February 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
     12
3456789
10111213141516
17181920212223
2425262728  

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20 | Next 20

Aug. 28th, 2009

Biogrāfijas motivē

Pēdējo 2 dienu laikā esmu atkārtoti pārliecinājies par to, ka biogrāfijas ir izcils motivētājs. Vakar izlasīju rakstu par Marko Polo - 17 gadīgu Itāli, kas 13. gs. kā viens no pirmajiem Eiropiešiem devās uz Tālajiem austrumiem. Ceļojums ilga 20 gadus. Viņš nonāca mongoļu pārņemtajā Ķīnā un strādāja lielhana slepenajā dienestā. Mūsdienās gandrīz neiedomājami.
Otra bija Kristapa Morberga biogrāfija. 19. gs. 60tajos gados, 20 gadus vecs puisis vienu dienu ar pāris rubļiem kabatā devās uz Rīgu ar nodomu gūt panākumus. Viņš sākotnēji strādāja celtniecībā, līdz beidzot sāka būvēt pats savas mājas un kļuva par namsaimnieku. Latvijas Universitātei viņš vēl šodien ir Dimanta mecenāts - ziedojis vairāk nekā 10 000 000 latu.

Aug. 27th, 2009

Es esmu!

Šodien es sāku visu no jauna, šodien es beidzot sāku piepildīt savus sapņus. Dzīve ir pārpildīta iespēju, emociju, piedzīvojumu un cilvēku. Mūsu rokas bieži ir pa īsu, pa vārgu vai negribīgu, lai to visu pat apgrābstītu. Ar šodienu manas rokas un mana būtība būs gatava savienoties ar visu man apkārt. Ar šodienu es darīšu visu, kas man ienāk prātā.
Neesmu iemīlējies, bet tā pat redzu, ka dzīve ir vienkārši sasodīti forša.

Aug. 19th, 2009

Jauni ieradumi

Šodien izlēmu ieviest sev jaunu hobiju. Katru reizi, kad došos kādā vairāku dienu pasākumā, kur bez zobu tīrīšanas iztikt nevar, iegādāšos zobu birstīti. Zinu, ka ar laiku sakrāsies kolekcija, taču tādas atmiņas aizstāt nevar. Šodien kolekcijai pievienoju pirmo!

Vakar apskatīju dzīvokli, kurā gribu dzīvot. Ja viss izdosies ar dzīvokļa biedriem un īpašnieks nometīs cenu, tad no septembra dzīvošu netālu no Dailes teātra.

Aug. 13th, 2009

Recesija beigusies

Labās šīs dienas ziņas ir, ka Francijā un Vācijā ekonomika iet uz augšu. Tas tikai jāmēģina ieskaidrot nabagiem tunelī pie Rīgas autoostas.

Aug. 10th, 2009

2 dienas pie Jūras

...bija tas, kas nepieciešams. Saule bez mākoņiem, laiska gulēšana smiltīs. Būvēju plostus, peldēju, niru, kāpu Jūrkalnes stāvkrastā. Lieliski. Lai gan biju apņēmies lasīt un pārdomāt dažādas lietas, lielākoties sanāca vienkārši gulēt.
Jūtu, ka manas attiecības ar māti ievirzās ierastajās sliedēs. Sāku lēnām saprast, kāpēc mani vecāki ir sķīrušies. Man ir noriebies, ka neesmu vēl atradis dzīvokli. Lieta, kas mani regulāri motivē ir ideja par to, ka dzīvošu Rīgas centrā savā dzīvoklī. Man gribas manu Francijas dzīvokli, ar 3 stilīgiem dzīvokļa biedriem, bohēmu, balkonu, uz kura izgāju pirms gulētiešanas un pēc pamošanās. Gaismu, kas piepilda telpu un skatu uz āru. Domājams, ka Rīgā man būs kaut kas līdzīgs. Darīšu visu, lai tā būtu.

Aug. 7th, 2009

Meklētājs

Siltais laiks mani padara slinku. Esmu apņēmies izdarīt dažādas lietas, bet gaidu kādu aukstu lietainu dienu.

p.s.
Meklēju dzīvokli Rīgā

Aug. 2nd, 2009

Domu džungļi

Esmu atpakaļ. Visa šī Francijas padarīšana un tā aprakstīšana palika nepabeigta. Tā kā esmu no tiem, kuriem atmiņa ir katastrofāla, restaurēt to visu cibā laikam būs neiespējami, taču ir fragmenti, kurus neaizmirsīšu nekad. Liekas, ka nepaiet ne diena, kad laiks Francijā par sevi neatgādina. Dažreiz meklēju to pats, dažreiz tas atnāk pie manis, taču zinu, ka tas vienmēr ir kaut kur man līdzās. Parasti tās ir atmiņas, valoda vai zīmes, kuras saprotamas tikai man. Pēdējā vakarā sēžot pie Eifeļtorņa un klausoties kāda amatiera ģitāras trikšķināšanā apsolīju sev, ka visai savai būtībai nospiedīšu "Reset" pogu un sākšu visu no jauna. Dažreiz mani pārsteidz, cik naivs es esmu.
Pētot savas pēdējā laika izdarības, esmu nonācis pie secinājuma, ka es meklēju jaunu identitāti (vai sevi). Mani neiedomājami kaitina viss kā tas pašreiz ir ap mani, jo liekas, ka, ja, nu, mainos es, tad visam ap mani arī ir jāmainās. Es redzu pasauli savādāk. Es varētu eksplodēt no idejām, taču mani ievelk atpakaļ visā tajā rutīnā. Nolādēts. Attieksme, teksti: "tāds tu esi", "tā taču tu parasti rīkojies", "tu taču esi tas pats Miks", vide, tas viss mani pamazām sāk transformēt atpakaļ tajā pašā, kas es biju. Tagad, liekas, ka mani draugi ir mani lielākie ienaidnieki, jo viņi mani transformē atpakaļ. Es klusībā meklēju vietu, kur mani neviens nepazīt.

Es negribu samierināties.

Rīt būs jauna diena un šķietami nesaliekamā puzle, kur katrs kauliņš ir kāda doma, pamazām tuvināsies salikšanai.

 


Jul. 28th, 2009

Citāts šim brīdim!

Radošs cilvēks tiecas visu izdarīt nepareizi.
Ja tu vienmēr ej pareizo ceļu, tu nekad nebūsi radošs, jo pareizais ceļš ir tas, ko atklājuši citi!
(Osho)

Feb. 25th, 2009

Noliktie koferi I

Ir pagājis kāds laiciņš kopš mana pēdējā ieraksts, taču tas tāpēc, ka gribēju nokārtot visu epopeju ap manu dzīvesvietu un tad tikai pievērsties rakstīšanai. Principā, ir pagājis jau vairāk kā mēnesis, taču tikai ar vakardienu tā pa īstam varu pateikt - "Es šeit sāku dzīvot". Šis mēnesis ir bijis notikumiem bagāts un ja uz to atskatos, tad tiešām ir bijis par ko pacīnīties un man nācās izmantot savas franču valodas zināšanas līdz to iespējamajam maksimumam cīņā pret Francijā pastāvošo birokrātiju. Pašlaik varu teikt, ka esmu uzvarējis vairākas kaujas, taču karš vēl nav beidzies, jo man priekšā ir vēl vairāki pārbaudījumi.
Šajā mēnesī apstiprinājās manis jau iepriekš savāktā pieredze par francūžiem. Šo valsti var noraksturot vienkārši - tajā ir milzumdaudz likumu, taču neviens tos neievēro (protams, ka pārspīlēju). Tūlīt pēc manas atbraukšanas šeit biju kā izmests no laivas, aukstā aukstā ūdenī, jo ierados Francijā ar 38,8 grādu temepratūru un izkāpjot no vilciena man nebija skaidrs, kur tajā vakarā aizmigšu. Man paveicās, jo šeit vēl uzturējās Marina (Krievija), kura bija viena no maniem pēdējiem draugiem, kas vēl nebija atgriezusies mājās. Viņa man palīdzēja atrast dzīves vietu un tā 3 dienas nogulēju uz kāda Japāņa 9 kvadrātmetru lielajās koju istabiņas grīdas un man par matraci kalpoja mana kaudze ar drēbēm. Šajās trijās dienās mēģināju izdomāt, kur man pārvākties tālāk, taču tajā pašā laikā atklāju ļoti daudz par šo japāni un viņa mentalitāti. Pēc 2 dienā biju jau atradis sev jaunu dzīves vietu pie 4 francūžiem ar couchsurfing palīdzību (tiem, kas lasa manu blogu no septembra varētu šī situācija likties dzirdēta). Man palaimējās, jo cilvēki šeit bija tik tiešām lieliski, varbūt tas ir saistīts ar faktu, ka runāju ar viņiem franču valodā, ko aptuveni pirms 4 mēnešiem vispār nevarēju izdarīt. Pie viņiem dzīvoju kā viesis 10 dienas. Šajās 10 dienās paspēju nedēļu nostrādāt Eiropas padomē, piedalīties studentu piketos, ar viņiem klaiņot par dažādiem bāriem, kino, noorganizēt un piedalīties lieliskā dzīvokļa ballītē, saraudināt aizbraucošo dzīvokļa iemītnieci, iepazīties ar kaudzi nepazīstamu francūžu, runāt par meitenēm, dzīvi un kapitālismu vācu valodā, apmeklēt vairākus couchsurfing pasākumus un sākt nervozēt par pārvākšanos.
Pēdējās dienās pamazām sāku saprast, ka man īsti pārvākties negribas, jo likās, ka esmu atradis ideālos cilvēkus ar kuriem kopā pavadīt laiku, likās, ka beidzot esmu atradis personības, nevis cilvēkus, taču 1. februāris neizbēgami tuvojās un es gatavojos pārvākties uz manu jauno dzīvesvietu. Tajā brīdī es vēl nezināju, kas mani sagaida.
Svētdienas rītā pamodos agri, jo gribējās ieņemt pēc iespējas labāku telpu, kur pavadīt manus atlikušos mēnešus. Nervozēdams devos uz jaunajām kojām, jo biju dzirdējis dažādus briesmu stāstus par šo iestādi. Mans galvenais motīvs, kāpēc gribēju tur dzīvot bija lieliskais skats uz vecpilsētu un uz kanālu. Man nerūpēja, ka man vairs nebūs savas vannas istabas un tualetes, ka kojās ir mazas virtuvītes, kur vairāki cilvēki nevar vienlaicīgi uzturēties un man nerūpēja, ka tur nevienu nepazīšu. Es ierados viens no pirmajiem un uzrādot savu pasi teicu, ka man šeit vajadzētu būt rezervētai telpai un tā arī bija. Viņš man uzreiz lika parakstīt kaut kādus papīrus un iečekoties dienesta viesnīcā, taču pirms kaut ko parakstu, gribēju redzēt savu istabu. Viņš man iedeva atslēgas (telpa 303) un es devos uz 3 stāvu. Kāpjot pa kāpnēm mani pārņēma nepatīkama sajūta un ierodoties pie savas jaunās istabas durvīm sapratu, ka mana vienīgā vēlme netiks piepildīta - logs pret sienu. Pēc 2. piegājiena, kad man izdevās atvērt durvis un iekļūt sekoja otrs nepatīkamais pārsteigums - telpa bija mazāka nekā es domāju, lielākā daļa no lietām bija saplēstas, gaismas dienas laikā šajā telpā bija maz. Tajā brīdī mana vienīgā doma bija: "Šeit es nekādā gadījumā negribu dzīvot!"

Turpinājums sekos...

