NĒ internetbankām!
Ar šo ierakstu es izsludinu starptautisko internetbanku boikotu. Mums visiem ir jāvienojas starptautiskā internetbanku ignorēšanā un neizmantošanā, līdz bankas...tās bankas sapratīs, ka ar mums jokot nevar un vairs tādas lietas saviem klientiem nepiedāvās. Mani baida mana internetbanka. Strasbūrā banku automātiem ir sava burvība, ko viltīgi ir izfiškojuši resnie banķieri. Banku automāti neuzrāda tavu naudas atlikumu kontā. Tas ir tik kaitinoši. Vienīgais kā varu pārbaudīt, cik vēl man ir uz kartes, ir vakarā, kad atgriežos mājās uz ar šausmām izlemju apskatīties, cik vēl man ir atlicis un cik ilgi varēšu uzturēties savos siltajos apartamentos, izmantot garās dušas un uzturēt savu nelielo, bet tukšo ledusskapi. Stulbākais ir tas, ka man ir latu konts, kas nozīmē, ka varu naudu izņemt tikai latos, bet tā kā Strasbūras bankomātos nav latu, man naudu izsniedz eiro un es, protams, esmu tas, kurš maksā par šīs naudas pārmainīšanu. Vienmēr galvā mēģinu izsekot līdzi, cik aptuveni esmu iztērējis, taču tas ir grūti, jo man viss ir jāreizina ar 0,7024, kas ir eiro kurss un jāpieskaita kaut kāds mistisks skaitlis, kuru banka man vienkārši no kartes par šo transakciju novelk. Protams, arī vietējā Swedbank nav mīļa, jo tā prasa komisijas naudu par starptautisko pārskaitījumu. Esmu jau mēģinājis naudu vairākas reizes pārskaitīt uz citiem kontiem, taču internetbanka vienkārši neļauj veikt šo maksāju. Kuces. Internetbanka man vienmēr ir kā tāds šoks, kad ieeju. Opā, laikam man tomēr ir par 200 eiro mazāk, nekā biju iedomājies. Vienkārši kaitina. Kad atbraukšu atpakaļ pa nakti aizbraukšu uz Ķīpsalu, paņemšu kādu akmeni, kas tur pa zemi mētājās un vienkārši brutāli izsitīšu vienu no Saules akmeņa logiem, jo tā banka mani katru dienu nomētā ar saviem nodevu akmeņiem.
Pirmdiena sākās ar lielisku izgulēšanos līdz 10tiem. Fantastiski. Vēlāk sekoja Klinšu kāpšanas treniņš. Šoreiz trenējāmies, kā būtu kāpt reālā klintī, kad tu ik pa brīdim savu virvi paliec uz augšu jaunā drošinātājā. Iepriekšējos treniņos virve caurvija sienas pašu augšējo drošinātāju un mēs vienkārši kāpām augšā, tā trenējot mūsu kāpšanas skillu. Pirmdien situācija bija cita. Kāpjot no apakšas, es biju vienkārši sasiets kopā ar cilvēku, ar kuru biju sasaitē, virve necaurvija pašu augšu. Šādi kāpjot mēs imitējām kāpšanu ļoti augstās klintīs un, protams, šādi kāpšana ir daudz bīstamāka, jo kritiena gadījumā brīvais lidojums ir daudz ilgāks, kas var beigties ar vairākiem savainojumiem. Iemācījos vairākus jaunus sīkumus.
