Jā, ta ir. Man arī visi vislabākie garstāvokļi un garīgās pārmaiņas rodas kā tāda negaidīta, jauna emerģence, kā ieniršana tumsā, teju laika izzušana, tad izniršana citādam-jaunam, un tad pasaulei vienkārši jārēķinās, kā saki.

Bet, kurš pierādīs, kā šādi uz 'dullo', nav iepriekšēja rūpīga vēstures/pagātnes akumulācija, kas tad reiz katalizē šo it kā 'negaidīto' pārlēcienu? Respektīvi, es strīdos pretī idejai, ka var nebūt kauzācija, ka ir pārrāvums. Manuprāt, ir neredzama kauzācija, īpatnējs turpinājums. Bet ei tu sazini, Dievs zina, kā ir īstenībā.