VI rakstu rullis

Kāpēc es esmu te? Ko es meklēju? Liekas, ka esmu aizmirsis šī sviesta kūlēju. Liekas, ka joprojām esmu nedaudz viņš. Liekas, ka vispār nekas nav mainījies. B**ģ (bļeģ), viņam dažreiz labi sanāca spēlēt valodu.

Ir fenomenāli apzināties, ka starp bažām, ka vakardiena ir miglaina, bet aizvakardiena vispār neeksistē, kaut kas tik elementārs ir spējīgs ģenerēt nedaudz sintizētās atmiņas par kādu šķersielu Adisabebā, Diredavas karalieni un zvaigžņotām debesīm virs Meskela laukuma. Nedaudz nožēla par apziņu, ka atmiņas ir tikai daļēji patiesas, bet vēl lielāks prieks par to, ka tās vispār ir. Šeit laikam esmu arī tāpēc, ka otrdien priekšā jau neskaitāmais ceļojums džungļos, nu jau gandrīz tik tālu cik uz šīs planētas vien iespējams aizbraukt no "mājām". Nepamet vēlme šo reizi atkal fiksēt. Savādāk liekas, ka dzīve ir gara, bet vienlaicīgi īsa - tā tagadnē ir gara, bet pagātnē īsa. Katra atmiņa pagarina pagātni. Esmu šeit, lai pagarinātu pagātni.

Ceturtdienas citi šodien sauca par hedondienām.

Ir 4:00 no rīta. Es pamazām lienu gultā, lai ērti iekārtotos un uzsāktu ceļu uz otru realitāti, bet tad kā vilciena stopkrāns mani aptur domas. Gūzma. Tāda sajūta it kā es būtu kādā Indijas metropoles centrālajā stacijā, izmisīgi stāvot pa vidu tam visam, meklējot savu vilcienu uz laimīgo zemi, bet man visapkārt ir neskaitāmi daudz cilvēku. Atšķirībā no stacijas, es dzirdu viņus visus un katra vārdus arī jūtu. Tas ir tas brīdis, kurā es stāvu vidū, apstulbis, kamēr man garām traucās viena ideja aiz otras, viena doma aiz otras. Troksnis. Kā pārmērīgas cilvēku masas tās uzdzen stresu. Tomēr vilciena nav.
Jau 10 dienas esmu atpakaļ Latvijā un šonedēļ katra diena ir burtiski aizpildīta ar randiņiem. Jāsatiek draugi, paziņas, ģimene un rinda nesvarīgu cilvēku, jo tā parasti dara. Ir jādalās pieredzē un atstrādātas frāzes par to, cik traka ir Āfrika kā veca plate ir jādrillē uz riņķi. Dažreiz sajūtos kā prostitūta, kura kārtējo vakaru iet tumšā mersedesa virzienā, ienīstot visu savu būtību, ar mākslīgo smaidu un balss toni, un tekstu: "baby, do you want to have some fun tonight?". Pret tikšanās reizēm neprotestēju, bet liekas, ka esmu no cilvēkiem, kas savu būtību raksturo ar to, ko daru. Diezgan bezcerīgi un darbaholiski. Tagad es nedaru neko un liekas, ka visiem stacijā ir sajūta, ka esmu nekas. Tā vien šķiet, ka tai pat laikā apkārtnē viss aug un attīstās. Daļa paziņu sasnieguši jaunas karjeras virsotnes, otra daļa pārņēmuši uzņēmumus, kamēr es slīgstu sevis nožēlā un esmu tādā kā starpposmā. Kristīne kļuvusi par diktori un mani tas vienlaicīgi motivē sasniegt kaut kādus savus mērķus, bet tai pat laikā arī liek padomāt par to, ko gribu sasniegt un ko daru tagad. Mani savukārt augustā gaida gaida Amerika, pa vidam kaut kur Dubaja un Anglija un pēc pāris nedēļām atkal Etiopija. Maija vidū atgriezīšos ziņās un tad visam vajadzētu būt kārtībā. Kas tas ir? Iespējams. žēlojos par daudz un situācija nav tik traka vai vienkārši man pietrūkst stabili pamati zem kājām un attīstība noteiktā vietā. Nesenais piedāvājums precēties pēc diviem gadiem mani ir izsitis absolūti no ierindas, bet arī arvien biežāk liek domāt par to, ka gribu ģimeni. Stabilitāte, spēja priecāties par saviem sasniegumiem un mainstreem sapnis par ģimeni , 2 bērniem un suni. Bet tas rodas tad, kad tu ej uz to. Tu sasniedz jaunas virsotnes un pārvari sevi tikai tad kad tu strādā. Un lai arī kāds laika patēriņš šīs nedēļas pilnīgā neko nedarīšanā varētu šķist, viss ir atkarīgs no tā kā tu plāno, domā, fišķo, rēķini un runā. Nostati mērķi - sasniedz, nostati - mērķi , sasniedz. Visu pēc kārtas, ne haotiski, bet pēc kārtas, ar nodomu. Bez tā viss liekas bezcerīgi un viss šķiet pilnīgā haosā, ar to ir kaut kāda sistēma, kas izplūdušus vispārinājumus pastiprina.
NĒ! Dosta (čigāniski). Pietiek. Jātinās gulēt. Mani gaida rītdiena.