Vēlāk devos uz Projektu vadības kursu. Man godīgi sakot, nereāli riebjas pasniedzēja. Viņa vienmēr mēģina tevi pataisīt par idiotu. Lai gan dzīvē esmu rakstījis projektus, šeit viņas pirmais teksts bija: "Aizmirsti, ko tu esi mācījies līdz šim, jo tas ir nepareizi!". Pasniedzēji šeit šo frāzi izmanto laiku pa laikam, kas katru reizi mani pārsteidz. Viņa pat mēģināja ieskaidrot vecākajam čalim mūsu kursā - Loui, vīrelis no ASV, kuram ir jau pāri 50 un viņš ir pensijā, taču tagad absolvē savu 4 bakalaura grādu, ka viņš neklausās. Mums šajā priekšmetā ir darbs grupās un viņa katrai grupai mēģināja ieskaidrot, ka viņi ir visvājākie. Pēc 4 stundām, viņa kļuva nepaciešama un es biju ļoti priecīgs, kad lekcijas/seminārs beidzās. Lekcijas mēdz šeit ilgt ļoti ilgi. Ilgākais, ko esmu dzirdējis ir 8 stundas no vietas. Daži pasniedzēji izvēlas pa vidu likt pauzes, citi nē. Projektu vadība man bija 4 stundas no vietas. Īsākais ir 2 stundas. Pārtraukumu starp lekcijām vispār nav. Vakarā satikāmies ar Marilī un gājām vakariņās. Es biju nenormāli izsalcis, tāpēc nopirku picu pa 5€ un pašu lētāko sarkanvīnu (1,40 € - ir veikali , kur var dabūt vīna pudeli pa 0,70 €). Panesās sarunas par dažādām tēmām. Mēs runājām par to, cik tomēr cilvēki ir līdzīgi un ka pēc laika, kad esi redzējis lielāko daļu no cilvēka tipiem, sākot no uzmanības magnēta, līdz noslēgtajam tipam, viņi kļūst garlaicīgi. Tad sāk likties, ka cilvēki kā tādi vairs tevi nevar tā ieintersēt, kā tie reiz to mēdza darīt, jo tu jau iepriekš zini, ko viņi teiks un kā rīkosies konkrētās situācijās. Tad sākas savu patieso draugu meklējumi, jo sev apkārt mēģini turēt tos, kurus esi atkodis un saproti, ka tā ir laba manta vai arī tos, kas liekas interesanti un vēl neredzēti. Ar laiku tādu cilvēku paliek aizvien mazāk un apkārt veidojas tāda kā vienveidība (labā manta), kas arī vairs nav interesnati. Mēs runājā par to, ko varētu darīt šādā situācijā. Sapratām, ka ir ejami 2 ceļi - 1. tu turpini būt skolnieks un turpini mācīties, no tiem, kas tev ir apkārt, izkost tos, kurus vēl nēsi izkodis un 2. tu kļūsti par skolotāju - tu paņem kādu konkrētu indivīdu, kurš tev šķiet daudz maz interesants un vienkārši pārveido, uzlabo viņu un skaties, ko no viņa vari uztaisīt. Protams, ka tas viss neizpaužas tieši, kad tu paņem mazu tāfelīti, kuru tu esi nopircis kādā humpalu tirgū un viņam pasaki, kas ir jādara un kas nē, bet gan tu to dari pamazām un viņam īsti nemanot. Protams, ka par skolotāju ir būt grūtāk un tas prasa zināmu pieredzi un cilvēku izzināšanu, taču tas ir daudz interesantāk. Es domāju, ka man vēl daudz ir jāmācās un daudz izkošanas vēl ir priekšā.
Vakars beidzās ar to, ka es rakstīju garu apkopojumu kādam tekstam, ko man vajadzēja priekšmetā "Manageing people in international companies".
