VI rakstu rullis

Aizvakar satikos ar Elīnu. Viņai sāk apritēt pēdējās 2 nedēļas Latvijā. Viņa dosies studēt uz Briseli. Nenoliegšu, ka pēc katras sarunas, satrauktās sejas izteiksmes un patīkamās neziņas no viņas puses, mani pārņem skaudība. Viņa dodas prom un viņu sagaida elpu aizraujoši piedzīvojumi. Pazīstot Elīnu viņa atgriezīsies savādāka. Man ir nedaudz bail par to, ka mūsu attiecības pārtaps par kaut ko citu. Vairākus vakarus pēc kārtas mēs dodamies uz manu mīļāko vietu Rīgā. Tā ir mana pārdomu vieta, tā ir vieta, kur mīlu sagaidīt saulrietus. Tā, nu, mēs sēdējām krastmalā pie Vanšu tilta un skatījāmies kā vakara aizsegā, desmitiem šoferu ar savām mašīnām steidzās mājās. Prātojām. Kad satikāmies pēdējo reizi manī valdīja haoss. Tā bija diena, kad no visām malām spraucās ārā atziņas. Atlika pateikt tikai vienu vārdu un manas domas pacēlās spārnos. Manas domas skrēja ātrāk par vārdiem.

"Tā ir tāda vientuļnieka pazīme", viņa teica. Kopš tā vakara mani šī doma nelaiž vaļā. Lai gan esmu stigri apņēmies pāršķirt jaunu lapaspusi, neesmu izdomājis vienu lietu līdz galam. Ko rakstīt?

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Es centīšos. Es centīšos būt labāks draugs un novērtēt visus, kas ir ap mani, jo to ir maz. Es centīšos ar darbiem, ko iesāku un novedīšu tos līdz absolūtai pilnveidei.

Braucot 18.trolejbusā ar Elīnu mājās, smējāmies par to, kā būtu satikt cilvēku, kurš zin visu. Gribētos viņam paprasīt cik daudz no mūsu prātojumiem ir patiesi. Viņš droši vien skaļi smietos un tēvišķīgi pateiktu: "Jums vēl daudz kas ir jāpiedzīvo un jāatklāj". Labi, ka šis cilvēks nepastāv.