Šonedēļ pēdējā procija manu, tā saucamo, baltādaino draugu pameta Etiopiju. Ir palikusi tikai Luīze, kura, neskatoties uz faktu, ka ir mana mājas biedrene, ar mani ietur visai distancētas attiecības. Lai arī humora līmenī esam uz viena viļņa un ierēcam burtiski par visu, mums samērā reti sanāk pavadīt kopā laiku. Jo man patīk slaistīties pa māju no rītiem un ar spilvena frizūru izvilkties ārā dārza un no rīta baudīt sauli un vieglo dievidu vēju, kurš mani jau garlaiko pāris mēnešus, kamēr Luīze izbauda tipisku rutīnas darbu - no 9 - 17. Liekas, ka esmu palicis viens, pats par sevi. Man ir kaudze Etiopiešu draugu un rinda citu ārzemnieku, ar kuriem iepazinos šeit, tacu tie cilvēki, ar kuriem es uz šejieni atbraucu ir projām pa visam. Nākamreiz viņus redzēšu vien Aprīļa sākumā Polijā, kur mums ir paredzēts seminārs.
Pēdējā laikā pats nosaku savu dienas kārtību, jo uz biroju man faktiski iet nav vērts. Tur elektrības zudumi ir pārāk bieži un internets ir kaitinoši lēns. Esmu sazadzies kaudzēm GTZ blociņu un veicis ļoti labi pārdomātu 7 santīmus vērtu investīciju pildspalvā, kura mani pašlaik pavada visur. Dažreiz mikroautobusā skribelēju savas pārdomas par tikko redzēto, citreiz veidoju garas to-do listes, citreiz mācos zīmēt vai arī veidoju dažāda veida figūras runājot pa telefonu. Mana jaunākā aizraušanās gan ir radio. Aptuveni pirms 3 nedēļām sāku aktīvi uzbāzties Herānai (slavena etiopiešu radio DJ, kuras raidījumā man vienreiz bija iespēja būt) par to, ka man pietrūkst radio mājās un ka gribu atkal izjust studijas gaisotni. Pastāstīju, ka neesmu svešinieks ne radio, ne arī televīzijai un viņa mani, protams, ievilka visā tajā procesa iekšā. Iedeva pat veselus 2 raidījumus un prasīja vai negribu vēl. Pagājušo nedēļu kopā ar Ellu (ne to latviešu cacu, bet gan vienu skotu meiteni) gājām pirmo reizi ēterā.
Rīts sākās tumsā. Plāns bija celties 5cos no rīta, kas atlikās uz 5:30. Atverot acis kaut kā iedomājos par Ufo un Fredi, kuriem šī ir ikdiena. Aizsteberēju uz vannas istabu, veikli saģērbos un izlavijos āra pa durvīm. Ar Ellu satikāmies 6šos krustojumā. Viņa gan nedaudz nokavēja un atkal dabūju vairākus seksa piedāvājumus no vieglas uzvedības meitenēm, kuras pamazam beidza savu maiņu. Pēc brītiņa ar Ellu sedējām taksometrā par kuru gan samaksājām 80 birr (~2,5 Ls). Es pirms iekāpšanas noburkšķēju, ka šī ir pēdējā reize, kad maksāju tik daudz. Pēc aptuveni pusstundas ieradāmies studijā. Sargs gan sākuma negribēja laist iekšā, jo nezināja, kas mēs tādi esam un ko gribam. Pagāja kāds laiciņš līdz lauzītā valodā izskaidrojām, ka esam jaunie svētdienas rīta šova vadītāji.
Katru reizi, pirms ierašanās jaunā darba vietā mēģinu iztēloties kāda būs jaunās darba vietas smarža. Es tagad aizverot acis varu atsaukt atmiņā gan kā smaržoja NABAs studija, gan kā smaržoja prožektoru uzsildītā TV3 ziņu studija. Ieslīdot AfroFM studijā, atkal sagaidīja kas jauns un negaidīts. Apsēdos pie kloķīšiem, ar ierasto tev-ir-2-minūtes-līdz-ēteram sajūtu, kur tu mēģini aktīvi iet caur visam datu bāzēm, lai atrastu īstās dziesmas mēģināju noskaņoties uz savu pirmo pārraidi Āfrikā. Pa galvu slīdēja šaubas par to vai mana angļu valoda ir pietiekami amerikāniska, vai mana latvieša harizma izvilks cauri arī šim piedzīvojumam. "I am excited Ella, are you?". Viņa uz mani paskatījās un ar smaidu uz lūpām atbildēja: "Of course I am, it is going to be great". Īsi pārspriedām, ar ko sāksim, tacu tad studijā ienāca tehniķis ar sarakstu. "Now it iz newz, we have seven o'clock newz". Tad 20 minūtes klausījāmies Etiopiešu propogandu, līdz varējām iet gaisā. Jauna pults un uztraukums rezultējās tajā, ka viens no mūsu miķiem sākumā nebija ieslēgts. Bļeģ. Izrādās, ka tas manuāli jāieslēdz. Oldschool. Mūsu enerģiskā starta vidū studijā atkal ieslīdēja tehniķis un teica, ka viens no mikrafoniem nav ieslēgts. Pazors protams, un mēs veikli ieslīdējām kaut kādā dziesmā. Klausoties dziesmu un štukojot, kā no šīs ķezas izlīst Ella pateica kaut ko ģeniālu un patiesu: "All shows that start with technical difficulties turn out to be awesome!". Tā arī notika. Līdzīgi kā Nabā mana pirmā dziesma AfroFM bija Radiohead "Jigsaw falling into place" un visas ar šo dziesmu saistītās sajūtas. Nākamās 4 stundas mēs vienkārši dominējām. Starp mums izveidojās perfekta saspēle, mana angļu valoda bija pietiekami laba un cilvēku atsauksmes plūda iekšā studijā viena pēc otras. Kaitināja vienīgi tehniķa konstantās prasības atskaņot kaut kādus citus jau iepriekš ierakstītus raidījumus un protams, reklāmas, kuras NABA vispār neatskaņo. Pašās beigās sakām pat dziesmu laikā studijā dejot un ārdīties, es ētera laikā salauzu krēslu par ko mēs pārrēcāmies. Aptuveni 4 stundu laikā saņēmām tikai pozitīvas īsziņas, kopskaitā 70. Divās cilvēki bija sašutuši, ka nespēlējam pietiekami daudz Džastinu Bīberu, uz ko Ella atbildēja, ka viņai ne visai šī 14 gadus vecā kanādiešu lezbiete iet pie sirds (piezīme - Kanādiešu lezbiete ir mans izteiciens, ko ēterā gan neteicām). Uz to gan atnāca nedaudz heitmeils. Tā, nu, mēs 4 stundas ar enerģiju uzlādejām nevien sevi, bet arī vairāk kā 300 000 Etiopiešu, kas pamazām līda ārā no savām gultam vai tobrīd atradās mašīnā. Vienpadsmitos, kad raidījums sāka noslēgties saņēmām vairākas sms ar vienādu mesidžu: "Nākamsvētdien speciāli celšos, lai klausītos Jūsu raidījumu".
Īsi pirms raidījuma beigām studijā iesprāga Samijs, kuram vajadzēja mūs pārņemt. Īsi paprasījām, kā viņam mūsu raidījums patika, šis paķēra miķi un mēģinot iedzīvoties uz mūsu enerģijas sāka skaļi teikt, ka viss esot bijis reāli stilīgi un sāka reklamēt savu raidījumu. Mēs ar Ellu gan tam nepievēršot uzmanību izlavījāmies ārā no studijas un devāmies apspriest notikušo.

