VI rakstu rullis

Lai ko es arī darītu, man nekādīgi neizdodas pamest Alsasu. Jau mēnesi esmu šeit un vēl nav nevienu reizi izdevies doties ārpus šī reģiona. Esmu redzējis vīna ceļa iekšpusē, taču gribas redzēt, kas ir aiz kalniem. Te tiešām ir skaisti un jau jūtos kā mājās. Katru reizi, kad atgriežos Strasbūrā mani pārņem māju sajūta.

Piektdienas vakarā pēc ping-ponga spēlēšanas man un Andrejai radās ideja, ka varētu aizstopēt līdz Frankfurtei. Frankfurte ir 220 km attālumā no Strasbūras (Rīga - Liepāja) un ar saviem 620 tūkstošiem iedzīvotāju ir viena no lielākajām pilsētām Vācijā. Frankfurtē ir 2 lielākais industriālais reģions Vācijā. Tā, nu, nolēmām, ka stopēsim uz turieni. Atgriežoties piektdienas vakarā mājās rūpīgi izstudēju visas iespējas, kur varam palikt pa nakti. Atradu vairākus hosteļus. Lētākais 17 eiro. Pienāca nākamais rīts. No rīta man bija Eiropas politika, kuru nogulēju, jo negribējās celties. Profesors ir nenormāli interesants un rauj visu laiku visādus jokus, taču viņš ļoti daudz lasa no slaidiem, kad padara lekciju nevajadzīgu, taču prezentācija pati par sevi ir nenormāli kruta. 12:00 zvanīju Andrejai. Nolēmām satikties 13:00 pie skolas. Nonācu tur (pa ceļam atklāju, ka man būs jāsalabo riteņa sēdeklis, kas ir izļurkājies). Printējām kartes un dažādas citas nodrīgas lietas. Tad devāmies ceļā. Riteni atstāju pie skolas. Ar "C" tramvaju aizbraucām līdz manām kojām un tad pārsēdāmies 21. autobusā, kas brauc uz Vāciju. Nonācām Kēlā. Tad sākās iešana. Izgājām cauri Kēlai, tālāk pārvietojāmies pāri tiltam, kur sākās šoseja. Šeit šosejas nav tādas kā Latvijā. Viņām nav tādas smiltiņas malā, uz kurām mašīnas var uzbraukt. Ir asfalts, līnija un uzreizi zāle. Tā, nu, mēs virzījāmies uz priekšu cerībā, ka šoseja pārvērtīsies pa ceļu. Gājām, gājām. Visaprkārt kukurūzu lauki. Panesās joks, ka drīz redzēsim apļus, kuri būs izgriezti lauka vidū (fima "Aplis"). Viss beidzās aptuveni pēc 3 stundām, kad vējoprojām turpinājās šoseja un mēs pakāpāmies augšā, lai redzētu, cik tālu šoseja vēl iet. Taču tur tālumā turpinājās šoseja. Tad atradām nelielu ūdenskritumu, kuru fotogrāfējām. Pēc laiciņa devāmies atpakaļ. Pa ceļam redzējām tādu kā zoodārzu, kur bija visi iespējamie mājdzīvnieki. Atgriežoties Kēlā , es bagātīgi iepirkos vietējā veikalā, kur vienmēr pērku paiku. Tad devāmies uz Mc Donalds, lai apēstu svētku hamburgeru un devāmies atpakaļ uz Strasbūru. Atnācām pie manis, lai nočekotu, kā tikt uz kalniem, jo ejot pa šosejas malu, ienāca prātā ideja doties uz kalniem.

