Apdomājos par ražotāju skaitu, jāpiekrīt ka divi vai cits skaitlis nav izšķiroši. Piem. coca-cola un pepsi-cola - neviens no tiem nav labāks, pa lielam. Tie, kuri izvēlas kādu no šiem diviem, nevadās pēc racionāliem kritērijiem.

Ir jābūt citam kritērijam. Ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu - var tirgot zemas kvalitātes preci par augstu cenu. Ja piedāvājums pārsniedz pieprasījumu - ļoti bieži izvēlas samazināt izmaksas, lai konkurētu izmantojot zemāku cenu. Man sanāk, ka jābūt īpašai pieprasījuma un piedāvājuma attiecībai, bet šo lietu nevar atrisināt algoritmiski, kautko regulējot. Vienādojumā ir mainīgie, kas ir ārpus kailas ekonomikas. Pircējam jābūt izglītotam un nobriedušam - tam nevajadzētu piekrist negodīgam līgumam (ēst zemas kvalitātes ēdienus, vilkt mugurā 5gadnieku šūtas drēbes kas irst pa vīlēm, dzert kafiju kuras audzētāji izcērt džungļus) uz cenas rēķina. Ražotājiem un tirgotājiem - līdzīgi. Bet cilvēce ir tur, kur tā ir un cilvēki pielāgojas apstākļiem, pērk vislētāko desu, uzdzer tai t.s. alu, jo vieni elementāri grib izdzīvot, bet otri ekonomē lai varētu nopirkt lcd televizoru vai aizbraukt ceļojumā. Jautājums ir tikai par izdzīvotāju % uz kopējā fona, bet visi pārējie grib uzlabot dzīves kvalitāti, kā to raksturotu aptaujas un referāti konferencēs. Alkatīgums rada vēlmi patērēt vairāk un labāk, un tas pats alkatīgums apmierina šo pieprasījumu. Un cilvēce cieš par savu alkatību.