VI rakstu rullis

Šodiena izcēlās ar to, ka iegādājos velosipēdu. Devos uz šo vietu netālu aiz lielveikala ATAC (netālu no franču mājiņas, kurā dzīvoju) uzmest aci, ko šis veikals piedāvā un sapratu, ka tur ir diezgan lēti un retro stila riteņi vēlāk tajā dienā tur atgriezties. Tad devos uz skolu, lai noklausītos lekciju par Societe General piedāvātajām kartēm. Viņām ir daudz bonusi, taču labākie no tiem ir sekojoši - paņemot šo karti tev tiek uzdāvināti 50 €. Ja tavu karti nozog un tu to ziņu policijai, banka atlīdzina to summu, kāda ir noņemta no kartes. Es nolēmu šo karti dabūt tiklīdz dabūšu savu studenta apliecību.

Klausoties lekciju, iepazinos ar vienu meiteni no Ungārijas vārdā Jūlija. Viņa arī gribēja nopirkt velosipēdu un tā, nu, pēc lekcijas devāmies atpakaļ lielo gabalu no Rue Foret Noir, līdz manai pieturai. 30 minūšu autobusa brauciens, neskaitot aptuveni stundu ilgo iešanu. Tā , nu, nonācām tur un sākām pētīt riteņus. Dārgākais, ko redzēju bija 70 €. Es iegādājos tādu stilīgo pa 38 €. Protams, nedaudz lietots, nedaudz čarkt, taču nogādā mani no punkta A līdz B. Stāvot rindā, lai par riteni samaksātu, man visu laiku apkārt šiverēja tāds izpalīdzīgs vecs kungs. Saulē bija stipri izkaris un smirdēja. Viņš prasīja vai kaut ko vajag izmainīt un es lūdzu, lai paliek krēslu augstāk un tā pat arī stūri. Tā, nu, mēs iznesām riteni ārā. Viņš bīdīja krēslu un stūri. Kad grasījos braukt prom, sapratu, ka bremzes kaut kā nemanāmi ir pa stingru pievilktas, tad viņam prasīju, lai salabo arī tās. Par to viņš man prasīja 5 € (mazais kretīnelis laikam viņas pievilka, kamēr stāvēju rindā, jo pirms tam ritenis gāja nevainojami). Samaksājis vēl papildus 5 € devos ceļā. Pa ceļam sapratu, ka stūre nav kārtīgi pievilkta, kas nozīmēja, ka braukšanas risks pacēlās par 20%. Kretīns. Es to veco kranci ienīstu vēl tagad.

Visu dienu ripoju rinķī, taču galvenā misija bija doties uz kojām un iegādāties tur vietu. Devos garu ceļu un sapratu, ka kojas ir ļoti tālu no centra. Tā vismaz likās. Nonākot tur neko īsti nesapratu, nesapratu vai tā ir pareizā vieta vai nē, jo iela uz kuras kojām vajadzēja būt beidzās. Aiz pāris kokiem stāvēja augstceltnes. Es pieņēmu, ka tās ir tās kojas. Tā nu grozījos riņķī, līdz izlēmu aizbraukt apskatīt 2. dzīvesvietu - pilsētas centru. Pie tam Elodie man teica, ka sievele, ar kuru man ir jāsazinās strādā līdz 4. Kojās ierados 16:15. Tad devos atpakaļ. Strasbūrā visur ir izbūvēti riteņbraucēju celiņi un autovadītāji riteņbraucējus ciena. Izbrādās , ka līdz skolai varu tikt ~ pa 10 minūtēm. Sapratu, ka nemaz tik tālu nav.

Aizbraucu līdz 2. vietai. Tur mēģināju aizsūtīt sms tam čalim, ar kuru vajadzēja satikties, taču mana sūda noķele mani kā parasti pievīla nekas neizdevās, tāpēc vajadzēja doties mājās. Devos mājās, pa ceļam apmaldījos parkā, bet tad kaut kā ceļu atradu. Iebraucu arī ATAC un nopirku dārgo, bet ļoti garšīgo jogurtu un devos uz 21 rue de Malluers. Nonākot mājā sapratu, ka neviena vēl tur nav. Paskatījos vai man ir atslēga , bet nekā. Man iedoto atslēgu esmu kaut kur pasējis. Es jūtu, ka šiem cilvēkiem es sāku patikt aiz vien mazāk un tagad vēl tas. Bļin. Šodien laikam Matjū sastrīdējās ar savu draudzeni, tākā jūtos vēl vairāk nevietā.

Rīt gan būs forša diena, jo dodos uz atrakciju parku Vācijā.
Tā lūk.

Gaidiet ziņas no Francijas,
Miks