Taisnība, bieži ir tā, ka īstās kvalitatīva pārlēciena pārmaiņas ir kā šāviens tumsā, bez nekādiem pieņēmumiem un pamatiem un saitēm, vienkārši pārrāvums un - ļoti reti! - ielēkšanā jau kādā jaunā, augstākā kvalitātē. Citādāk, lai kaut ko mainītu, vienalga, kolektīvi, individuāli, visu laiku skatās uz pagātni, un kvantificē un kontemplē, un rēķina un uzskaita faktus un pretargumentus, jo, well, "pagātne", uzkrāta, uzslāņota empīrika, un tad nu mīņājas un minstinās, bet nelec. Then again, es, piemēram, ļoti labi zinu, ka ir daudz šādu vēsturisku precedentu, kur pārmaiņa vienkārši notiek uz dullo, un tad visiem jārēķinās ar jaunajiem apstākļiem, ir iedibināti jauni kritēriji un normas šķietami ex nihilo, un, re, šī apziņa un uzskaite pati jau kļūst par kārtējo vēsturisko faktu, kas noteiktā situācijā, kad visi apkārt gaudo, saka vai nu "nestrēb karstu!" vai tomēr "jā, beidzot, visas zīmes rāda, ka šis ir tas brīdis, kad jālec tumsā."