Izslavētā pieklājība
Par frančiem ir dažādi viedokļi. Viens protams ir tas, ka viņi ir lieli snobi, kuri mīl papīrus, kas daļēji ir taisnība, taču no Francijas nāk īstākie džentelmeņi un dāmas. Es esmu dzirdējis tos stāstus par to, ka veikalos visi smaida un tā ir taisnība, izņemot ATAC veikalā pie CAPACINUS autobusa pieturas, tur ir viena melnādaina sieviete vārdā Andream (vārds mainīts), kura nekad nesmaida. Man tas šķiet ļoti patīkami. Pie tam viņi vienmēr sveicinās. Nesen vizinājos ar savu ritenu un kāda sievele tikko izkāpa no mašīnas un devās uz savas mājas durvju pusi. Iela bija tukša un, protams, viņa man uzsmaidīja un pasveicināja, lai gan ar viņu man ir 0 saistības. Tā nav tikai pieklājība , tā ir tāda pozitīvisma izstarošana. Pozitīvisms rada pozitīvismu, tas jau sen ir fakts (ir, protams, gadījumi, kad pozitīvisms pāriet fanātismā un tad tas nāk pa skādi, taču tas ir cits stāsts).
Nedēļas nogali pavadīju ar Marilī. Tā nav nekāda marle vai franču zālīte, bet gan 24 gadus veca igauniete, ar kuru stopēsim uz Pārīzi, Amsterdamu un vēl visur apkārt. Ejošais joks pašlaik ir par igauņu lēnīgumu, kuru var ielikt visās situācijās. Abas dienas sarunājām tikties pie skolas, lai apskatītu Eiropas parlamentu Eiropas mantojuma dienu ietvaros. Pirmajā dienā nokavēju vesalas 10 minūtes, kur ieguvu iesauku "Meksikānis". Tad devāmies uz centru, jo viņai vajadzēja nopirkt karti. Protams, es vedu, jo viņa nekad nebija bijusi centrā, tāpēc, ka viņas kojas atrodas tieši aiz skolas. Tā, nu, nonācām manā mīļākajā laukumā Strasbūrā, kurā parasti notiek kaut kas. Kā parasti pūta silts rietumu vējš, laukumā kaut kur pa gabalu skanēja džezīgas skaņas un laukums kā parasti pilns ar cilvēkiem. Protams, tas nebija viss. Uz laukuma atradās Eiropas riteņbraucēju apvienība un sestdienas protestētāju grupa, uz kuru plakātiem bija rakstīti kliedzoši teksti par Francijas armijas atsaukšanu no Afganistānas. Viņiem bija melni karogi, Francijas karogi un cita atribūtika. Viņi gāja arī gājienā, kur kāda sieviete ruporā bļāva par to, ka Afganistānā ir cietuši jau x karavīri. Nedaudz atgādināju ainu no kādas man nezināmas 60-to gadu filma, kas varētu saukties "La Resistance". Devāmies uz Virgin mobile, kur Marilī nopirka sev telefona igauņu lēnīgumā, jo man nācās gaidīt aptuveni 25 minūtes, lai tas notiktu. Protams, vainīgi bija franči, bet smieklīgāk ir apvainot igauņus. Tad devāmies uz izmisīgos kabatlakatu meklējumos, jo man ir iesnas un