Jā, bet Dievs, un sevišķi Diev-cilvēks Jēzus pavisam noteikti nav nekāda likumsakarība vai abstrakts metafizisks princips, ko var "nolasīt", atskatoties uz cilvēces vēsturi. Tā ir Jord.Pet. jungiānisma problēma - eternal recurrence of the same - visas dažādās krāsas un attīstību virknes viņi ieliek pāris spēcīgos it kā universālos arhetipos, un tad - voilā, viss ir ēna, varoņmīts, nokāpšana pazemē vai pašidentifikācijas psihiskie mehānismi, kuri viskaut kur izspēlējas, kā LV teica boļševiki "nacionāli (proti, partikulāri) pēc formas, bet universāli (vispārcilvēciski psihiski) pēc satura".
Es tieši tāpēc esmu nesatricināmi padevies kristietībai, jo tajā es nenolasu nekādu vispārēju likumsakarību vai paralēli, vai analoģiju ir kaut kādu cilvēka vai cilvēces kā tādas metafizisko pasaulē iemestības drāmu utml. Jēzus ir tieši lūzums "dabiskajā lietu gaitā" jeb lielajās likumsakarību līnijās. Jo pēc visām likumsakarībām cilvēks ir nolemts, zudis, iemests, kritis, aptraipījies, determinēts bezgalīgi no jauna un jauna atkārtot savas kļūdas, slaktēt, dusmoties, pēc tam just vainu un mēģināt kaut kā kaut ko upurēt kaut kam, lai atpirktos no tās nepanesamās sajūtas. Bet Jēzus šo dabisko, bezmaz universālo likumsakarību salauž.