ja tā bija rakstīts, tad vai vienkārši nav tā, ka vārdu sakot, akumulācija notika, bet tikai rakstos nevis cilvēku apziņā? Un tad konkrēta cilvēka pareģošana jau ir tikai nianses, pats fakts ka nāks mesija - Dieva dēls ir svarīga.

Varbūt šis vienkārši ir tas par ko es teicu jau, ka teorētiski cilvēks "it kā" zina un readz, bet viņš nesaprot. Nu kā Jēzus saka - skatās virsū bet neredz. Saprot tikai kādā basic, paviršā līmenī, kas bieži ir cilvēka paša iedomas, kamēr apakšā ir dzīles patiesības un aktualitātes. Tāpat arī jebkas, kas dzīvē notiek, šķiet neparedzēts un uz dullo tikai tad, ja cilvēks ir tikai pavirši vai nemaz redzējis likumsakarības, kas pie notikuma noved. Varbūt tāpēc tev patīk pagātne, jo tās ir neizsmeļamas likumsakarību dzīles.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis2 on March 5th, 2019 - 12:49 am
Jā, bet Dievs, un sevišķi Diev-cilvēks Jēzus pavisam noteikti nav nekāda likumsakarība vai abstrakts metafizisks princips, ko var "nolasīt", atskatoties uz cilvēces vēsturi. Tā ir Jord.Pet. jungiānisma problēma - eternal recurrence of the same - visas dažādās krāsas un attīstību virknes viņi ieliek pāris spēcīgos it kā universālos arhetipos, un tad - voilā, viss ir ēna, varoņmīts, nokāpšana pazemē vai pašidentifikācijas psihiskie mehānismi, kuri viskaut kur izspēlējas, kā LV teica boļševiki "nacionāli (proti, partikulāri) pēc formas, bet universāli (vispārcilvēciski psihiski) pēc satura".
Es tieši tāpēc esmu nesatricināmi padevies kristietībai, jo tajā es nenolasu nekādu vispārēju likumsakarību vai paralēli, vai analoģiju ir kaut kādu cilvēka vai cilvēces kā tādas metafizisko pasaulē iemestības drāmu utml. Jēzus ir tieši lūzums "dabiskajā lietu gaitā" jeb lielajās likumsakarību līnijās. Jo pēc visām likumsakarībām cilvēks ir nolemts, zudis, iemests, kritis, aptraipījies, determinēts bezgalīgi no jauna un jauna atkārtot savas kļūdas, slaktēt, dusmoties, pēc tam just vainu un mēģināt kaut kā kaut ko upurēt kaut kam, lai atpirktos no tās nepanesamās sajūtas. Bet Jēzus šo dabisko, bezmaz universālo likumsakarību salauž.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 5th, 2019 - 01:00 am
Nu jā, būtībā, šķiet aplami teikt, ka Jēzu kaut viens cilvēks varēja izecināt vai iztēloties, pirms viņa atnākšanas. Vai varbūt pat uzrakstīt ar vārdiem rakstos. Es varbūt to pat tikai domāju tā, ka viņš bija Dievam likumsakarīgs, jo Dievs viņu bija paredzējis.

Tādā ziņā, ka Dieva paša visaptverošā sapratne un zināšana, ārpus laika, ārpus telpas, un tapat arī tajos, virmo virs Zemes un starp cilvēkiem un cilvēkos, tāpēc viss, kas notiek ar cilvēku, viss kas notiek uz Zemes ir liumsakarīgs Dievam. Cilvēkam tas izskatās kā lūzums vai savāda elektronu pārlekšana jaunā līmenī, bet Dievam tā ir nosacītība.

Man ir prieks, ka tu esi nesatricināmi padevies kristietībai, mani satrauca tava interese par / konflikts ar pagānismu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis2 on March 5th, 2019 - 01:09 pm
Jo Dievs redz visu vēsturi, turklāt pats vai nu tieši (active causation) vai netieši (permitting, letting to be) ir vēstures autors, kamēr mēs esam vienā vēstures punktā un redzam tikai nelielo apkārtējo pleķi un pāris pēdas, kuras ved uz šo pleķi. Modernā zinātne, kas pretendē uz totļo pārskatu par visu notiekošo "dabisko procesu" pagātni un nākotni pretendē uz dievišķo perspektīvu, acij un spekulācijai (jo kā lai savādāk nosauc indukciju) ietiecos gēnu un pat matērijas vēsturē, turklāt nosakot aptuveno laikposmu, kad mūsu zeme vai pat saulessistēma izbegigsies. Cik apbrīnojami, cik naivi. Tiesa, nevar noliegt, ka tā ir ievērojama Dieva dota cilvēka prāta un novērojumu spēja, kuru, tiesa, gan, cilvēks reti izmanto pareizi. Jo - ja ir pieļauts, ka mēs aptuveni saskatām atomu saskaldīšanos un šūnu vēsturi, tad ir ar nolūku, lai mēs tajā visā saskatītu vēstures patieso autoru un viņa trademarku.

Interese jau neparedz apstiprināšanu. Visu cilvēces vēsturi var izstāstīt kā dažādu herēžu un maldu, un pašapmānu un elkdievību vēsturi, un šo variāciju apcere un analīze tieši gaismēnās palīdz izcelt patiesības skaidrību un gaišumu.
(Reply) (Parent) (Link)