atstāju salvetes mājās. Neatradām. Tad devāmies uz Eiropas parlamenta pusi un atkal spēlējām spēli "How do you call?", šoreiz vienīgi nedaudz citu versiju - meklējām vienādos vārdus. Piemēram, vārds laiva, piens, kaste ir gandrīz vienādi latviešu un igauņu valodās (protams, arī virkne citu vārdu). Vārds "sīka" igauniski nozīmē "cūka", kuru esmu apņēmies izmantot biežāk, kad atgriezīšos Latvijā. Spēli spēlējām, līdz mums izbesija. Vēlāk sākās 2. spēle - kura valsts ir krutāka un kapēc. Nonācām līdz Eiropas parlamentam, kurš bija slēgts (atkal). Tad devāmies pa Eiropas institūciju kvartālu tālāk, cerībā atrast kādu no institūcijām, kurās notiek Eiropas mantojuma dienu atzīmēšana, taču nekā. Izrādās , ka viņi tiekas tikai rīt. Man sāka gribēties ēst, tāpēc devāmies visu lielo gabalu uz Gallia. Tur satikām bariņu apmaiņas studentu. Izlēmām ar viņiem doties kaut kur centrā paēst. Staigājām rinķī un nonācām kādā makaronu ēstuvē, kur dabūju makaronus. Loģiski. Apēdot savus makaronus, Marilī man piedāvāja savus, kurus nevarēja apēst. Starpkultūru vadībā ir ļoti interesants priekšmets, kur viena no tēmām ir dažādu jautājumu būtība dažādās valstīs. Piemēram, Meksikā cilvēkam 5 reizes ir jāparasa vai viņš grib, piemēram, apēst manas zupas pārpalikumus. 4 reizes viņš teiks nē, 5 reizē teiks jā. Tā kā mana iesauka bija Meksikānis Marilī man prasīja 5 reizes, vai gribu pārpalikumus no viņas makaroniem. Protams, ka tos apēdu. Vēlāk mēs ar pārējiem apmaiņas studentiem, kuri makaronus neēda, devāmies uz Gallija, bet igaune lēnām virzījās mājās. Gallija ir gan nonrmali krutas un lētas kojas, gan arī ļoti lēta ēstuve, kur parasti ir ļoti daudz studentu. Nonācām tur 18:30, taču ēstuve atveras tikai 19:00. Bija auksts un es neizturēju un sāku vadīt dažādus enerdžaizerus (tiem, kas nezin, tās ir dažādas spēles un rotaļas, kuras iekustina cilvēkus, lai spētu ieturēt pauzi no darba un nedaudz izpriecāties). Man likās smieklīgi , ka bariņaš studentu ielas vidū pārvēršas par flamingo, pingvīniem vai banāniem. Visiem patika un palika arī silts. Ik pa laikam mums pievienojās arī vietējie franči. 19:00 sapratām nekā nebūs. Es ar Denisu devos pēc sava riteņa, kuru biju nopārkojis pie skolas, pārējie devās uz kojām ēst. Pa ceļam izdomājām veidot "ERASMUS brotherhood of bikes". Iespējams, nodrukāsim pat t-kreklus. Brālībā varēs iestāties visi, kuriem ir velosipēds. Vakars beidzās ar to, ka es un 3 krievi sēdējām Maķītī un lasījām krievu ziņas.
