Eiropas "vienotība"
Zinu, zinu, ka sen neesmu rakstījis, taču ir daudz kas stāstāms. Šodien devos uz Eiropas padomes parlamentāros sesiju, kur notika diskusija par Krievijas - Gruzijas karu. Diskusijas bija ļoti asas, tāpēc arī ļoti interesantas. Man radās sajūta, ka Krievijas diplomātiem ir izveidota sava specifiskā stratēģija, kuru viņi rūpīgi ievēro un visi kā viens teica, ka nevar nosēdēt kaimiņvalstī un noskatīties, kā Dienvidosetijā pārkāpj cilvēkttiesības. Gruzija atkal uzsvēra to, ka Krievija ir agresors, vienmēr tāda ir bijusi, pie tam atšķirībā no Krievijas, Gruzija savā teritorijā ielaiž starptautiskos izmeklētājus un mēdijus. 1/2 no Eiropas padomes uzskatīja, ka Krievija pie visa ir vainīga, jo pārkāpa starptautiskās normas, 1/2 atkal uzskata, ka galvenais nav noteikt, kurš ir vainīgs, bet gan veikt neitrālu starptautisko izpēti. Neiesaistītajām personām bieži viņu runās izskanēja teksti par to, ka Eiropas padomei kaut kas ir jādara, savādāk tā ir bezjēdzīga. Sesijā nosēdēju aptuveni 3 stundas. Cilvēki viens pēc otra veica 3 minūšu garas uzrunas, kurās izteica savu domu. Uz beigām man ārkārtīgi nāca miegs, jo visas runas bija aptuveni vienādas: "Pirmo reizi Eiropas padomes vēsturē ir bijis reāls karš starp divām Eiropas padomes dalībvalstīm". Dulli. Taču, vienīgas, kas man tajā brīdī ienāca prātā ir sekojošs citāts: "Starptautiskajās tiesībās nav draudzība, ir kopējas intereses". Tas ļoti labi atspoguļojās šajā sēdē.
Interesanta fīča man bija , ka viņi visi kā viens pieminēja jauno pasaules kārtību, kas man uzreizi atsita atmiņā biedējošo rakstu par pasaules pārņemšanu kādā žurnālā. Raksta nosaukums "Jaunā pasaules kārtība". Tas, ka tu šim procesam esi tik tuvu, padara to visu vēl mazliet reālāku.
(izlaižam piektdienu) - sāku slimot, 2 lekcijas, nokavēju Salsu, starptautiskais futbols parkā, balīte kojās, zāli pīpējošais arhitektūras students - kaimiņš, "je pedalle a ecole, Hé Madamm pedall!".
Nedēļas nogale, lieliska, psiha, sava veida bohēma. Sestdien no rīta bija lieliskā lekcija par Eiropas politiku, tiešām nenormāli aizraujoša. Francija ir tā valsts, kas vēlas visās šajās starptautiskajās organizācijās palielināt savu ietekmi, jo tā ir viņu pēdējā iespēja. Profesors ir interesants, ar dažādām nedaudz šizīgām idejām, kurām galīgi nepiekrītu, taču visā visumā atstāj inteliģenta purna iespaidu, kurš savā laikā šur tur ir pagrozījies.
Pēc lekcijas izmisīgi mēģinājām iepirkt Ryanair biļetes uz Londonu, Romu vai uz kādu citu vietu, taču nekā. Es gribu aizbraukt prom no Strasbūras, jo šo pilsētu esmu iepazinis. Zinu, ka ir vēl daudz nezināmā, taču viss nāk ar laiku. Vēlāk pēcpusdienā tikāmies ar Andrea. Smieklīga diena sanāca, jo sākumā nopirkām datoram interneta kabeli, vēlāk braucāt meklēt Vovam (krievu čalis, kuram svētdienā ir dzimene) dāvanu. Nopirku viņam mūzikas instrumentu, jeb aborigēnu lietus vāli (tā man izskaidrojas, kas tas ir), bet jebkurā gadījumā izskatījās stilīgi. Vēlāk ar Andreu devāmies uz kanālmalu. Strasbūru no visām pusēm ieņem ūdeņi. Te ir kanāli un čupa ar tūristiem katru dienu braukā ar saviem mazajiem kuģīšiem pa kanāliem un fotogrāfē. Tā, nu, mēs sēdējām kanālmalā un darījām visādas interesantas lietas, pa vidu arī aizmigu. Diena beidzās, ka tēlojām francūžus dienas beigās visiem kuģīšiem, kas brauc garām. Tik rēcīgi. Es paņēmu grāmatu un mūzikas instrumentu, man bija mana brūnā bītlene un šalle, viņa paņēma cigareti un lielizmēra brilles un tā, nu, mēs sēdējām krastmalā un gaidījām kuģīšus, kas brauc garām. Tas bija mans jaunais darbs. Mēs tikām nofotogrāfēti neskaitāmas reizes, kas padarīja visu vēl smieklīgāku. Vakarā devos mājās, jo izrādās, ka kaut kur pēdējā laikā esmu saķēris iesnas un mana balss īsti labi nestrādā. Visu laiku mēģinu noskaidrot, kur lai iemet monētu, lai viss atkal būtu kārtībā. Mute tā točna nav. Vakarā izrādās, ka kārtējā ballīte pie mums kojās. Šoreiz Sarkozī neieradās, taču, kad viņš ieradīsies ir neiespējami noskaidrot, jo viņš visu laiku ir appīpējies zāli un te vazājās rinķī, bet ir smieklīgi. Ballīte notika 305 telpā. Mani saārstēja pa riktīgam. Iedeva zāles, tēju, vīnu, visu, ko vajag. Karoč, jautri. Diemžēl ballītes dēļ šīs fuckinās slimošanas nepārtraukti izlaižu, kas ir kaitinoši. Viņi vakarā aizgāja tusēt, taču es kā tāds idiots paliku mājās un apkopos.
