es, principā, ne pārāk piekrītu fromma un markūzes patērētāju sabiedrības kritikai
viņi pilnībā ignorē to, ka leisure society pamatā ir izvēles iespēja
lai arī, protams, cilvēks, pirmoreiz paņēmis rokā ikeas katalogu, uzvedas no sākuma kā primāts, pēc tam kā nepieaudzis bērns
bet beigās sāk kaut cik rubīt fišku un jau sāk izvēlēties to, ko viņam tiešām vajag un tiešām patīk

šajā ziņā arī briesmīgā-smadzenes-skalojošā-reklāma ir veikusi savu attīstības apli - ja 60-jos gados cilvēks ar mirdzošām acīm desoja pirkt televizorā redzēto marlboro paciņu, tad šodien reklāma ir kaut kas tāds, kas traucē skatīties futbolu un iecienīto seriālu, kā arī piemēslo reālās un virtuālās pastkastītes
tāpat nav saprotama statusa patērēšanas piesaiste preču patērētāju sabiedrībai kā tādai - statusa patērēšana ir eksistējusi vienmēr un droši vien eksistēs vienmēr

tieši tāpēc hipsteru paaudze ar visu savu vintāžu un dažādību man šķiet kā jau samērā antipatērētāju sabiedrības aizmetņi
respektīvi, zināms antagonisms izvēlēs ar parastajiem jaunajiem karjeristiem jau veidojas nevis uz sociālā protesta fona, bet po žizņi
cilvēks cenšas dzīvot interesantāk
tiesa,man nāk smiekli, kad pēteris pūrītis raksta, ka socionika ir šarlatānisms - socionika kā reizi ir čujs uz orientieru maiņu dvižuhā, bet tas ir cits stāsts

otrs patērētāju sabiedrības cepiens ir par to, ka viss jobņīsies no pārprodukcijas
lai viss jobņījas no pārprodukcijas, izvēlēties vienu no diviem dīvāniem ir hujovāk kā izvēlēties vienu no divdesmit, tam ir grūti nepiekrist, un tas tiešā veidā attiecas uz dzīves kvalitāti
tāpat es neeibilstu pret ideju pārprodukciju, piemēram
tā ka patērētāju sabiedrība atstās diezgan labu mantojumu, es domāju