Robeža
Visforšāk ir tad, kad tu šeit tālu prom no mājām ieraugi kaut ko, kas tev atgādina Latviju. Es nekad sevi neesmu uzskatījis par patriotu un vienmēr domāju, ka tāds neesmu, taču šeit ik dienā braukājot ar savu zilo velosipēdu un ieraugot nelielu vēstījumu par Latviju manā sejā vienmēr parādās smaids.
Esmu pārvācies. Sapratu, ka dzīvošana pie Metjū, Betijas, Andrea un Annas bija pa ilgu. Es vakar nolēmu, ka pārvākšos un to izdarīju. Es dzīvoju pilsētas otrā pusē. Mana dzīves vieta ir aptuveni 10 kvadrātmetrus liela istaba, ar mazu vannas istabu, vienu lielu logu, daudz skapjiem un gultu ar ērtu matraci. Šeit ir arī citas mēbeles, piemēram, ledusskapis, kur man pašlaik glabājās tikai sula.
Esmu dabūjis arī savu vietējo studenta apliecību. Es sasmējos, kad ieraudzīju bildi uz tās, jo to uzņēmu kaut kad martā, 8:30 no rīta, autoostas fotokabīnē, jo vajadzēja tajā dienā sūtīt dokumentus uz Franciju. Pēc tam uzreizi devos uz kojām, lai par tām varētu samaksāt. Sameklēju īsto sieveli un viņa man paprasīja 216 € + 250 € drošības naudu (to dabūšu atpakaļ, ja šeit visu neizdemolēšu) + 9,15€ par kaut kādu nodokli. Kopā samaksāju vairāk kā 470 €. Taču dzīves vieta mana.
Kad atgriezos savās pagaidu mājās un iegāju pagalmā, redzēju, ka Metjū činī manu riteni. Bļin, tas čalis ir tik labs hosts. Viņš ielika dažas skrūves, sataisīja bremzes un pateica, lai aiznesu riteni uz Velostation, kur to varētu vēlreiz pārbaudīt, vai viss ir ok. Es biju riktīgi priecīgs, ka varēšu atkal ar to braukt. Tad gandrīz visu dienu pārvācos. Krāmēju mantas un kārtoju aiz sevis atstātās nekārtības. Visas mantas izdevās pārvest ar 2 braucieniem. Otro reizi aizbraucot pakaļ pēdējiem sīkumiem, redzēju, ka viņiem notiek tādi kā dārza svētki. Sanākuši visādi draugi un paziņas. Diezgan tizli šādā kompānijā atvadīties, taču gribēju pazust pēc iespējas ātrāk. Iedevu viņiem vislielākos sūdus, ko vien varēja iedot - LU auduma maisu un paštaisītas draudzības saites ar Latvijas krāsām. Es nezinu vai viņiem tās dāvanas vispār būs vajadzīgas vai arī tās pa taisno ielidos misenē. Man bija vienalga. Es paķēru savu riteni un močīju prom.
Naksnīgajai Strasbūrai ir sava burvība. Tu brauc ātri ātri, jo visur ir velosipēdiem paredzētie celiņi un skaties apkārt. Ārā bija vasarīgi silts. Braucot gar kanāla malu varēja redzēt visas senlaicīgās mājeles un atkal sakritušās rudens lapas, kuras es nevaru beigt apbrīnot. Nonākot līdz kojām sapartu, ka negribu vēl braukt mājās, tāpēc minos tālāk. Izdomāju, ka aizbraukšu uz Kēlu, pilsētu, kura atrodas aiz robežas. Pēc kādām 15 - 20 minūtēm šķērsoju Eiropas tiltu. Skats bija vienreizējs. Uz tilta margām ik pa brīdm ir salikti tādi kā logi, kur dažādās Eiropas valodās ir sarakstīti dzejoļi par tiltiem. Latviešu valodu neredzēju. Tālumā varēja redzēt industriālo teritoriju un skursteņus, kuri slejas debesīs. Nakts bija ļoti skaidra, neviena mākoņa, varēja redzēt mēnesi, kurš šeit liekas daudz lielāks nekā Latvijā un es ar savu čerkstošo riteni traucos pāri tiltam. Nonācu Kēlā. Pašā tilta galā stāvēja uzraksts zilā krāsā - Bundesrepublik Deutchland.
