Šodien pie pusdienām panesās ar kolēģi saruna par bērēm un to nozīmi. Nu daļēji arī tam visam piesaistot aizgājēju.

Galvenā atziņa jau bija, ka neviens tur tā īsti jau nesēro par aizgājēju, bet vairāk sēro paši par sevi. Aizgājējs jau ir nomiris un viņam vairāk nekā šajā pasaulē nepietrūks. Viņam vairāk nekas nav palicis, jo viņš šeit vairāk nav, palikušas lietas ir tikai tiem, kas ir palikuši šeit. Cilvēki, kas sēro, ka viņiem vairāk nebūs drauga, tuva cilvēka. Viņiem tas pietrūks. Tālāk jau bija sarežģītāks jautājums - ko tad īsti tur dara tie, kas ir atnākuši izteikt līdzjūtību? Ja viņiem nav bijusi saikne ar aizgājēju, tad skaidrs, ka par šo savu iztrūkumu viņi nesēro. Tad viņi atnāk izteikt līdzjūtību palicējiem, visdrīzāk tas tiek darīts tāpēc, lai uzmundrināto šos sērotājus, lai tie ar tiem nebūtu jāsatiekas, kā ar depresīviem cilvēkiem, jo tas visdrīzāk izraisīs arī depresīvas noskaņas viņos. Tad pēc būtības viņi cenšas vienkārši uzlabot vidi, kurā būtu jāuzturas.