VI rakstu rullis

Ir pagājis mēnesis. Labākais vasaras mēnesis - Augusts. Šajā mēnesī esmu izdarījis ļoti daudz, esmu iemācījies to, ka neesmu Dievs, sapratis to, ka meitenes ir jāciena jebkurā laikā un to, ka visas lietas ir jādara savlaicīgi. Un tūlīt tūlīt es dodos uz Franciju. Mana lidmašīna Latviju pamet 06:50 un pašlaik esmu lieliskajā atvadu ballītē. Ir cilvēki, kas man ir svarīgi. Šodien pirms manas ballītes nervozēju par to, vai ballīte izdosies, taču patiesībā biju vairāk uztraucies par to, ka man ir jābrauc prom. Šausmas. Šizīga sajūta. Es tūlīt pārvākšos uz vairākiem mēnešiem.

Šodien nopirku biļetes uz Cīrihi, par vilcienu vēl neko nezinu. Tas nozīmē, ka līdz manam 4 mēnešu piedzīvojumam ir atlikušas tikai 30 dienas. Nevaru sagaidīt brīdi, kad pamodīšos Francijā un ieraudzīšu Francijas saullēktu. Dīvaini viss šeit sāk palikt aizvien mazsvarīgāks.

Tikko noskatījos biedrības "par tautas tiesībām" klipiņus. Atziņa: neprofesionālā veidā mēģināts pateikt dižu domu. Uz referendumu 2. augustā noteikti ir jāiet, taču balsojot jāapsver netikai doma par Jā kurstiņa ievilkšanu, bet gan arī par nē.

Manuprāt, tauta nav pietiekami gudra, lai varētu izlemt, kad Saeimu atlaist, jo bieži lēmumu pieņemšana nav vienkārš process un tas no iedzīvotāja puses var likties neizdevīgi, bet patiesībā tas ir stipri vajadzīgs valstij. Tautai principā īsti nojēga par to, kas notiek parlamentā nav, tāpēc neuzskatu, ka viņai vajadzētu tik lielas tiesības.

Nekas nevar būt labāks par sajūtu brīdī, kad iebrauc savā dzimtajā pilsētā, vietā, kur esi uzaudzis. Pār visu ķermeni pārskrien tādas vieglas trīsas, tu dziļi ieelpo un pie sevis nodomā "Es esmu mājās".

Man šī pilsēta vienmēr paliks atmiņā kā vieta, kur mans telefons izvēlējās no manis šķirties. Bļe, pidari zagļi!

Mēs visi piedzimstam kā uzvarētāji. Cilvēks ir radīts, lai būtu pirmais. Būt vienmēr otrajam, trešajam… simtajam - tas ir tikai slinkums. Nav jālido kosmosā. Tu esi pirmais ik reizi, kad apsteidz savu kūtrumu. Kad izkāp no migas un dodies turp, kur vēl neesi bijis. Kad uzveic bailes. Kad notici sev. Jā, pirmajiem sākumā netic. Pirmie ir to - otro, trešo un simto - kritizēti. Jo pirmie liek tiem mulst par neīstenotajiem sapņiem. Cilvēks ir radīts, lai būtu pirmais. Jautājums tikai - vai tu spēj sev noticēt?

Birojs ir kā bērnu dārzs bērnam. No rīta, kad pamodies, tu ķērc un uz turieni vispār negribi iet, gribi palikt mājās. Kad tikko tur ierodies, ceri, ka ātrāk varēsi tikt mājās. Pa dienu tu saproti, ka tur tomēr daudz darāmā. Vakarā tu no tā nevari aiziet prom.

Esmu atgriezies no tropiskas salas. Latvija liekas kā nožēlojams pleķis zemes, kur valda izsmiekls par vasaru un rudenīgās žāvas. Es domāju, ka gribu braukt uz Indiju, ne tikai uz 1 dienu vai nedēļu, bet uz gadu. Kāpēc Indija? Huj viņ zin, bet laikam esmu nobriedis tai valstij. Jā...Indijai ir jānobriest.

Es gribu sēdēt pārbāztā autobusā no Sosonpalas līdz Jagdalpurai. Kāpēc nē? 465 lati. Bet gan jau būs mazāk, jo atpakaļ biļeti man nevajag.