Jan. 20th, 2009

Saullēkts.

Mans rīts sākās tumsā. Pēc aptuveni 5 stundu saraustīta miegs un neskaitāmiem mēģinājumiem aizmigt atskanēja modinātājs, kuru apzināti biju nolicis istabas otrā pusē. Laiks atgriezties Francijā.
Iespējams, tas bija stress vai kaut kāds neizskaidrojams iekšējs prieks, bet rīta kotletes maizītes negribēja vienkārši līst mutē. Beigās izrādījās, ka tā visa iemesls bija 38,4 grādu temperatūra. Šis jau būs bijis 2. mēģinājums atgriezties Francijā un šoreiz nolēmu, ka slimība mani neatturēs. Iemocīju maizīti, izdzēru tēju, atvadījos no gultas un suņa un devāmies ceļā. Brauca visa ģimene - es, mamma, tētis un pat Ance, kura no rīta tam negribēja saskatīt jēgu, taču beigās ietuntulējās biezās drebēs un brauca līdzi. Pa ceļam mamma, laikam mēģināja vēl savākt pēc iespējas vairāk iespaidu no manis, lai pietiktu visam atlikušajam semestrim. Lidostā iebraucām 08:40, stundu pirms izlidošanas. Nopriecājos par to, ka līdz check-in nav tālu, taču tajā brīdī jau Jutos sūdīgi, jo temperatūra par sevi atgādināja ik brīdi. Piegājām pie check-ina un krāmējām somas un lentes virsū, līdz brīdim, kad man pateica - Ryanair klienti sev līdzi var ņemt tikai 15 kilogramus. Es paskaidroju, ka esmu samaksājis par 2 papildus somām, kopā par to iztērējot 25 latus un ka man līdzi ir 2 somas, kuras tā arī aptuveni sver. Man atvēma, ka vienalga par cik somām es esmu samaksājis, kopā var būt 15 kilogrami. Es: "par ko tad es maksāju tos 25 latus par somu?". Viņi man izraksta rēķinu, ejam uz kasi, tur man pasaka - 181 lats par 17 kilogramiem pāri normai. Es esmu vieglā šokā un mani pēkšņi pārņēma sajūta, ka jau 2. reizi nekur neaizlidošu, izrādās , ka 10 ls ar kaut ko ir par katru lieko kilogramu. Es nolamājos pa visu lidostu, ka šī ir pēdējā reize, kad lidoju ar Ryanair, tā lai visi dzird. Paralēli tam visam galvā bija jūtami viegli reiboņi. Beigās izlēmām vienu somu atstāt, tikai kuru...Šo izvēli vieglāku nepadarīja arī vietējo lidostas darbinieku komentāri: "Jums vēl ir 4 minūtes, lai iečekotos!". Nolēmu aiz sevis atstāt somu ar pārējām lietām un līdzi ņemt somu ar drēbēm. Soma bija tā pat par smagu - 19,8 kg - 50 lati, taču laikam check-in darbiniece īstu skandālu negribēja, jo uz to jau gatavojos un somu palaida iekšā tā pat. Tālāk sekoja veiklas kustības muitas virzienā. Pa ceļam iepirkām man zāles aptuveni 10 latu vērtībā, tad sekoja veikla atvadīšanās un iešana cauri muitas kontroles punktam.
Šī bija jau 2. reize, kad sajūtu to aizbraukšanas sajūtu, tajā brīdī , kad esmu aiz muitas, jo tur beidzas Latvija. Paspēju vēl nomainīt savus 12 latus uz 15 eiro (kretīni NordicBanka) un doties uz saviem vārtiem. Tajā brīdī ārā sāka palikt gaišāks. Pēc neilga brīža jau sēdēju lidmašīnā uz Stokholmu.
Man par lielu pārsteigumu neviena no stjuartēm latviski nesparata, bet man par prieku varēju sēdēt pie Ryanair avārijas izejām - tā ir vienīgās vietas Ryanair lidmašīnās, kur pēc lidojuma tu vēl savas kājas Jūti.
Pēc stundas lidojuma ierados Stokholmā. Nosēžšanās bija vienkārši traģiska. Mans deguns bija pielādēts ar puņķiem, kuri spiediena rezultātā bija izpletušies pa visu galvu un man aizkrita ausis un sāpēja galva. Tas ir pat vēl pretīgāk, ja tu to pats piedzīvo. Tad kad mēģināju ar savu ierasto metodīti atbloķēt ausis, iekšpusē dzirdēju tādu skaļu troksni un sākās nenormālākā galvas reiboņa. Stilīgi.
Stokholma. Lidosta maziņa, darīt nav ko. Apsēdos uz krēsla un pieķēru sevi pie tā, ka vienkārši 20 minūtes nosēdēju uz tā krēsla un noskatījos 1 punktā, taču ar to nepietika, jo kopējais gaidīšanas ilgums bija aptuveni 3 stundas. Pēc apkārtējiem cilvēkiem spriežot , man vienīgajam likās, ka lidostā ir auksti. Mēģināju kustēties, taču tam jēgas nebija nekādas. Pēc īsa brīža atkal apsēdos un kārtējās 20 minūtes nekustīgi nosēdēju. Beigās nolēmu izviklt kompi (no rokasbagāžas). Interneta pa velti šeit nebija, tāpēc lai tā tupi neturpinātu sēdēt un vēl ļaunāk, lai kaut kur neaizmigtu (tas mani pakļauti lielam riskam nokavēt lidmašīnu), nolēmu ziedot 3,40 un stundu izbaudīt interneta priekus.
Prieki pārtama uztraukumā tajā brīdī, kad uzzināju, ka meitene, pie kuras biju sarunājis dzīvot līdz 1. februārim (datums, kad varēšu ievākties savās jaunajās kojās) pašlaik ir Spānijā un mani uzņemt nevar. Mēgināju sazināties ar dažādiem cilvēkiem, meklēt hosteļus. Beigās atradu vienu krievu meiteni, kura man apsolīja par to padomāt un mani sagaidīt centrālajā stacijā Strasbūrā. Mani iekšēji pārņema sajūta: "Nafig es to daru!". Pēc 1 stundas iečekojos un jau pēc neilga laika atrados lidmašīnā. Šoreiz man par pārsteigumu stujartes runāja latviski, lai gan reiss bija no Stokholmas un Baden-baden. Ryanair vienkārši ir sūdaina aviolīnija.
Iekārtojos ērti, atkal pie rezerves izejām un 2 stundas atplīsu. Lidmašīnā bija diezgan vēss, vismaz man tā likās un nosēžoties atkal izbaudīju aizdabējušos ausu priekus.
Nonākot Baden-baden man vēl bija atlikuši 60 kilometri līdz Strasbūrai, ko veicu ar dažādiem transporta līdzekļiem - autobusu un tad vilcienu. Vispretīgāk bija atrasties kaut kādā Vācijas vilciena pieturā aukstumā gaidot vilcienu, ar temperatūru, apziņu, ka tev nav ne naudas (mana stipendija vēl nav ieskaitīta), ne dzīvesvietas un ar sajūtu, ka tev gribas mājās. Vienīgā laimes satraukuma sajūta uzplaiksnīja brīdī, kad iebraucu Strasbūrā. Viss bija tā kā tas vienmēr ir bijis, taču zināms un ierasts.

Esmu atgriezies Francijā.

Nov. 28th, 2008

Paris, je t'aime

Es dzīvošu Parīzē. Kad uz turieni aizbraucu klusi sev apsolīju, ka to kādreiz darīšu. Man būs dzīvoklis, darbs un būšu iesaistījies dažādās organizācijās, protams, arī vairākas mīļākās. Pilsēta, līdz kurai man šī ceļojuma laikā bija lemts nonākts un neredzēt visu līdz galam, neizbaudīt pilnīgi visu, tikai tā iemesla dēļ, lai atkal tur atgriezoties. Lai gan Parīzi visu izbaudīt nevar, jo tā ir viena no pilsētām, kur vienmēr ir ko atklāt. Pārsteidzošs man likās fakts, ka Parīzē tiešām izbaudīju to "Parīzes" sajūtu. Esmu nedaudz ceļojis līdz šim, taču reti ir tā, ka ierodoties iekārotajā galamērķī pārņem tieši tās sajūtas, kuras tu pirms tam esi gaidījis. Parīzē tā bija.

Setdienas rītā man bija ieplānota tikšanās ar 2 japāņiem, kuru smuki nogulēju. Tālāk skraidīju riņķī un fiškoju, kā viņus sazvanīt. Attapos kādas itālietes istabā un viņa man iedeva telefonu, lai piezvanīt. Zvanot tikai attapos, ka ārā ļoti snieg. Uzliku Frank Sinatra - Let it snow. Pārņēma tāda Ziemassvētku sajūta.

Vakarā 6šos satiku Sirmā un devāmies uz mašīnu. Pirms aiziešanas nevarēju atrast atslēgas, beigās atradu tās pakārtas un manis izveidotās "nagliņas" par kuru biju aizmirsis. Ejot prom attapos, ka man nav maka. Beigās izrādījās, ka maku biju aizmirsis veikalā un mēs zvanījām un prasījām vai viņiem maks vēl joprojām ir. Viņa teica, ka kaut ko ir atraduši, taču nav skaidrs, kam pieder. Pa to laiku Marili jau bija paspējusi ar īrēto mašīnu atbraukt līdz kojām un es mašīnā ieliku tikai somu, jo teicu, ka nevaru patrast maku. Viņa atbildēja, ka brauks pakaļ saviem draugiem un tad lai satiekamies kaut kur pilsētas centrā. Viss noritēja gludi, maku atradām, uzgavilēju un devāmies satikt pārējo grupu. Iepazinos ar Egon un Gaspar no Igaunijas, kas ir Marili draugi un brauks ar mums. Diezgan rēcīgi džeki, viens no pirmajiem jautājumiem atskanēja latviski: "Kur ir šņabis?". Uzpildījāmies Simply ar pārtiku un kāpjot mašīnā pieskāros ar mūsu durvīm blakus esošās mašīnas karkasam. To protams, redzēja arī saimniece, kas stāvēja kādu laiciņu ārpusē un gaidīja, ka kaut kas tāds notiks. Neklausoties viņas pātaros iekāpām mašīnā un braucām prom. Smieklīgi bija skatīties, kā viņa pūlas iegaumēt mūsu nummuru mums prombraucot. Mašīnā iepazināmies ar navigācijas sistēmu, saukšu viņu vienkāršā vārdā - Ļena. Balss kā vidēja vecuma sievietei, kura jau ir dzemdejusi. Šī ceļa laikā palīdzēja pietiekami daudz.

Līdz Parīzei bija aptuveni 430 km. Izbraucām saulei rietot, iebraucām naktī. Pa ceļam nācās dažādu apstākļu dēļ apstāties. Mums stāvot domāju, ka esmu pasējis fotoaparātu, kuru man iedeva itāliete, kas beigās izrādījās kā maldīgs uzskats. Ceļi bija ļoti labi, varējām mierīgi testies uz 160, vienīgi par viņiem bija jāmaksā - sākot no 1, 80 € līdz pat ~ 10€. Tā kā negribējām Parīzē ierasties naktī, braucām pa šiem ceļiem. Sapazinos ar Egon un Gaspar. Izrādās, ka Egon ir pirms kāda laika ir mācījies Zviedros (Stockholm school of Economics, Riga) un 3 gadus dzīvojis Latvijā, uz zaļās ielas pretī skonto stadionam. Viņam Latvija patika un tāpēc mūs pa ceļam pavadīja viņa disks un izvēle - Prāta vētra. Es viņus nebiju dzirdējis kopš vasaras konča. Tik forša sajūta. Mīnuss vienīgi - dziesmas bija tikai angļu valodā, kas samazināja to māju sajūtu, bet come on...prāta vētra īrētā mašīnā kaut kur ellē ratā naktī Francijā.

