VI rakstu rullis

Es dzīvošu Parīzē. Kad uz turieni aizbraucu klusi sev apsolīju, ka to kādreiz darīšu. Man būs dzīvoklis, darbs un būšu iesaistījies dažādās organizācijās, protams, arī vairākas mīļākās. Pilsēta, līdz kurai man šī ceļojuma laikā bija lemts nonākts un neredzēt visu līdz galam, neizbaudīt pilnīgi visu, tikai tā iemesla dēļ, lai atkal tur atgriezoties. Lai gan Parīzi visu izbaudīt nevar, jo tā ir viena no pilsētām, kur vienmēr ir ko atklāt. Pārsteidzošs man likās fakts, ka Parīzē tiešām izbaudīju to "Parīzes" sajūtu. Esmu nedaudz ceļojis līdz šim, taču reti ir tā, ka ierodoties iekārotajā galamērķī pārņem tieši tās sajūtas, kuras tu pirms tam esi gaidījis. Parīzē tā bija.

Setdienas rītā man bija ieplānota tikšanās ar 2 japāņiem, kuru smuki nogulēju. Tālāk skraidīju riņķī un fiškoju, kā viņus sazvanīt. Attapos kādas itālietes istabā un viņa man iedeva telefonu, lai piezvanīt. Zvanot tikai attapos, ka ārā ļoti snieg. Uzliku Frank Sinatra - Let it snow. Pārņēma tāda Ziemassvētku sajūta.

Vakarā 6šos satiku Sirmā un devāmies uz mašīnu. Pirms aiziešanas nevarēju atrast atslēgas, beigās atradu tās pakārtas un manis izveidotās "nagliņas" par kuru biju aizmirsis. Ejot prom attapos, ka man nav maka. Beigās izrādījās, ka maku biju aizmirsis veikalā un mēs zvanījām un prasījām vai viņiem maks vēl joprojām ir. Viņa teica, ka kaut ko ir atraduši, taču nav skaidrs, kam pieder. Pa to laiku Marili jau bija paspējusi ar īrēto mašīnu atbraukt līdz kojām un es mašīnā ieliku tikai somu, jo teicu, ka nevaru patrast maku. Viņa atbildēja, ka brauks pakaļ saviem draugiem un tad lai satiekamies kaut kur pilsētas centrā. Viss noritēja gludi, maku atradām, uzgavilēju un devāmies satikt pārējo grupu. Iepazinos ar Egon un Gaspar no Igaunijas, kas ir Marili draugi un brauks ar mums. Diezgan rēcīgi džeki, viens no pirmajiem jautājumiem atskanēja latviski: "Kur ir šņabis?". Uzpildījāmies Simply ar pārtiku un kāpjot mašīnā pieskāros ar mūsu durvīm blakus esošās mašīnas karkasam. To protams, redzēja arī saimniece, kas stāvēja kādu laiciņu ārpusē un gaidīja, ka kaut kas tāds notiks. Neklausoties viņas pātaros iekāpām mašīnā un braucām prom. Smieklīgi bija skatīties, kā viņa pūlas iegaumēt mūsu nummuru mums prombraucot. Mašīnā iepazināmies ar navigācijas sistēmu, saukšu viņu vienkāršā vārdā - Ļena. Balss kā vidēja vecuma sievietei, kura jau ir dzemdejusi. Šī ceļa laikā palīdzēja pietiekami daudz.

Līdz Parīzei bija aptuveni 430 km. Izbraucām saulei rietot, iebraucām naktī. Pa ceļam nācās dažādu apstākļu dēļ apstāties. Mums stāvot domāju, ka esmu pasējis fotoaparātu, kuru man iedeva itāliete, kas beigās izrādījās kā maldīgs uzskats. Ceļi bija ļoti labi, varējām mierīgi testies uz 160, vienīgi par viņiem bija jāmaksā - sākot no 1, 80 € līdz pat ~ 10€. Tā kā negribējām Parīzē ierasties naktī, braucām pa šiem ceļiem. Sapazinos ar Egon un Gaspar. Izrādās, ka Egon ir pirms kāda laika ir mācījies Zviedros (Stockholm school of Economics, Riga) un 3 gadus dzīvojis Latvijā, uz zaļās ielas pretī skonto stadionam. Viņam Latvija patika un tāpēc mūs pa ceļam pavadīja viņa disks un izvēle - Prāta vētra. Es viņus nebiju dzirdējis kopš vasaras konča. Tik forša sajūta. Mīnuss vienīgi - dziesmas bija tikai angļu valodā, kas samazināja to māju sajūtu, bet come on...prāta vētra īrētā mašīnā kaut kur ellē ratā naktī Francijā.