Šodien ar Marilī apmeklējām Eiropas mantojuma dienas. Strasbūrā visi muzeji bija atvērti un ieeja bija bezmaksas. Šoreiz nenokavēju tikšanos. Ārā bija jūtama atvasara. Laiks bija silts un spīdēja saule. Ar savu riteni sajutos kā stereotipiskais francūzis. Uz Eiropas padomi devāmies caur parku l'Orangerie. Viens no lielākajiem parkiem Strasbūrā. Ārkārtīgi skaists un kopts. Parka centrā atrodas arī zoodārzs. Nonācām Eiropas padomē. Tiešām ļoti pārdomāti viss tur bija sakārtos. Smēlos arī pāris idejas, ko gribētu ielikt kādā no savām organizācijām. Es iepazinos ar vairākiem Eiropas padomē strādājošajiem, uzzināju daudz ko pa čigānu (romu) valodu un cik ļoti to Eiropas padome mēģina sargāt. Uzzināju arī ļoti daudz par Eiropas cilvēktiesību tiesu. Aptuveni 30 minūtes kādais darbiniecei neliku mieru un jautāju par to, kas tur vispār notiek un kā viņi piespiež valstis izpildīt tiesas nolēmumus. Savācos ļoti daudz papīru un plakātu, kuri tagad rotā manas durvis un sienas. Ieguvu dažādas uzlīmes, blociņus un čigānu mūzikas diskus. Noskatījos vairākas filmas par Eiropas padomi, vardarbību pret sievietēm un citām tēmām. Bija arī iespēja piedalīties cilvēku/grāmatu iznomāšanā. Koncepcija vienārša. Tu aizej uz kādu stendu, kur strādā vairāk cilvēki. Tev ir iespēja apskatīt katalogu, kurā ir ierakstīt vairāka tipa cilvēki - veģitārietis, ex-prostitūta, gejs, lezbiete, transseksuālis, sieviete, kura strādā vīrieša darbu, ex-alkoholiķis u.c. un tad tu vari iznomāt kādu no šiem cilvēkiem, lai ar viņu aprunātos un prasītu, kā tas ir būt tādam, kāds viņš ir. Es gribēju dabūt ex-prostitūtu, taču diemžēl viņa angliski nesaprata, lai gan pārējie saprata. Tad mēs atklājām, ka ir iespēja vinnēt Nintendo Wii, kuru tur ik pa laikam spēlējām. Nolēmām to vinnēt. Bija jāaizpilda anketa par kādu starptautisku sporta organizāciju, kura apvieno visu ES dalības valstu sporta ministrus. Tad jāiemet urnā. Pareizajām atbildēm tiks izlozēti krekli, flash atmiņas, stresa bumbas un galvenā balva Nintendo Wii. Tā, nu, mēs dabūjām visas pareizās atbildes un vesalu 2h gaidījām līdz izlozei. Viss beidzās ar to, ka nevinnējām neko, jo kretīni franči bija katrs aizpildījuši pa 5 - 30 anketām un tādā veidā visu mums nokāsa. Tā , nu, ar daļēji nokārtiem deguniem devāmies paēst (19:00 bija mana pirmā ēdienreize šodien).
Vakrā vakariņoju kopā ar Sirma, Eli no Bulgārijas, kuras iepazinu tikai šodien un Elionoru, kura kādu laiku atpakaļ piebaroja. Viss notika manās kojās. Protams, šodiena izceļas ar kārtīgu vakara ģenerāltīrīšanu, jo sakārtoju visu apkārtni par ko lepojos.
Es laikam rakstu pa garu,
pietiek!
Sveicieni no Francijas!
(Strasbūra rudenī)
Nedēļas nogali pavadīju ar Marilī. Tā nav nekāda marle vai franču zālīte, bet gan 24 gadus veca igauniete, ar kuru stopēsim uz Pārīzi, Amsterdamu un vēl visur apkārt. Ejošais joks pašlaik ir par igauņu lēnīgumu, kuru var ielikt visās situācijās. Abas dienas sarunājām tikties pie skolas, lai apskatītu Eiropas parlamentu Eiropas mantojuma dienu ietvaros. Pirmajā dienā nokavēju vesalas 10 minūtes, kur ieguvu iesauku "Meksikānis". Tad devāmies uz centru, jo viņai vajadzēja nopirkt karti. Protams, es vedu, jo viņa nekad nebija bijusi centrā, tāpēc, ka viņas kojas atrodas tieši aiz skolas. Tā, nu, nonācām manā mīļākajā laukumā Strasbūrā, kurā parasti notiek kaut kas. Kā parasti