Svētdienā mēs nolēmām tikties agri agri no rīta, jo bija paredzēts trips pa Alsace (reģions, kurā dzīvoju). 8:15 satikos ar braucējiem centrālajā stacijā. Mani tā vieta fascinē, jo pie tās iestādes ieejas pirmo reizi redzēju Strasbūru. Bijām es, Takeši, Orši un Frančeska. Devāmies iepirkt biļetes. Es jau gatavojos priecāties, jo mana balss bija pazudusi vispār par to, ka šodien varēšu ar nevienu nerunāt. Pie biļešu kases sapratu, ka diena nebūs tāda, kādu to plānoju, jo meitenes gribēja braukt uz Nancy, taču šī pilsēta neatrodas Alsace un tāpēc biļetes ir daudz dārgākas. Viņas aizbrauca bez manis un Takeši, kas bija nesmuki, jo tā bija Orši ideja organizēt šo braucienu.
Tā, nu, mēs ar Takešī palikām vilciena stacijā un domājām ko darīsim. Pulsktens 9:00. Izdomājām, ka brauksim pa Alsace pa 27 € un ar iespēju braukt cik reizes grib, 5 cilvēkiem. Sazvanījām Meganu, Andreu un kādu japāņu meiteni, gaidījām aptuveni 2 - 3 h un tad devāmies ceļā. Diena jauka, saulaina. Devāmies uz Mulhous. Pa ceļam 2 x saplīsa vilciens, tāpēc nācās pārsēsties un līdz Mulhouse devāmies 1. klasē. Smiekīga vietiņa, jo tulkojumā no vācu valodas nozīmē "atkritumu māja", paēdām kādā lētā franču kafūzī, kur bija tāda "savējo" atmosfēra, jo likās, ka visi pazīst visus. Pa kafeinīcu brīvi pārvietojās arī suņi, kuri bija ļoti draudzīgi. Pēc ēdienreizes sākām ilgo vazāšanās procesu. Beidzot nonācām līdz galvenajam laukumam. Tur bija liela gotiskā stila baznīca, kurā es nevarēju neieiet. Sajūta kā Da Vinči kodā. Vēlāk laukumā uzstājās kāda franču SKA grupa, kas bija dienas galvenais notikums. Tāda jautrība, čaļi tiešām varēja paņemt publiku, visi viņu diski tika izpirkti, viņi spēlēja dažādus pūšamos instrumentus, bungas un dziedāja caur ruporu, kas deva tādu "krutuma" sajūtu. Tagad mēģinu noskaidrot, kur ir viņu nākamais koncerts, jo kaut kādā veidā fanoju pa viņiem.
Vēlāk devāmies ar vilcienu uz Colmar. Kāda maza pilsētiņa Alsace pašā centrā. Rudenīga franču gaisotne, daudz strūklakas. Saukta arī pa mazo Venēciju, dēļ upītēm, kas tek cauri pilsētas centram. Fotogrāfējāmies pie strūklakām, vazājāmies rinķī un iepirkām dāvanas. Alsace mani visvairāk pārsteidz tās kalni. LV tādu kalnu nav un tuvākajā laikā plānoju doties klintī kāpt. Rudenī vīnogulāji no zaļiem, krāsu maina uz bordo sarkanu. Gribas kāpt kalnos un redzēt tās mazās pilsētiņas, kuras ir ieskautas no lielajiem kalniem un sarkanajiem vīnogulājiem (īsteni franciska atmosfēra). Alsace ir arī ievērojama ar savu vīna ceļu, kur tiek ražots Eiropā (iespējams, pasaulē) labākais vīns.
