Man šķiet šī ir kaut kāda optiskā ilūzija, vai vismaz perspektīvas jautājums. Jo, kad es lasu pirmo džeku es vispār nemanu gilttripošanu. Es dzirdu tikai "Ir jūsu spēkos mainīt jūsu dzīves, jo jūs esat stipri un jums ir agency.", kamēr otro džeku lasot es dzirdu "Jūs esat likteņa pabērni, un iedomāties, ka jums šajā sakarā ir jebkāda teikšana, vai iedomāties, ka jūs varat jebko mainīt fiziski vai vismaz emocionāli, ir naivi." Vai precīzāk dzirdu vai nu "Atmetiet smēķēšanu un būs vieglāk elpot." vai "Protams, ka ir naivi iedomāties, ka jūs jebkad spēsiet atmest smēķēšanu, jo jūs esat vāji un bezjēdžīgi, tāpēc vienkārši impotenti gaidiet, kad mēs aizliegsim cigaretes." (Es pati uzskatu, ka aizliegt cigaretes būtu svētīgi, bet tikmēr atbalstu cilvēkus, kas iedrošina mēģināt pašam atmest un negaidīt, kad cits izdarīs tavā vietā.)

Kamēr tu pirmā džeka teikto dzirdi kā "Paši pie visa vainīgi." un otrā džeka teikto "Man jūsu žēl nabadziņi, neklausieties ļaunajā onkulī, es jums palīdzēšu."

Man pirmais džeks konkrēti šķiet, ka grib cilvēkus iedvesmot, pasakot, ka viņi var būt stipri (ja ne fiziski tad garīgi) un viņiem nav jāgaida uz brīnumiem, jo viņi paši var un ir spējīgi, kamēr otrs džeks viņus grib morāli iznīcināt, pasakot, ka viņu liktenis ir būt upurim un attiecīgi uzvesties, nevis pretendēt uz agency, izvēli un iespēju.

Un mani tas mazliet kaitina, jo pirmais džeks nekur nav nevienu gilttripojis, tas vispār nav viņa fokuss. Es nezinu starp kurām rindiņām to var izlasīt. Varbūt vienkārši fakts, ka viņš saka, ko pozitīvu aizvaino kā tāds, jo tas pasaka, ka ja tu gribi lai tev uzlabojas dzīve tad tev ir jāpieliek pūles nevis jāgaida, kad citi lietas izdarīs tavā vietā?

Protams, ka ar vēzi termināli slims cilvēks, vai teiksim bērns, kuram ir diabēts, nevar ar savām mazajām izvēlītēm radikāli mainīt savu stāvokli. Bet viņš var nedarīt lietas, lai viņam paliktu sliktāk, un varbūt izdarīt kaut pavisam mazu lietu, kas ja ne fiziski, tad garīgi liktu justies komfortablāk. Tāpat kā cilvēki, kuri daudz dzer, pīpē, nekustās, ēd neveselīgi, tie var dzīvot labāk, un justies labāk, un samazināt savu likelihood saslimt ar attiecīgi tipiskajām slimībām.

Otram džekam es, protams, by default piekrītu, ka there iz zero blame. Pat ja cilvēks speciāli necenšas, arī uzskatu ka ir zero blame, jo viņam noteikti ir labs iemesls. Bet viņa mesidžs, ka cilvēka motivācija ir naiva, ir nihilistisks un kaitniecīgs cilvēka dvēselei. Es gribētu redzēt, kā izskatītos viņa iejūtība, kad viņš iepriekšminētajiem termināli slimajam vēža slimniekam, un mazam diabētiķim patiekt "Neesiet naivi, protams, ka nav nekas ko jūs varat darīt, vienkārši padodieties uzreiz."