Māju kļuva vairāk, pa ielām sāka staigāt vairāk mīmu ar bagetēm - sapratu, esmu klāt. Mūzika pārtapa tādā skyline bāra tipa mūzikā - drum'n'base. Tā bija mūzika, kuru dzirdēju ierados tur. Debesīs ik pa laikam parādījās stars no Eifeļa torņa. No stūres puses atskanēja teksts: "What do you want to do now?", Es: "I want to see the Eiffel tower...", stūrmane: "I can take you there!". Traucāmies cauri ieliņām, līdz beidzot starp mājām kaut kur ieraudzīju milzīgu spilgti izgaismotu būvi - galvā bija tāds : "re kur viņš ir , patiešām, re kur!". Izkāpām ārā - fotogrāfējām, uzliku mp3 ar savu mūziku, lai pastiprinātu to visu - nakts, Parīze, rēcīga kompānija un pilnīga neatkarība un nepiespiestība. Gājām pa mazo parku un palīdām atpakaļ. Pēķšņi ne no kurienes izleca šampanietis vai kas tam līdzīgs, kurš tika atkorķēts torņa pakājē.

Pēc torņa izlēmām doties kaut kur izklaidēties. Kaut kā nonācām tādā kā klubu rajonā, kur bija daudz dažādu vietu, kur vari izklaidēties. Pirmais ko redzējām bija Jazz Lounge "Lombards". Egon man uz to norādīja un jautāja vai man tas neliekas smieklīgi, es atbildēju, ka nedaudz liekas, iekšā gan iegājām tikai pēc kāda laiciņa, jo vienmēr ir sajūta, ka var atrast kaut ko labāku, lai gan patiesība bieži ir tāda, ka tas labais ir tur pat, tev acu priekšā. Tā bija ar šo klubu. Ieejot iekša varēja dzirdēt čalas un saksafonu. Apsēdos kaut kur pašā zāles aizmugurē un vienkārši klausījos mūziku. Klubs bija ļoti neliels, kas deva tādu māju sajūtu. Pašā centrā - skatuve. Ap to galdiņi un neliels bārs. Vietās, no kurām skatuvu redzēt nevarēja bija izvietoti monitori, pat toletē. Iekšā palikām diezgan ilgi, praktiski līdz brīdim, kad klubu slēdza. Ap 4triem devāmies uz hosteļa pusi. F1 ir labākie hosteļi, ja vēlies savā istabā iešmugulēt vairāk cilvēkus nekā atļauts, tāpēc izlēmām tur palikt. Braucot uz hosteli, atvērām logus līdz lejai un apsēdāmies uz durvīm tā, ka visa ķermeņa aukšdaļa bija ārā. Viengais, kas mūs turēja iekšā bija kājas un viena roka, kura pieturējās pie roktura. Braucām cauri Parīzei ar saucieniem "Yeaaah, Paris, Wooohooo!", mūzika uzslēgta uz skaļāko un visi kājāmgājēji mūs tajā vakrā iepazina.

Nonācām hostelī. Sapratām, ka logs Gaspar pusē ir salauzts un neveras ciet. Izrādās, ka viņš sēdēja uz stikla un līdz ar to, tas ir iegājis iekšā un uzskrūvēt nevar. Sākas besis, jo mašīnu ar vaļā logu atstāt negribas. Izlasīju līgumu, kurš bija vāciski, kurā teikts, ka šādā gadījumā ir jāzvana policijai. Domājām , kā varam logu salabot. Pēc aptuveni 40 minūtēm mums izdodas logu aizdabūt ciet, taču tas notiek manuāli, bez dažādu rokturu iejaukšanās. Izdomājam stāstu par to, ka kāds droši vien mēģināja ielauzties mašīnā un salauza logu, taču iekšā netika - to stāstīsim mašīnu īrētājiem , ja pieķers. Iešmugulējām 5 cilvēkus 3 cilvēku istabā. Istaba maza, gultas mazas. Ļoti šauri sanāca. Es gulēju 2 stāvā ar Sirma, Marili 1. stāvā ar Egon un Gaspar. Logs tika aizvērts ciet pa visam, tāpēc man nakts laikā likās, ka smoku un vienu brīdi biju pārliecināts, ka gulta tūlīt ielūzīs.

Kādi notikumi mūs piemeklēja nākamajā dienā?
Par to lasiet rīt!

Fin.

Nov. 27th, 2008

Dienas, kad pietrūkst SP

Ir dienas, kad pietrūkst stresa. Šīs dienas sāk pienākt aizvien biežāk. Ir brīži, kad jūtu, ka esmu nedaudz atrafējies un nespēju izjust šo deadline tuvošanos un apziņu, kad kļūdīties nedrīksti, jo no tevis ir atkarīgs pasākums/projekts/seminārs/sporta spēles vai kas cits. Šeit mana dzīve ir pārņemta ar sīkumiem - kad es pārskaitīšu naudu uz savu kontu, no kura paņēmu overdraft (šito man tik tiešām rīt ir jāizdara, atceries!!!), kā es salabošu savu riteni utt. Nodarbojos ar pilnīgi diapozonāli pretējām lietām, par kurām Latvijā vispār neuztraucos. Iespējams šī pieredze mani veido par pilnīgāku cilvēku, kas to lai zina.

Ceturtdien izgāju tipiso rituālu. No rīt pamodos pietiekami vēlu, jo gribēju izglēties, devos uz Schiltigsheim ar autobusu, kas man likās nedaudz kaitinoši. Nonācu tur un satiku to melnādaino čali, ar kuru otrdienās parasti peldam kopā, ieraugot viņu sapratu, ka atpūsties nesanāks. Tā, nu, pārģērbos un gāju uz baseinu. Kopā jāpeld 3 km. 50 m distances maksimāli (sāku iebraukt peldēšanas slengā). Beigās mūs salika kopā ar viņu un peldējām uz ātrumu. Gāja diezgan līdzeni, beigās pat ieliku, bet man bija tāda sajūta, ka viņam kaut kas sāpēja un tas bija iemesls kāpēc es 2. reizē uzvarēju. Lai, nu, kā arī nebūtu, atgriezos Strasbūras centrā. Tālāk devos uz skolu un sagaidīju pulkstens 4trus un apmeklēju franču valodas lekciju. (Starp lekciju un treniņi darīju kaut ko interesant, kas man ir izkritis no galvas). Lekcija bija kā parasti. Dīvainā kārtā runāju ļoti daudz. Mums bija jāsagatavo mājasdarbs, kurā mēs no galvas iemācamies kādu franču lugas fragmentu un attēlojam to. 10 minūtes pirms lekcijas sākuma izmēģināju pirmo reizi. Grupā biju ar Marili. Gājām kā trešie. Mums bija diezgan smieklīga prezentācija, taču beigās nebiju izlasījis teikumu, kurā man it kā būtu jāaizbēg no skatuves, ko izdarīju pēc Marili pamudinājuma. Tas, protams, izraisīja smieklus. Vēlāk devos iepirkt pārtikas produktus, jo ledusskapis atkal ir tukšs. Ejot priecājos par to, ka ir sākusies ziema un ka nevaru sagaidīt ziemassvētkus, jo Strasbūrā dekorācijas ir daudz gaumīgākas. Vakars beidzās kojās ar sportiņu koju kačalkā.

Piektdiena kārtējā rutīna. Šoreiz gan no rīta izramžājos, lai aizvilktos uz Cross cultural issues on HRM. Lekcija kā parasti bija interesanta. Man šis pasniedzējs tik tiešām liekas profesionāls un ar dažādām metodēm pievērs šajai tēmai lielāku uzmanību un ievērību. Grupu darbi, prezentācijas, spēles, case studies, vieslektori utt. Franču valoda tika pacelta uz augšu un man nācās atcelt lielu salsas dejošanu. Pirms franču valodas mudīgi izpildīju visus mājas darbus un beigās izrādījos kā viens nolabākajiem. Tur arī pazaudēju savu šalli.

Vakarā Matieu bija dzimšanas diena un mēs viņam uztaisījām pārsteiguma ballīti ar vīnu un saldējuma kūku. Viņam tiešām patika. Es tiku apgrāpstīts vairākas reizes, bet ne no viņa, bet gan kādas itālietes, iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Spēlējām Kalašņikov spēli ar grieķietēm. Izrādās , ka viena ir no Kiprias, ar krievu saknēm un prot krieviski. Kā parasti mūzika, smiekli un džointi, bet ne no manas puses. Vēlāk, kad mūs izdzina no virtuves salasījāmies manā istabā , pīpējām ūdenspīpi un runājām. Tiešām bija daudz cilvēki, ka nācās sagāzt ūdenspīpui un man uz grīdas atstāt pleķus. Bļin.

Par Parīzi rīt, točna.

Fin.

Nov. 26th, 2008

Disciplīna

Nedēļa pēc starptautiskās nedēļas pagāja sportiskā garā, nolēmu, ka katru dienu iešu sportot. No rīta parasti gāju uz plānoto treniņu, bet vakarā te pat kojās mums ir trenažieru zāle, kur vakarā 1 stundu izpildīju savus vingrinājumus (15 min. uz riteņa, 6x30 spiešana, 6x30 pa 25 kg vilkšana, 5x100 presītes un 10 min. uz riteņa). Diezgan forša sajūta, ka tu vakarā saguris ievelcies istabā un pēc dušas jūties pilnīgi izpumējies, taču ļoti labi. Pirmdien sanāca kāpelēt pa sienu, šoreiz mūsu treniņa uzdevums bija kāpt en tete, ar galvu pa priekšu. Nolēmām izmēģināt negatīvu sienu, kas beigās izrādījās kā ellīgs uzdevums, ar daudz drošināšanu un sviedriem. Klinšu kāpšana man laikam tik ļoti patīk tā iemesla dēļ, ka tev ir tāda mērķa sasniegšanas sajūta, ka tu tiec līdz augšai un 2 stundu laikā šo sajūtu var izjust vairākas reizes. Negatīvā siena man beidzās ar sarkaniem pleķiem uz rokas un 4 pušumiem (laikam, ka nedaudz ieplīsa āda) uz dūres, tur kur ir pirkstu locītava pie plaukstas, ārpusē. Visiem tagad saku, ka baigi esmu kāvies. Otra padarītā darba sajūta man bija ceturtdien peldēšanas treniņā, kad mums nācās peldēt uz ātrumu savā starpā. Es sacentos ar kaut kādu melnādainu čali, kas pēc miesas būves ir līdzīgs man. Vienmēr likās, ka peldu sliktāk par viņu, taču beigās ieliku. Nedēļas beigās (piektdien) biju sasniedzies izvirzīto nedēļas mērķi - biju uz 4 no 5 treniņiem (piektidien uz salsu kārtējo reizi nevarēju aiziet kursu pārbīdes dēļ) un 4 no 5 dienām biju uz zālīti (trešdien ciemos bija atnākuši krievi, tāpēc aiziet galīgi nevarēju). Nodoms bija to visu nākamnedēļ arī turpināt, taču dažādu iemeslu dēļ nesanāca.