Otrdiena. Nopriecājos, ka man nav jāceļas ļoti agri, jo pirmo reizi otrdienas rītā nenotika "Manageing people in international companies" lekcija/seminārs. Tāpēc pamodos tikai 10tos. Otrdiena ir peldēšanas diena un es nesen pārreģistrējos uz citu baseinu, jo tas ar tām skulptūrām mani kretinēja. Vienīgā problēma bija tā, ka es nevarēju viņu atrast. Izrādās, ka baseins atrodas netālu no manas mājas. Taču tad sākās piedzīvojums - "apmaldies 3 priedēs". Es Google maps atradu īsto vietu un devos aptuveni 15 minūtes pirms treniņa sākuma ārā no mājas. Tomēr braucot uz treniņu pa Rue D'Obernay atklāju, ka tas ir kāds pilnīgi cits ceļš, kura galā mani nekādā gadījumā nesagaida jautra plunčāšanās lielā kvadrātā, kas ir pildīts ar ūdeni. Devos atpakaļ un kad ieraudzīju cik ir pulkstens sapratu, ka uz treniņu vairs nepaspēšu. Atgriezos mājās, lai beidzot pa visiem laikiem sakārtotu istabu un saslaucītu to, kas bija sakrājies zem gultas. Vēlāk sērfoju. Divos devos uz 6 stundu garo lekciju maratonu, kur man notika 6 priekšmeti pēc kārtas - International Marketing, Economics of the European Union un European Integration. 1. pasniedzēja nokaitināja, 2. pasniedzējs aizmidzināja un 3. pasniedzējs uzjautrināja. Vissmieklīgākā bija 3. lekcija, kad runājām par Eiropas Savienības topošajām dalībvalstīm - Horvātiju, Ziemeļkipru, Albāniju un Bijušo Dienvidslāvijas republiku Maķedoniju. Pasniedzējs mums rādīja prezentāciju par šīm valstīm un viņš nonāca līdz slaidam ar nosaukumu Maķedonija. Tad pēķšņi no auditorijas atskanēja - "What is that country Macedonia, it is called FYROM". Tās bija, protams, grieķietes. Tiešām pārrēcos, jo mums panesās aptuveni 30 minūšu gara diskusija par to, kāpēc ir tāds strīds starp Grieķiju un Maķedoniju. Grieķietes teica, ka Maķedonija mēģina nozagt viņu kultūru, jo ir tāds reģions Grieķijā, no kuras nāk Aleksandrs Lielais. Un tads Austrietis auditorijā ierunājas, ka viņš ir no Austrijas un vispār uz pasniedzēja jautājumu: "As you are from Greece tell me what language do they talk in FYROM or Macedonia?", uz ko viņas atbildēja: "They dont talk there!", auditorija vienkārši pārrēkusies, saruna turpinās, pasniedzējs : "Maybe they talk Greek there , I dont really know", uz ko viņas : "If they would talk Greek, they would be a part of Greece!" un atkal smiekli. Tiešām jautri. Pasniedzējs bija stāvā sajūsmā par to, ka visa auditorija iesaistās un dod priekšlikumus šai problēmai. Pēc tam viņš mēģināja arī iepīt Kirpas Turku puses un Grieķu puses strīdu, jo auditorijā bija arī turki, taču es pilnīgi nopriecājos, ka nonācām pie slēdziena, ka abās pusēs ir bijuši cietušie un karš kā tāds ir bezjēdzīgs. Vēlāk satiku grieķtes un uzslavēju viņas par to, ka kaut ko iebilda un teica šajā jautājumā nevis vienkārši klusēja.
Atgriežoties kojās mani pie ieejas pārsteidza skaļi aplausi un gaviles. Izrādās, ka koju vadība organizē kopējo vakaru visiem koju iemītniekiem ar picām un sulām. Iepazinos ar vairākiem cilvēkiem. Kā parasti biju viens no retajiem blondajiem cilvēkiem. Katrs otrais zālē bija melnādains. Tajā vakarā iepazinos ar cilvēkiem no Togo, Senegālas, Mozabikas un no citurienes. Aizraujoši. Vakars spieda mani runāt franču valodā. Fotogrāfējāmies un ēdām. Beidzās atklāju, ka pa paiku katram ir jāmaksā 5€. Tajā vakrā ietaupīju naudu. Ballīte turpinājās 2. stāva virtuvē līdz 2 rītā, taču es biju noguris, tāpēc negāju.
Thats it.
Viva la persone, que est defonce!
Pirmdiena sākās ar lielisku izgulēšanos līdz 10tiem. Fantastiski. Vēlāk sekoja Klinšu kāpšanas treniņš. Šoreiz trenējāmies, kā būtu kāpt reālā klintī, kad tu ik pa brīdim savu virvi paliec uz augšu jaunā drošinātājā. Iepriekšējos treniņos virve caurvija sienas pašu augšējo drošinātāju un mēs vienkārši kāpām augšā, tā trenējot mūsu kāpšanas skillu. Pirmdien situācija bija cita. Kāpjot no apakšas, es biju vienkārši sasiets kopā ar cilvēku, ar kuru biju sasaitē, virve necaurvija pašu augšu. Šādi kāpjot mēs imitējām kāpšanu ļoti augstās klintīs un, protams, šādi kāpšana ir daudz bīstamāka, jo kritiena gadījumā brīvais lidojums ir daudz ilgāks, kas var beigties ar vairākiem savainojumiem. Iemācījos vairākus jaunus sīkumus.
