VI rakstu rullis

Pēdējās dienas biju citā pasaulē. Atgriezties bija fantastiska pasaule. Principā pēc ceļojuma uz Āfriku esmu iemācījies vairākas lietas, kuras nenovērtēju pirms tam. Mēs esam tik ļoti sakārtoti, pie mums tiek ievēroti likumi un mums visiem vairāk vai mazāk ir jumts virs galvas. Marokā tādas lietu bija stipri mazāk nekā šeit. Par saviem piedzīvojumiem Marokā droši vien pēc kāda laika iemetīšu tādu nelielu apkopojumu, taču pats ceļojums par sevi bija lielisks.

Smieklīgākā daļa tomēr sākās pagaišotrdien, kad bijām tikko ielidojuši mājās un nolēmām doties atpakaļ uz Strasbūru. Viss sākās ar celšanos Arim hotelī 6:30 no rīta un knapu iztenterēšanu uz vietējo vannas istabu. Protams, es vannā aizmigu un pamodos, kad bija viss jau uzpildījies aptuveni līdz augšai. Pēc tam pievienojos manām ceļa biedrenēm restorānā, kur mums pasniedza brīvbrokastis. Brokastīs vajadzēja paēst kārtīgi, jo zinājām, ka visu dienu neko neēdīsim. Piesitām tā riktīgi mūli. Pēc tam devāmies ar savām milzīgajām somām uz izejas pusi, lai izčekotos no viesnīcas. Lielākā problēma bija ar pulti, par kuru samaksājām 100 dirhamus depozītā (~10 €), taču sanāca salauzt vienu malu. Par laimi, Jasmīna arābiski pateica, ka mēs to neizdarījām, ka tā nav mūsu vaina un viņš pēc īsas aiztures mums pulti atdeva. Šos 100 dirhamus samaksājām par ļoti dārgo taksi uz lidostu. Tas tiešām bija šoks, ka viņi mums tik daudz prasa, taču mums bija somas un mēs jau sākām kavēt. Braucot uz lidostu pirmo reizi mūžā redzēju kalnus, kuru virsotnes ir aizslēpušās aiz mākoņiem, bija karsta diena 18 - 20 grādi un dīvainā kārtā maz satiksmes. Ceļā klusām atvadījos no Marokas un pirmo reizi pēdējo reizi tā skaisti izbraucām cauri alejai ar palmām. Ieradāmies lidostā. Somas bija bija vairāk nekā mēs paredzējām, tāpēc zinājām, ka būs jāmaksā vairāk. Izstāvējām čekinu (cekiņu). Pretī mums sagaidīja dīvaina paskata marokānis ar rētu uz viena vaiga (Huans Duncis). Izskaidroju viņa angliski, ka nevarēju iečekoties online, kā biju norādījis savā biļetē, jo sistēma man neatļāva. Viņš to noklausījās un tā pat uzlika man sodu. Tā pat mums nācās maksāt arī par savām somām, taču to zinājām jau pirms tam. Ar savām soda lapiņām devāmies uz maksāšanas vietu, kur bija sakrājusies liela rinda. Visi laikam Marokā iepirka dāvanas Ziemassvētkiem. Visvairāk mani kaitināja tie 5€, kuri man bija jāmaksā nejau manas vainas dēļ. Izstāvējām rindu un es izskaidroju situāciju, ka nevarēju iečekoties un viņi man teica, ka jaunie Ryanair noteikumu paredz, ka cilvēki var iečekoties online tikai no Eiropas, šie noteikumi stājās spēkā ar 1.11. Es vēl Ryanair vēstulīti uzrakstīšu. Samaksāju 283 dirhamus. Aizskrējām pēc mūsu Boarding Passes. Paspējām kā paši pēdējie, jo Čekiņu slēdz ciet 40 minūtes pēc izlidojuma. Tālāk skrējām uz drošības pārbaudi. Pirms mūs ielaida pēcmuitas zonā, mums vēlreiz vajadzēja izpildīt lapiņas, kurās tiek jautāts, ko jūs šeit darat, kur jūs paliksiet utt. Es priecājos, ka man kā LV pilsonim nav nepieciešama vīza uz Maroku, jo tad šī procedūra būtu ilgāka. Nostājāmies drošības pārbaudes rindā. Ir divi metāla detektori. Cilvēki stāv haotiski, rinda gara (līdz izlidošanai 36 