Izmetu pāris līkumu pa Kēlu. Naktsdzīve abās valstīs ir nesalīdzināma. Ja Strasbūrā ielas ir pilnas ar jaunatni, tad Kēlā, kurai arī ir vecpilsēta ar nelielām kafeinciņām un veikaliņiem bija kā izslaucīta. Izmetu līkumu un devos atpakaļ pa tilta otru pusi. Arī otrā pusē uz tilta margas šie logi. Un pēkšņi strauji nobremzēju. Vizma Belševica. Bļin, viņas dzejolis par tiltu. Tad mani pārņēma tā sajūta, ka esmu daļa no kaut kā. Dzejolis mudināja ievēlēties braucot pāri jaunam tiltam, tā arī izdarīju, lai gan tiltu šķērsoju otro reizi. Tad atgriezos savās jaunajās mājās.
Visa šī diena pagāja skolā. Man bija lekcijas no 12 - 20tiem. No sākuma klausījos lekcijas par bankām, vēlāk par tirgvedību, ekonomiku un politiku. Lekcijas iet 2 stundas un tām nav pārtraukumu, kad viena lekcija beidzas, sākas nākamā. Un tā 6 stundas pēc kārtas. Es pie tā nevaru pierast, bet šodien bija tikai mana 1 diena. Šodien iemācījos, ka nezinu, kur īsti sākas Eiropa, bet to nezin liela daļa citu Eiropišu, kur, nu, cilvēku ne no Eiropas. Rīt ir lielā kursu izvēles diena, tāpēc šovakar visu vakaru cītīgi apvilku kursu grafikā visus kvadrātiņus, kas attiecas uz mani. Kopā apgūšu 8 kursus.
Tādas man bija tās dienas. Man ir prieks apzināties, ka netālu no manis plūst Reina un tur ir viens mazs lodziņš, kurā nepieciešamības gadījumā varu atgriezties Latvijā.
Esmu pārvācies. Sapratu, ka dzīvošana pie Metjū, Betijas, Andrea un Annas bija pa ilgu. Es vakar nolēmu, ka pārvākšos un to izdarīju. Es dzīvoju pilsētas otrā pusē. Mana dzīves vieta ir aptuveni 10 kvadrātmetrus liela istaba, ar mazu vannas istabu, vienu lielu logu, daudz skapjiem un gultu ar ērtu matraci. Šeit ir arī citas mēbeles, piemēram, ledusskapis, kur man pašlaik glabājās tikai sula.
Esmu dabūjis arī savu vietējo studenta apliecību. Es sasmējos, kad ieraudzīju bildi uz tās, jo to uzņēmu kaut kad martā, 8:30 no rīta, autoostas fotokabīnē, jo vajadzēja tajā dienā sūtīt dokumentus uz Franciju. Pēc tam uzreizi devos uz kojām, lai par tām varētu samaksāt. Sameklēju īsto sieveli un viņa man paprasīja 216 € + 250 € drošības naudu (to dabūšu atpakaļ, ja šeit visu neizdemolēšu) + 9,15€ par kaut kādu nodokli. Kopā samaksāju vairāk kā 470 €. Taču dzīves vieta mana.