Vēlāk devos uz Projektu vadības kursu. Man godīgi sakot, nereāli riebjas pasniedzēja. Viņa vienmēr mēģina tevi pataisīt par idiotu. Lai gan dzīvē esmu rakstījis projektus, šeit viņas pirmais teksts bija: "Aizmirsti, ko tu esi mācījies līdz šim, jo tas ir nepareizi!". Pasniedzēji šeit šo frāzi izmanto laiku pa laikam, kas katru reizi mani pārsteidz. Viņa pat mēģināja ieskaidrot vecākajam čalim mūsu kursā - Loui, vīrelis no ASV, kuram ir jau pāri 50 un viņš ir pensijā, taču tagad absolvē savu 4 bakalaura grādu, ka viņš neklausās. Mums šajā priekšmetā ir darbs grupās un viņa katrai grupai mēģināja ieskaidrot, ka viņi ir visvājākie. Pēc 4 stundām, viņa kļuva nepaciešama un es biju ļoti priecīgs, kad lekcijas/seminārs beidzās. Lekcijas mēdz šeit ilgt ļoti ilgi. Ilgākais, ko esmu dzirdējis ir 8 stundas no vietas. Daži pasniedzēji izvēlas pa vidu likt pauzes, citi nē. Projektu vadība man bija 4 stundas no vietas. Īsākais ir 2 stundas. Pārtraukumu starp lekcijām vispār nav. Vakarā satikāmies ar Marilī un gājām vakariņās. Es biju nenormāli izsalcis, tāpēc nopirku picu pa 5€ un pašu lētāko sarkanvīnu (1,40 € - ir veikali , kur var dabūt vīna pudeli pa 0,70 €). Panesās sarunas par dažādām tēmām. Mēs runājām par to, cik tomēr cilvēki ir līdzīgi un ka pēc laika, kad esi redzējis lielāko daļu no cilvēka tipiem, sākot no uzmanības magnēta, līdz noslēgtajam tipam, viņi kļūst garlaicīgi. Tad sāk likties, ka cilvēki kā tādi vairs tevi nevar tā ieintersēt, kā tie reiz to mēdza darīt, jo tu jau iepriekš zini, ko viņi teiks un kā rīkosies konkrētās situācijās. Tad sākas savu patieso draugu meklējumi, jo sev apkārt mēģini turēt tos, kurus esi atkodis un saproti, ka tā ir laba manta vai arī tos, kas liekas interesanti un vēl neredzēti. Ar laiku tādu cilvēku paliek aizvien mazāk un apkārt veidojas tāda kā vienveidība (labā manta), kas arī vairs nav interesnati. Mēs runājā par to, ko varētu darīt šādā situācijā. Sapratām, ka ir ejami 2 ceļi - 1. tu turpini būt skolnieks un turpini mācīties, no tiem, kas tev ir apkārt, izkost tos, kurus vēl nēsi izkodis un 2. tu kļūsti par skolotāju - tu paņem kādu konkrētu indivīdu, kurš tev šķiet daudz maz interesants un vienkārši pārveido, uzlabo viņu un skaties, ko no viņa vari uztaisīt. Protams, ka tas viss neizpaužas tieši, kad tu paņem mazu tāfelīti, kuru tu esi nopircis kādā humpalu tirgū un viņam pasaki, kas ir jādara un kas nē, bet gan tu to dari pamazām un viņam īsti nemanot. Protams, ka par skolotāju ir būt grūtāk un tas prasa zināmu pieredzi un cilvēku izzināšanu, taču tas ir daudz interesantāk. Es domāju, ka man vēl daudz ir jāmācās un daudz izkošanas vēl ir priekšā.
Vakars beidzās ar to, ka es rakstīju garu apkopojumu kādam tekstam, ko man vajadzēja priekšmetā "Manageing people in international companies".
