---
"Jaunais Rīgas teātris pie Dzemdību nama" izskatās tieši tā, kā jāizskatās pagaidu kultūras būvei. Tur foajē ir linolejs. Jā, jūs nepārklausījāties, fucking li-no-lejs! Jaunajā Rīgas teātrī... Linolejs. Gribētos domāt, ka Saukāns to nebūtu pieļāvis, un ka, redz, pie kā noved, kad ļauj izvērsties korumpētiem "Valsts nekustamiem īpašumiem". Nu un tualetēs ir tā, ka, ja tu čurā pisuārā, tad tev visu laiku ir bail, ka tev ar kabīnītes durvīm tūlīt iemauks pa sāniem. Nu bet tas jau nav defekts – to noteikti ir teātra cilvēki palūguši, lai saglabātu Lāčplēša ielas sajūtu.

Savukārt ar "Marķīzi de Sadu" ir tā... Nē, nu sāksim ar atkāpi. Ja cilvēks agrā jaunībā, kad sajūtas ir saasinātākas un sentiments gāžas pāri malām, izvēlas par kaut ko fanot, tad viņš uzkonstruē dziļi subjektīvu ēku ar (daudzbrīd, ne visai kritiku izturošiem, ja paskatāmies vēsu aci no malas) argumentiem, kāpēc fanojamais objekts ir perfekts. Man tā ir ar Jāņa Einfelda prozu, ar Mančestras "United" futbola klubu, Brūsa Springstīna mūziku... arī ar Alvi Hermani. Man vienmēr un visur viņa daiļradē liekas, ka nu tagad viņš pilnīgi precīzi pasaka, kā ir.

Uzdrošinos izvirzīt aizdomas, ka savukārt pašam Alvim Hermanim tā ir ar Jukio Mišimu – viņš kaut kad jaunībā ir bijis stipri satriekts par šī cilvēka personību un daiļradi, un tāpēc viņu nu jau 25 gadus nepamet sajūta, ka, ja iestudēs "Marķīzi de Sadu", nu tad tur nu gan būs pateikts, kā IR. Lai gan, ja paskatās vēsu aci, tad plakana, banāla un iepriekšparedzama ir šī Mišimas luga. Pasaulē ir desmitiem daudz spēcīgāku darbu gan par tikumības pārkāpšanas atbrīvojošo spēku, gan par dzimumu tieksmi dominēt, pakļauties un no tā gūt paradoksālu kaifu.

Savukārt, programmiņā uzrakstītais, ka Mišima ar Ludviķa XVI laika aristokrātijas norieta portretu parāda savas sāpes par Japānas 20. gadsimta vidus norietu (atcerēsimies, ka Hermanis maļ uz riņķi šo plati jau desmitiem gadu, cik labi esot bijis pirms plebeji tika pie resursiem, un cik slikti ir pēdējos 200 gadus), man likās pavisam vāji, jo jocīgas sakritības dēļ, tāpēc ka drīz jābrauc uz Sicīliju atpūsties, esmu tikko pārlasījis "Gepardu" – proti, darbu, kur patiešām augstvērtīgi un skaisti parāda, ko nozīmē aristokrātijas noriets, un kam tāds Mišimas stāstiņš ir tuvu nestāv.

Bet jebkurā gadījumā – par spīti tam, ka dramaturģiskais materiāls ir sūds, izrāde man patika ļoti. Jo kā jau minēju, es kaifoju no jebkā, ko dara Hermanis. Manuprāt, viņš ir viens no retajiem, kas veido savu dzīvi kā lecīgu šovu bezmaz Oskara Vailda līmeni. Mūsdienās jau nav tādu cilvēku daudz palikuši, kas tā darītu, un nevis izskatītos pēc nožēlojamiem attention whores, bet viņu publiskā kompleksu izrādīšana radītu arvien jaunu un jaunu sajūsmu par personības lielumu. Un no šī viedokļa es redzu to visu šogad kā vienas AH performances sastāvdaļu –
a) atlaist aktierus, paziņojot, ka ir kapitālisms (lai gan skaidrs, ka teātra kase jau nu točno neciestu no tā, vai kādam pulciņam maksātu cieto algu vai ne);
b) paziņot, ka ir atgriezies, lai nu gan pa īstam strādātu (lai gan kas tad "12 krēsli" vai "Oņegins" bija – nestrādāšana, vai?);
c) izvēlēties vāju, bet sev mīļu Mišimas lugu, lai parādītu visiem, ka "es savas daiļrades 25 gadus varu jau iebāzt kā simbolu Latvijas teātra mūsdienu ērai vispār";
d) (un šis pats galvenais!) ielikt savu sievu spēlēt lomu, kurā publiski jārisina attieksmes pret savu ģeniālo sātanisko vīru.

Rezumējot, es gribētu būt Hermanis. Man tikpat ļoti patīk zīmēties ar savu nicinājumu pret pārējo pasauli, bet neģenialitāte neļauj. Un tāpēc es šausmīgi kaifoju no tā, ka viņš dara.