pūta silts rietumu vējš, laukumā kaut kur pa gabalu skanēja džezīgas skaņas un laukums kā parasti pilns ar cilvēkiem. Protams, tas nebija viss. Uz laukuma atradās Eiropas riteņbraucēju apvienība un sestdienas protestētāju grupa, uz kuru plakātiem bija rakstīti kliedzoši teksti par Francijas armijas atsaukšanu no Afganistānas. Viņiem bija melni karogi, Francijas karogi un cita atribūtika. Viņi gāja arī gājienā, kur kāda sieviete ruporā bļāva par to, ka Afganistānā ir cietuši jau x karavīri. Nedaudz atgādināju ainu no kādas man nezināmas 60-to gadu filma, kas varētu saukties "La Resistance". Devāmies uz Virgin mobile, kur Marilī nopirka sev telefona igauņu lēnīgumā, jo man nācās gaidīt aptuveni 25 minūtes, lai tas notiktu. Protams, vainīgi bija franči, bet smieklīgāk ir apvainot igauņus. Tad devāmies uz izmisīgos kabatlakatu meklējumos, jo man ir iesnas un atstāju salvetes mājās. Neatradām. Tad devāmies uz Eiropas parlamenta pusi un atkal spēlējām spēli "How do you call?", šoreiz vienīgi nedaudz citu versiju - meklējām vienādos vārdus. Piemēram, vārds laiva, piens, kaste ir gandrīz vienādi latviešu un igauņu valodās (protams, arī virkne citu vārdu). Vārds "sīka" igauniski nozīmē "cūka", kuru esmu apņēmies izmantot biežāk, kad atgriezīšos Latvijā. Spēli spēlējām, līdz mums izbesija. Vēlāk sākās 2. spēle - kura valsts ir krutāka un kapēc. Nonācām līdz Eiropas parlamentam, kurš bija slēgts (atkal). Tad devāmies pa Eiropas institūciju kvartālu tālāk, cerībā atrast kādu no institūcijām, kurās notiek Eiropas mantojuma dienu atzīmēšana, taču nekā. Izrādās , ka viņi tiekas tikai rīt. Man sāka gribēties ēst, tāpēc devāmies visu lielo gabalu uz Gallia. Tur satikām bariņu apmaiņas studentu. Izlēmām ar viņiem doties kaut kur centrā paēst. Staigājām rinķī un nonācām kādā makaronu ēstuvē, kur dabūju makaronus. Loģiski. Apēdot savus makaronus, Marilī man piedāvāja savus, kurus nevarēja apēst. Starpkultūru vadībā ir ļoti interesants priekšmets, kur viena no tēmām ir dažādu jautājumu būtība dažādās valstīs. Piemēram, Meksikā cilvēkam 5 reizes ir jāparasa vai viņš grib, piemēram, apēst manas zupas pārpalikumus. 4 reizes viņš teiks nē, 5 reizē teiks jā. Tā kā mana iesauka bija Meksikānis Marilī man prasīja 5 reizes, vai gribu pārpalikumus no viņas makaroniem. Protams, ka tos apēdu. Vēlāk mēs ar pārējiem apmaiņas studentiem, kuri makaronus neēda, devāmies uz Gallija, bet igaune lēnām virzījās mājās. Gallija ir gan nonrmali krutas un lētas kojas, gan arī ļoti lēta ēstuve, kur parasti ir ļoti daudz studentu. Nonācām tur 18:30, taču ēstuve atveras tikai 19:00. Bija auksts un es neizturēju un sāku vadīt dažādus enerdžaizerus (tiem, kas nezin, tās ir dažādas spēles un rotaļas, kuras iekustina cilvēkus, lai spētu ieturēt pauzi no darba un nedaudz izpriecāties). Man likās smieklīgi , ka bariņaš studentu ielas vidū pārvēršas par flamingo, pingvīniem vai banāniem. Visiem patika un palika arī silts. Ik pa laikam mums pievienojās arī vietējie franči. 19:00 sapratām nekā nebūs. Es ar Denisu devos pēc sava riteņa, kuru biju nopārkojis pie skolas, pārējie devās uz kojām ēst. Pa ceļam izdomājām veidot "ERASMUS brotherhood of bikes". Iespējams, nodrukāsim pat t-kreklus. Brālībā varēs iestāties visi, kuriem ir velosipēds. Vakars beidzās ar to, ka es un 3 krievi sēdējām Maķītī un lasījām krievu ziņas.