Šajā nedēļā notika daudz interesanta (kā parasti). Viena no trakākajām lietām tomēr bija tramvaja brauciens pirmdienas rītā. Es tagad vairāk ceļoju ar sabiedrisko transportu, jo ritens ir atņirdzies. No rīta iekāpju travajā un dodos treniņu virzienā. Apsēžos vietā pie loga un redzu ka man pretī sēž kāda meitene. Neizceļas ar neko tādu, kas man piesaistītu tālāku uzmanību, taču tad redzu, ka viņa no kabatas izvelk paštaisītu zaļu salvetes papīra maiņu. Tad redzu , ka viņa šo "maisiņu" vienā galā sarullē un aizdedzina ar šķiltavām. Pēc aizdedzināšanas uzreizi nodzēš. Likās, ka viņa visu to dara tikai tā iemelsa dēļ, lai maisiņš pats no sevis neatvērtos. Tad sekoja 1. šokējošā lieta. Viņa paņem maisiņu un iebāž sev dziļi staklē. Man, protams, interese pieaug. Pirmais, kas man ienāca prātā ir, ka viņai ir sākušās mēnešreizes un tagad ar dažādām konstrukcijām viņa mēģina tās apturēt, lai nesāktos mums te Stokman trakās dienas. Pēc kāda laiciņa viņa izvelk maisiņu ārā un tajā pašā laikā no somas izņem arī nelielu grāmatu. Mana interese ar katru brīdi peaug. Viņa atver grāmatu to torot paralēli zemei un ar vāku pret mani. Pēc kāda laika redzu, ka viss grāmatas vāks ir piepildīts ar baltu pūlverīti un viņa izmanto salauztu kredītkarti, lai šo pulverīti izlīdzinātu. Pēc kāda brītiņa viņa paņem kartona gabalu, to cieši sarullē un sāk šo visu ķēpu šņaukt iekšā. Viņa tik tiešām lietoja kokaīnu 11:30 no rīta kādā tramvajā. Viņa notrīcēja roka un daļa no kokaīna uzbira viņa uz šallēs un sejas, taču pieradušai narkomānei tā nebija problēma, jo šalle ar kokaīna smaržu ir īpaši laba. Arī seja tika rūpīgi saslaucītas. Tā viņa turpināja aptuveni 20 minūtes, līdz es izkāpu. Man tur sēžot galvā bija daudz idejas ko darīt, taču izdarīju pašu stulbāko - neko.

Otrdiena kā jau parasti apgāja sportiskā un intelektuāli izaicinošā garā. Mana mīļākā leckija tika atcelta, iemācījos jaunu vārdu - jambes (kājas), dos (mugura), visi no peldēšanas treniņa. Lekcijas bija neiedomājami garlaicīgas. Starptautiskā mārketinga pasniedzēja haotiski pasniedz un Eiropas Savienības ekonomikas pasniedzējs neprot normāli angliski. Abu šo lekcu beigās jutos kā maratona skrējējs, kuram priekša vēl ir 1/3 no trases , riebīgi. Vakarā kopā ar turcieti un igaini gājām uz veikalu iepirkties. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka man ir sava grupa draugu. Tā nebija viena no tām labākajām atziņām un zinu, ka tas ir jāmaina.

Trešdien pie manis ciemos atnāca krievi - Vova ar Marinu. Bija ūdenspīpes vakars un runājām par daudz dažādām lietām. Biju lielisks vakara vadītājs, cienāju ar tēju, labu mūziku un garastāvokli. Par to beigās saņēmu ielūgumu pie viņiem ciemos, ko droši vien tuvākajā laikā izmantošu. Pašā vakarā bija Metieū dzimšanas dienas un mēs viņam uztaisījām pārsteiguma ballīti ar vīnu un saldējuma kūku. Protams, kā parasti ballīte vilkās kādu laiciņu līdz atnāca komendants un lika izslēgt skaļo mūziku. Tika izgodrota jauna frāze "Double Gai!". Visu vakaru stāvēju pie druvīm un tēloju iekšā laidēju. Protams, man tika pievērsta neviltota uzmanība. Runāju ar grieķietēm un saukāju viņas par albānietēm, viņas mani par krievu. Diezgan jautri. Tad sākām vienkārši skaļu teikt dažādus vārdus krieviski, jo tas ir grieķu veids: "ĻEŅIGRAD!!!", "KALAŠŅIKOV!!", "MOSKVA!!!" utt. līdz apnika. Vakars kā parasti beidzās manā istabā. Bijām daudzi, pavērās arī franču slūža. Sanāca gan viena šmuce, kas man galīgi nepatika. Ūdenspīpe apgāzās un ogle nokrita uz zemis aiz sevis atstājot neizdzēšamas pēdas. Kaitinoši. Cerams, ka saņemšu savus 250 eiro atpakaļ. Pēc šī incidenta vienkārši gribēju gu;ēt un dzinu visus prom. Visi gan bija dusmīgs un lai gan es teicu, ka ir ok, viņi turpināja uzskatīt, ka esmu dusmīgs.

Rīt lasiet: Kā man gāja Parīzē? Ko es darīju piektdienas vakrā? Kur ir mana lidmašīna?

Fin.

Nov. 25th, 2008

6 kāši dienā

Principā visa pārējā nedēļa pagāja jautrībā Eiropas padomē. Nākamajā dienā man bija 2 konferences, 1. bija tā, kurā prezentēju Latviju. Mana prezentācija man likās kā labākā, stāstīju par tajā par LV pamatinformāciju, tradīcijām un interesantiem faktiem, kā arī par to, kā LV viss notiek ar Erasmus apmaiņas programmām. Pa vidu saliku arī Latvijas reklāmas, tās kuras laidām BBC - zilā govs, dziesmu svētki utt., man patika, visiem laikam arī. Vienīgi mani kaut kā nedaudz izkonufrēja igauņu prezentācija, taču Marili kā parasti paņēma ar izskatu un tādu kā neatklātās valsts sajūtu. Tad sekoja pusdienas, kur man iedeva ļoti mazu porciju, taču es, protams, visus apmuļķoju ar to, ka ēdu vairākas reizes. Mūs arī nelaida ārā no padomes drošības apstākļu dēļ. Visa tā nedēļa pagāja diezgan neorganizēti, lielāko daļu laika mēs vienkārši sēdējām starp konferencēm bezdarbībā. Arī vakars, kurā mums vajadzēja prezentēt valstis bija diezgan neizdevies, jo to neapmeklēja īpaši daudz cilvēku un mūsu galds bija viens no labākajiem - mums bija mūzika, dažādi bukleti, šokolāde, karogi un protams dažādas aktivitātes. Likās, ka vienīgie cilvēki, kas apmeklē šo pasākumu ir paši apmaiņas studentu un pāris franču studenti, kuri tur ir piespiesti aiziet. Vakarā braucot uz mājām pie manām durvīm mans velosipēds vienu reizi pa visām reizēm atņirdzās un tagad domāju kā to salabot. Arī pedējā diena pagāja tādā neorganizētības garā, no rīta nokavēju startu konferencei, taču tehnika kā parasti nestrādāja un tāpēc dabūju pat nosnausties ērtajos koferenču zālu krēslos. Pēc pēdējās starptautiskās nedēļas konferences man bija tikšanās ar Alun Drake, cilvēku , kurš strādā Eiropas padomes žurnālistikas un preses centrā, lai runātu par manu iespēju iesaistīties Eiropas padomes darbā. Mēs sarunājām tikties 12:30. Es viņam piezvanīju 13:20 un pateicu, ka viņu tur gaidu, tad viņš atbildēja, ka mēs varam satikties 2vos. Man nepatīk būt igonorētam. 2vos man sākās World friendship cup - futbola turnīrs, kurā piedalās visi apmaiņas studenti un vietējie francūži un spēlē futbolu viens pret otru. Protams, to nokavēju. Alun ieradās 2:15 un mēs aptuveni 20 - 30 minūtes runājām par politiku un uz jautājumu par to, kad varu uzsākt darbu, viņš pateica, ka varēs atbildēt tikai nākamajā nedēļā, kas mani diezgan nokaitināja. Pēc tam no viņa saņēmu ziņu, ka varēšu uzsākt darbu 1 nedēļu, pirmajā decembra nedēļā. Pēc šīs sarunas sapratu, ka esmu nedaudz papisis laiku un uz fotbolu vairs nepaspēšu, tāpēc devos pastaigāties pa pilsētu - lieta, ko kopš septembra viens nebiju darījis. Gāju pa Strasbūru un sapratu, ka tagad uz šo pilsētu skatos pilnīgi ar citām acīm, es to pazīstu un zinu kā šeit viss darbojas, kur kas atrodas un kur ko var dabūt pa lēto. Nopirku franču valodas gramatikas grāmatu un vēlāk satikos ar pāris draugiem. Ja uz to visu tagad atskatās, tad saprotu, ka SP stresiņi tomēr laiku pa laikam pietrūkst un bezdarbība apnīk. Nolēmu pie sevis turpmāk visu labāk planot uz priekšu.
Nedēļas nogalē kārtīgi izgulējos un vakarā kojās kārtējā ballīte, šoreiz Slāvu stilā, jeb Soire Slave (slāvu vakars). Vakarā atzīmējām Polijas nacionālos svētkus - pie sienām tika salikti dažādi karogi, ieradās daudz slāvu, parsvarā bulgāri, poļi, krievi un čehi, taču bija arī francūži un es, vienīgais baltietis. Pie sienas pieliku arī Ukrainas karogu, par godu saviem radiem no tā gala, tā, nu, vakars turpinājās ar dažādiem tradicionāliem slāvu dzērieniem...un ēdieniem. Iepazinos arī ar kaudzi jaunu cilvēku. Koju ballītes parasti notiek mūsu kopējā virtuvē. Pie loga parasti atrodas smēķētāji , pie ieejas atrodas nesmēķētāji, ar kuriem parasti čupojos es. Kustība starp šīm zonām parasti ir apgrūtināta, jo cilvēku ir daudz. Tā bija arī šajā vakarā, taču man izdevās nonākt līdz logam, lai papļāpātu franču valodā. Nonākot līdz logam mani sagaida tā pati bilde - franči ar dīvaina paskata "cigaretām", kas patiesībā ir zāle (weed). Protams, tā ir neatņemama daļa no franču bohēmas, taču pēc īsas sarunas ar kādu no smēķētājiem sapratu, ka tā nebūt nav pirmā reize šajā dienā, kad viņš pīpē to, bet gan sestā. Tajā brīdī man bija grūti bija nedaudz smieklīgi apzināties, ka viņš noteikti konstanti ir apdolbījies. Vakars turpinājās. Parādīju arī nedaudz no tradicionālajām latviešu dejām. Pašā vakarā devāmies uz kādu klubu. Pirmajā klubā netikām iekšā, beigās izrādījās, ka tas bija pat ļoti labi, jo nonācām līdz šim raggae klubam, par kuru nekad nebiju dzirdējis un kurā spēlēja underground raggae un drum&base mūziku. Ļoti stilīga vieta, daudz āfrikāņu un franču raggae, pilns ar rasta frizūrām. Vakars beidzās ap 4:50, kad devāmies atpakaļ uz kojām. Smieklīgs moments bija tad, kad Milena izplūda asarās par to, ka ir pazaudējusi šalli, likās, ka viņas vecāki ir miruši vai kas cits neiedomājami slikts ir noticis. Atgriezāmies ap pieciem un pēc atslēgas atrašanas (ne manas) devos gulēt.
Svētdien man ļoti patika brokastis. Mēs sanācām virtuvē un kopīgi gatavojām ēst, bijām aptuveni 8 - 10 cilvēki, dzērām tēju, ņirgājāmies par vakardienas piedzīvojumiem, pohu analīze un viss pārējais, rīts bija jautrs, pārējā diena ierasta ar garām atpūtām un mājas darbiem.