Stikla galds un ādas krēsli. Īsti neizklausās pēc Āfrikas, bet tā ir realitāte Timnath-serah restorānā, kur tikko paēdu pusdienas. Skats gan pretstatā galantajai furnitūrai nav tik iespaidīgs. Pa kresi kārtējā nepabeigtā augstceltne, par kuras būvniecības drošību ir vairāk kā pamats uztraukties. Puiši izmanto nevis metāla stalažas, lai pabeigtu jumtu un augšējā stāva balkonu, bet gan biezākus zarus, kuri ar striķiem ir saķepināti kopā, izveidojot dīvaina paskata konstrukciju. Pa labi savukārt viena no viesnīcām, kurai blakus ir tāda paša paskata topošā augstceltne. Iela ir pavisam šaura un tai nepārtraukti mēģina spraukties cauri rindām automašīnu. Mēs ar Moricu (džeks, no Vācijas, kurš šī projekta ietvaros bija mans nozīmētais kolēģis) šo vietu pēc smieklīga vakara kino parasti saucām par Sin city. Ne velti, jo vakarā starp šīm nepabeigtajām augstceltnēm parādās maukas, kuras ar cigareti rokās, kuras mēģina izvairīties no ielas dubļainā gala un ar stereotipiskām frāzēm kā "Wanna Fucky fucky?!" mēģina atrast vakara grūdienu. Pāris no pabeigtajām augstceltnēm arī izstaro Sin city garšu - tie ir kazino, kuri nemākulīgi izgaismoti ar Ziemassvētku lampiņam un bāri no kuriem pēc vakara alus, šņabja vai tedža izvelkas bariņš piedzērušos etiopiešu. Ja ārā ir pilnmēness un vējš, tad ķirsis uz šīs sireālās ainavas ir nepabeigtās augstceltnes, kuras nemākulīgi pārvilktas ar plēvi. Daļa no šajā rajonā iesākto projektu tā arī ir palikuši nepabeigti un plēve jau ilgi ir sadriskāta un viegli šūpojas vējā. Lai arī domāju, ka maukas, augstceltnes, šaubīga paskata taksometra vadītāji un bāri nevar šo vietu vēl vairāk pielīdzināt kādai no slavenās filmas ainām, tad sapratu, ka esmu kļūdījies, kad tās centrā pirms mēneša izveidoja nelielu bērnu rotaļu laukumu. Ironiski. Nekad neesmu tur redzējis kādu bērnu, bet vakarā starp ielenēm un kazino gaismām tas kaut kā atgādina par ko nevainīgu.
Pulkstens jau 13:44 un viss, ko šodien esmu paspējis izdarīt ir biļetes datuma mainīšana lidojumam uz Latviju. Man vajadzēja lidot jau rīt, bet tā kā iesāktie projekti ir nedaudz aizķērušies izlēmu palikt ilgāk. Iepriekšējās dienās vairākkārt mēģināju izsmadzeņot, kad būtu tas pareizais laiks atgriezties. Iekšēji ir diezgan pretrunīgas sajūtas - vēlme daudz sasniegt te un vēlme pēc komforta un visa ierastā. Klientu apkalpotāja Etiopijas aviolīniju birojā, kura izskatījās, ka aizvadījusi aktīvu nakti ar savu mīļāko man šodien vienaldzīgi teica, ka varu mainīt savu izlidošanas datumu bez maksas. Tā kā nevarēju viņai nosaukt datumu un viņa no manis gribēja atkratīties pēc iespējas ātrāk, lai varētu iedzert droši vien jau 6 kafiju šodien, nonācām pie konsensa, ka pašlaik manai biļetei nav izlidošanas datuma. Smieklīgi. Tagad varu piezvanīt Etiopijas aviolīnijām kaut šonakt 3jos naktī un teikt - "Gribu lidot rīt!".
Arī manās Āfrikas mājās iepriekšējās dienas ir bijušas satraukumiem pilnas. Stresu sagādāja nevien mūsu pārmērīgi reliģiozā mājas īpašniece, kura ar kristiešiem tik raksturīgo nosodīšanu un attieksmi ar moto: "Tu esi grēkojis un tu degsi ellē!" mēģināja lauzties iekšā mājā pēc īres naudas, bet arī Luīzes draudzene no Vācijas, kura, mēģinot atgriezties Nigērijā, tika burtiski no valsts izmesta un 2 minūšu laikā iemesta lidmašīnā virzienā uz Etiopiju. Šim visam bordelim (nostaļģija pēc Francijas) pa vidu pie mums mainījās viena istabas iemītniece, kuras vietu aizņēma diezgan skaļš diplomāts no Ganas - Frenks. Diezgan interesanti ar šito čali. Dzimis Ganā, vairākus gadus dzīvojis Vācijā, tad Itālijā, kaut kā pa vidu tam visam kļuvis par budistu un tagad atgriezies Āfrikā, lai strādātu Āfrikas Savienībā un te pāris skolās. Ieraugot viņu, sajūtos kā nabags, jo lai uz mūsu māju attransportētu visas viņa žaketes un zīda segas bija nepieciešami 3 papildus cilvēki un mašīnas. Pa vidu uz raudāšanas robežas esošai vācietei, skaļam ganietim un uzbāzīgai etiopietei biju no darba atnācis pārguris es ar saviem 2 kilogramiem apelsīnu, kurus tradicionāli vakarā mēģinu notiesāt skatoties savu vakara filmu. Nolādēts, jau otrais sačakarētais vakars. Pirmdien pie mums palika divas pārgurušas polietes, kuras bija izritinājušās uz dīvāna un svētdien biju koncertā. Ja sākumā mēģināju čiepstēt, ka gribu skatīties filmu, tad vēlāk sakodu zobus un mēģināju esošās problēmas risināt vienu pēc otras. Filma, protams, beigās izpalika.
Tās pašas dienas vakarā no darba mājās nācu salīdzinoši labā garastāvoklī. Uz manas ielas kā ierasts bija sastrēgumu stunda un es, mēģinot no tā visa kaut kādā veidā distancēties, klausījos mūziku. Eju pa ielu mūzikas ritmā, stiloju. Pēkšņi skats pa kreisi - blakus stāv mauka, kura bija uzsākusi vakara maiņu un mani atdarina. Paskatos atpakaļ, redzu viņas kolēģes smejoties. Es, protams, būdams stilīgs kā ievainota žirafe, pagriežos pret viņu, ieskatos acīs, pasmaidu un izdaru vienu stilīgi kustību, un tad nemanot turpinu ceļu. Mūzika bija skaļa, bet caur to tā pat varēja dzirdēt saucienus: "OOOOOOOOHHHHHH!!!". Siltā sagaidīšana mājās beidzās ar tradicionālajiem tekstiem uz čečenijas ielas (viena no retajām ielām ar nosaukumu, kura iet perpendikulāri manai ielai) - "What's up honey? Wanna have fun?". Es sāku smieties un turpināju ceļu virzienā uz vakara haosu.

