Man tieši nekad nav interesējusi nākotne, bet vienīgā patika vienmēr bijusi pret pagātni. Tagadne pārsvarā kā miglaina putra, viss kaut kas notiek, neko nevar saprast un pārskatīt, bet tad es ieskatos Pagātnē un caur dažām iezīmējušamies trajektorijām vismaz kaut ko no tagad notiekošā var sākt saprast. Pagātnes kontemplācija bezgalīgu fraktāļu tuvinājumos un kompleksitātes tīklos ir veselīgās zāles pret modernā cilvēka tendenci visu aizmirst, justies, it kā pasaule būtu radusies šodien, un visu domāt, analizēt mērīt tikai caur "unikālā Es, es pats, man" prizmu. Šis, vismaz no manas puses, ir viens no retajiem pārmetumiem Vitgenšteinam - jā, vēstures lielā mērā ignorēšana viņam deva labu augsni ģenialitātei, svaigumam un oriģinalitātei, bet, ieskatoties, var redzēt, ka tie 15% līdz pilnībai vēl pietrūkst, caurums, ko viņam būtu palīdzējusi aizlāpīt pagātnes apziņa.

Esamība/tapšana.