Nākamajā rakstā lasiet: Ko šokējošu es redzēju tramvajā?

Tagad sniegs, līdz rītdienai.

Fin.

Nov. 21st, 2008

Sarkanbalti sarkanais Eiropas padomē

Sveiki dārgie lasītāji, nedaudz pastāstīšu par savu iepriekšējo nedēļu.

Universite Robert Schuman (RSU :D) Ecole de Management Strasbourg katru gadu tiek organizēts pasākums, kurš saucas Semaine International (Starptautiskā nedēļa). Šīs nedēļas laikā kādā no Eiropas institūcījām, kuru šeit ir pietiekami daudz notiek dažādas koferences un citas aktivitātes. Šogad viss notika Eiropas Padomē. Īsi par padomi. 1949. gadā, kad Eiropa bija nedaudz atguvusies no II pasaules kara valstis izdomāja, ka izveidos jaunu organizāciju, kurā viss balstīsies uz dialoga pamata. Valstis satiksies, diskutēs un strādās pie tā, lai nepieļautu, ka 2. pasaules karš atkārtotos. Šī institūcija cīnas par cilvēktiesībām, likumu ievērošanu un mieru starp valstīm. Eiropas padomes sastāvā ir 49 valstis, tostarp arī Krievija, karogs ir tāds pats kā Eiropas savienībai un himna arī tā pati.
Pagājušā otrdiena Francijā bija brīvdiena. Viņi atzīmēja 2. pasaules kara beigas un pirmdienā arī nekas nenotika. Man šīs abas dienas noslēdzās ar tusiņiem kojās un pastaigām pa rudenīgo Strasbūru. Es kopā ar 2 francūzietēm, Laure (izrunā Lor) no Francijas ziemeļiem un Laandhoiti (izrunā Landuatī) no Majotas (Francijas teritrija Āfrikā, netālu no Madagaskāras) devāmies kojas cilvēku izsūtījumā uz Vāciju ar kājām. Gājām pāri Pont d'Europe un mēģinājām uzminēt visu dzejoļu valodas. Protams, beigās secinājām, ka esam nepārspējami darot kaut ko tādu. Protams, tika apmeklēts tradicionālais Lidl, kur sapirkos visai nedēļai - cīsiņi, kečups, siers, desas, maize, piens, mandarīni, vīnogas, banāni, sāls un viss pārējais. Soma smaga, taču atpakaļ ceļā izlēmām aiziet uz 2 nāciju parku, kas atrodas balkus Reinas upei. Francijā vienmēr spīd saule. Tas ir mans novērojums. Toreiz pēc Marokas, kad braucām atpakaļ uz Strasbūru, tālumā varēja redzēt gaismu un mēs zinājām, ka tur ir Francija, kura tur tik tiešām arī bija. Arī tajā vakarā sēžot uz kāda soliņa 2 nāciju parkā, tīksminājāmies par saulrietu un ņirgājāmies franciski un vāciski. Man šeit patīk. Ceļš uz mājām nebija garš un vakars noslēdzās ar manas istabas uzpildīšanu līdz augšai ar Bulgāriem, Rumāņiem, Čehiem, Francūžiem un kā parasti - 1 latvieti.
No rīta paņēmu savu riteni un šoreiz izmantoju šortkatu, lai dotos uz Eiropas padomi. Biju jau tur gandrīz nonācis, kad atcerējos, ka tik svarīgā pase nav paķērusies līdzi. Tā nu minos atpakaļ uz kojām. Iesvīdis atkal atgriezos Eiropas padomē. Tur mani apgrāpstīja no galvas līdz kājām, noskenēja manas somas un uzdeva pāris jautājumus, līdz beidzot tiku iekšā. Eiropas padome kaut kādā veidā atgādīnāja man RTU Būvniecības un Arhitektūras fakultāšu telpas, tikai daudz reižu advancētākas, taču vējoprojām ir jūtams tāds 60-to piedūriens, koks un lētais stikls visur. 2 stundas notusēju iekšpusē, satiku japāņus, poļus, vāciešus. Cilvēkiem ir tendence meklēt sev līdzīgos un paši līdzīgākie vienmēr ir no tava kraja, tāpēc grupiņas ir neizbēgamas.
Pēc 2 stundām visi masveidā virzījās iekšā galvenajā anfiteātrī, kur parasti notiek lielās koferences. Notika atklāšanas lekcija. Runāja fakultātes dekāns, Eiropas padomes pārstāvji un visi pārējie. Sēdējām labākajās vietās. Visapkārt redzamas tulku būdiņas, uz katra galda ir mikrofons un austiņas, krēsli ir neizsakāmi ērti. Visas šīs ekstras liek tev justies svarīgam. Tika atklāta starptautiskā nedēļa, kura ir balstīta uz Research & Development in Europe (R&D). Pēc tam devos uz savu pirmo konferenci - Vācijas konkurētspēja Eiropas tirgos. Pasniedzējs bija no kādas Indijas elitārās augstskolas. Sākumā viņam nestrādāja mikrofons, tad dators negribēja strādāt, tāpēc tas, ko mēs darijām bija spēlītes ar mikrofoniem. Visi konferences dalībnieki vairāk vai mazāk uzvilka austiņas un tad kāds kaut kur telpā ieslēdza mikrofonu un sāka runāt. Tik rēcīgi. Parasti vienlaicīgi strādā 2 mikrofoni un ir jāgaida tāda kā rinda. Cilvēki mēdza atskaņot savas telefona melodijas vai ņirgāties viens par otru. Joki beidzās tad, kad 2 anglietes ieslēdza savus mikrofonus un aptuveni 10 minūtes konstanti rēca. Cilvēki novilka austiņas. Konference pati par sevi bija gan interesnata, gan garlaicīga, jo profesors stāstīja tikai un vienīgi par Vācijas krutumu salīdzinoši ar citām valstīm, cik svarīga viņiem ir produktu un pakalpojumu kreativitāte un vēl visādas figņas. Pēc konferences izdomāju pagatavoties rītdienas valstu prezentācijām, jo man vienīgajam no 4 baltiešiem (2 igaunietes, 1 letiņš un viena lietuviete) nebija karogs. Devos kopā ar Marili uz mūsu valstu konsulāties sadabūt materiālus. Nonācu līdz Latvijas konsulātam, kuram garām ejot vienmēr skatiens pāris sekundes apstājas pie ģērboņa. Šoreiz sanāca tik tiešām doties iekšā. Parādes durvis bija atvērtas un iegāju. Piezvanīju pie biroja durvīm. man pretī parādījās jaunas meitenes galva un neliela tiešā runa: "Yes?". Tad sāku runāt latviski, par to, kas es esmu, par to, ka man vajag kaut kādus materiālus, ja viņiem ir. Viņa no sākuma bija nelielā šokā izdzirdot, ka es protu runāt latviski. Birojas konsulātam ir liels un grezni iekārtots, par valsts taupību ne miņas - 6 istabas, kurās strādā 3 vai 4 cilvēki, milzīgi karogi. Es tai sievietei paprasīju materiālus un viņa man atnesa kastes pilnas ar materiāliem - Rīgas grāmatas cietos vākos, LV kartes, bukleti utt, dabūju pat karogu. Atstāju savu e-pastu un kasti konsulātā ar norunu to nākamajā dienā savākt. Tā kā Marili nevarēja pieļaut, ka viņai vispār nav materiālu, devāmies arī uz Igaunijas konsulātu. Tas izskatījās pavisam savādāk. Ādas mēbeles un 6 vakarā galvenā sekritāre bija vienīgā , kas strādāja. Ar saviem materiāliem igauņi bija skopāki, taču, tas ko viņi iedeva bija daudz krutāks - Igaunijas vēsture bildēs, Igaunijas augstākās izglītības programmas utt. Savākušies materiālus smaidīgi devāmies pa mājām.

Rītdien gaidāms stāsta turpinājums - Kā man gāja prezentējot Latviju? Kā turpinājās Starptautiskā nedēļa? Kas ir Soiree Slave?
To uzzināsiet rītdienas karstāko notikumu apskatā.

A tout suite.
Fin.

Nov. 20th, 2008

Ar rītdienu mainīšos

Zinu zinu, neesmu pēdējā laikā rakstījis par saviem atgadījumiem. Ar rītdienu esmu nolēmis atsākt regulāru rakstīšanu (izņemot sestdienas un svētdienas, kad būšu ārpus Strasbūras), visa iepriekšējā nedēļa bija lieliska un par to tad rīt.

Nov. 12th, 2008

Pirmais čalis trešajā stāvā!

...Es nometu somas uz gultas un metos meklēt Stundiņu, jo viņa vēstulē rakstīja, ka iepriekšējo vakaru ir pavadījušas zem klajas debess, kam es kā saguris blondīns noticēju. Braucu ar riteni, kuru ar kuru nebiju braucis 13 dienas un izrādās, ka tā bremzes tagad tīri labi strādā. Pa ceļam domāju, ko teikt Stundiņai un Ivitai, jo bija tāda kā vainas apziņa. Aizbraucu uz Le Gare un meklēju viņas. Izstaigāju visu staciju, atradu pat vietu, kur var piezvanīt. Kad devos uz telefona vietu, pa ceļam satiku Stundiņu un Ivitu. Nedaudz paveicās, ka tas viss bija joks. Tad ejot prom, gandrīz sakāvos, ar vienu dzērušu francūzi. "Pas de probleme, pas de probleme" un vienkārši pametu notikuma vietu. Pa ceļam gājām un es stāstīju savu nebeidzamo stāstu par braukšanu no Brēmenes uz Strasbūru, taču pirms tam, man par prieku, uzzināju, ka viņas ir atradušas hostu Strasbūrā. Domājām aiziet līdz viņam, taču vēlme dzert tēju un uzcelt kājas augstāk par dibenu izrādījās stiprāka.
Diemžēl, neizdevām Stundiņu aizvest uz restorānu, jo viņa bija apņēmusies nākamajā dienā pamest Strasbūru, tomēr saprikām visu picai un devāmies uz manām kojām. Izrādīju savu kuģa kabīni un sākām gatavot picu. Tiešām izbaudīju dzirdēt latviešu valodu no savas mutes. Vēl izrādījās, ka Sirmā ir dzimšanas diena tajā dienā, kur piedalījos tikai nedaudz, gribējās zināt, kas maniem ciemiņiem stāstāms. Tā, nu, vakars beidzās ar garām sarunām, picu un ūdenspīpi.
Kad mēģināju atrast gultasveļu viņām nopriecājos, ka tomēr dzīvoju kojās, jo varēju no kaimiņiem dabūt visu, ko vajag - segas, matračus utt. u Ilze tomēr no rīta no gultas nebija izkritusi, uz ko gan iepriekšējā vakarā biju gatavs derēt, Ivita arī tāda negulējusi. Ideja par gulēšanu uz zemes tomēr bija vislabākā, jo es biju tiešām gulējis vislabāk. Cēlāmies 06:30, jo viņas gribēja stopēt tālāk. Aizvedu līdz tramvaja pieturai, sagaidīju tramvaju un devos mājās. Īsā, bet vienlaicīgi foršā vizīte bija beigusies. Žēl, ka nesanāca vairāk laika kopā pavadīt.

