Sarkanbalti sarkanais Eiropas padomē
Sveiki dārgie lasītāji, nedaudz pastāstīšu par savu iepriekšējo nedēļu.
Universite Robert Schuman (RSU :D) Ecole de Management Strasbourg katru gadu tiek organizēts pasākums, kurš saucas Semaine International (Starptautiskā nedēļa). Šīs nedēļas laikā kādā no Eiropas institūcījām, kuru šeit ir pietiekami daudz notiek dažādas koferences un citas aktivitātes. Šogad viss notika Eiropas Padomē. Īsi par padomi. 1949. gadā, kad Eiropa bija nedaudz atguvusies no II pasaules kara valstis izdomāja, ka izveidos jaunu organizāciju, kurā viss balstīsies uz dialoga pamata. Valstis satiksies, diskutēs un strādās pie tā, lai nepieļautu, ka 2. pasaules karš atkārtotos. Šī institūcija cīnas par cilvēktiesībām, likumu ievērošanu un mieru starp valstīm. Eiropas padomes sastāvā ir 49 valstis, tostarp arī Krievija, karogs ir tāds pats kā Eiropas savienībai un himna arī tā pati.
Pagājušā otrdiena Francijā bija brīvdiena. Viņi atzīmēja 2. pasaules kara beigas un pirmdienā arī nekas nenotika. Man šīs abas dienas noslēdzās ar tusiņiem kojās un pastaigām pa rudenīgo Strasbūru. Es kopā ar 2 francūzietēm, Laure (izrunā Lor) no Francijas ziemeļiem un Laandhoiti (izrunā Landuatī) no Majotas (Francijas teritrija Āfrikā, netālu no Madagaskāras) devāmies kojas cilvēku izsūtījumā uz Vāciju ar kājām. Gājām pāri Pont d'Europe un mēģinājām uzminēt visu dzejoļu valodas. Protams, beigās secinājām, ka esam nepārspējami darot kaut ko tādu. Protams, tika apmeklēts tradicionālais Lidl, kur sapirkos visai nedēļai - cīsiņi, kečups, siers, desas, maize, piens, mandarīni, vīnogas, banāni, sāls un viss pārējais. Soma smaga, taču atpakaļ ceļā izlēmām aiziet uz 2 nāciju parku, kas atrodas balkus Reinas upei. Francijā vienmēr spīd saule. Tas ir mans novērojums. Toreiz pēc Marokas, kad braucām atpakaļ uz Strasbūru, tālumā varēja redzēt gaismu un mēs zinājām, ka tur ir Francija, kura tur tik tiešām arī bija. Arī tajā vakarā sēžot uz kāda soliņa 2 nāciju parkā, tīksminājāmies par saulrietu un ņirgājāmies franciski un vāciski. Man šeit patīk. Ceļš uz mājām nebija garš un vakars noslēdzās ar manas istabas uzpildīšanu līdz augšai ar Bulgāriem, Rumāņiem, Čehiem, Francūžiem un kā parasti - 1 latvieti.
No rīta paņēmu savu riteni un šoreiz izmantoju šortkatu, lai dotos uz Eiropas padomi. Biju jau tur gandrīz nonācis, kad atcerējos, ka tik svarīgā pase nav paķērusies līdzi. Tā nu minos atpakaļ uz kojām. Iesvīdis atkal atgriezos Eiropas padomē. Tur mani apgrāpstīja no galvas līdz kājām, noskenēja manas somas un uzdeva pāris jautājumus, līdz beidzot tiku iekšā. Eiropas padome kaut kādā veidā atgādīnāja man RTU Būvniecības un Arhitektūras fakultāšu telpas, tikai daudz reižu advancētākas, taču vējoprojām ir jūtams tāds 60-to piedūriens, koks un lētais stikls visur. 2 stundas notusēju iekšpusē, satiku japāņus, poļus, vāciešus. Cilvēkiem ir tendence meklēt sev līdzīgos un paši līdzīgākie vienmēr ir no tava kraja, tāpēc grupiņas ir neizbēgamas.