Virs nepabeigtajiem Adisabebas debesskrāpjiem ir uzlecis mēness. Manas acis ir ciet un es viegli šūpojos līdzi mūzikai. Klasika - Bobs. "[..] Buffalo Soldier in the heart of America...". Debesīs nav neviena mākoņa, redzamas tūkstošiem zvaigznes. Sasvīdis etiopietis, uz kura norasojušās pieres atspīd prožektora gaismas izjūt dziesmu. Skatuve Āfrikas apstākļiem ir liela. Aiz bungām, perkusijām un basģitāras dziesma tiek izjusta vēl vairāk. Rastas. "[..]Stolen from Africa, brought to America[..]". Pagriežos un paskatos sev aiz muguras. Tas, ko es redzu var tikt nodēvēts par melno tūkstoti. Viss pūlis lēkā un visur redzami balti zobi, kuri priekā pārādās vieni pēc otra. Esam palmu dārzā, regeja svētās zemes Etiopijas galvaspilsētas sirdī. Ap mums esošie dižciltīgie koki viegli šūpojas siltās vakara vēja šaltīs, kuri manu ķermeni uztur perfektajā temperatūrā. Nav ne pa aukstu un tai pat laikā arī ne pa karstu. Dārzs ir labi izgaismots. Cilvēki dažādās krāsās un formās ir kā nosēti pa perimetru. Dziesma ir paņēmusi katru. Kamēr vieni viegli šūpo galvu, citi dziesmu izjūt pa īsto, līdz kaulam. Pēkšņi pienāk vakara maģiskākais brīdis, kuru atcerēšos vēl gadiem - pazūd elektrība. "[..]Said he was a Buffalo Soldier, Dreadlock Rasta -Buffalo Soldier in the heart of America[..]". Paliek tikai mēness, kas izstaro neonam līdzīgu gaismu. Sajūta, ka no visām pusēm izskan satraukuma pilni saucieni, tomēr pūlis neapstājas, tas šajā magiskajā brīdī atgādina vieglās brāzmās šūpojošos jūru. Mūzika šķiet nākama no visam pusēm un tā šķiet man izejam cauri. Aptuveni 3 minūtes es un mani draugi baudām absolūto mūzikas, sajūtu un apkārt esošo kustību harmoniju. Parks iedegas. Ja pirms gaismas pazušanas vairākums par piedzīvoto šķita neapmierināti, tad gaismai parādoties bija dzirdamas nopūtas. Pāris smieklīgi brīži attālā parkā un esam atpakaļ. Cits skatījums. Regejs turpinās. Rastu mesijas Hailes Selassie bijusī impērija pilda savas funkcijas. BAM. Gaismas atkal pazūd. Šo efektu piedzīvojam pārāk neregulāri, lai to nosauktu par apzinātu, taču mēnessgaismas maģija savienojumā ar audiālo baudījumu padara šo momentu par labāko koncerta sastāvdaļu. Kārtējā harmonija.

Haile Selassie, ay!