Tad devos uz mājām, domāju, ka gulēšu, taču uzrakstīju vairākus svarīgus e-pastus un izlēmu nedaudz pamācīties. Pēcpusdienā aizbraucu uz franču valodu. Nedaudz biju satraucies, ka būs tests, taču laikam pasniedzēja par to bija aizmirsusi un tā, nu, mēs vienkārši pļāpājām. Neskatoties uz 4 dienu negulēšanu biju pārsteidzoši možšs. Varakarā noorganizējām arābu vakaru, sameklēju mūziku, uzvilku tradicionālās drēbes un sataisīju pīpi. Sanāca tikai pāris cilvēki. Pīpe nebija īpaši laba, jo tabaka šeit ir sūdīga. Viss beidzās ap 1niem

Nākamajā rītā ar mokām izmocīju sevi no gultas , lai aizvilktos uz Cross cultural issues on Human recourse management, kura sākās 8ņos no rīta. Sākumā nāca miegs, taču uz 4 stundu lekcijas vienu daļu bija uzaicināts vieslektors, kurš to kā rodas kultūras un par to, ka imigranti neko citu nevar darīt kā ar laiku aklimatizēties, tas ir neizbēgami. Vēlāk franču valodas gramatikas lekcija, kas likās , ka velkas bezgalīgi un beidzot dodos uz mājām - GULĒT!

Sestdiena svētdiena pagāja iespaidos, ka mana istaba ir pati populārākā visās kojās. Mani pazīst kaimiņi un protams "mūsu banda". Istaba tika uzpildīta līdz augšai, kad taisījām ūdenspīpi un parasti tur ierodas kāds cilvēks, kuru nepazīstu. Ejot uz virtuvi vakarā mani pat uzrunāja kaimiņiene ar tekstu - tava istaba tagad smaržo tik labi... Vakariem pašiem par sevi nav ne vainas, man tie pat ļoti patīk. Rodas tāda ģimeniska sajūta ar tiem, kas šeit dzīvo, jo parasti vakaros ir vīns, ūdenspīpe un dažādi franču jociņi. Nedēļas nogale arī izcēlās ar to, ka ar kājām vairākas reizes devāmies uz Vāciju iepirkties un atpakaļ nācām par citiem ceļiem. Lai gan dzīvoju šeit jau kādu laiciņu, mani vēl joprojām pārsteidz tas, ka upe šķir divas pilnīgi dažādas kultūras un valoda vienā upes pusē ir pilnīgi cita. Vēl pievēros lietai, ko biju apmņēmies kādu laiciņu atpakaļ - 4 jauni franču vārdi dienā. To jau pirms tam nedaudz piekopu, tagad uz to sāku koncentrēties. Mani pirmie četri bija - sous (zem), aprendre (uzzināt), au desous (virs)un vēl viens, kuru miega dēļ tagad nevaru atcerēties, taču , kad to dzirdēšu zināšu, ko tas nozīmē.

Mana istaba kļūst dzīvāka, taču arī netīrāka, te vienmēr ir dzīvība un kāds vienmēr klauvē pie durvīm. Forši. Ceru, ka viņiem būs žēl, kad es aizbraukšu!

Fin

Nov. 8th, 2008

Ceļš uz mājām...

Pēdējās dienas biju citā pasaulē. Atgriezties bija fantastiska pasaule. Principā pēc ceļojuma uz Āfriku esmu iemācījies vairākas lietas, kuras nenovērtēju pirms tam. Mēs esam tik ļoti sakārtoti, pie mums tiek ievēroti likumi un mums visiem vairāk vai mazāk ir jumts virs galvas. Marokā tādas lietu bija stipri mazāk nekā šeit. Par saviem piedzīvojumiem Marokā droši vien pēc kāda laika iemetīšu tādu nelielu apkopojumu, taču pats ceļojums par sevi bija lielisks.

