Rudens melanholija
Ak Dievs, esmu Francijā. Tas katru dienu no jauna man kā ar bomi iest pa galvu. Šeit ir tā, kā rāda filmās. Rudens, lapas uz bruģētā ceļa ir sakritušas nelielās kaudzītēs, līst viegls lietus, cilvēki staigā ar saviem garspalvainajiem suņiem un bītlenēm, pa kanālu kursē kuģis ar Francijas karogu. Svētdienā franči atpūšas. Par to liecina slēgtie veikali, bāri un citas iestādes. Arī uz ielām ir mazāk cilvēku.
Šodien pēc vakardienas ballītes pamodos agri. 11:00. Es kaut kā nekad īsti šeit vēl nēsmu aizmidzis. Ja nakts vidū dzirdu, ka kāds no mainiem pašreizējiem dzīvokļa devējiem staigā, tad esmu uzreizi augšā. No rīta sēdēju pie datora un niekojos. Neko īsti neizdarīju - aizsūtīju pāris e-pastus, noskatījos dažādas sērijas un tas arī viss. Mans ritenis vēl joprojām lejā stāv sakauts. Pēc pārvākšanās ir jāizdomā, ko ar to iesākt. Ap 3jiem Metjū atgriezās no kādas citas Francijas pilsētas, kur bija devies žonglēt. Teica, ka esot bijis jautri, tomēr sanācis maz gulēt. Mēģināju prasīt, lai uzmet aci uz riteni un pasaka, ko darīt, taču kaut kā tas viss neizdevās. Vēlāk viņš man piedāvāja kopā ar Betty un viņa draudzeni Andrea doties uz tirgu. Piekritu, jo domāju, ka attiecības mūsu starpā ir jāuzlabo. Man bija prieks, ka aizbraucu. Viņš man iedeva vienu no saviem neskaitāmajiem riteņiem un tā, nu, devāmies ceļā.
Nonākot galapunktā ieraudzīju vesalu ielu, kur cilvēki cits pie cita ir uzbūvējuši galdiņus, uz kuriem viņi pārdod lietas, kas vairs nav vajadzīgas. Tur pa lēto (tik tiešām) varēja dabūt pilnīgi visu. Es nopirku sev toveri, kurā likt tēju, nelielu dāvanu Latvijas Studentu apvienībai, grāmatu vācu valodā un dekorāciju, ko pielikt pie sienas. Man teica, ka nākamnedēļ šāds tirgus notiek atkal, tāpēc tad noteikti būs uz turieni jādodas un jāiepērk vēl kaut kas. Ejot atpakaļ, viņi man prasīja vai esmu atradis dzīvokli. Šis jautājums mani vienmēr baida, jo zinu, kāds ir tā zemteksts - Kad tu izvāksie? Esmu nolēmis to darīt rīt. Noteikti rīt. Man ir 2 iespējas un vienā no tām arī ievākšos. Iespējams, ka palikšu pa nakti viensīcā , ja būs nepieciešams, taču gribu prom. Viņi visi ir forši, taču šeit pārāk ļoti jūtos kā viesis, nevis savējais.
Vakarā BDI (Roberta Šūmaņa universitātes Erasmus studentu organizācija) organizēja speciālu pasākumu apmaiņas studentiem. Uz to biju nolēmis doties. Pirms tam man bija sarunāta tikšanās ar vienu vācu čali, kurš man piedāvā dzīvokli pa 250 € pašā Strasbūras centrā. Nolēmu tur doties. Dzīvokļi ir pa visam jauni. Tiešām diezgan lieli - atrodas pie Place de St. Etienne. Ir iespējams redzēt katedrāli, vecpilsētu un visu pārējo apkārtni. Tur ievākšos, ja nepatiks kojas. Dzīvoklis ir aptuveni ar 20 kvadrātmetru dzīvojamo platību, mazu toleti un virtuvīti. Ir arī gulta un vēl pāris mēbeles.
Nonācu ballītē. Izrādās, ka tā ir tā pati vieta, kur biju vakar. Šoreiz cilvēku parpilna. Ienākot samaksāju 10 eiro un man uz rokas ar marķieri uzvilka "P.", kas nozīmē "Payed". Tad iestājos rindā pēc paikas. Nolēmu, ka nebūšu kā parasts pilsonis, tāpēc ielīdu rindai priekša. Tur redzēju, kas stāv uz galdiem - maize, siers un vēl pāris uzkodas. Paķēru kaut ko un devos uz stūri to visu notiesāt. Pretīga maltīte. Egita šādā situācijā teiktu: "Ievēmu mutītē!". Iepazinos ar vairākiem jauniem cilvēkiem, taču izmantoju arī vakardienas novērojumus. Pret tiem, kuriem patīk, ka par viņiem brīnas, brīnījos, tie, kuri gribēja runāt, uzklausīju. Satiku vēl vienu igaunieti un viņa zināja tikai 1 teikumu latviski "Vai tev ir prezervatīvs?". Nedaudz sasmējos un atbildēju, ka ir. Tajā vakarā paspēju izmantot visas valodas, kuras zinu. Pie bāra dzērienu pasūtīju franciski, ar Muhamedu no Libānas runāju vāciski, ar lielo apmaiņas studentu baru angliski un ar 1 krievu krieviski. Mums panesās tēma par karu Gruzijā. Tad, nu, stunda bija situsi, skatījos, ka kariete (autobuss) sāk pārvērsties ķirbī (aizgājušā autobusā) un nolēmu doties prom.
