VI rakstu rullis

Esmu atpakaļ. Visa šī Francijas padarīšana un tā aprakstīšana palika nepabeigta. Tā kā esmu no tiem, kuriem atmiņa ir katastrofāla, restaurēt to visu cibā laikam būs neiespējami, taču ir fragmenti, kurus neaizmirsīšu nekad. Liekas, ka nepaiet ne diena, kad laiks Francijā par sevi neatgādina. Dažreiz meklēju to pats, dažreiz tas atnāk pie manis, taču zinu, ka tas vienmēr ir kaut kur man līdzās. Parasti tās ir atmiņas, valoda vai zīmes, kuras saprotamas tikai man. Pēdējā vakarā sēžot pie Eifeļtorņa un klausoties kāda amatiera ģitāras trikšķināšanā apsolīju sev, ka visai savai būtībai nospiedīšu "Reset" pogu un sākšu visu no jauna. Dažreiz mani pārsteidz, cik naivs es esmu.
Pētot savas pēdējā laika izdarības, esmu nonācis pie secinājuma, ka es meklēju jaunu identitāti (vai sevi). Mani neiedomājami kaitina viss kā tas pašreiz ir ap mani, jo liekas, ka, ja, nu, mainos es, tad visam ap mani arī ir jāmainās. Es redzu pasauli savādāk. Es varētu eksplodēt no idejām, taču mani ievelk atpakaļ visā tajā rutīnā. Nolādēts. Attieksme, teksti: "tāds tu esi", "tā taču tu parasti rīkojies", "tu taču esi tas pats Miks", vide, tas viss mani pamazām sāk transformēt atpakaļ tajā pašā, kas es biju. Tagad, liekas, ka mani draugi ir mani lielākie ienaidnieki, jo viņi mani transformē atpakaļ. Es klusībā meklēju vietu, kur mani neviens nepazīt.

Es negribu samierināties.

Rīt būs jauna diena un šķietami nesaliekamā puzle, kur katrs kauliņš ir kāda doma, pamazām tuvināsies salikšanai.