Smieklīgākā daļa tomēr sākās pagaišotrdien, kad bijām tikko ielidojuši mājās un nolēmām doties atpakaļ uz Strasbūru. Viss sākās ar celšanos Arim hotelī 6:30 no rīta un knapu iztenterēšanu uz vietējo vannas istabu. Protams, es vannā aizmigu un pamodos, kad bija viss jau uzpildījies aptuveni līdz augšai. Pēc tam pievienojos manām ceļa biedrenēm restorānā, kur mums pasniedza brīvbrokastis. Brokastīs vajadzēja paēst kārtīgi, jo zinājām, ka visu dienu neko neēdīsim. Piesitām tā riktīgi mūli. Pēc tam devāmies ar savām milzīgajām somām uz izejas pusi, lai izčekotos no viesnīcas. Lielākā problēma bija ar pulti, par kuru samaksājām 100 dirhamus depozītā (~10 €), taču sanāca salauzt vienu malu. Par laimi, Jasmīna arābiski pateica, ka mēs to neizdarījām, ka tā nav mūsu vaina un viņš pēc īsas aiztures mums pulti atdeva. Šos 100 dirhamus samaksājām par ļoti dārgo taksi uz lidostu. Tas tiešām bija šoks, ka viņi mums tik daudz prasa, taču mums bija somas un mēs jau sākām kavēt. Braucot uz lidostu pirmo reizi mūžā redzēju kalnus, kuru virsotnes ir aizslēpušās aiz mākoņiem, bija karsta diena 18 - 20 grādi un dīvainā kārtā maz satiksmes. Ceļā klusām atvadījos no Marokas un pirmo reizi pēdējo reizi tā skaisti izbraucām cauri alejai ar palmām. Ieradāmies lidostā. Somas bija bija vairāk nekā mēs paredzējām, tāpēc zinājām, ka būs jāmaksā vairāk. Izstāvējām čekinu (cekiņu). Pretī mums sagaidīja dīvaina paskata marokānis ar rētu uz viena vaiga (Huans Duncis). Izskaidroju viņa angliski, ka nevarēju iečekoties online, kā biju norādījis savā biļetē, jo sistēma man neatļāva. Viņš to noklausījās un tā pat uzlika man sodu. Tā pat mums nācās maksāt arī par savām somām, taču to zinājām jau pirms tam. Ar savām soda lapiņām devāmies uz maksāšanas vietu, kur bija sakrājusies liela rinda. Visi laikam Marokā iepirka dāvanas Ziemassvētkiem. Visvairāk mani kaitināja tie 5€, kuri man bija jāmaksā nejau manas vainas dēļ. Izstāvējām rindu un es izskaidroju situāciju, ka nevarēju iečekoties un viņi man teica, ka jaunie Ryanair noteikumu paredz, ka cilvēki var iečekoties online tikai no Eiropas, šie noteikumi stājās spēkā ar 1.11. Es vēl Ryanair vēstulīti uzrakstīšu. Samaksāju 283 dirhamus. Aizskrējām pēc mūsu Boarding Passes. Paspējām kā paši pēdējie, jo Čekiņu slēdz ciet 40 minūtes pēc izlidojuma. Tālāk skrējām uz drošības pārbaudi. Pirms mūs ielaida pēcmuitas zonā, mums vēlreiz vajadzēja izpildīt lapiņas, kurās tiek jautāts, ko jūs šeit darat, kur jūs paliksiet utt. Es priecājos, ka man kā LV pilsonim nav nepieciešama vīza uz Maroku, jo tad šī procedūra būtu ilgāka. Nostājāmies drošības pārbaudes rindā. Ir divi metāla detektori. Cilvēki stāv haotiski, rinda gara (līdz izlidošanai 36 minūtes). Pēkšņi no priekšas arābiski atskan: "vīrieši vienā rindā, sievietes otrā!". Mani tajā brīdī parsteidza, ka arī šādā haotiskā situācijā un starptautiskā vidē, viņi stipri pieturas pie savām tradīcijām. No Marokas izlidoja vairāk sieviešu, tāpēc mana rinda sanāca īsāka. Izstāvēju rindu, nobļāvos, ka iešu stāvēt rindā uz pasu pārbaudi. Ieskrienu nākošajā telpā. Šeit piemetinu, ka visas lidostas telpas ir iekārtotas tuvo austrumu stilā ar daudz flīzēm ar tradicionāliem rakstiem, portāliem, kollonnām un visu pārējo. Ieskrienu pasu pārbaudes telpā. Atvērtas ir aptuveni 10 - 15 muitas pie kurām ir ļoti garas rindas (līdz izlidošanai 24 minūtes, vārtus slēdz 10 minūtes pirms izlidošanas). Man ieskrienot šajā telpā par laimi atveras vēl viena muita, kur ieskrienu kā 4 cilvēks. Gaidu ceļa biedrenes. Nenāk un nenāk. Iepazīstos ar kādu amerikāni, kurš gaida savu sievu. Viņš apsola man aizņemt vietu, ja atradīšu viņa sievu. Sieva izskatās pēc viņa raksturojuma: "Vidusmēra, tumšādaina sievietes, izskatās pēc indietes, melna jaciņa, viņu sauc Džena!". Meklējot savas ceļabiedrenes paspēju ieraudzīt daudzas Dženveidīgas sievietes. Īstā Džena tomēr pati atrada ceļa. Sameklēju arī savas ceļa biedrenes, aigrūdāmies līdz priekšai un tiku cauri aptuveni 5 minūtēs. Problēmas sākās, ka viena no manām ceļa biedrenēm, kuras uzvārds ir Al-Abruahim, vēlējās doties cauri muitai. Lai gan, viņai ir amerikāņu pase, viņu izjautāja vairākas reizes par to, no kurienes nāk viņas vecāki. Pēc 10 minūtēm un ar maniem pirmajiem štempeļiem jaunajā pasē metamies uz lidmašīnu.
Ar neertu 4 stundu lidojumu nelielā Ryanair lidmašīnā un nedaudz slidenu piezemēšanos Brēmenes lidostā (tā bija lētāk - lidot Brēmene - Marakeša - Brēmene). Ielidojām lietainajā un pelēkajā Vācijā ap 15:00. Tagad jau sāka likties, ka Vācija ir tā, kas ir pilnīgi nesakārtota. Mēs atgriezāmies no pilnīgas nesakārtotības un haosa, pasaules kārtības līderu zemē.
Pirmais ko darījām bija veikla došanās uz Lauras māju (latviete, pie kuras palikām 3 dienas pirms tam un tagad cerējām palikt 1 dienu vēl). Ar Lauru 2 gadus kopā vairāk vai mazāk cīnījāmies par studentu interesēm un to interešu aizstāvēšanu un vienā gadā abiem sanāca doties ERASMUSā. Pieklauvējot pie viņas durvīm, pretī izskrēja Laura ar dvieli rokās un nelielu šoku sejā. Pirmais, kas atskanēja bija "Es jūs negaidīju...nāciet iekšā!". Viņa, kāda somu meitene un Latvijas krievs gatavojās prezentēt Latviju viņu skolā, kas tur laikam esot obligāti. Man pats galvenais bija pārbaudīt vai lietas somā vēl ir vesalas, jo pārvadāju daudz trauslu lietu. Diemžēl viena no Dātavu dāvanām neizturēja, par ko man bija ļoti žēl, jo izņemot tanžīnu ārā no somas atradu tikai lauskas. Ryanair ienīstu vēl vairāk. Diena pagāja pārdomās par dažādībām un kārtīgas izēšanās Maķītī vakrā, jo ēst gribējās ļoti. Laurai bija ļoti daudz darba un tāpēc viņa mūs aizsūtīja pie sava drauga Floriana. Mūsu vilciens uz Strasbūru bija tikai nākajā rītā 06:16. Izstāstījām Florianam kā mums gāja un devāmies gulēt. Viņš mums piekodināja atstāt mūsu istabas durvis vaļā, kad ejam prom, jo viņš celsies 06:00 un ja durvis vēl būs ciet sapratīs, ka mēs esam iekšā. Devāmies gulēt.
No rīta pamodos ar klauvējienu pie durvīm un skaļu "FUCK!" man blakus. Tajā brīdī sapratu , ka esam nokavējuši mūsu vilcienu. Apģērbāmies 1 minūtes laikā. Tesām uz vilcienu staciju. Aptuveni pēc 4 minūtēm bijām jau pie pieturas. Tieši nāca autobuss. Ielecām autobusā un tikai tad sapratām, ka mums nav naudas. Atveram maku (maksā ir ļoti daudz monētiņu), neesmu vēl pamodies. Sākam maksāt, kopā jāmaksā 6,45. Līdz ar nagiem naudas pietiek. Pēdējo Eiro samaksājām ar melnajiem. Autobuss ir ļoti lēns (līdz izbraukšanai 4 minūtes). Iebraucam vilciena stacijā, skrienam iekšā. Paskatos uz pulksteni - 6:19. Esam nokavējuši. Sākas stress, jo pēc 13 dienu ceļojuma, negulēšanas un haosa vienkārši gribas ieslēgties savā istabā un gulēt. Jasmīna, kuras dēļ nokavējām, jo viņa nebija pareizi uzstādījusi modinātāju bezmaz vai sāk raudāt, es esmu nikns, taču uz āru izrādu, ka viss kārtībā, Andreja vienkārši ir kaut kur citur. Sāku štukot ko darīt. Aizeju līdz Reisecentrum. Tas vēl nav atvērts. Pēc 10 minūtēm mūs ielaiž iekšā. Es vāciski izstāstu tuklajam vīrelim, par situāciju, viņš pasaka, ka neko nevar darīt, jāpērk jauna biļete. Es eju pārbaudīt cik tāda maksā - 246 €. Iestājas neliels stress, jo pilnīgi nav nojausmas ko darīt, nav naudas un gribas prom. Pārlasu biļeti, rakstīts Dauer ticket. Ieeju vēlreiz un pārprasu, šoreiz pie citas sieveites. Viņa man izstāsta, ka varu aizbraukt līdz Hannoverei, kura atrodas stundas attālumā ar šo biļeti, taču nevari vairs braukt no turienes tālāk ar šo biļeti. Viņa man parāda vilcienu 7:14, ar kuru varu braukt vēl ar šo biļeti, taču Hannoverē būs jāpērk jauna. Ejam pēc rīta kafijas un dodamies uz peronu. Šoreiz negribas vairs nokavēt. Es mēģinu ceļa biedrenes uzjautrināt ar stāstiem kā mēs Zanei izlaidumā toreiz uzdāvinājām apkrāsotu toletes podu un kā gāja manā izlaidumā. Tas pacēla garastāvokli. Piebrauc balts ICE vilciens, kurš izskatās pēc dzimumlocekļa baltā baltā prezervatīvā. Iekāpjam vilcienā. Vietu nav, tāpēc sēžam uz zemes. Es meklējot vietas satieku konduktoru un iedodu viņam savu biļeti, viņš nokompostrē. Pēc laiciņa atgriežos uz mūsu vietu un satieku manas ceļabiedrenes ar kādu konduktori, kura mēģina vāciski ieskaidrot, ka šīs biļetes ir nederīgas. Es uzreizi pārsleidzos uz vācu valodu un sāku stāstīt, ka diemžēl nokavējām mūsu vilcienu, ka mums informācijas centrā pateica, ka mēs varam braukt ar šo vilcienu. Viņa sāk skaidrot, ka pastāv atšķirības starp vilcieniem (RE-reģionālie, IC - Intercity, brauc lielus gabalus starp pilsētām, taču ir daudz pieturu, ICE - intercity express, brauc pa taisno) un ka mūsu biļete derīga tikai RE un IC. Es saku, ka neesmu no Vācijas un nesaprotu atšķirību starp šiem vilcieniem un ka es uzticos viņu personālam, kurš man pateiks, ar ko man ir jābrauc. Man to sakot viņa printē ārā soda kvītis. Es esmu dusmīgs, jo zinu, ka man nav naudas un ka viņa vienkārši neklausās. Saku, lai saskaņo visu ar savu personālu pirms vispār kaut ko dara. Vajadzēja latviski vienkārši pateikt: "Ej dirst!", tas būtu palīdzējis nomierināties. Naudas nav, par čeku ir jāmaksā uzreizi. Velkam ārā kredītkartes. Es zinu, ka manas stulbās kartes dēļ nevaru samaksāt, jo man ir nauda no eiro jāpārmaina uz latiem. Par mums samaksā Jasmīna (93€ par visiem), jo viņa praktiski bija vainīga. Pēc šī incidenta visi apkārt sēdošie cilvēki pieceļas kājās un sāk tai sievietei braukt virsū. Kā viņa vispār šitā var darīt, mēs esam ārzemnieki utt. Viņa ātri pazūd. Pēc laika viņai diemžēl nākas atgriezties, kad apkārt esošie ir vēl dusmīgāki. Sieviete man blakus sāk teikt: "iedodiet man savu vārdu, iedodiet man savu vārdu, es par jums gribu uzrakstīt sūdzību!", "Kā jūs vispār tā varat rīkoties, es zinu, ka ievērojat likumus, taču ir dažreiz jāsaprot, ka jebkuram likumam ir savi izņēmumi", saka vīrietis man blakus. Izcēlās liels strīds un es stāvēju tam visam vidū un mēģināju izskatīties stulbs, lai tas viss nebeidzas, jo viņi baigi spieda uz to, ka esam stulbi ārzemnieki , kuri neko nesaprot, lai gan es sapratu vairāk nekā viņi domā. Naudu gan atpakaļ nedabūjām, taču mums izskaidroja, ka varam ar šo biļeti vēl braukt un iedeva vizītkartes, kur mums ir jāraksta sūdzības. Ierodamies Hannoverē. Ejam uz informācijas centru, rādam biļetes. Es jautāju vai tas ir legāli, ka manu biļeti nokompostrē un pēc tam uzliek sodu. Sieviete mistinās un saka, ka jā. Pēc tam mums izskaidro, ka biļete, kura mums ir, ir speciālpiedāvājums un ir jāpērk jauna. Tajā brīdī tik ļoti gribas mājās, ka izlemjam samaksāt 83 eiro par katru no mums. Par visu samaksā Jasmīna, kura jūtas vainīga. Nopērkam biļetes un pie reizes savācam visus konfektes, kas stāv uz info galda (tas tā, lai vismaz viņiem būtu kādi zaudējumi).
Mūsu vilciens atiet 10:00. Viņš ir ērts un tajā var atlaist krēslus. Pēc šī rīta stresa gulēt vairs negribas, tāpēc 5 stundas vienkārši sēžam, runājam un skatamies kā braucot no ziemeļiem uz dienvidiem mainas Vācija. Atskatamies uz visu Marokas braucienu. Vilciens mums ir ļoti ērts, sēžam lielos, mīkstos krēslos, viens otram pretī un pa vidu mums ir galds. Pēc 5 stundām ierodamies Karlsruhe. Pārsēžamies uz citu vilcienu, ar kuru braucam 40 minūtes, kur konduktore izskatās pēc transvestīta un kur paspēju runāt krieviski. Pēc 40 minūtēm ierodamies citā pieturā un sākam meklēt peronu, no kura ir jāizbrauc uz Kehl (pilsēta, kura atrodas tieši pie Strasbūras, tur kursē Strasbūras sabiedriskais transports). Satiekam kādu vīrieti no Tanzanijas, Mozambikas, Senegālas vai kādas citas Āfrikas valsts. Viņš plātās, ka zin daudz daudz valodas. Zināja arī krieviski. Iekāpjam vilcienā uz Kehl. Pirmo reizi dzirdam franču valodu, kas tiešām paceļ garastāvokli. 10 minūtes un esam Kehl. Izejot uz stacijas laukuma pārņēma tāda māju sajūta. Beidzot, esam atpakaļ. Iekāpjam sabiedriskajā transportā. Stieku pāris koju biedrus, kas tiešām iepriecina. Devāmies pāri Pont d'Europe. Un, un Francija. VIVA LA FRANCE, viva le mon maison. Tas viss tika safilmēts. Izkāpju no autobusa un dodamies pie manis. Izpakojamies. Nekas nav salauzts, pēc šī garā ceļojuma. Mani pamet ceļa biedrenes. Ceļš ir bijis nenormāli garš un piedzīvojumiem bagāts.

Ieslēdzu datoru. Stundiņa man ir uzrakstījusi vēstuli: "Sveiks nejaukais puika [...] esam Strasbūrā [...] kur tu esi?". Aizņemos no koju biedrenes telefonu , sazvanamies, nolemjam satikties pie centrālās stacijas. Neizkrāmējis somas dodos pēc Stundiņas un Ivitas...

Turpinājums sekos...

Oct. 25th, 2008

Cels uz Afriku

Pashlaik esmu kaut kaadaa nelielaa intereneta kafeiniicaa AAhenaa, tas ir vaacijaa. Mees stopeejam uz Breemeni, lai no turienes tiktu uz Maroku ar Rajenu. Celjojums liidz shim ir bijis nereaali smiekliigs. Vakar muus liidz Frankfurtei aizveda viens dzheks, kursh studee kopaa ar mums. Vinjsh sagaidiija savu sievu Frankfurtes lidostaa, kas ir milziiga. 7 km gara. Pa celjam runaajam par visaadiem sviestiem, vinjsh ljoti patika lamaaties, kas man likaas ineteresanti prieksh 50 gadiiga amerikaanja. Es pa to laiku meegjinaaju reguleet GPS, kura runaaja tikai franciski un devu noraades, uz kurieni mums ir jaabrauc. Vaacijaa ir kalni, nenormaalaakie kalni. Un kalnos ir daudz pilseetu, kas naktii izskataas elpu aizraujoshi. Nonaacaam Frankfurtee. Mees shkjeersojaam kaadu tiltu, lai nokljuuti liidz centraalajai stacijai un man likaas, ka esmu Njujorkaa, kad ieraudziiju to nenormaali amerikaanisko skyline. Braucaam tuvaak iekshaa pilseetaa. Tuvojoties centraalajai stacijai atklaajaam, ka esam nonaakushu sarkano lukturu rajonaa, kas likaas diivaini. Vinjsh muus izlaida pie pashas ieejas centraalajaa stacijaa un pats aizgaaja "paskatiities" sarkano lukturu rajonu. Smiekliigi. Mees pa tolaiku paeedaam un atradaam hosteli. Hostelis praktiski 2 minuutes no cetraalaas stacijas. Saucaas Frankfurt hostel. Maksaaja 18 eiro. Diezgan stiliigs. Tur satikaam arii kaadu 18 gadus vecu austraalieti, kura viena pati celjo apkaart pa Eiropu. Nolikaam savas mantas un devaamies ielaas. Sarkano lukturu rajons bija taads, kaadam tam ir jaabuut. Seksa veikali, baari, prostituutas un, kas mani paarsteidza visvairaak - narkomaani. Aiz kaadas misenes mees redzeejaam chali, kursh seedeeja un lika baltu pulveriiti un tabletiites maisinjaa. Vinjam bija arii shljirces un viss paareejais ekipeejums.