minūtes). Pēkšņi no priekšas arābiski atskan: "vīrieši vienā rindā, sievietes otrā!". Mani tajā brīdī parsteidza, ka arī šādā haotiskā situācijā un starptautiskā vidē, viņi stipri pieturas pie savām tradīcijām. No Marokas izlidoja vairāk sieviešu, tāpēc mana rinda sanāca īsāka. Izstāvēju rindu, nobļāvos, ka iešu stāvēt rindā uz pasu pārbaudi. Ieskrienu nākošajā telpā. Šeit piemetinu, ka visas lidostas telpas ir iekārtotas tuvo austrumu stilā ar daudz flīzēm ar tradicionāliem rakstiem, portāliem, kollonnām un visu pārējo. Ieskrienu pasu pārbaudes telpā. Atvērtas ir aptuveni 10 - 15 muitas pie kurām ir ļoti garas rindas (līdz izlidošanai 24 minūtes, vārtus slēdz 10 minūtes pirms izlidošanas). Man ieskrienot šajā telpā par laimi atveras vēl viena muita, kur ieskrienu kā 4 cilvēks. Gaidu ceļa biedrenes. Nenāk un nenāk. Iepazīstos ar kādu amerikāni, kurš gaida savu sievu. Viņš apsola man aizņemt vietu, ja atradīšu viņa sievu. Sieva izskatās pēc viņa raksturojuma: "Vidusmēra, tumšādaina sievietes, izskatās pēc indietes, melna jaciņa, viņu sauc Džena!". Meklējot savas ceļabiedrenes paspēju ieraudzīt daudzas Dženveidīgas sievietes. Īstā Džena tomēr pati atrada ceļa. Sameklēju arī savas ceļa biedrenes, aigrūdāmies līdz priekšai un tiku cauri aptuveni 5 minūtēs. Problēmas sākās, ka viena no manām ceļa biedrenēm, kuras uzvārds ir Al-Abruahim, vēlējās doties cauri muitai. Lai gan, viņai ir amerikāņu pase, viņu izjautāja vairākas reizes par to, no kurienes nāk viņas vecāki. Pēc 10 minūtēm un ar maniem pirmajiem štempeļiem jaunajā pasē metamies uz lidmašīnu.
Ar neertu 4 stundu lidojumu nelielā Ryanair lidmašīnā un nedaudz slidenu piezemēšanos Brēmenes lidostā (tā bija lētāk - lidot Brēmene - Marakeša - Brēmene). Ielidojām lietainajā un pelēkajā Vācijā ap 15:00. Tagad jau sāka likties, ka Vācija ir tā, kas ir pilnīgi nesakārtota. Mēs atgriezāmies no pilnīgas nesakārtotības un haosa, pasaules kārtības līderu zemē.
Pirmais ko darījām bija veikla došanās uz Lauras māju (latviete, pie kuras palikām 3 dienas pirms tam un tagad cerējām palikt 1 dienu vēl). Ar Lauru 2 gadus kopā vairāk vai mazāk cīnījāmies par studentu interesēm un to interešu aizstāvēšanu un vienā gadā abiem sanāca doties ERASMUSā. Pieklauvējot pie viņas durvīm, pretī izskrēja Laura ar dvieli rokās un nelielu šoku sejā. Pirmais, kas atskanēja bija "Es jūs negaidīju...nāciet iekšā!". Viņa, kāda somu meitene un Latvijas krievs gatavojās prezentēt Latviju viņu skolā, kas tur laikam esot obligāti. Man pats galvenais bija pārbaudīt vai lietas somā vēl ir vesalas, jo pārvadāju daudz trauslu lietu. Diemžēl viena no Dātavu dāvanām neizturēja, par ko man bija ļoti žēl, jo izņemot tanžīnu ārā no somas atradu tikai lauskas. Ryanair ienīstu vēl vairāk. Diena pagāja pārdomās par dažādībām un kārtīgas izēšanās Maķītī vakrā, jo ēst gribējās ļoti. Laurai bija ļoti daudz darba un tāpēc viņa mūs aizsūtīja pie sava drauga Floriana. Mūsu vilciens uz Strasbūru bija tikai nākajā rītā 06:16. Izstāstījām Florianam kā mums gāja un devāmies gulēt. Viņš mums piekodināja atstāt mūsu istabas durvis vaļā, kad ejam prom, jo viņš celsies 06:00 un ja durvis vēl būs ciet sapratīs, ka mēs esam iekšā. Devāmies gulēt.