Pēc abu pilsētu apmeklēšanas devāmies atpakaļ uz Strasbūru. Iebraucot tur pārņēma tāda "māju" sajūta un piederības sajūta, ko uzskatīju par normālu parādību.
Vakarā bija Vovas dzimšanas dienas ballīte. Devāmies no sākuma ieēst kebabu (es needu) un tad uz šo mazo kuģīti, kur pieēdāmies ne pa jokam. Vova izmaksāja visiem tajā vakarā un viņš tiešām bija dāsns, mēs tik pasūtījām un pasūtījām. Kopumā viņš samaksāja vairāk kā 100 €. Sarunas raisījās un beigās izdomājām, ka pirmdien iesim pīpēt ūdenspīpi. Tā vakara sarunas pārsvarā bija par politiku un par starpvalstu attiecībām. Īpaši man šīs sarunas ir interesanti pārrunāt ar krieviem un dzirdēt pilnīgi pretēju viedokli tavam.
Nonācām pie secinājuma, ka draudzība robežas nepazīst.
Par pārējo pastāstīšu tuvākajā laikā,
Miks
(izlaižam piektdienu) - sāku slimot, 2 lekcijas, nokavēju Salsu, starptautiskais futbols parkā, balīte kojās, zāli pīpējošais arhitektūras students - kaimiņš, "je pedalle a ecole, Hé Madamm pedall!".
Nedēļas nogale, lieliska, psiha, sava veida bohēma. Sestdien no rīta bija lieliskā lekcija par Eiropas politiku, tiešām nenormāli aizraujoša. Francija ir tā valsts, kas vēlas visās šajās starptautiskajās organizācijās palielināt savu ietekmi, jo tā ir viņu pēdējā iespēja. Profesors ir interesants, ar dažādām nedaudz šizīgām idejām, kurām galīgi nepiekrītu, taču visā visumā atstāj inteliģenta purna iespaidu, kurš savā laikā šur tur ir pagrozījies.
Pēc lekcijas izmisīgi mēģinājām iepirkt Ryanair biļetes uz Londonu, Romu vai uz kādu citu vietu, taču nekā. Es gribu aizbraukt prom no Strasbūras, jo šo pilsētu esmu iepazinis. Zinu, ka ir vēl daudz nezināmā, taču viss nāk ar laiku. Vēlāk pēcpusdienā tikāmies ar Andrea. Smieklīga diena sanāca, jo sākumā nopirkām datoram interneta kabeli, vēlāk braucāt meklēt Vovam (krievu čalis, kuram svētdienā ir dzimene) dāvanu. Nopirku viņam mūzikas instrumentu, jeb aborigēnu lietus vāli (tā man izskaidrojas, kas tas ir), bet jebkurā gadījumā izskatījās stilīgi. Vēlāk ar Andreu devāmies uz kanālmalu. Strasbūru no visām pusēm ieņem ūdeņi. Te ir kanāli un čupa ar tūristiem katru dienu braukā ar saviem mazajiem kuģīšiem pa kanāliem un fotogrāfē. Tā, nu, mēs sēdējām kanālmalā un darījām visādas interesantas lietas, pa vidu arī aizmigu. Diena beidzās, ka tēlojām francūžus dienas beigās visiem kuģīšiem, kas brauc garām. Tik rēcīgi. Es paņēmu grāmatu un mūzikas instrumentu, man bija mana brūnā bītlene un šalle, viņa paņēma cigareti un lielizmēra brilles un tā, nu, mēs sēdējām krastmalā un gaidījām kuģīšus, kas brauc garām. Tas bija mans jaunais darbs. Mēs tikām nofotogrāfēti neskaitāmas reizes, kas padarīja visu vēl smieklīgāku. Vakarā devos mājās, jo izrādās, ka kaut kur pēdējā laikā esmu saķēris iesnas un mana balss īsti labi nestrādā. Visu laiku mēģinu noskaidrot, kur lai iemet monētu, lai viss atkal būtu kārtībā. Mute tā točna nav. Vakarā izrādās, ka kārtējā ballīte pie mums kojās. Šoreiz Sarkozī neieradās, taču, kad viņš ieradīsies ir neiespējami noskaidrot, jo viņš visu laiku ir appīpējies zāli un te vazājās rinķī, bet ir smieklīgi. Ballīte notika 305 telpā. Mani saārstēja pa riktīgam. Iedeva zāles, tēju, vīnu, visu, ko vajag. Karoč, jautri. Diemžēl ballītes dēļ šīs fuckinās slimošanas nepārtraukti izlaižu, kas ir kaitinoši. Viņi vakarā aizgāja tusēt, taču es kā tāds idiots paliku mājās un apkopos.