Pēc 2 stundām visi masveidā virzījās iekšā galvenajā anfiteātrī, kur parasti notiek lielās koferences. Notika atklāšanas lekcija. Runāja fakultātes dekāns, Eiropas padomes pārstāvji un visi pārējie. Sēdējām labākajās vietās. Visapkārt redzamas tulku būdiņas, uz katra galda ir mikrofons un austiņas, krēsli ir neizsakāmi ērti. Visas šīs ekstras liek tev justies svarīgam. Tika atklāta starptautiskā nedēļa, kura ir balstīta uz Research & Development in Europe (R&D). Pēc tam devos uz savu pirmo konferenci - Vācijas konkurētspēja Eiropas tirgos. Pasniedzējs bija no kādas Indijas elitārās augstskolas. Sākumā viņam nestrādāja mikrofons, tad dators negribēja strādāt, tāpēc tas, ko mēs darijām bija spēlītes ar mikrofoniem. Visi konferences dalībnieki vairāk vai mazāk uzvilka austiņas un tad kāds kaut kur telpā ieslēdza mikrofonu un sāka runāt. Tik rēcīgi. Parasti vienlaicīgi strādā 2 mikrofoni un ir jāgaida tāda kā rinda. Cilvēki mēdza atskaņot savas telefona melodijas vai ņirgāties viens par otru. Joki beidzās tad, kad 2 anglietes ieslēdza savus mikrofonus un aptuveni 10 minūtes konstanti rēca. Cilvēki novilka austiņas. Konference pati par sevi bija gan interesnata, gan garlaicīga, jo profesors stāstīja tikai un vienīgi par Vācijas krutumu salīdzinoši ar citām valstīm, cik svarīga viņiem ir produktu un pakalpojumu kreativitāte un vēl visādas figņas. Pēc konferences izdomāju pagatavoties rītdienas valstu prezentācijām, jo man vienīgajam no 4 baltiešiem (2 igaunietes, 1 letiņš un viena lietuviete) nebija karogs. Devos kopā ar Marili uz mūsu valstu konsulāties sadabūt materiālus. Nonācu līdz Latvijas konsulātam, kuram garām ejot vienmēr skatiens pāris sekundes apstājas pie ģērboņa. Šoreiz sanāca tik tiešām doties iekšā. Parādes durvis bija atvērtas un iegāju. Piezvanīju pie biroja durvīm. man pretī parādījās jaunas meitenes galva un neliela tiešā runa: "Yes?". Tad sāku runāt latviski, par to, kas es esmu, par to, ka man vajag kaut kādus materiālus, ja viņiem ir. Viņa no sākuma bija nelielā šokā izdzirdot, ka es protu runāt latviski. Birojas konsulātam ir liels un grezni iekārtots, par valsts taupību ne miņas - 6 istabas, kurās strādā 3 vai 4 cilvēki, milzīgi karogi. Es tai sievietei paprasīju materiālus un viņa man atnesa kastes pilnas ar materiāliem - Rīgas grāmatas cietos vākos, LV kartes, bukleti utt, dabūju pat karogu. Atstāju savu e-pastu un kasti konsulātā ar norunu to nākamajā dienā savākt. Tā kā Marili nevarēja pieļaut, ka viņai vispār nav materiālu, devāmies arī uz Igaunijas konsulātu. Tas izskatījās pavisam savādāk. Ādas mēbeles un 6 vakarā galvenā sekritāre bija vienīgā , kas strādāja. Ar saviem materiāliem igauņi bija skopāki, taču, tas ko viņi iedeva bija daudz krutāks - Igaunijas vēsture bildēs, Igaunijas augstākās izglītības programmas utt. Savākušies materiālus smaidīgi devāmies pa mājām.
Rītdien gaidāms stāsta turpinājums - Kā man gāja prezentējot Latviju? Kā turpinājās Starptautiskā nedēļa? Kas ir Soiree Slave?
