VI rakstu rullis

Franči ir birokrāti. Viņiem patīk papīri, dažādas atļaujas, depozīti. Šodien to pamanīju visvairāk. Es vēlējos iegādāties sim karti ar telefona numuru un viņi paprasīja, lai uzrādu savu pasi. Frančiem patīk arī citas birokrātiskās izvirtības, piemēram, dažādi apslēpti nodoklīši, liela apjoma depozīti un papildus anketas, kas ir jāaizpilda. Interesanti ir arī tas, ka viņi dievina 3x4 fotogrāfijas. Tās ir visur, pat uz sabiedriskā transporta mēnešbiļetēm.

Vakar pēc ballītes pamodos ap vieniem. Ballītē satiku pāris krievus un izdomājām, ka nākamajā dienā iesim skatīties kaut kādu auto izstādi. Protams, sarunājām satikties Skype 12:00 un es paļāvos uz manu iekšējo modinātāju, kurš mani diemžēl pievīla. Laikam bija uzstādīts pēc Anglijas laika. Tad no rīta šurīju pa māju. Saslaucīju visu, kas bija sakrājies zem gūltas, parevidēju ledusskapi (apēdot visu, kas tur bija iekšā) un iegāju garā dušā. Kaitinoši bija tas, ka lielākā daļa apmaiņas studentu bija devušies uz Horvātiju, kur notika integrācijas nedēļas nogale. Šoreiz izlēmu, ka nebraukšu, jo 260 € par četru dienu dzerstiņu netaisos maksāt. Vēlāk izrādījās, ka manas aizdomas bija patiesas. Organizācija, kas pasākumu veidoja nebija īsti neko izplānojusi, vienīgi to, kā tur nokļūt un atraduši vietu kur palikt.

Dienas otrā pusē nolēmu iepazīt Strasbūru tuvāk, tāpēc devos nelielā izbraukumā ar riteni. Dzirdēju, ka Eiropas parlamentā ir izstāde, tāpēc devos uz turieni. Diemžēl mans 20 minūšu garais riteņbrauciens bija liekas, jo izstādes tur nebija, taču man izdevās apbraukt apkārt Eiropas parlamentam. Katru reizi, kad tam braucu garām mani pārņem tāda bijība. Tā ir vieta , kur 785 baltie veči un vecenes lemj pār Eiropas nākotni. Es izbraukāju vairākas ieliņas līdz nonācu atkal uz Avenue des Vosges, kas man bija pārsteigums. Un man priekšā pavērās lielā katedrāle. Centrālais Strasbīras objekts. Tākā nebiju to redzējis no iekšpuses izlēmēmu aizbraukt līdz turienei. Centrs bija pilns ar vācu tūristiem un viņu ziepju traukiem. Pie pašas baznīcas kāds tetovēts, plikpaurains vīrietis, kurš bija ģērbies senlaicīgās drēbēs spēlēja kādu ģitārai līdzīgu instrumentu. Viņam bija fenomenāla balss. Kopā ar milzīgo gotiskā stila baznīcu, sauli un mūziku mani pārņēma tāda viduslaiku Francijas sajūta. Tad devos iekšā baznīcā. Fenomenāli. Viss iekšējais interjērs bija gotiskajā stilā. Pret altāru bija pavērsts milzīgs portāls. Gotiskā stila logi bija ar dažādām bībliskām ainām un iekšā valdīja klusums un miers. Man par prieku ieeja baznīcā bija bezmaksas. Šajā baznīcā mani pārsteidza 2 lietas: 1. Uz katra stūra bija novietota grēksūdzes celle/kabīne, kura izskatījās tieši tā kā parasti tās ir attēlotas filmās; 2. Milzīgs pulkstenis ar zemeslodi centrā un horoskopu simboliem ciparu vietā. Es īsti biju neizpratnē par to, kāds sakars horoskopiem un reliģijai.

Vēlāk nolēmu satikt pāris cilvēku, tāpēc devos uz McDonalds, kur ir internets un kur vienmēr ir kāds pazīstamais. Man izrādījās taisnība. Tur satiku gan Yuken (izrunā tā pat ka You Can. Cannon, You can. Vienmēr ierēcu pa šito prikolu), So un vēl vienu japāni, kā arī 2 amerikānietes. Ar amerikānietēm izlēmām, ka brauksim uz Maroku, jo viņas ir atradušas biļetes pa 70€ abos virzienos. Tur droši vien nopirkšu ūdenspīpi, ja aizbraukšu.

Mājās atgriezos ap 7ņiem. Man uzreiz pieklauvēja pie durvīm. Tā bija Elinora no Itālijas, ar kuru iepazinos sestdienas ballītē un kura dzīvo manās kojās. Mēs norunājām uztaisīt itāļu vakariņas. Dabūju visu pa velti. Mani piebaroja līdz augšai. Tiešām garšīgi.

Šodiena pagāja dažādu darīšānu kārtošanā. No rīta izdomāju, ka gribu atrast prakses vietu Eiropas padomē vai Eiropas parlamentā. To izdarīt ir ļoti grūti, jo praksi grib visi. Abās šajās iestādēs prakses vietas ir diezgan grūti dabūt un ir ļoti augstas prasības, tāpēc no rīta rakstīju vēstules dažādiem Eiroparlamenta deputātiem un pētīju kādi ir nosacījumi, lai dabūtu praksi Eiropas padomē. Nonācu pie secinājuma, ka ir nepieciešami vismaz 6 sekmīgi absolvēti kursi, jābūt labām zināšanām Angļu vai Franču valodā un vēl virkne ar prasībām. Pēc tam reģistrējos sportam. Aptuveni pirms nedēļas samaksāju 15 €, lai varētu iestāties SINUPS, kas ir tāds kā Strasbūras sporta klubs. Tur var izvēlēties 5 sporta veidus no aptuveni 50. Un tur tik tiešām ir dažādi sporta veidi - sākot no Aikido un akadēmiskās airēšanas līdz izpletņu lekšanai un šaušanai. Tiešām ļoti daudz un dažādi sporta veidi. Es tagad pirmdienās nodarbošos ar klinšu kāpšanu, otrdienās ar peldēšanu, trešdienās iešu uz trenažieru zāli, ceturtdienās uz peldēšanu un piektdienās iešu uz kubiešu salsu.

Vēlāk devos uz Societe General (banka), lai dabūtu savu kredītkarti, taču izrādās, ka pirmdienās šeit bankas nestrādā! Nedaudz pie durvīm nolamājos, jo biju paņēmis līdzi savu pasi, kuru man ir tendence padirst. Tālāk devos grāmatnīcas meklējumos, jo man ir nepieciešama vārdnīca. Strasbūrā nav gandrīz nevienas grāmatnīcas. Es cerēju atrast kaut ko līdz līdzīgu Jāņa Rozes grāmatnīcai, bet nekā, taču lieta, ko iegādājos bija jauna SIM karte. Tā bija tā vieta, kur man prasīja manu pasi, lai to iegūtu. Man pat sanāca 10 minūšu saruna franču valodā par to, kādu simkarti vēlos. Iekšēji sev gavilēju. SIM kartes šeit ir ļoti dārgas. Ja Latvijā telefona nr. maksā aptuveni 4 latus, tad šeit lētākais, ko redzēju bija 19€, dārgākais ~35€.

Esmu šeit jau 2 nedēļas un līdz šim nācies kārtot tikai un vienīgi dažādus papīrus, cerams, ka papīru kārtošanas intensitāte nereizinās ar dienu skaitu.