No rīta pamodos ar klauvējienu pie durvīm un skaļu "FUCK!" man blakus. Tajā brīdī sapratu , ka esam nokavējuši mūsu vilcienu. Apģērbāmies 1 minūtes laikā. Tesām uz vilcienu staciju. Aptuveni pēc 4 minūtēm bijām jau pie pieturas. Tieši nāca autobuss. Ielecām autobusā un tikai tad sapratām, ka mums nav naudas. Atveram maku (maksā ir ļoti daudz monētiņu), neesmu vēl pamodies. Sākam maksāt, kopā jāmaksā 6,45. Līdz ar nagiem naudas pietiek. Pēdējo Eiro samaksājām ar melnajiem. Autobuss ir ļoti lēns (līdz izbraukšanai 4 minūtes). Iebraucam vilciena stacijā, skrienam iekšā. Paskatos uz pulksteni - 6:19. Esam nokavējuši. Sākas stress, jo pēc 13 dienu ceļojuma, negulēšanas un haosa vienkārši gribas ieslēgties savā istabā un gulēt. Jasmīna, kuras dēļ nokavējām, jo viņa nebija pareizi uzstādījusi modinātāju bezmaz vai sāk raudāt, es esmu nikns, taču uz āru izrādu, ka viss kārtībā, Andreja vienkārši ir kaut kur citur. Sāku štukot ko darīt. Aizeju līdz Reisecentrum. Tas vēl nav atvērts. Pēc 10 minūtēm mūs ielaiž iekšā. Es vāciski izstāstu tuklajam vīrelim, par situāciju, viņš pasaka, ka neko nevar darīt, jāpērk jauna biļete. Es eju pārbaudīt cik tāda maksā - 246 €. Iestājas neliels stress, jo pilnīgi nav nojausmas ko darīt, nav naudas un gribas prom. Pārlasu biļeti, rakstīts Dauer ticket. Ieeju vēlreiz un pārprasu, šoreiz pie citas sieveites. Viņa man izstāsta, ka varu aizbraukt līdz Hannoverei, kura atrodas stundas attālumā ar šo biļeti, taču nevari vairs braukt no turienes tālāk ar šo biļeti. Viņa man parāda vilcienu 7:14, ar kuru varu braukt vēl ar šo biļeti, taču Hannoverē būs jāpērk jauna. Ejam pēc rīta kafijas un dodamies uz peronu. Šoreiz negribas vairs nokavēt. Es mēģinu ceļa biedrenes uzjautrināt ar stāstiem kā mēs Zanei izlaidumā toreiz uzdāvinājām apkrāsotu toletes podu un kā gāja manā izlaidumā. Tas pacēla garastāvokli. Piebrauc balts ICE vilciens, kurš izskatās pēc dzimumlocekļa baltā baltā prezervatīvā. Iekāpjam vilcienā. Vietu nav, tāpēc sēžam uz zemes. Es meklējot vietas satieku konduktoru un iedodu viņam savu biļeti, viņš nokompostrē. Pēc laiciņa atgriežos uz mūsu vietu un satieku manas ceļabiedrenes ar kādu konduktori, kura mēģina vāciski ieskaidrot, ka šīs biļetes ir nederīgas. Es uzreizi pārsleidzos uz vācu valodu un sāku stāstīt, ka diemžēl nokavējām mūsu vilcienu, ka mums informācijas centrā pateica, ka mēs varam braukt ar šo vilcienu. Viņa sāk skaidrot, ka pastāv atšķirības starp vilcieniem (RE-reģionālie, IC - Intercity, brauc lielus gabalus starp pilsētām, taču ir daudz pieturu, ICE - intercity express, brauc pa taisno) un ka mūsu biļete derīga tikai RE un IC. Es saku, ka neesmu no Vācijas un nesaprotu atšķirību starp šiem vilcieniem un ka es uzticos viņu personālam, kurš man pateiks, ar ko man ir jābrauc. Man to sakot viņa printē ārā soda kvītis. Es esmu dusmīgs, jo zinu, ka man nav naudas un ka viņa vienkārši neklausās. Saku, lai saskaņo visu ar savu personālu pirms vispār kaut ko dara. Vajadzēja latviski vienkārši pateikt: "Ej dirst!", tas būtu palīdzējis nomierināties. Naudas nav, par čeku ir jāmaksā uzreizi. Velkam ārā kredītkartes. Es zinu, ka manas stulbās kartes dēļ nevaru samaksāt, jo man ir nauda no eiro jāpārmaina uz latiem. Par