Es vienkārši spriežu pēc analoģijas ar Jēzus satikšanas momentu, tikai nezinu, vai to var ēc tam vispārināt uz dažādām citām pieredzēm un dzīves sfērām.
Proti, Jēzus ir patiesība, dzīvība, utt, viņš ir kas tiešām jauns, pavisam jaunais, kas ienācis pasaulīgajā laika plūdumā, jā, par viņu it kā ir runāt, ir sludināts jau ilgu laiku pirms tam, bet nav īsti skaidrs, kas un kāds tieši būs mesija, pasaules glābējs. Un tad iedomājies sevi vienlaicības situācijā ar Jēzu, vienalga, it kā inkarnācija būtu notikusi šajos laikos vai it kā atrastos pirms 2000 gadiem Izraēlā, un te, tepat blakus, it kāds, kurš it kā izdzen dēmonus, dziedina slimos, piedod un atlaiž grēkus ar visaugstāko autoritāti, saka, ka ir ceļš, patiesība, dzīvība un ka ticēt viņam nozīmē iemantot mūžīgo dzīvību, un ka viņš ir gaisma, kas spīd tumsā. Un ja es tiešām noticu šim cilvēkam, atzīstu, ka viņš ir Dieva dēls, apsolītais mesija, pasaules glābējs, elles, velna un nāves satriecējs - tad nekāda vēsturiska akumulācija, pat ne visus civilizāciju faktu zināšana man nesniegtu drošticamību totālas zināšanas līmenī, ka viņš ir tas, ko viņš saka - dzīvais Dievs cilvēka-kalpa veidolā, kas staigā pa zemes virsu. Šis tiešām var būt tikai šāviens tumsā, tur nav nekādu vēsturisko kruķu, "šis jau ir bijis".

Bet tas ir Jēzus gadījumā, kas zin, kā ir citur, lai gan, vismaz man, joprojām jautājums paliek atvērts, vai maz ir tādi gadījumi, kad kvantitatīva akumulācija dabiski pāriet kvalitatīvi jaunā līmenī.