Veelaak klainjojaam pa pilseetu un visu laiku meegjinaajaam nonaakt liidz tam tiltam, paar kuru braucaam iekshaa Franfurtee. Ik pa laikam vienkaarshi uzbraucaam ar liftu liidz pashai augshai kaadai maajai, kurai bija atveertas durves. Pirmajaa reizee nonaacaam kaut kaadaa veco ljauzhu deju studijaa, kur vinji speeleeja 80to gadu muuziku, Frenka Sinatras stilaa un kur bija tie nenormaali milziigie logi uz Franfurtes industriaalo centru. Amerikaaniski. Otrajaa reizee nonaacaam liidz taadai kaa Lounge Udenspiipes vietai. Vinji speeleeja taadu muuziku kaadu speelee Reval hotel Latvija kafeiniicaa "Skyline". Piipeejaam uudenspiipi. Tad devaamies taalaak. Peec aptuveni 2 stundaam nonaacaam uz taa tilta. Safotograafeejaamies un devaamies atpakalj caur kaut kaadu parku. Ejot caur parku redzeejaam nenormaali daudz zakjus. Pilns ar zakjiem shajaa lielpilseetas centraa. Paarshteidzoshi. Atpakaljceljaa uz hosteli uzinaajaam , ka striptiiza baaraa var ieiet tikai viirieshi.

Otrajaa dienaa agri no riita ceelaamies, paeedaam brokastis, savaacaamies nenormaali daudz visaadu paiku, ko vareejaam hostelii dabuut un devaamies celjaa uz liecelju. Brokastis eedaam nenormaali eiropeiskaa hostelja kafeiniicaa. Tad saakaas lielie prieki. Peec 20 minuuteem nonaacaam liidz lielceljam. Saakaam stopeet uz celja, kursh veda uz lielcelju. Peec 30 minuuteem atbrauca policija, pieprasiija muusu pases un pateica, lai stopeejam tur taalaak uz trotuaara. Man likaas, ka taa ir debiila ideja, jo nedabuusim mashiinu, tachu beigaas izraadiijaas savaadaak. Kameer seedeejaam mums garaam pabrauca mashiina, kur viens turku paaris nenormaali striideejaas un sieva gribeeja lekt aaraa no mashiinas. Psihi. Vinja beigaas izkaapa un tas chalis vinjai gaaja pakalj , tachu savu mashiinu atstaaja netaalu no vietas, kur stopeejaam, kas mums visu apgruutinaaja. Peec kaada laika muus pakjeera viens chalis un praktiski aizveda 500 metrus, no vietas, kur bijaam, uz bendziintanku. Tur turpinaajaam stopeet. Aptuveni peec 1 h un nenormaali daudz smiekliem, muus panjeema kaut kaads chalis, kuram acis bija kaa ar palielinaamo stiklu palielinaatas. Veda muus rinkjii apkaart, runaaju tikai vaaciski . Vinjsh muus aizveda liidz kaut kaadam aplim , tachu veelaak aizveda liidz vienam bendziintankam. Kas notika taalaak pastaastiishu tuvaakajaa laikaa....

Viva la France, viva la moi!!!

Ataa

Oct. 20th, 2008

Nothing but the rain

Beidzot rudens ir panācis Franciju ar savu ierasto slapjo un dranķīgo laiku. Līst, ārā ir mitrs un tā vien gribas vienkārši palikt mājās un ieritināties siltajā segā un neko nedarīt. Principā tas ir tas, ko darīju trešdien un ceturtdien, vienkārši lieliski. Ja es atceros, kā es no Februāra līdz augusta beigām skrēju pa pasauli, lai izdarītu vairākas svarīgas un mazsvarīgas lietas un salīdzino to laiku ar šo, tad liekas, ka tagad nedaru neko. Man pietrūst tie laiki un es zinu, ka pienāks diena, kad viņi atkal atsāksies, taču tagad izbaudu visu kā tas ir.

Trešdien nācās celties 7ņos no rīta. Ar mokām izkritu no gultas un ar riteni minos uz skolu. Tiešām aizpamis minos dubultātri, jo kā parasti no mājas izgāju pēdējā brīdī. Pabraucu garām Rue de Aristrid Briand (Briāna iela, kas ir Rīgā ir netālu no Stundiņas mājām), kur mani gandrīz uz gājēju pārejas sabrauca mašīna, kurā sēdēja 2 vecāks pāris, no kuriem sieviete man uzkrītoši norādīja, ka es esmu tas idiots šajā situācijā (cilvēki šeit gājēju pārejas neciena), sekoja ātrā mīšanās pa aptuveni 1 km garo Avenue Jaunne Jaures riteņbraucēju celiņu, tad griezos pa labi un tālāk sekoja aptuveni 1 - 2 km garš ritenbraucēju ceļš. Pa ceļam ir daudz aptiekas, ar saviem elektroniskajiem krustiem, uz kuriem katru rītu redzu laika ziņas. Tas ir ļoti parocīgi, jo krusti rāda laiku, temperatūru un datumu, pa ceļam ir aptuveni 3 aptiekas. Parasti pulkstenis man parāda, cik daudz kavēju. Pa ceļam ir arī viena skola, kur parasti ir ārprātīgi daudz krāsainu bērneļu. Pie pagrieziena pa labi, vienmēr ir sarkanais un tur nākas gaidīt, taču atklāju, ka pabraucot tālāk ir gājēju pāreja. Kad nonāku līdz Place de Esplanade, tad parasti uzņemu ātrumu, jo zinu, ka tuvojas skola. Tuvojoties skolai mani sagaida otrā bremze - cilvēki , kas dodas UZ skolu un viņi neciena riteņbraucēju ceļus un tā kā man nav signāla vienmēr bļauju: "Attension, merci!". Un tur nu viņa ir - 61 Rue Foret Noir (Melnā meža iela 61).

Pēc 4 stundām Mārketinga pamatu, kuros pārsvarā diskutējām par Adiddas sporta apaviem un kur ir kārtējā paštaisnā franču pasniedzēja, kura izdzina meiteni no auditorijas (auditorijas šeit sauc par Anphi - anfiteātris), jo viņa rakstīja sms zem galda un aizrādīja man, ka es esmu students, kuru viņa ir zaudējusi (es 4 stundas brutāli cīnījos ar miegu), devos uz kačalku. Pēc tam pa lietu lielos ātrumos devos mājās un vakarā kā parasti nevarēja iztikt bez jautrībām kojās.

Ceturtdiena bija ļoti līdzīga. 1 lekcija dienā, kura sākas 4tros un beidzas sešos. Pamodos 10tos, lai varētu izdarīt pāris lietas, 12tos dotos uz baseinu. Ārā vēljoprojām lija. Pēc stundas sapratu, ka nekur nebraukšu, jo baseins ir Šilingsheimā, kas ir Strasbūras guļamvagons. No rīta aktīvi mācījos franču valodu, jo tajā dienā man bija jāprezentē kāds pazīstams/tradicionāls latviešu ēdiens. Es nezinu, kapēc, bet biju izmisumā par šo uzdevumu. Es aptuveni 1 stundu meklēju, ko prezentēt. Es nonācu pie secinājuma, ka prezentēšu Žāvētus ābolus. Tad sāku rakstīt. Nosaucu viņus par de la Pommes sec (āboli sausie, rozīnes piemēram ir raisin sec). Man bija problēmas izdomāt normālus teikumus. Sāku domāt par visiem artikuliem un tad izdomāju izmantot papildiespēju. Devos pie kaimiņiem. Diemžēl Milena nebija mājās, taču tur ne no kurienes uzpeldēja viena grieķiete, kura man palīdzēja uzrakstīt visu šo murgu. Pēc stundas atgriezos mājās un vienkārši mēģināju iegaumēt tekstu. Mums vajadzēja stāstīt. Dators man traucēja. Vēlāk devos uz lekciju. Nebiju īsti iemācījies un nācās prezentēt visu priekšā. Es par šitādiem sūdiem nekad neuztraucos, šoreiz gan. Idiots. Tur cilvēki prezentēja savus tradicionālos ēdienus un lietas, igauniete - Vana Tallin, amerikāniete - Coca cola un dažas minūtes pirms lekcijas beigām viņa izsauca mani. Protams, novirzījos pilnībā no teksta un sāku stāstīt kaut ko citu, līdz brīdim , kad tas mani ievilka kļūdu slazdā. Stulbie artikuli. Pēc lekcijas devāmies ēst kebabus un, protams, turpināja līt. Saņēmu sms par piedāvājumu iet uz kino, no savām kojām. Vakarā Strasbūrā tika organizēts alus ātrdzeršanas konkurss, uz kuru neaizgāju, bet devos vienkārši uz kojām (jā, esmu garlaicīgs). Tur mani sagaidīja zāli pīpējošais arhitekts un visa pārējā brandža. Man patīk šeit dzīvot. Es pieklauvēju pie Eli durvīm un prasīju kā viņai iet, tad man pievienojās polietes, Mr. President, rumāņi, libānis, vāciete, francūzis. Tā, nu, sēdējām pie viņas durvīm un runājām. TIzlēmām neiet uz kino un organizēt kino vakaru tur pat. Tad sekoja "Pisdu" trīssimti sešpadsmitajā. Satikāmies atkal 9:30, ch. 316. Istaba uzpildīta līdz augšai. Izlēmām skatīties filmu ar nosaukumu "The Dreamers". Filma bija par kādu jaunu amerikānieti, kurš studē Parīzē 60tajos gados. Kad nākamajā dienā par to stāstīju Andrejai viņa teica: "Oh, "the dreamers", i was watching it with my brother, it was, like, soft porn". Tā arī bija, taču tajā pašā laikā dziļi filozofiska un pa pusei franču valodā. Varēja sajust to Francijas "elpu". Filma beidzās aptuveni 1nos. Tad sāku mācīties, jo nākamajā diena man bija tests franču valodā. Man palīdzēja Laure, francūziete, kura nav no Strasbūras un kurai palīdzu ar vācu valodu, ko viņa studē. Locījām vārdus. Beidzām mācīties 2:30.

Vēl pastāstīšu pa piektdienu, tad gan viss. Interesanti dienas fakti - no rīta tesos uz skolu, taču izrādās, ka lekcija tika atlikta pa vienu stundu. Gulēju kaut kādā random auditorijā uz galda, jo nenormāli nācā miegs. Franču valodas tests bija grūts, jo pirms semināra ar vienu amerikāni diskutējām par augstāko izglītību. Mums Eiropas politikā stāstīja par Eiropas augstākās izglītības integrāciju un tas, protams, bija man lauciņš. Pirmais par ko iebildu, bija augstskolu reitingi, par ko panesās baigā diskusija, jo ASV tā ir nenormāli populāra lieta, vēlāk bija tas prikols par studentu - augstskolas klientu vai darbinieku. Runājām arī par izglītības kvalitāti un pasniedzējam tomēr pierādīju, ka to izmērīt nav tik vienkārši, lai gan viņam bija vairāki labi argumenti. Ļoti interesanta lekcija. Eiropas integrācijā taisīšu prezentāciju par Eiropas augstākās izglītības integrāciju, tad arī papētīšu visu mazliet dziļāk. Franču valodā kā jau teicu bija grūti. Pēc semināra devāmies uz baseinu. Nopeldēju aptuveni 3 - 4 km. Vakariņas ēdām Gallia, kur tiešām nenormāli pieēdos. Vakarā devos uz teātra izrādi kojās. Teātris saucās "les Sorcieres de Salem". Sapratu nelielu daļu no tā visa, jo viņi runāja ļoti ātri, bļāva un izmantoja daudz presonifikācijas, metaforas, epitetus un visus pārējos literatūras draugus. Vakarā mēģināju mācīties Eiropas politikas eksāmenam sestdienā.

Laiks skrien. Līdz Āfrikai vairs nav tik daudz.

Tu est japonnais?