Svelme. Es un Sūzija sēžam nelielā mikroautobusā no Harāras uz Deridavu. Ar katru metru tuvojamies vienai no pasaules bīstamākajām valstīm - Somālijai. Atvērta ir tikai neliela šķirbiņa no vienīgā atveramā loga šajā transporta līdzekli. Tas tāpēc, ka priekšā sēdošajai Etiopietei gados ir pa aukstu, bet es būdams tipisks latvietis svīstu. Mikroautobuss traucas elpu aizraujošā ātrumā un tā vien šķiet, ka katra nākamā virāža varētu būt pēdējā. Tomēr lai arī man ir bail, esmu kā pielipis pie stikla, jo katrs nākamais pagrieziens atnes jaunu elpu aizraujošu skatu. Kur vien acis rāda redzama stepe, "Āfrikas koki" un kalna pakājes, kuras ir kā nosētas ar nelielām salmu būdām. Laiku pa laikam pāri tradicionālajai Āfrikas ainavai kā varenas sēnes slejas ķīniešu uzņēmējiem piederošas fabrikas. Mēs turpinām traukties. Man ir vēl ar vien ir bail, jo klinšu nogāzēs esmu redzējis apgāzušos mikroautobusus un mūsu uzņemtais ātrums kaut kā neliecina, ka mēs varētu būt izņēmums. Sadragāto mašīnu izliektais metāls nereizi neliecināja, ka kaut viens no tajā esošajiem pasažieriem būtu izdzīvojis.
Arī govis un kazas, kas daudziem šeit ir galvenais iztikas avots mierīgi klaiņo pa ceļa malu un liek iesvīdušajam mikroautobusa šoferim ar rūtaino kreklu nedaudz piebremzēt. Pēc 40 minūtēm ar slapju muguru esmu izkāpis mūsu galamērķī. Pilsēta šķiet daudz karstāka nekā Harāra un pašlaik mums apkārt stāv aptuveni 10 cilvēki. Pēkšņi sajūtos kā zooloģiskā dārza eksponāts. Paliek arvien karstāks un cilvēki kļūst arvien skaļāki. Tā kā tūrisms Diredavā ir bērnu autiņos, baltais cilvēks ir noteikti apstāšanās un īpašas apbrīnas vērts. Mani iedzimtie blondie mati negaidīti kļūst par magnētu Diredaviešu pirkstiem. Bara skaļākā sieviete šo haosu vairs nevar izturēt un aizvelk mūs līdz netālai, bet smirdīgai kafeinīcai. Mušas ar katru minūti dubultojas un lien zem pildspalvas. Pēc 15 minūtēm pārspīlētas uzmanības arī kafejnīcā, ierodas Murads (bagāts etiopieties, ar kuru iepazināmies autobusā, ceļā uz Harāru). Jau pēc pāris minūtēm sēdējām milzīgā ANO džipā, ar kuru turpinājām mūsu piedzīvojamu cauri otrajai populārākajai pilsētai Etiopijā. Ar Sūziju iepriekšējas dienas vakarā apspriedām, cik bagāts viņš varētu būt un vairāk kā pusstundu sapņojām par villu kalnos, izbraucieniem ar helikopteri un jumta baseinu no kura redzams mēnessgaismā mirdzošs tuksnesis. Aptuveni pēc 15 minūšu gara brauciena labi kondicionētajā mašīnā nonācām viņa māsas mājā.
14 bērnu ģimene acīmredzot kaut kādā veidā bija spējīga nodrošināt katru no tās atvasēm ar jumtu virs galvas, par kuru tiem visticāmāk nebija jāmaksā, jo neviens no sastaptajiem Murada brāļiem un māsām nešķita strādājam. Beigu beigās tā arī nenonācām cerētajā villā, bet gan daudzdzīvokļu mājā. Uzkāpjot trešajā stāvā man priekšā pavērās tipiska musulmaņu viesistaba, kurā nav dīvānu, bet to vietā eleganti sarkani madrači ar atbilstošiem spilveniem. Visam pa vidu ar majestātisku stāju un sejas izteiksmi sēdēja viņa māsa. Tērpusies leopardādas kostīmā ar atbilstošu galvassegu viņa bija ērti iekārtojusies uz viena no "dīvāniem" un skatījās etiopijas apstākļiem salīdzinoši lielo televizoru. Istabas augstie griesti un 11 gadus vecā māsīca, kura uzmanīgi pilsīja visus kalpones pienākumus pārvērta mūsu namamāti par karalienei līdzīgu būtni. Mums ienākot viesistabā viņa uz mums paskatījās ļoti vienaldzīgi un savienojumā ar spožo gaisma, kura krita uz tipiskajiem arābiskajiem vaibstiem no loga aiz viņas muguras, manī automātiski radās sajūta, ka pret viņu arī ir jāizturas kā pret karalieni. Novilkām kurpes un iegājām viņas pilī. Tur mēs pavadījām aptuveni divas stundas. Skatījāmies televizoru un kā jau ierasts uzjautrinājāmies par Etiopiešu TV un jau pēc brīža ar to pašu džipu un šoferi kā īstiem aristokrātiem pienākas devāmies iepazītu pašu pilsētu (tās pakalpojumus gan varējām izbaudīt tikai īsu laiku, jo to vajadzēja izmantot Murada brālēnam, kuram bija ieplānota tikšanās ar Pilsētas mēru).
Diredava atrodas tikai pāris desmitus kilometru no Somālijas robežas. Ja Latvijas Ārlietu ministrija zinātu, kur pašlaik atrodos, domāju, ka man varētu rasties nepatikšanas, jo viņu mājas lapā ir izvērstāks raksts, ka šajā reģionā labāk vispār nerādīties. Pilsētas ielas ir kā nosētas ar itāļu invāzijas laikā celtām koloniālisma stila ēkām un mošejām, kuras redzamas lielākajos krustojumos. Esot Harārā nepārtraukti jutos it kā būtu ielidojis Kubā, Diredava turpretī man kaut kā vairāk atgādināja vesternu filmas, jo bieži vien uz ielām redzamas mājas uz kurām ir viens uzraksts - "Bank". Pietrūka tikai tradicionālā paskata "Saloon" un arī melnādaini cilvēki kaut kā kopbildē neiederējās. Diena tika aizvadīta klaiņojot pa pilsētu un apskatot vietējos tirgus. Tirgus laukums Diredavas dienvidaustrumos gan uz mani īpašu iespaidu neatstāja, jo tajā bija redzamas vesternizācijas pazīmes, lai gan tradicionālās krāsas un smaržas kaut kā vēl nebija pazudušas. Šī bija arī otrā reize, kad atrados tirgū Āfrikā, pēkšņi, ne no kurienes, bija dzirdamas Mošeju lūgšanas. Šie ir tie brīži, kuros patiešām apzinos, cik tālu esmu no mājām un cik savādāks viss šeit ir. Pametot tirgu mums uzklupa kaudze bērnu. Lai arī lielākā daļa no viņiem bija vienkārši netīri, šermuļi pār kauliem pārskrēja tad, kad ieraudzīju 10 gadus vecu meitenīti, kurai bija nocirsta roka sākot no pleca. Atšķirībā no ielu bērniem Adisabebā, šie bērni iekrampējās manās rokās un negribēja laist vaļā, līdz nedevu naudu. Mēs mēģinājām no viņiem kaut kā atkratīties, tomēr neveiksmīgi. Viss beidzās tad, kad Murads neizturēja un katram izdalīja pa 1 biram, kas gan manā skatījumā ir kļūda, jo tas viņiem māca, ka šāda stratēģija strādā. Mūsu īsā ekskursija pa pilsētu noslēdzās ar tradicionālo Diredavas kūkas ēšanu. Pati kūka bija ļoti salda un lipīga, tāpēc ēdot ap mums kā jau ierasts riņķoja neskaitāmi daudz mušu. Beigu beigās Murads mūs aizveda uz Tūkstošgades parku (Millenium park), kas pretstatā redzētajai nabadzībai pilsētā šķita kā oāze. Nožogots parks ar kokiem no visas pasaules, dažādo cilšu mājām un skulptūrām. Kronis visam bija teksts, ka to uzcēlis viņa brālis, kurš pirms 2 gadiem bija pilsētas mērs. Izgājām cauri parkam un atkal nonācām tuksnešveidīgā stepē. Mums priekšā atradās tradicionālā Āfrikas ainava un beidzot to varēja arī aptaustīt, nevis vērot aiz mikroautobusa loga. Tā bija vieta, kur dzima tūkstošiem fotogrāfiju.
Atgriežoties pilī mūs sagaidīja viegla dūmaka. Visa viesistaba smaržoja pēc kanēļa un caur dūmu mutuli, ar grūtībām varēja saskatīt Murada māsu, kura bija paspējusi pārģērbties. Viņa vēl arvien sēdēja savā "tronī" un viņas priekša stāvēja pagatavotas vakariņas. Viņas vakara maltīte sastāvēja no dažādiem augļiem, arābu pankūkām, kafijas un dažādiem citiem ēdieniem, kurus pirms tam nekad nebiju pagaršojis. Apsēdāmies uz zemes un kopā ar Sūziju, Muradu un viņa brālēnu ķērāmies klāt pie ēšanas. Lai arī ieprieš bijām solījuši, ka nakšņosim pie viņas, Murads mūs uzaicināja pie sava brālēna, kur beigu beigās aizvadījām vakaru. Bija ļoti sarežģīti no viņas atvadīties, jo šķita, ka rīkojos ļoti nepieklājīgi, tomēr viss kaut kā notika pašplūsmā un pēc vakariņām vairākkārt teicām "Geletoma" (tulk. no oromiešu valodas - paldies) un ar somām devāmies pie brālēna.
Lai arī viņa brālēns izskatījās pēc nobrieduša vīrieša, kurš ir manā augumā, bet sver aptuveni divtik daudz, viņam bija tikai 23. Viņš Diredavā ir kādas anti - HIV/Aids nevalstiskās organizācijas šefs un veikala īpašnieks. Lai arī viņa māja arī atradās daudzdzīvokļu mājā, jau pēc aptuveni 3 stundām es atrados baseinā un peldot uz muguras vēroju zvaigznes. Īsi pirms gulētiešanas apēdu vēl saldējumu, kas ir liels retums Etiopijā un likās, ka diena vairs nevar būt vairāk izdevusies. Atgriezāmies viņa brālēna nelielajā dzīvoklītī, kurš stipri atgādināja Murada māsas islamisko mājas iekārtojumu, to visu pastiprināja uzraksts uz Murada brālēna naksts krekla - "Jesus, the real prophet of Islam". Tā, nu, es un Sūzija iekārtojāmies uz neiedomājami garā viesistabas dzīvokļa un mēģinājām aizmigt. Man tas gan izdevās tikai pēc vairāk kā stundas, jo pavērtais logs istabā ienesa tādas vieglas vēsmas un ārā pa logu redzamas kalnu grēdas, kuras izgaismoja neskaitāmi daudz ciematu. Nekad mūžā nebiju juties vēl tālāk no mājām.

Piesmakusi istaba. Etiopijas arhitektūras institūta attīstības nodaļa. Aiz durvīm pa kreisi atrodas telpa ar serveriem, kuri mēģina kaut kādā veidā mēģina uzturēt visas 8 datubāzes, kuras studentiem ir pieejamas, tomēr, kuras viņi neizmanto nemaz. Lai arī ir jau 2011. gada janvāra sakums, ar katru dienu paliek arvien karstāks, pašlaik ārā ir aptuveni 22 grādi, tomēr izejot saulē šķiet, ka ir vairāk. Šodien cīnoties ar vieglu garlaicību birojā pēkšņi uznāca vēlme atcerēties. Aizdomājos par mājām, laikiem Francijā un to, kas biju vairāk kā pirms gada. Lai šis laika ceļojums izdotos tā pa īsto kaut kā sanāca iegriezties šeit. "Ak Dievs, kāds muļķis es biju pirms gada!" bija pirmā doma, kas iešāvās prātā, kad sāku lasīt vecos rakstiņus un pārdomas. Tā kā mana atmiņa ar vecumu (23) kļūst arvien sūdīgāka, katrs raksts šķita kā kaut kas tāds, ko lasīt pirmo reizi. Taču kas ir mainījies? Vai vēl joprojām esmu muļķis?". Tā vien šķiet. Vēl ar vien gribu redzēt pasauli, vēl ar vien mēdzu pārlieku daudz filozofēt un vēl ar vien manī iekšā ir vēlme sasniegt jaunas virsotnes. Apskatot mani no āras tā vien liekas, ka neesmu mainījies nemaz. Taču "iekšas"..."iekšas" ir tas, kuras šeit ir apgrieztas pilnīgi otrādi. Neizdaru pārsteidzīgus spriedumus par cilvēkiem, mēģinu būt draudzīgāks un piekāpīgāks. Arī māksla izvairīties no konfliktiem ir tāda kā inovācija. Taču to visu skaidroju ar vidi un man atgriežoties droši vien būs cilvēki, kuri mēģinās iegrūst vecajās sliedēs. Pašlaik gan par nākotni domāju ļoti maz. Vismaz par nākotni, kas mani gaida Latvijā. Zinu, ka būs lietas, kuras mainīšu...varētu teikt, ka būtu pat stulbi neko nemainīt. Būs lietas, kuras sasniegšu.

