Saldus
Esmu mājās. Pēc mēneša prombūtnes, tā saucamās "patstāvīgās dzīves", esmu atgriezies Saldū. Katru reizi, kad šeit atgriežos mani pārņem sajūta, ka kaut kas ir mainījies, kaut kas ir savādāks. Manuprāt, ka tas savādākais esmu es pats. Iegāju arī savā istabā, vietā kur uzaugu, piedzīvoju tik daudz emociju. Sienas, lai arī kādā krāsā tās ir tagad, vienmēr uz to ir mierīgi un klusi noskatījušās. Tagad tas viss šķiet tik savāds, svešs. Mamma bija izlēmusi šeit visu izremontēt, pārvērst par savu "šujamo istabu". Visur stāv mūsu mantas, fotogrāfijas, it kā atgādinot par vecajiem laikiem, bet tomēr tas viss ir savādāks. Tās vēljoprojām ir manas mājas, tomēr dziļi sevī es vienmēr biju zinājis, ka tajā dienā, kad šeit viss mainīsies, to vairs nebūs mana istaba. Gulta vairs nav pasaules ērtākā gulta, tagad tā atrodas Rīgā. Es kustos uz priekšu, viss rit uz priekšu un par to es priecājos. Es šodien staigāju ar mammu pa mežu un mēs runājām. Tas viss bija kā ceļojums laikā, tā vien šķiet, ka tagad uz mājām ir jāatgriežas ar savādāku sajūtu, tagad uz šejieni es atgriezīšos, tāpēc, ka gribu satikt savus vecākus, uzzināt, kā iet viņiem, nevis tāpēc, ka gribu atgriezties pie savām lietām. Sajūta, ka kļūsti pieaudzis ir kaut kas dīvains.
Comments