Šodien ar Marilī apmeklējām Eiropas mantojuma dienas. Strasbūrā visi muzeji bija atvērti un ieeja bija bezmaksas. Šoreiz nenokavēju tikšanos. Ārā bija jūtama atvasara. Laiks bija silts un spīdēja saule. Ar savu riteni sajutos kā stereotipiskais francūzis. Uz Eiropas padomi devāmies caur parku l'Orangerie. Viens no lielākajiem parkiem Strasbūrā. Ārkārtīgi skaists un kopts. Parka centrā atrodas arī zoodārzs. Nonācām Eiropas padomē. Tiešām ļoti pārdomāti viss tur bija sakārtos. Smēlos arī pāris idejas, ko gribētu ielikt kādā no savām organizācijām. Es iepazinos ar vairākiem Eiropas padomē strādājošajiem, uzzināju daudz ko pa čigānu (romu) valodu un cik ļoti to Eiropas padome mēģina sargāt. Uzzināju arī ļoti daudz par Eiropas cilvēktiesību tiesu. Aptuveni 30 minūtes kādais darbiniecei neliku mieru un jautāju par to, kas tur vispār notiek un kā viņi piespiež valstis izpildīt tiesas nolēmumus. Savācos ļoti daudz papīru un plakātu, kuri tagad rotā manas durvis un sienas. Ieguvu dažādas uzlīmes, blociņus un čigānu mūzikas diskus. Noskatījos vairākas filmas par Eiropas padomi, vardarbību pret sievietēm un citām tēmām. Bija arī iespēja piedalīties cilvēku/grāmatu iznomāšanā. Koncepcija vienārša. Tu aizej uz kādu stendu, kur strādā vairāk cilvēki. Tev ir iespēja apskatīt katalogu, kurā ir ierakstīt vairāka tipa cilvēki - veģitārietis, ex-prostitūta, gejs, lezbiete, transseksuālis, sieviete, kura strādā vīrieša darbu, ex-alkoholiķis u.c. un tad tu vari iznomāt kādu no šiem cilvēkiem, lai ar viņu aprunātos un prasītu, kā tas ir būt tādam, kāds viņš ir. Es gribēju dabūt ex-prostitūtu, taču diemžēl viņa angliski nesaprata, lai gan pārējie saprata. Tad mēs atklājām, ka ir iespēja vinnēt Nintendo Wii, kuru tur ik pa laikam spēlējām. Nolēmām to vinnēt. Bija jāaizpilda anketa par kādu starptautisku sporta organizāciju, kura apvieno visu ES dalības valstu sporta ministrus. Tad jāiemet urnā. Pareizajām atbildēm tiks izlozēti krekli, flash atmiņas, stresa bumbas un galvenā balva Nintendo Wii. Tā, nu, mēs dabūjām visas pareizās atbildes un vesalu 2h gaidījām līdz izlozei. Viss beidzās ar to, ka nevinnējām neko, jo kretīni franči bija katrs aizpildījuši pa 5 - 30 anketām un tādā veidā visu mums nokāsa. Tā , nu, ar daļēji nokārtiem deguniem devāmies paēst (19:00 bija mana pirmā ēdienreize šodien).
Vakrā vakariņoju kopā ar Sirma, Eli no Bulgārijas, kuras iepazinu tikai šodien un Elionoru, kura kādu laiku atpakaļ piebaroja. Viss notika manās kojās. Protams, šodiena izceļas ar kārtīgu vakara ģenerāltīrīšanu, jo sakārtoju visu apkārtni par ko lepojos.
Es laikam rakstu pa garu,
pietiek!
Sveicieni no Francijas!
(Strasbūra rudenī)
Un Francija rudenī izskatās skaista. Mums vēl nav tik daudz sārtu lapu.
B