Šovakar gan priekšā volejbols. Sūzija un Šūzija (vāciete un ungāriete, kuras Etiopijā ir no līdzīgas programmas kā es) šovakar tiekamies Meskela laukumā Adisabebas centrā. Vakarā obligāti jāpaspēj satikties ar Mikelu (Libērieti, kura mamma strādā šeit vēstniecībā) un jāiedzer etiopiešu kafija. Šodien kaut kā baigi sāp vēders, jo vakar ar Rāmī (arābu izcelsmes etiopietis) bijām uz German cafe, kur es pirmo reizi apēdu nevies vienu bet divus čīzīšus. Tagad mans ķermenis mani soda un šovakar volejbolā atkal nevarēšu parādīt savu potenciālu (esmu bijis tikai 2 reizes, no kurām abas reizes biju slims). Tuvojas Etiopiešu Ziemassvētki un esam uzsākuši vākt drēbes, kuras tajā pašā Meskela laukumā jau piektdien dalīsim bezpajumtniekiem. Rīt atkal jātiekas ar Herānu (Etiopiešu izcelsmes anglieti, kura ir slavena radio dj šeit) lai runātu par manu raidījumu.

Jā, laikam atkal rakstīšu cibā, kaut kā gribas atcerēties to, kā pagāja 2011. gads.

Labrīt. Šodien pirmo reizi nācu mājās, kad ārā no rīta ir gaišs. Tā vien šķiet, ka Rīgas ielas ir pārņēmuši putni, kuri lidinās apkārt un izbauda laiku, kad plikie primāti ir salīduši savās alās. Putni skaļi dziedāja dziesmas par Pavasari.

Esmu mājās. Pēc mēneša prombūtnes, tā saucamās "patstāvīgās dzīves", esmu atgriezies Saldū. Katru reizi, kad šeit atgriežos mani pārņem sajūta, ka kaut kas ir mainījies, kaut kas ir savādāks. Manuprāt, ka tas savādākais esmu es pats. Iegāju arī savā istabā, vietā kur uzaugu, piedzīvoju tik daudz emociju. Sienas, lai arī kādā krāsā tās ir tagad, vienmēr uz to ir mierīgi un klusi noskatījušās. Tagad tas viss šķiet tik savāds, svešs. Mamma bija izlēmusi šeit visu izremontēt, pārvērst par savu "šujamo istabu". Visur stāv mūsu mantas, fotogrāfijas, it kā atgādinot par vecajiem laikiem, bet tomēr tas viss ir savādāks. Tās vēljoprojām ir manas mājas, tomēr dziļi sevī es vienmēr biju zinājis, ka tajā dienā, kad šeit viss mainīsies, to vairs nebūs mana istaba. Gulta vairs nav pasaules ērtākā gulta, tagad tā atrodas Rīgā. Es kustos uz priekšu, viss rit uz priekšu un par to es priecājos. Es šodien staigāju ar mammu pa mežu un mēs runājām. Tas viss bija kā ceļojums laikā, tā vien šķiet, ka tagad uz mājām ir jāatgriežas ar savādāku sajūtu, tagad uz šejieni es atgriezīšos, tāpēc, ka gribu satikt savus vecākus, uzzināt, kā iet viņiem, nevis tāpēc, ka gribu atgriezties pie savām lietām. Sajūta, ka kļūsti pieaudzis ir kaut kas dīvains.

Šodien pēc ilgiem laikiem biju teātrī. Kapitālisms ir neapšaubāmi iezadzies jebkurā manā ikdienas darbībā, ēdu to, kas ir lēti, eju tur kur ir lēti un labi, mākslu baudu, tad, kad tā ir lēta. Tas izklausās nožēlojami. Nesen internetā parādījās akcija, ka ar 50% atlaidi ir iespējams nopirkt biļetes uz Dailes teātra izrādēm un šo iespēju izmantoju arī es. Dailes teātrī nebiju bijis vairāk nekā 7 gadus, kas ir otrs nožēlojamais fakts šajā stāstā. Ieejot teātrī, tas uzreiz uzjundija bērnības atmiņas, kad mana ome spieda mūs iet uz teātri un skatīties dažādas izrādes, kuru jēgu bieži vien nesapratu, bet nonākot pie spoguļiem, kas ir blakus Dailes teātra toaletēm, es nespēju slēpt savu uztraukumu. Spoguļi ir vērsti viens pret otru un tas jau man bērnībā lika filozofēt par to cik tālu iet atspulgs un kas notiek aiz spoguļa. Izrādes reklāmu sen atpakaļ redzēju uz Dailes teātra sienas - "Lodes pār Brodveju" un vienmēr braucot garām trolejbusā nodomāju: "kādu dienu es noteikti šo izrādi apmeklēšu". Šodien bija tā diena. Lieliska atpūta no ikdienas tupēšanas pie kāda nenozīmīga māja darba un vienkāršības. Lielisks teātris, vismaz no mana neprofesionāļa skata punkta. Biju ģērbies tik neatbilstoši, ka radās gribēšana teātrim atmaksāt par manu nepiedienīgo paskatu un ierasties vēlreiz tērpušam atbilstošā uzvalkā.

Kas mēs(es) esam? Pēdējā laikā šis jautājums kaut kā man visu laiku šaudās pa galvu. Mēs esam mūsu iepriekšējo darbu rezultāts, gan iekšēji, gan ārēji, bet vai mēs esam tas, kas mēs vēlamies būt? Visbiežāk, ka nē. Tad visa pamatā ir tikai 1 jautājums - tad kāpēc mēs nedarām to, lai kļūtu par to ko mēs vēlamies būt? Kāpēc mēs nedarām patiešām to, ko vēlamies? Šī, daru, to ko gribu, doma ap mani ir pārāk periodiski, lai spētu to pārvērst realitātē un katru reizi, kad to saprotu līdz galam, tā izprotu pa īstam, iekšā parādās patiesa degsme kaut ko darīt, rīkoties, bet parasti tās ir tās domas, kas tev šaudās pa galvu vienlaicīgi ar sapņiem, kuri liecina par to, ka esi jau iemidzis.

Šķiet, ka gribu prom.

