VI rakstu rullis

Šodien pēc ilgiem laikiem biju teātrī. Kapitālisms ir neapšaubāmi iezadzies jebkurā manā ikdienas darbībā, ēdu to, kas ir lēti, eju tur kur ir lēti un labi, mākslu baudu, tad, kad tā ir lēta. Tas izklausās nožēlojami. Nesen internetā parādījās akcija, ka ar 50% atlaidi ir iespējams nopirkt biļetes uz Dailes teātra izrādēm un šo iespēju izmantoju arī es. Dailes teātrī nebiju bijis vairāk nekā 7 gadus, kas ir otrs nožēlojamais fakts šajā stāstā. Ieejot teātrī, tas uzreiz uzjundija bērnības atmiņas, kad mana ome spieda mūs iet uz teātri un skatīties dažādas izrādes, kuru jēgu bieži vien nesapratu, bet nonākot pie spoguļiem, kas ir blakus Dailes teātra toaletēm, es nespēju slēpt savu uztraukumu. Spoguļi ir vērsti viens pret otru un tas jau man bērnībā lika filozofēt par to cik tālu iet atspulgs un kas notiek aiz spoguļa. Izrādes reklāmu sen atpakaļ redzēju uz Dailes teātra sienas - "Lodes pār Brodveju" un vienmēr braucot garām trolejbusā nodomāju: "kādu dienu es noteikti šo izrādi apmeklēšu". Šodien bija tā diena. Lieliska atpūta no ikdienas tupēšanas pie kāda nenozīmīga māja darba un vienkāršības. Lielisks teātris, vismaz no mana neprofesionāļa skata punkta. Biju ģērbies tik neatbilstoši, ka radās gribēšana teātrim atmaksāt par manu nepiedienīgo paskatu un ierasties vēlreiz tērpušam atbilstošā uzvalkā.