To uzzināsiet rītdienas karstāko notikumu apskatā.
A tout suite.
Fin.
Universite Robert Schuman (RSU :D) Ecole de Management Strasbourg katru gadu tiek organizēts pasākums, kurš saucas Semaine International (Starptautiskā nedēļa). Šīs nedēļas laikā kādā no Eiropas institūcījām, kuru šeit ir pietiekami daudz notiek dažādas koferences un citas aktivitātes. Šogad viss notika Eiropas Padomē. Īsi par padomi. 1949. gadā, kad Eiropa bija nedaudz atguvusies no II pasaules kara valstis izdomāja, ka izveidos jaunu organizāciju, kurā viss balstīsies uz dialoga pamata. Valstis satiksies, diskutēs un strādās pie tā, lai nepieļautu, ka 2. pasaules karš atkārtotos. Šī institūcija cīnas par cilvēktiesībām, likumu ievērošanu un mieru starp valstīm. Eiropas padomes sastāvā ir 49 valstis, tostarp arī Krievija, karogs ir tāds pats kā Eiropas savienībai un himna arī tā pati.
Pagājušā otrdiena Francijā bija brīvdiena. Viņi atzīmēja 2. pasaules kara beigas un pirmdienā arī nekas nenotika. Man šīs abas dienas noslēdzās ar tusiņiem kojās un pastaigām pa rudenīgo Strasbūru. Es kopā ar 2 francūzietēm, Laure (izrunā Lor) no Francijas ziemeļiem un Laandhoiti (izrunā Landuatī) no Majotas (Francijas teritrija Āfrikā, netālu no Madagaskāras) devāmies kojas cilvēku izsūtījumā uz Vāciju ar kājām. Gājām pāri Pont d'Europe un mēģinājām uzminēt visu dzejoļu valodas. Protams, beigās secinājām, ka esam nepārspējami darot kaut ko tādu. Protams, tika apmeklēts tradicionālais Lidl, kur sapirkos visai nedēļai - cīsiņi, kečups, siers, desas, maize, piens, mandarīni, vīnogas, banāni, sāls un viss pārējais. Soma smaga, taču atpakaļ ceļā izlēmām aiziet uz 2 nāciju parku, kas atrodas balkus Reinas upei. Francijā vienmēr spīd saule. Tas ir mans novērojums. Toreiz pēc Marokas, kad braucām atpakaļ uz Strasbūru, tālumā varēja redzēt gaismu un mēs zinājām, ka tur ir Francija, kura tur tik tiešām arī bija. Arī tajā vakarā sēžot uz kāda soliņa 2 nāciju parkā, tīksminājāmies par saulrietu un ņirgājāmies franciski un vāciski. Man šeit patīk. Ceļš uz mājām nebija garš un vakars noslēdzās ar manas istabas uzpildīšanu līdz augšai ar Bulgāriem, Rumāņiem, Čehiem, Francūžiem un kā parasti - 1 latvieti.
No rīta paņēmu savu riteni un šoreiz izmantoju šortkatu, lai dotos uz Eiropas padomi. Biju jau tur gandrīz nonācis, kad atcerējos, ka tik svarīgā pase nav paķērusies līdzi. Tā nu minos atpakaļ uz kojām. Iesvīdis atkal atgriezos Eiropas padomē. Tur mani apgrāpstīja no galvas līdz kājām, noskenēja manas somas un uzdeva pāris jautājumus, līdz beidzot tiku iekšā. Eiropas padome kaut kādā veidā atgādīnāja man RTU Būvniecības un Arhitektūras fakultāšu telpas, tikai daudz reižu advancētākas, taču vējoprojām ir jūtams tāds 60-to piedūriens, koks un lētais stikls visur. 2 stundas notusēju iekšpusē, satiku japāņus, poļus, vāciešus. Cilvēkiem ir tendence meklēt sev līdzīgos un paši līdzīgākie vienmēr ir no tava kraja, tāpēc grupiņas ir neizbēgamas.
