Jo Dievs redz visu vēsturi, turklāt pats vai nu tieši (active causation) vai netieši (permitting, letting to be) ir vēstures autors, kamēr mēs esam vienā vēstures punktā un redzam tikai nelielo apkārtējo pleķi un pāris pēdas, kuras ved uz šo pleķi. Modernā zinātne, kas pretendē uz totļo pārskatu par visu notiekošo "dabisko procesu" pagātni un nākotni pretendē uz dievišķo perspektīvu, acij un spekulācijai (jo kā lai savādāk nosauc indukciju) ietiecos gēnu un pat matērijas vēsturē, turklāt nosakot aptuveno laikposmu, kad mūsu zeme vai pat saulessistēma izbegigsies. Cik apbrīnojami, cik naivi. Tiesa, nevar noliegt, ka tā ir ievērojama Dieva dota cilvēka prāta un novērojumu spēja, kuru, tiesa, gan, cilvēks reti izmanto pareizi. Jo - ja ir pieļauts, ka mēs aptuveni saskatām atomu saskaldīšanos un šūnu vēsturi, tad ir ar nolūku, lai mēs tajā visā saskatītu vēstures patieso autoru un viņa trademarku.

Interese jau neparedz apstiprināšanu. Visu cilvēces vēsturi var izstāstīt kā dažādu herēžu un maldu, un pašapmānu un elkdievību vēsturi, un šo variāciju apcere un analīze tieši gaismēnās palīdz izcelt patiesības skaidrību un gaišumu.