Kad atgriezos savās pagaidu mājās un iegāju pagalmā, redzēju, ka Metjū činī manu riteni. Bļin, tas čalis ir tik labs hosts. Viņš ielika dažas skrūves, sataisīja bremzes un pateica, lai aiznesu riteni uz Velostation, kur to varētu vēlreiz pārbaudīt, vai viss ir ok. Es biju riktīgi priecīgs, ka varēšu atkal ar to braukt. Tad gandrīz visu dienu pārvācos. Krāmēju mantas un kārtoju aiz sevis atstātās nekārtības. Visas mantas izdevās pārvest ar 2 braucieniem. Otro reizi aizbraucot pakaļ pēdējiem sīkumiem, redzēju, ka viņiem notiek tādi kā dārza svētki. Sanākuši visādi draugi un paziņas. Diezgan tizli šādā kompānijā atvadīties, taču gribēju pazust pēc iespējas ātrāk. Iedevu viņiem vislielākos sūdus, ko vien varēja iedot - LU auduma maisu un paštaisītas draudzības saites ar Latvijas krāsām. Es nezinu vai viņiem tās dāvanas vispār būs vajadzīgas vai arī tās pa taisno ielidos misenē. Man bija vienalga. Es paķēru savu riteni un močīju prom.
Naksnīgajai Strasbūrai ir sava burvība. Tu brauc ātri ātri, jo visur ir velosipēdiem paredzētie celiņi un skaties apkārt. Ārā bija vasarīgi silts. Braucot gar kanāla malu varēja redzēt visas senlaicīgās mājeles un atkal sakritušās rudens lapas, kuras es nevaru beigt apbrīnot. Nonākot līdz kojām sapartu, ka negribu vēl braukt mājās, tāpēc minos tālāk. Izdomāju, ka aizbraukšu uz Kēlu, pilsētu, kura atrodas aiz robežas. Pēc kādām 15 - 20 minūtēm šķērsoju Eiropas tiltu. Skats bija vienreizējs. Uz tilta margām ik pa brīdm ir salikti tādi kā logi, kur dažādās Eiropas valodās ir sarakstīti dzejoļi par tiltiem. Latviešu valodu neredzēju. Tālumā varēja redzēt industriālo teritoriju un skursteņus, kuri slejas debesīs. Nakts bija ļoti skaidra, neviena mākoņa, varēja redzēt mēnesi, kurš šeit liekas daudz lielāks nekā Latvijā un es ar savu čerkstošo riteni traucos pāri tiltam. Nonācu Kēlā. Pašā tilta galā stāvēja uzraksts zilā krāsā - Bundesrepublik Deutchland.
Izmetu pāris līkumu pa Kēlu. Naktsdzīve abās valstīs ir nesalīdzināma. Ja Strasbūrā ielas ir pilnas ar jaunatni, tad Kēlā, kurai arī ir vecpilsēta ar nelielām kafeinciņām un veikaliņiem bija kā izslaucīta. Izmetu līkumu un devos atpakaļ pa tilta otru pusi. Arī otrā pusē uz tilta margas šie logi. Un pēkšņi strauji nobremzēju. Vizma Belševica. Bļin, viņas dzejolis par tiltu. Tad mani pārņēma tā sajūta, ka esmu daļa no kaut kā. Dzejolis mudināja ievēlēties braucot pāri jaunam tiltam, tā arī izdarīju, lai gan tiltu šķērsoju otro reizi. Tad atgriezos savās jaunajās mājās.
Visa šī diena pagāja skolā. Man bija lekcijas no 12 - 20tiem. No sākuma klausījos lekcijas par bankām, vēlāk par tirgvedību, ekonomiku un politiku. Lekcijas iet 2 stundas un tām nav pārtraukumu, kad viena lekcija beidzas, sākas nākamā. Un tā 6 stundas pēc kārtas. Es pie tā nevaru pierast, bet šodien bija tikai mana 1 diena. Šodien iemācījos, ka nezinu, kur īsti sākas Eiropa, bet to nezin liela daļa citu Eiropišu, kur, nu, cilvēku ne no Eiropas. Rīt ir lielā kursu izvēles diena, tāpēc šovakar visu vakaru cītīgi apvilku kursu grafikā visus kvadrātiņus, kas attiecas uz mani. Kopā apgūšu 8 kursus.
Tādas man bija tās dienas. Man ir prieks apzināties, ka netālu no manis plūst Reina un tur ir viens mazs lodziņš, kurā nepieciešamības gadījumā varu atgriezties Latvijā.
Berta