Otrā diena sākās ar to, ka 8:00 man Takeši uzrakstīja sms ar jautājumu "Cikos tiekamies?". Es atbildēju ar jautājumu "vai nevaram tikties 12?", uz ko saņēmu atbildi "Nē, tev vakar vajadzēja man par to brīdināt?". Tā, nu, manus nervus kaitinošā diskusija turpinājās ilgi un man ļoti nāca miegs, taču uz sms atbildēju. Es ierados vielciena stacijā 11:00, kā plānots. Andrea un Takeši kavēja. Viņi ieradās aptuveni pēc stundas un līdzi paņēma 2 japānietes un 1 irāni. Kā parasti, biju vienīgais Eiropietis un vienīgais baltādainaus. Pa to laiku biju noskaidroji, kā kur tikt, cik tas maksā un dabūjis vēl karti. Izrādās, ka autobuss uz Ottrotas kalniem izbrauc tikai 14:00. Tā, nu, 2 stundas bumbulējām. Tad nonācām autoostā. Biļetes pārsteidzoši lētas 3,50 €. Mans maks priecājās. Devāmies uz Ottrot. Pa ceļam izbraucām cauri vairākām mazmazpilsētām. Man pa ceļam bija sajūta, ka braucam pie kāda konkrēti ciemos. Nonācām Ottrot. Viss sākās ar kartes kārtīgu izpēti. Takešī kā jau japānis, visu safotogrāfēja un iegaumēja. Devāmies ceļā. Pēc īsa brīža bijām jau iekšā mežā un kāpām uz augšu. Pa ceļam redzējām nenormāli daudz cilvēku, kuri lasa kastaņus. Dīvainākais ir tas, ka cilvēki, kuriem tu paej garām, tevi sveicina. Šeit aug īpaši kastaņi, kurus cilvēki ēd. Pa ceļam bija redzama šī elpu aizrajošā daba ar kalniem un kokiem, īpaši izveidotām meža takām. To lietu, ko mēs darījām sauc "hiking". Kāpām augstāk uz augstāk. Kaitinoši, manuprāt, bija tas, ka tās 2 japānietes un 1 irāniete bija ģērbušās, kā uz ballīti un pēc īsa laika jau vairs nevarēja nekur paiet. Pēc kāda laika mēs ieturējām pusdienas. Ēdām līdzi paņemto japāņu paiku. Rīsa velnīši ar tuna fish. Takešī ir pro līmenis. Pēc ēdienreizes noskaidroju, ka ejot pa citu ceļu var uzkāpt līdz vietai, kur kalnos ir ieskauta pils. Man ļoti gribējās kāpt, taču japāņi protestēja. Tad ierosināju dalīties. Mēs ar Andrju sākām kāpt kalnos uz augšu, kamēr japaņi devās uz pēdējo autobusu 17:32. Nonākot galā redzējām šo milzīgo plašumu, jo koki tur augšā neauga. Diemžēl pils tehnisku iemeslu dēļ bija slēgta, tāpēc to varēja apskatīt tikai no malas. Safotogrāfējām, ievilkām svaigo gaisu, nobļāvāmies vārdus "BRĪVĪBA" un devāmies lejā (NOT!). Pēc vairāk kā 30 minūtēm atgriezāmies Ottrot. Pa ceļam nonācām tādā kā pamesta kalnu ceļā. Viņš bija plats un atradās augstu kalnos. Man uzreizi panesās tāda viduslaiku sajūta. Pils, Francija, Kalni, Rudens. Likās, ka tūlīt aiz stūra kād izjās ar zirgu.

Nonācām lejā un sapratām, ka tiešām esam pa vēlu. Devāmies tālāk ceļā. Sekojām galvenajai ielai un nonācām aiz pilsētas "vārtiem". Izdomājām, ka varētu pastopēt. Tā arī darījām, 1. mašīna, kura brauca garām, mūs arī uzņēma. Riktīgi labais. Aizveda līdz pašai Obernai vilciena stacijai. Tur bijām 18:40. Vilciens 20:20. Vairāk kā stunda laika. Izdomājām, ka iesim uz to skatu punktu, uz kuru aizbbauca mūsu vedēji. Pa ceļām ieraudzījām nenormāli daudz baznīcas un krustus visur. Ļoti reliģiozs ciems. Gājām pa ielu, pa ceļam satikām Takešī ar savām meitenēm. izrādās, ka viņi arī nokavēja autobusu un tagad gaida vilcienu. Mēs pilsētā ieradāmies ātrāk, nekā Takešī ar savām dāmām. Vēlāk par to sasmējāmies, ka viņas iet negribēja, taču beigās sanāca DIVTIK!. Turpinājām izpētīt un meklēt skatu punktu. Augšā redzam skatu punktu. Gar ceļu iet tāda neliela akmens siena. Uz sienas aug vīnogas. Viņas bija izvietotas tādā kā trepju formā. Uz katras trepes vīnogu lauks. Pašā augšā skatu punkts. Tā, nu, izlēmām šķērsot vīnu laiku. Tas bija smieklīgi. Mēs kā zagļi mēģinājām lavīties cauri. Pašā galā atkal līdām trepi augstāk, līdz sapratām, ka augstāk vairs nevar. Tā, nu, palikām tur. Fenomenāls skats arī no turienes. Kas to būtu domājis, ka kādreiz sēdēšu milzīgā vīnu laikā un vērošu apkārtni no turienes. Franciska sajūta. Gulējām zālē. Pēc 1 stundas atgriezos Strasbūrā.

Gāja jautri, vienīgi miegs liedz normāli aprakstīt.

Viss čau.

Viva la France