Svētdienā mēs nolēmām tikties agri agri no rīta, jo bija paredzēts trips pa Alsace (reģions, kurā dzīvoju). 8:15 satikos ar braucējiem centrālajā stacijā. Mani tā vieta fascinē, jo pie tās iestādes ieejas pirmo reizi redzēju Strasbūru. Bijām es, Takeši, Orši un Frančeska. Devāmies iepirkt biļetes. Es jau gatavojos priecāties, jo mana balss bija pazudusi vispār par to, ka šodien varēšu ar nevienu nerunāt. Pie biļešu kases sapratu, ka diena nebūs tāda, kādu to plānoju, jo meitenes gribēja braukt uz Nancy, taču šī pilsēta neatrodas Alsace un tāpēc biļetes ir daudz dārgākas. Viņas aizbrauca bez manis un Takeši, kas bija nesmuki, jo tā bija Orši ideja organizēt šo braucienu.
Tā, nu, mēs ar Takešī palikām vilciena stacijā un domājām ko darīsim. Pulsktens 9:00. Izdomājām, ka brauksim pa Alsace pa 27 € un ar iespēju braukt cik reizes grib, 5 cilvēkiem. Sazvanījām Meganu, Andreu un kādu japāņu meiteni, gaidījām aptuveni 2 - 3 h un tad devāmies ceļā. Diena jauka, saulaina. Devāmies uz Mulhous. Pa ceļam 2 x saplīsa vilciens, tāpēc nācās pārsēsties un līdz Mulhouse devāmies 1. klasē. Smiekīga vietiņa, jo tulkojumā no vācu valodas nozīmē "atkritumu māja", paēdām kādā lētā franču kafūzī, kur bija tāda "savējo" atmosfēra, jo likās, ka visi pazīst visus. Pa kafeinīcu brīvi pārvietojās arī suņi, kuri bija ļoti draudzīgi. Pēc ēdienreizes sākām ilgo vazāšanās procesu. Beidzot nonācām līdz galvenajam laukumam. Tur bija liela gotiskā stila baznīca, kurā es nevarēju neieiet. Sajūta kā Da Vinči kodā. Vēlāk laukumā uzstājās kāda franču SKA grupa, kas bija dienas galvenais notikums. Tāda jautrība, čaļi tiešām varēja paņemt publiku, visi viņu diski tika izpirkti, viņi spēlēja dažādus pūšamos instrumentus, bungas un dziedāja caur ruporu, kas deva tādu "krutuma" sajūtu. Tagad mēģinu noskaidrot, kur ir viņu nākamais koncerts, jo kaut kādā veidā fanoju pa viņiem.
Vēlāk devāmies ar vilcienu uz Colmar. Kāda maza pilsētiņa Alsace pašā centrā. Rudenīga franču gaisotne, daudz strūklakas. Saukta arī pa mazo Venēciju, dēļ upītēm, kas tek cauri pilsētas centram. Fotogrāfējāmies pie strūklakām, vazājāmies rinķī un iepirkām dāvanas. Alsace mani visvairāk pārsteidz tās kalni. LV tādu kalnu nav un tuvākajā laikā plānoju doties klintī kāpt. Rudenī vīnogulāji no zaļiem, krāsu maina uz bordo sarkanu. Gribas kāpt kalnos un redzēt tās mazās pilsētiņas, kuras ir ieskautas no lielajiem kalniem un sarkanajiem vīnogulājiem (īsteni franciska atmosfēra). Alsace ir arī ievērojama ar savu vīna ceļu, kur tiek ražots Eiropā (iespējams, pasaulē) labākais vīns.
Pēc abu pilsētu apmeklēšanas devāmies atpakaļ uz Strasbūru. Iebraucot tur pārņēma tāda "māju" sajūta un piederības sajūta, ko uzskatīju par normālu parādību.
Vakarā bija Vovas dzimšanas dienas ballīte. Devāmies no sākuma ieēst kebabu (es needu) un tad uz šo mazo kuģīti, kur pieēdāmies ne pa jokam. Vova izmaksāja visiem tajā vakarā un viņš tiešām bija dāsns, mēs tik pasūtījām un pasūtījām. Kopumā viņš samaksāja vairāk kā 100 €. Sarunas raisījās un beigās izdomājām, ka pirmdien iesim pīpēt ūdenspīpi. Tā vakara sarunas pārsvarā bija par politiku un par starpvalstu attiecībām. Īpaši man šīs sarunas ir interesanti pārrunāt ar krieviem un dzirdēt pilnīgi pretēju viedokli tavam.
Nonācām pie secinājuma, ka draudzība robežas nepazīst.
Par pārējo pastāstīšu tuvākajā laikā,
Miks
Comments