Māju kļuva vairāk, pa ielām sāka staigāt vairāk mīmu ar bagetēm - sapratu, esmu klāt. Mūzika pārtapa tādā skyline bāra tipa mūzikā - drum'n'base. Tā bija mūzika, kuru dzirdēju ierados tur. Debesīs ik pa laikam parādījās stars no Eifeļa torņa. No stūres puses atskanēja teksts: "What do you want to do now?", Es: "I want to see the Eiffel tower...", stūrmane: "I can take you there!". Traucāmies cauri ieliņām, līdz beidzot starp mājām kaut kur ieraudzīju milzīgu spilgti izgaismotu būvi - galvā bija tāds : "re kur viņš ir , patiešām, re kur!". Izkāpām ārā - fotogrāfējām, uzliku mp3 ar savu mūziku, lai pastiprinātu to visu - nakts, Parīze, rēcīga kompānija un pilnīga neatkarība un nepiespiestība. Gājām pa mazo parku un palīdām atpakaļ. Pēķšņi ne no kurienes izleca šampanietis vai kas tam līdzīgs, kurš tika atkorķēts torņa pakājē.

Pēc torņa izlēmām doties kaut kur izklaidēties. Kaut kā nonācām tādā kā klubu rajonā, kur bija daudz dažādu vietu, kur vari izklaidēties. Pirmais ko redzējām bija Jazz Lounge "Lombards". Egon man uz to norādīja un jautāja vai man tas neliekas smieklīgi, es atbildēju, ka nedaudz liekas, iekšā gan iegājām tikai pēc kāda laiciņa, jo vienmēr ir sajūta, ka var atrast kaut ko labāku, lai gan patiesība bieži ir tāda, ka tas labais ir tur pat, tev acu priekšā. Tā bija ar šo klubu. Ieejot iekša varēja dzirdēt čalas un saksafonu. Apsēdos kaut kur pašā zāles aizmugurē un vienkārši klausījos mūziku. Klubs bija ļoti neliels, kas deva tādu māju sajūtu. Pašā centrā - skatuve. Ap to galdiņi un neliels bārs. Vietās, no kurām skatuvu redzēt nevarēja bija izvietoti monitori, pat toletē. Iekšā palikām diezgan ilgi, praktiski līdz brīdim, kad klubu slēdza. Ap 4triem devāmies uz hosteļa pusi. F1 ir labākie hosteļi, ja vēlies savā istabā iešmugulēt vairāk cilvēkus nekā atļauts, tāpēc izlēmām tur palikt. Braucot uz hosteli, atvērām logus līdz lejai un apsēdāmies uz durvīm tā, ka visa ķermeņa aukšdaļa bija ārā. Viengais, kas mūs turēja iekšā bija kājas un viena roka, kura pieturējās pie roktura. Braucām cauri Parīzei ar saucieniem "Yeaaah, Paris, Wooohooo!", mūzika uzslēgta uz skaļāko un visi kājāmgājēji mūs tajā vakrā iepazina.

Nonācām hostelī. Sapratām, ka logs Gaspar pusē ir salauzts un neveras ciet. Izrādās, ka viņš sēdēja uz stikla un līdz ar to, tas ir iegājis iekšā un uzskrūvēt nevar. Sākas besis, jo mašīnu ar vaļā logu atstāt negribas. Izlasīju līgumu, kurš bija vāciski, kurā teikts, ka šādā gadījumā ir jāzvana policijai. Domājām , kā varam logu salabot. Pēc aptuveni 40 minūtēm mums izdodas logu aizdabūt ciet, taču tas notiek manuāli, bez dažādu rokturu iejaukšanās. Izdomājam stāstu par to, ka kāds droši vien mēģināja ielauzties mašīnā un salauza logu, taču iekšā netika - to stāstīsim mašīnu īrētājiem , ja pieķers. Iešmugulējām 5 cilvēkus 3 cilvēku istabā. Istaba maza, gultas mazas. Ļoti šauri sanāca. Es gulēju 2 stāvā ar Sirma, Marili 1. stāvā ar Egon un Gaspar. Logs tika aizvērts ciet pa visam, tāpēc man nakts laikā likās, ka smoku un vienu brīdi biju pārliecināts, ka gulta tūlīt ielūzīs.

Kādi notikumi mūs piemeklēja nākamajā dienā?
Par to lasiet rīt!

Fin.