Sēžot autobusā, pusmiegā skatījos uz apgaismotajām mājām, kuru silueti atspīd kanālā un nedaudz pie sevis nopriecājos - esmu Francijā.
Šodien pēc vakardienas ballītes pamodos agri. 11:00. Es kaut kā nekad īsti šeit vēl nēsmu aizmidzis. Ja nakts vidū dzirdu, ka kāds no mainiem pašreizējiem dzīvokļa devējiem staigā, tad esmu uzreizi augšā. No rīta sēdēju pie datora un niekojos. Neko īsti neizdarīju - aizsūtīju pāris e-pastus, noskatījos dažādas sērijas un tas arī viss. Mans ritenis vēl joprojām lejā stāv sakauts. Pēc pārvākšanās ir jāizdomā, ko ar to iesākt. Ap 3jiem Metjū atgriezās no kādas citas Francijas pilsētas, kur bija devies žonglēt. Teica, ka esot bijis jautri, tomēr sanācis maz gulēt. Mēģināju prasīt, lai uzmet aci uz riteni un pasaka, ko darīt, taču kaut kā tas viss neizdevās. Vēlāk viņš man piedāvāja kopā ar Betty un viņa draudzeni Andrea doties uz tirgu. Piekritu, jo domāju, ka attiecības mūsu starpā ir jāuzlabo. Man bija prieks, ka aizbraucu. Viņš man iedeva vienu no saviem neskaitāmajiem riteņiem un tā, nu, devāmies ceļā.
Nonākot galapunktā ieraudzīju vesalu ielu, kur cilvēki cits pie cita ir uzbūvējuši galdiņus, uz kuriem viņi pārdod lietas, kas vairs nav vajadzīgas. Tur pa lēto (tik tiešām) varēja dabūt pilnīgi visu. Es nopirku sev toveri, kurā likt tēju, nelielu dāvanu Latvijas Studentu apvienībai, grāmatu vācu valodā un dekorāciju, ko pielikt pie sienas. Man teica, ka nākamnedēļ šāds tirgus notiek atkal, tāpēc tad noteikti būs uz turieni jādodas un jāiepērk vēl kaut kas. Ejot atpakaļ, viņi man prasīja vai esmu atradis dzīvokli. Šis jautājums mani vienmēr baida, jo zinu, kāds ir tā zemteksts - Kad tu izvāksie? Esmu nolēmis to darīt rīt. Noteikti rīt. Man ir 2 iespējas un vienā no tām arī ievākšos. Iespējams, ka palikšu pa nakti viensīcā , ja būs nepieciešams, taču gribu prom. Viņi visi ir forši, taču šeit pārāk ļoti jūtos kā viesis, nevis savējais.
Vakarā BDI (Roberta Šūmaņa universitātes Erasmus studentu organizācija) organizēja speciālu pasākumu apmaiņas studentiem. Uz to biju nolēmis doties. Pirms tam man bija sarunāta tikšanās ar vienu vācu čali, kurš man piedāvā dzīvokli pa 250 € pašā Strasbūras centrā. Nolēmu tur doties. Dzīvokļi ir pa visam jauni. Tiešām diezgan lieli - atrodas pie Place de St. Etienne. Ir iespējams redzēt katedrāli, vecpilsētu un visu pārējo apkārtni. Tur ievākšos, ja nepatiks kojas. Dzīvoklis ir aptuveni ar 20 kvadrātmetru dzīvojamo platību, mazu toleti un virtuvīti. Ir arī gulta un vēl pāris mēbeles.
Nonācu ballītē. Izrādās, ka tā ir tā pati vieta, kur biju vakar. Šoreiz cilvēku parpilna. Ienākot samaksāju 10 eiro un man uz rokas ar marķieri uzvilka "P.", kas nozīmē "Payed". Tad iestājos rindā pēc paikas. Nolēmu, ka nebūšu kā parasts pilsonis, tāpēc ielīdu rindai priekša. Tur redzēju, kas stāv uz galdiem - maize, siers un vēl pāris uzkodas. Paķēru kaut ko un devos uz stūri to visu notiesāt. Pretīga maltīte. Egita šādā situācijā teiktu: "Ievēmu mutītē!". Iepazinos ar vairākiem jauniem cilvēkiem, taču izmantoju arī vakardienas novērojumus. Pret tiem, kuriem patīk, ka par viņiem brīnas, brīnījos, tie, kuri gribēja runāt, uzklausīju. Satiku vēl vienu igaunieti un viņa zināja tikai 1 teikumu latviski "Vai tev ir prezervatīvs?". Nedaudz sasmējos un atbildēju, ka ir. Tajā vakarā paspēju izmantot visas valodas, kuras zinu. Pie bāra dzērienu pasūtīju franciski, ar Muhamedu no Libānas runāju vāciski, ar lielo apmaiņas studentu baru angliski un ar 1 krievu krieviski. Mums panesās tēma par karu Gruzijā. Tad, nu, stunda bija situsi, skatījos, ka kariete (autobuss) sāk pārvērsties ķirbī (aizgājušā autobusā) un nolēmu doties prom.
Sēžot autobusā, pusmiegā skatījos uz apgaismotajām mājām, kuru silueti atspīd kanālā un nedaudz pie sevis nopriecājos - esmu Francijā.
Berta
Ā, bet es takš neesu LSA... :(