Arī mans jaunais hobijs būs, kā izkāmējušam vilciņam nolūrēt Black Museum cienīgus kauliņus un tos pienest šajai sagrabējušo relikviju izbērtuvei. Mans pirmais eksponāts, rather exquisite if I may, ir sekojošais teikums: "Focus on personal responsibility is “naive” and an example of “victim blaming”; we must avoid naively just focusing on ‘personal responsibility’ and ‘individual choices’."

Šorīt no The Thinkpol Guardian:

*

Matt Hancock, Secretary of State for Health and Social Care, has triggered a row after urging people to take greater responsibility for their own health to tackle the rising toll of illness from diseases such as cancer and obesity: “Prevention is also about ensuring that people take greater responsibility for managing their own health. It’s about people choosing to look after themselves better, staying active and stopping smoking. Making better choices by limiting alcohol, sugar, salt and fat.”

However, one leading public health doctor, Simon Capewell, a professor of public health and policy at Liverpool University, said Hancock’s focus on personal responsibility was “naive” and an example of “victim blaming”: “We must recognise the huge power of our lived environment, and avoid naively just focusing on ‘personal responsibility’ and ‘individual choices’. People do not ‘choose’ obesity or diabetes or cancer. They have just been overwhelmed by a toxic environment.”

*

Cik iedvesmojoši ir cilvēkam šo lasīt. Prātā momentāni tiek uzburta uzmundrinoša ainava, kur viņš kopā ar pārējiem biedriem iekūst pelēcīgi lašrozā masā, kas inerti plūst un blīst un plūst un pūst, un varbūt izdod kādu vāru vaimanu vai purkšķi, dzīve ir laba. Tomēr laime strauji tiek satricināta, jo kāds mēsnessērdzīgais ķecerīgā delīrijā sāk klaigāt fantastisku murgus par to, kā masa kaut kad ir pastāvējusi, kā mazas figūriņas, kurām [get this] - Katrai - ir maza kognitīva bumbiņā aukšgalā. Tāda bumbiņa, kas (kā jau fantastiski murgi) bezmavai spēj ne tikai izšķirt pašas figūriņas dzīvi, bet savādā, alķīmiskā veidā mijiedarboties ar visu pasauli. Respektīvi, ja tajā bumbiņā ieliek un notur uzmanību, tad bumbiņa sāk mistiski ģenerēt savādus viļņus, kas Zina lietas: kas jādara, ko vajag lai to darītu, kā to darīt; un most uncanny pat liek figūriņai animēties, kustēties un sākt darīt. Rezultātā figūriņa var doties dažādos esības virzienos un darī būtībā jebko, būt pilnībā inkognito un izjust par to gandarījumu. Izjust gandarījumu par suverenitāti!? Cik aukstasinīgi zaimojoša, cietsirdīga doma. Masa uzreiz sajūtas kaila un nevarīga, nesvarīga, cik nešpetns uzbrukums un pāridarījums [vaimana, purkšķis]. Bet pladies Luciferam, uz stalta apokalipses kumeļa iejāj Lielais Brālis, un tēvišķi masu iedrošinot to apskaidro un glābj. Mieru, tikai mieru, cilvēka "fakts" ir fantāzija, nevienam nav jākļūst suverēnam. Nav pamata trīsēt un velties kunkuļos, zūdoties ka esība varētu būt mazāk pūstoša. Tās nav masas cienīgas domas, bet gan cietsirdīgs apmāns, un to vainīgie rosinātāji un sējēji savu algu saņems. Individuālas atbildības mīts ir indes sakne, kas ar savu nodevīgo ražu, mūsu masu ir kacinājusi un traumējusi pārāk ilgi un nežēlīgi. Patiess blīduma apmierinājums var vienīgi tikt rasts, ja tu masa neapstājies un neiercekļojies dalīdama sevi indivīdos. Maldu un bezdarbības vainas sajūta, vai psarg' Lucifers Savādā, transcendentālā spēka un dzīvīguma sajūta vai pat [vaimana] tīra un spēja iedvesma, kas rodas par sevi mulstoši domājot kā par suverēnu cilvēku, kurš spēj savu likteni teikt un radīt, ir [uzelpa..] tikai pataloģiska un šizofrēniska kognitīva halucinācija, par kuras upuri var krist jeburš masas vājais punkts. Tad tēvišķais nāves jātnieks sola mierinājumu izbūvēt dziļākas gultnes, pa kurām plūst ērti un blīst droši, izturīgākus dambjus, omulīgakus tuneļus, estētiskākus sprostus, ietilpīgākus karjerus; ar izsmalcinātam dimensijām, kas tik ļoti nespiež masas rožīgajos sānos un atļauj tai lepni pūstoši plūst pretī anihilācijas paradīzes karjeram.