Bet vai tad nepietiek ar to, ka rakstos bija teikts, ka mesija būs? Es pat nezinu īstenībā par kādu mesiju viņi runāja, vai viņi zināja, ka tas būs pats Dievs? Bet ja tā bija rakstīts, tad vai vienkārši nav tā, ka vārdu sakot, akumulācija notika, bet tikai rakstos nevis cilvēku apziņā? Un tad konkrēta cilvēka pareģošana jau ir tikai nianses, pats fakts ka nāks mesija - Dieva dēls ir svarīga.

Varbūt šis vienkārši ir tas par ko es teicu jau, ka teorētiski cilvēks "it kā" zina un readz, bet viņš nesaprot. Nu kā Jēzus saka - skatās virsū bet neredz. Saprot tikai kādā basic, paviršā līmenī, kas bieži ir cilvēka paša iedomas, kamēr apakšā ir dzīles patiesības un aktualitātes. Tāpat arī jebkas, kas dzīvē notiek, šķiet neparedzēts un uz dullo tikai tad, ja cilvēks ir tikai pavirši vai nemaz redzējis likumsakarības, kas pie notikuma noved. Varbūt tāpēc tev patīk pagātne, jo tās ir neizsmeļamas likumsakarību dzīles.

Jā, bet Dievs, un sevišķi Diev-cilvēks Jēzus pavisam noteikti nav nekāda likumsakarība vai abstrakts metafizisks princips, ko var "nolasīt", atskatoties uz cilvēces vēsturi. Tā ir Jord.Pet. jungiānisma problēma - eternal recurrence of the same - visas dažādās krāsas un attīstību virknes viņi ieliek pāris spēcīgos it kā universālos arhetipos, un tad - voilā, viss ir ēna, varoņmīts, nokāpšana pazemē vai pašidentifikācijas psihiskie mehānismi, kuri viskaut kur izspēlējas, kā LV teica boļševiki "nacionāli (proti, partikulāri) pēc formas, bet universāli (vispārcilvēciski psihiski) pēc satura".
Es tieši tāpēc esmu nesatricināmi padevies kristietībai, jo tajā es nenolasu nekādu vispārēju likumsakarību vai paralēli, vai analoģiju ir kaut kādu cilvēka vai cilvēces kā tādas metafizisko pasaulē iemestības drāmu utml. Jēzus ir tieši lūzums "dabiskajā lietu gaitā" jeb lielajās likumsakarību līnijās. Jo pēc visām likumsakarībām cilvēks ir nolemts, zudis, iemests, kritis, aptraipījies, determinēts bezgalīgi no jauna un jauna atkārtot savas kļūdas, slaktēt, dusmoties, pēc tam just vainu un mēģināt kaut kā kaut ko upurēt kaut kam, lai atpirktos no tās nepanesamās sajūtas. Bet Jēzus šo dabisko, bezmaz universālo likumsakarību salauž.

Nu jā, būtībā, šķiet aplami teikt, ka Jēzu kaut viens cilvēks varēja izecināt vai iztēloties, pirms viņa atnākšanas. Vai varbūt pat uzrakstīt ar vārdiem rakstos. Es varbūt to pat tikai domāju tā, ka viņš bija Dievam likumsakarīgs, jo Dievs viņu bija paredzējis.

Tādā ziņā, ka Dieva paša visaptverošā sapratne un zināšana, ārpus laika, ārpus telpas, un tapat arī tajos, virmo virs Zemes un starp cilvēkiem un cilvēkos, tāpēc viss, kas notiek ar cilvēku, viss kas notiek uz Zemes ir liumsakarīgs Dievam. Cilvēkam tas izskatās kā lūzums vai savāda elektronu pārlekšana jaunā līmenī, bet Dievam tā ir nosacītība.

Man ir prieks, ka tu esi nesatricināmi padevies kristietībai, mani satrauca tava interese par / konflikts ar pagānismu.

Jo Dievs redz visu vēsturi, turklāt pats vai nu tieši (active causation) vai netieši (permitting, letting to be) ir vēstures autors, kamēr mēs esam vienā vēstures punktā un redzam tikai nelielo apkārtējo pleķi un pāris pēdas, kuras ved uz šo pleķi. Modernā zinātne, kas pretendē uz totļo pārskatu par visu notiekošo "dabisko procesu" pagātni un nākotni pretendē uz dievišķo perspektīvu, acij un spekulācijai (jo kā lai savādāk nosauc indukciju) ietiecos gēnu un pat matērijas vēsturē, turklāt nosakot aptuveno laikposmu, kad mūsu zeme vai pat saulessistēma izbegigsies. Cik apbrīnojami, cik naivi. Tiesa, nevar noliegt, ka tā ir ievērojama Dieva dota cilvēka prāta un novērojumu spēja, kuru, tiesa, gan, cilvēks reti izmanto pareizi. Jo - ja ir pieļauts, ka mēs aptuveni saskatām atomu saskaldīšanos un šūnu vēsturi, tad ir ar nolūku, lai mēs tajā visā saskatītu vēstures patieso autoru un viņa trademarku.

Interese jau neparedz apstiprināšanu. Visu cilvēces vēsturi var izstāstīt kā dažādu herēžu un maldu, un pašapmānu un elkdievību vēsturi, un šo variāciju apcere un analīze tieši gaismēnās palīdz izcelt patiesības skaidrību un gaišumu.