mums samaksā Jasmīna (93€ par visiem), jo viņa praktiski bija vainīga. Pēc šī incidenta visi apkārt sēdošie cilvēki pieceļas kājās un sāk tai sievietei braukt virsū. Kā viņa vispār šitā var darīt, mēs esam ārzemnieki utt. Viņa ātri pazūd. Pēc laika viņai diemžēl nākas atgriezties, kad apkārt esošie ir vēl dusmīgāki. Sieviete man blakus sāk teikt: "iedodiet man savu vārdu, iedodiet man savu vārdu, es par jums gribu uzrakstīt sūdzību!", "Kā jūs vispār tā varat rīkoties, es zinu, ka ievērojat likumus, taču ir dažreiz jāsaprot, ka jebkuram likumam ir savi izņēmumi", saka vīrietis man blakus. Izcēlās liels strīds un es stāvēju tam visam vidū un mēģināju izskatīties stulbs, lai tas viss nebeidzas, jo viņi baigi spieda uz to, ka esam stulbi ārzemnieki , kuri neko nesaprot, lai gan es sapratu vairāk nekā viņi domā. Naudu gan atpakaļ nedabūjām, taču mums izskaidroja, ka varam ar šo biļeti vēl braukt un iedeva vizītkartes, kur mums ir jāraksta sūdzības. Ierodamies Hannoverē. Ejam uz informācijas centru, rādam biļetes. Es jautāju vai tas ir legāli, ka manu biļeti nokompostrē un pēc tam uzliek sodu. Sieviete mistinās un saka, ka jā. Pēc tam mums izskaidro, ka biļete, kura mums ir, ir speciālpiedāvājums un ir jāpērk jauna. Tajā brīdī tik ļoti gribas mājās, ka izlemjam samaksāt 83 eiro par katru no mums. Par visu samaksā Jasmīna, kura jūtas vainīga. Nopērkam biļetes un pie reizes savācam visus konfektes, kas stāv uz info galda (tas tā, lai vismaz viņiem būtu kādi zaudējumi).
Mūsu vilciens atiet 10:00. Viņš ir ērts un tajā var atlaist krēslus. Pēc šī rīta stresa gulēt vairs negribas, tāpēc 5 stundas vienkārši sēžam, runājam un skatamies kā braucot no ziemeļiem uz dienvidiem mainas Vācija. Atskatamies uz visu Marokas braucienu. Vilciens mums ir ļoti ērts, sēžam lielos, mīkstos krēslos, viens otram pretī un pa vidu mums ir galds. Pēc 5 stundām ierodamies Karlsruhe. Pārsēžamies uz citu vilcienu, ar kuru braucam 40 minūtes, kur konduktore izskatās pēc transvestīta un kur paspēju runāt krieviski. Pēc 40 minūtēm ierodamies citā pieturā un sākam meklēt peronu, no kura ir jāizbrauc uz Kehl (pilsēta, kura atrodas tieši pie Strasbūras, tur kursē Strasbūras sabiedriskais transports). Satiekam kādu vīrieti no Tanzanijas, Mozambikas, Senegālas vai kādas citas Āfrikas valsts. Viņš plātās, ka zin daudz daudz valodas. Zināja arī krieviski. Iekāpjam vilcienā uz Kehl. Pirmo reizi dzirdam franču valodu, kas tiešām paceļ garastāvokli. 10 minūtes un esam Kehl. Izejot uz stacijas laukuma pārņēma tāda māju sajūta. Beidzot, esam atpakaļ. Iekāpjam sabiedriskajā transportā. Stieku pāris koju biedrus, kas tiešām iepriecina. Devāmies pāri Pont d'Europe. Un, un Francija. VIVA LA FRANCE, viva le mon maison. Tas viss tika safilmēts. Izkāpju no autobusa un dodamies pie manis. Izpakojamies. Nekas nav salauzts, pēc šī garā ceļojuma. Mani pamet ceļa biedrenes. Ceļš ir bijis nenormāli garš un piedzīvojumiem bagāts.

Ieslēdzu datoru. Stundiņa man ir uzrakstījusi vēstuli: "Sveiks nejaukais puika [...] esam Strasbūrā [...] kur tu esi?". Aizņemos no koju biedrenes telefonu , sazvanamies, nolemjam satikties pie centrālās stacijas. Neizkrāmējis somas dodos pēc Stundiņas un Ivitas...

Turpinājums sekos...