Otrdiena. Nopriecājos, ka man nav jāceļas ļoti agri, jo pirmo reizi otrdienas rītā nenotika "Manageing people in international companies" lekcija/seminārs. Tāpēc pamodos tikai 10tos. Otrdiena ir peldēšanas diena un es nesen pārreģistrējos uz citu baseinu, jo tas ar tām skulptūrām mani kretinēja. Vienīgā problēma bija tā, ka es nevarēju viņu atrast. Izrādās, ka baseins atrodas netālu no manas mājas. Taču tad sākās piedzīvojums - "apmaldies 3 priedēs". Es Google maps atradu īsto vietu un devos aptuveni 15 minūtes pirms treniņa sākuma ārā no mājas. Tomēr braucot uz treniņu pa Rue D'Obernay atklāju, ka tas ir kāds pilnīgi cits ceļš, kura galā mani nekādā gadījumā nesagaida jautra plunčāšanās lielā kvadrātā, kas ir pildīts ar ūdeni. Devos atpakaļ un kad ieraudzīju cik ir pulkstens sapratu, ka uz treniņu vairs nepaspēšu. Atgriezos mājās, lai beidzot pa visiem laikiem sakārtotu istabu un saslaucītu to, kas bija sakrājies zem gultas. Vēlāk sērfoju. Divos devos uz 6 stundu garo lekciju maratonu, kur man notika 6 priekšmeti pēc kārtas - International Marketing, Economics of the European Union un European Integration. 1. pasniedzēja nokaitināja, 2. pasniedzējs aizmidzināja un 3. pasniedzējs uzjautrināja. Vissmieklīgākā bija 3. lekcija, kad runājām par Eiropas Savienības topošajām dalībvalstīm - Horvātiju, Ziemeļkipru, Albāniju un Bijušo Dienvidslāvijas republiku Maķedoniju. Pasniedzējs mums rādīja prezentāciju par šīm valstīm un viņš nonāca līdz slaidam ar nosaukumu Maķedonija. Tad pēķšņi no auditorijas atskanēja - "What is that country Macedonia, it is called FYROM". Tās bija, protams, grieķietes. Tiešām pārrēcos, jo mums panesās aptuveni 30 minūšu gara diskusija par to, kāpēc ir tāds strīds starp Grieķiju un Maķedoniju. Grieķietes teica, ka Maķedonija mēģina nozagt viņu kultūru, jo ir tāds reģions Grieķijā, no kuras nāk Aleksandrs Lielais. Un tads Austrietis auditorijā ierunājas, ka viņš ir no Austrijas un vispār uz pasniedzēja jautājumu: "As you are from Greece tell me what language do they talk in FYROM or Macedonia?", uz ko viņas atbildēja: "They dont talk there!", auditorija vienkārši pārrēkusies, saruna turpinās, pasniedzējs : "Maybe they talk Greek there , I dont really know", uz ko viņas : "If they would talk Greek, they would be a part of Greece!" un atkal smiekli. Tiešām jautri. Pasniedzējs bija stāvā sajūsmā par to, ka visa auditorija iesaistās un dod priekšlikumus šai problēmai. Pēc tam viņš mēģināja arī iepīt Kirpas Turku puses un Grieķu puses strīdu, jo auditorijā bija arī turki, taču es pilnīgi nopriecājos, ka nonācām pie slēdziena, ka abās pusēs ir bijuši cietušie un karš kā tāds ir bezjēdzīgs. Vēlāk satiku grieķtes un uzslavēju viņas par to, ka kaut ko iebilda un teica šajā jautājumā nevis vienkārši klusēja.
Atgriežoties kojās mani pie ieejas pārsteidza skaļi aplausi un gaviles. Izrādās, ka koju vadība organizē kopējo vakaru visiem koju iemītniekiem ar picām un sulām. Iepazinos ar vairākiem cilvēkiem. Kā parasti biju viens no retajiem blondajiem cilvēkiem. Katrs otrais zālē bija melnādains. Tajā vakarā iepazinos ar cilvēkiem no Togo, Senegālas, Mozabikas un no citurienes. Aizraujoši. Vakars spieda mani runāt franču valodā. Fotogrāfējāmies un ēdām. Beidzās atklāju, ka pa paiku katram ir jāmaksā 5€. Tajā vakrā ietaupīju naudu. Ballīte turpinājās 2. stāva virtuvē līdz 2 rītā, taču es biju noguris, tāpēc negāju.
Thats it.
Viva la persone, que est defonce!
