national socialism for me, but not for thee
</a>
|
|
Krievija satraucas par to, ka rietumi veic provokācijas, iesūtot rusofobiskus emigrantus, kuru bērni mēģina tikt viņu skolās, nezinot valodu. Izklausās jau smieklīgi, bet ir rīcības plāns, ir likumdošanas grozījumi, cilvēki var rosīties, lai aizstāvētu valsts un tautas intereses. Mūsdienās rakstot, ir tik grūti pārraidīt labvēlīgu attieksmi. "Fui, cheesy." "Laikam pielien." "Šim / šai kaut kas ir aiz ādas", pie katra laipna teikuma galvas vidusdaļā noraustās reptiļveidīgo mantojums, jo nodevēji taču, šķiet, ir ik uz soļa, un trigerējas līdzšinējās traumas un vilšanās. Kuru sakrājies ne mazums, pat ja tās, kā izrādās, ir bijušas pārpratumu, intrigu vai apzinātu apmelojumu sekas. Lol. Uzskats, ka vari atšķirt viltotu pazemību no patiesas, norāda uz tādas trūkumu pašā. Un, ja tā, tad spriest par tās patiesumu citos ir tukša skaņa. Lai, priekā starojot, pārciestu Latvijas ziemu, ik dienas minimāli nepieciešams: Torte doma laukumā, pringļi ķengaragā - latiņa nolaižas. Tad, kad paliec tu par pūku
Šķiet, ka gandrīz visu oktobri (vakaros pēc darba) cepu ābolmaizes, ābolkūkas un arī veselus ābolus krāsniņā kā bērnībā, lai mājās būtu silti, smaržīgi un arī sadāvinātie ābolīši neaizietu zūdībā. Nosalušus kaķīšus ar tādiem ēdieniem gan nav iespējams pabarot, taču vismaz iedegtās lampiņas logā iepriecināja mazus bērnus, pat ja bateriju ražošana nodara lielu kaitējumu. Darba jēga un prieks uzrodas tad, ja man palūdz ieteikt grāmatas vai pasaka, ka mani ieteikumi ir palīdzējuši vai ļoti patikuši, jo īpaši dienās, kad esmu samiegojusies un īsti nesaprotu, ko es šeit daru. Reizēm ir tāda grūti aprakstāma sajūta, it kā tiešām varētu cilvēkus lasīt kā grāmatas (tādos brīžos galvā skan vajadzīgie grāmatu nosaukumi). Bet reizēm ir klusums, apjukums un neziņa. Šaubos, vai kādreiz kļūšu par tik omulīgu tēlu kā bibliotekāre Mičiko Aojamas grāmatā “Tas, ko tu meklē, atrodams bibliotēkā” (cilvēku, kas prot ieteikt neparastas grāmatas, kas iedvesmo cilvēkus uz labām pārmaiņām). Pietiks jau ar to, ka saņemšos izlasīt šo grāmatiņu. Varbūt iedvesmošu sevi uz ko labāku.
the ultimatum tomēr nevarēju izturēt. visu laiku viņi tur viens otram palīdz open up, un būt vulnerable, un ir challenging (c), it kā citu vārdu pasaulē nav, un es skatos un domāju, jeibogu, kādi jūs visi mazi un dumji (takes one to know one), bet nu, visam ir savs limits, tāpēc paldies par black doves. Dārgā Ciba, varbūt kāds zina - vai kādā no Rīgas ziedu veikaliem ir nopērkami kadiķu zari? baisi ātri enerģija tērējas. no pirmdienas līdz trešdienai ņēmos ar dubultu slodzi, ceturtdien vēlu vakarā sapratu, ka jāpačilo, un tagad sajūta, ka rīt jācenšas daudz gulēt, savādāk pirmdienā nebūs spēka. |