Pēc 2 dienu non-stop ēšanas man sāk parādīties galvassāpes. Es nespēju noticēt, ka 25. decembra diena 80% no laika pavadīta guļus. Ar apēsto pārtiku varētu pabarot kādu neielu ciemu Āfrikā. Laikam tāpēc katru gadu apņemos vairāk nodarboties ar sportu.

Pēc ilgiem laikiem ieskatījos sava Francijas dzīvokļa biedra Romain piedzīvojumos. Ar viņu Francijā dzīvoju kopā 6 mēnešus un pirms 2 mēnešiem viņš bija atbraucis pie manis ciemos. Viņš un kāds viņa draugs kopā ir devušies neprātīgā ceļojumā - viņi ar riteņiem dodas uz Nepālu. Katru nedēļu viņi raksta blogu franču valodā (http://routedescimes.jimdo.com/), kurā viņi apraksta par to, kā viņiem klājas. Route des cimes no franču valodas nozīmē - Virsotņu ceļš. Fotogrāfijas ir neiedomājamas, skatoties uz to kā viņi šķērso stepi, kā viņiem Mongolijā ir beidzies ūdens, kā viņi kopā ar citiem ceļojošiem francūžiem nakti pārlaiž uz Ķīnas mūra un no rīta viņus sagaida skats, kurā cauri miglainajiem kalniem vijas viens no varenākajiem cilvēces veidojumiem. Jāatzīst, ka mani tas vairāk motivē, nevis rada skaudību. Vienīgais, ko tagad atliek darīt , ir atrast spēcīgus līdzbraucējus un jāsāk plānot.

Kāds brauks līdzi?

Zinu, ka neesmu sen rakstījis, taču pēdējā laikā sakrājušies tik daudz iespaidi, ka gribas tos kaut kādā veidā saglabāt. Pagājušā ceturtdienā noslēdzās man pēdējā oficiālā lekcija LU. Par to man ir liels prieks, jo nākamreiz savus kursa biedrus satikšu tikai izlaidumā jūnijā. Iekšēji pārņem tāda dīvaina sajūta, jo ceturtdien likās, kāds no maniem kārtējiem dzīves posmiem ir noslēdzies.
Piektdiena pagāja [moment] noskaņās. 2 nedēļas aktīva darba, ārprātīgi daudz laika pavadīšanas Dominā, nu, bija noslēgušās un atlika tikai baudīt pasākumu. Biju atbildīgs par to, lai tiešraide no pasākuma tiktu nodrošināta internetā. Uz vietas, tomēr, rožaini negāja, jo tā nolīgtā firma beigās izrādījās nekompetenta. Tā nu skraidīju pa perimetru un krieviski lamājos, lai filmē to un šito. Pasākums pats notika TV tornī un pulcināja ierūgušo sabiedrības krējumu. Jutos mazliet ārpus savas ādas, kad uzskrēju virsū Janai Duļevskai, vai kad sajutu, ka mani vēro pasaules slavena franču/amerikāņu modes māksliniece. Nakts bija ļoti dīvaina. Pēc pasākuma after-party notika Pērlē, kur tika iegrūsti ļoti daudzi mākslinieki un, protams, visam pa vidu maisījās Žanete. Godīgi sakot, viss, kas pietrūka bija dzeltenā prese. Visa šī ambrāža deva man ieskatu tajā, kas notiek starp sabiedrības krutajiem. Nenoliedzami, tas bija patīkami, jo kuram gan nepatīk justies īpašam. Vakar saņēmu priecīgo/dīvaino ziņu, ka mani atkal grib ielikt pie organizatoriem.
Piektdienas/Sestdienas nakti pavadīju savā jaunajā dzīvoklī, gulēdams uz grīdas. No rīta devos uz LU, kur piedalījos Valsts simulāciju spēlē "Prezidents". Prezidenta galvenā ideja ir pilnībā simulēt valsts uzbūvi, piešķirot katram no tās 90 spēlētājiem lomu publiskajā vai privātajā sektorā. Spēle bija ļoti komplicēta un interesanta. Tā kā nakts bija ļoti cauri gulēta un galvā vēl skanēja Cubas mūzika, kurā dejoju tikai pirms 3 stundām, mana simulēšana sanāca diezgan čābīga. Par sevi sākotnēji atstāju diezgan sliktu iespaidu, ko vēlāk labot bija grūti. Mani tomēr kaut kā ievēlēja par simulētās Saeimas priekšsēdētāju, tomēr pēc kāda laika simulētā prezidente mūs atlaida. Protams, biju nepatīkami pārsteigts, jo mums aizmuguriski tika vākti parādi. Kad mūs atlaida, mēģināju savu uzņēmumu neveiksmīgi parvilināt veidot jaunu valsti. Tas galu galā neizdevās. Šķita, ka spēlē esmu zaudējis, tomēr bija 1 lieta, ko ieguvu - rezultātu rāmi.
Ar pirmdienu strādāju TV3 ziņās. Lai gan tā ir prakse, man ir uzticētas visas žurnālista/korespondenta funkcijas. Vakar ziņu ēterā gāja mans pirmais sižets par bērniem invalīdiem. Dīvaina sajūta, ka turi rokā mikrafonu ar tv3 simboliku un izej cauri visiem montāžas procesiem. Pirmajā intervijā izpaudās mana iedzimtā tizlība. Intervējot cilvēku man zvanīja telefons. Beigās sižets sanāca ok, lai gan pieredze man šajā jomā līdzinās 0.
Noslēdzot, pēdējās 3 dienas ir bijušas trakas.

Es pats sevi apbrīnoju. Es sev neraksturīgi daudz esmu sācis mācīties. Vakar pirmo reizi lasot Starptautisko publisko tiesību grāmatu aizmirsu par laiku. Attapos, ka pulkstens ir 2:00 un esmu izlasījis tikai 2/3 no visa. Smieklīgi liekas fakts, ka mans prāts pēc 5 stundām man mēģināja novērst uzmanību. Es koncentrējos uz transmisijas izprašanu Kolīziju normās, kamēr tas vienkārši sāka atskaņot dažāda veida mūziku. Piemēram, A-team soundtracku, cirka maršu, kaut kādu "Let me think about it" un vairākus citus. Man tikai atlika tam pievērst kaut nelielu uzmanību un pēc 10 minūtēm attapos domājot par kaut kādiem eksistenciāliem jautājumiem.
Šodien esmu priecīgs par to, ka beidzot ar to esmu ticis galā, Jūtos visu zinošs un esmu gatavs atbildēt.

Lai slava tam,
lai slava tam,
lai slāāāva Tam,
Tam mūsu prātiņam!

Gribu ēst.

Beidzot man būs savs dzīvoklis. Lai gan tāds kolhoza variants ar 3 citiem cilvēkiem, bet daļēji mans, kur varēšu atgriezties kaut 5 no rīta un mani neviens nesagaidīs ar kaut kādie muļķīgiem jautājumiem. Lai gan strīdamies iekšēji manī ir sajūta, ka man būs stilīgi dzīvokļa biedri. Cilvēki ar vairāk vai mazāk līdzīgu dzīves skatījumu. Es zinu, ka mēs sākumā būsim kašķīgi, taču esmu pārliecināts, ka ar laiku sāksim harmonizēt, atradīsim balansu. Mēs to varam. Es zinu, ka beigās pēc visām ballītēm, priekiem, kopējām nepatikšanām un strīdim man būs žēl pārvākties.
Šodien manī ir pozitīvo emociju uzplūdi. Gribās pieiet klāt cilvēkiem un pateikt kaut ko pozitīvu. Neesmu iemīlējies.