Pēc 2 stundām visi masveidā virzījās iekšā galvenajā anfiteātrī, kur parasti notiek lielās koferences. Notika atklāšanas lekcija. Runāja fakultātes dekāns, Eiropas padomes pārstāvji un visi pārējie. Sēdējām labākajās vietās. Visapkārt redzamas tulku būdiņas, uz katra galda ir mikrofons un austiņas, krēsli ir neizsakāmi ērti. Visas šīs ekstras liek tev justies svarīgam. Tika atklāta starptautiskā nedēļa, kura ir balstīta uz Research & Development in Europe (R&D). Pēc tam devos uz savu pirmo konferenci - Vācijas konkurētspēja Eiropas tirgos. Pasniedzējs bija no kādas Indijas elitārās augstskolas. Sākumā viņam nestrādāja mikrofons, tad dators negribēja strādāt, tāpēc tas, ko mēs darijām bija spēlītes ar mikrofoniem. Visi konferences dalībnieki vairāk vai mazāk uzvilka austiņas un tad kāds kaut kur telpā ieslēdza mikrofonu un sāka runāt. Tik rēcīgi. Parasti vienlaicīgi strādā 2 mikrofoni un ir jāgaida tāda kā rinda. Cilvēki mēdza atskaņot savas telefona melodijas vai ņirgāties viens par otru. Joki beidzās tad, kad 2 anglietes ieslēdza savus mikrofonus un aptuveni 10 minūtes konstanti rēca. Cilvēki novilka austiņas. Konference pati par sevi bija gan interesnata, gan garlaicīga, jo profesors stāstīja tikai un vienīgi par Vācijas krutumu salīdzinoši ar citām valstīm, cik svarīga viņiem ir produktu un pakalpojumu kreativitāte un vēl visādas figņas. Pēc konferences izdomāju pagatavoties rītdienas valstu prezentācijām, jo man vienīgajam no 4 baltiešiem (2 igaunietes, 1 letiņš un viena lietuviete) nebija karogs. Devos kopā ar Marili uz mūsu valstu konsulāties sadabūt materiālus. Nonācu līdz Latvijas konsulātam, kuram garām ejot vienmēr skatiens pāris sekundes apstājas pie ģērboņa. Šoreiz sanāca tik tiešām doties iekšā. Parādes durvis bija atvērtas un iegāju. Piezvanīju pie biroja durvīm. man pretī parādījās jaunas meitenes galva un neliela tiešā runa: "Yes?". Tad sāku runāt latviski, par to, kas es esmu, par to, ka man vajag kaut kādus materiālus, ja viņiem ir. Viņa no sākuma bija nelielā šokā izdzirdot, ka es protu runāt latviski. Birojas konsulātam ir liels un grezni iekārtots, par valsts taupību ne miņas - 6 istabas, kurās strādā 3 vai 4 cilvēki, milzīgi karogi. Es tai sievietei paprasīju materiālus un viņa man atnesa kastes pilnas ar materiāliem - Rīgas grāmatas cietos vākos, LV kartes, bukleti utt, dabūju pat karogu. Atstāju savu e-pastu un kasti konsulātā ar norunu to nākamajā dienā savākt. Tā kā Marili nevarēja pieļaut, ka viņai vispār nav materiālu, devāmies arī uz Igaunijas konsulātu. Tas izskatījās pavisam savādāk. Ādas mēbeles un 6 vakarā galvenā sekritāre bija vienīgā , kas strādāja. Ar saviem materiāliem igauņi bija skopāki, taču, tas ko viņi iedeva bija daudz krutāks - Igaunijas vēsture bildēs, Igaunijas augstākās izglītības programmas utt. Savākušies materiālus smaidīgi devāmies pa mājām.
Rītdien gaidāms stāsta turpinājums - Kā man gāja prezentējot Latviju? Kā turpinājās Starptautiskā nedēļa? Kas ir Soiree Slave?
To uzzināsiet rītdienas karstāko notikumu apskatā.
A tout suite.
Fin.
Comments