Es atkal no jauna esmu atklājis the White Stripes, sapratu, ka viņus cienu vēl vairāk kā iepriekš. Gribu uz koncertu, lai gan koncertu nebūs.

Beidzot atcerējos, kur ir mana dusmu izlietne - Ciba. Sāk lēnām pārņemt bailes par to, kas notiks ar manām studijām. Man ir izveidojusies vesela rinda ar parādiem ERASMUS studiju dēļ. Sāku pamazām tikai apzināties, cik lielu darbu tas no manis prasīs. Esmu vienmēr bijis labs students un man nekad nav veidojušies akadēmiskie parādi, taču tagad sakarā ar studijām ārvalstīs tie ir 11. Tas man traucē pilnvērtīgi dzīvot. Es varētu sasniegt tik daudz reiz vairāk, ja man tādu problēmu nebūtu.
Mani kaitina idioti un neaptēsti cilvēki, kaitina, kad ar mani runā kā ar idiotu. Šķiet, ka cacu fakultātē tā runā ar katru. Vēl tikai 1 gads un būšu prom. Neskatoties uz pašreizējām problēmām, neko nenožēloju. Es parādīšu, ka to varu!

Šajā nedēļā uzsākās studijas. Vasaras sākumā biju sagatavojies 2. atgriezeniskā kulturšoka vilnim un daļēji tas arī notika. Esmu atgriezies LU Ekonomikas un vadības fakultātē. Visur šaudās blondas, nedaudz pastulbas meitenes, ar solārija iedegumu, kurš saglabājies no vakardienas un, protams, tāda paša paskata džeki.
Viena no raksturīgākajām atgriezeniskā kulturšoka sajūtām ir, kad tev šķiet, ka esi audzis, bet apkārtne ir palikusi tāda pati. Manā uzvedībā tas atspoguļojas ļoti spilgti. Esmu atgriezies tajās pašās lekcijās, pasniegšanas stilā un studentu neinteresē, kuru atceros vēl pimrs gada. Savā jaunības maksimālismā 1. kursā, mēģināju kaut ko mainīt. Plēsos, cik vien spēka. Pašlaik pamazām sāku saprast, ka jārīkojas ar citām metodēm, neuzkrītoši. Zinu, ka šo zudušo paaudzes daļu vairs man neizmainīt, taču manos spēkos ir mainīt nākamos.
Arvien vairāk apzinos, cik ļoti man ir nepieciešama vides maiņa, jauns dzīvoklis, sava istaba, jauni draugi. Pašlaik kopā ar māsu dzīvojam pie vecmāmiņas Rīgā, kas pēc gada Francijas bohēmiskajā dzīvesveida ir vienkārši nožēlojami. Liekas, ka man ir jāpaspēj tik daudz, ka dažreiz vienkārši nolaižas rokas. Mani cibas ieraksti ir mans lielākais motivētājs.

Aizvakar satikos ar Elīnu. Viņai sāk apritēt pēdējās 2 nedēļas Latvijā. Viņa dosies studēt uz Briseli. Nenoliegšu, ka pēc katras sarunas, satrauktās sejas izteiksmes un patīkamās neziņas no viņas puses, mani pārņem skaudība. Viņa dodas prom un viņu sagaida elpu aizraujoši piedzīvojumi. Pazīstot Elīnu viņa atgriezīsies savādāka. Man ir nedaudz bail par to, ka mūsu attiecības pārtaps par kaut ko citu. Vairākus vakarus pēc kārtas mēs dodamies uz manu mīļāko vietu Rīgā. Tā ir mana pārdomu vieta, tā ir vieta, kur mīlu sagaidīt saulrietus. Tā, nu, mēs sēdējām krastmalā pie Vanšu tilta un skatījāmies kā vakara aizsegā, desmitiem šoferu ar savām mašīnām steidzās mājās. Prātojām. Kad satikāmies pēdējo reizi manī valdīja haoss. Tā bija diena, kad no visām malām spraucās ārā atziņas. Atlika pateikt tikai vienu vārdu un manas domas pacēlās spārnos. Manas domas skrēja ātrāk par vārdiem.

"Tā ir tāda vientuļnieka pazīme", viņa teica. Kopš tā vakara mani šī doma nelaiž vaļā. Lai gan esmu stigri apņēmies pāršķirt jaunu lapaspusi, neesmu izdomājis vienu lietu līdz galam. Ko rakstīt?

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Es centīšos. Es centīšos būt labāks draugs un novērtēt visus, kas ir ap mani, jo to ir maz. Es centīšos ar darbiem, ko iesāku un novedīšu tos līdz absolūtai pilnveidei.

Braucot 18.trolejbusā ar Elīnu mājās, smējāmies par to, kā būtu satikt cilvēku, kurš zin visu. Gribētos viņam paprasīt cik daudz no mūsu prātojumiem ir patiesi. Viņš droši vien skaļi smietos un tēvišķīgi pateiktu: "Jums vēl daudz kas ir jāpiedzīvo un jāatklāj". Labi, ka šis cilvēks nepastāv.

Manī plosās iekšējas revolūcijas kāre. Gribas pamest visu veco un ķerties klāt svaigajam. Tas ir līdzīgi situācijai, kad ieej veikalā un nopērc stilīgu t-kreklu un pēc tam dodies uz toleti, lai to uzvilktu, veco ieliekot maisā. Šodien biju pasākumā "Zem viena Jumta". To organizēja skolēnu dome un es pārstāvēju AFS Latvia. Man tur bija cilvēkiem jāskalo smadzenes par to, cik stilīgi ir braukt uz ārzemēm apmaiņā. Šis brauciens kopā uz gadu izmaksā 7000 eiro un zinot ekonomisko situāciju 5 stundu laikā labākajā gadījumā izdodas dabūt vienu cilvēku, kurš šaubās. Ierodoties teltī, mani sagaidīja vēl 8 citi brīvprātīgie. Visiem bija no 16 - 18 gadiem, tātad sīči. Visi ir tikko atgriezušies no ārzemēm un uzskata, ka visu zin un saprot. Man tika pa telefonu ziņots, ka man tur obligāti vajag būt un ka savādāk nevar. Man šis darbs liekas garlaicīgs un bezmērķīgs, tāpēc laiku pa laikam nozudu. Beigās satiku pazīstamos no "Augstajām virvēm" un neierados uz novākšanos. Par to mani nolamāja. Beigās sapratu, ka neredzu motivāciju tur vairs darboties un liekas, ka šis būs mans pēdējais gads tajā organizācijā. Es gribu sākt jaunas lietas, taču cilvēki mani velk uz to organizāciju atpakaļ.