Saullēkts.
Mans rīts sākās tumsā. Pēc aptuveni 5 stundu saraustīta miegs un neskaitāmiem mēģinājumiem aizmigt atskanēja modinātājs, kuru apzināti biju nolicis istabas otrā pusē. Laiks atgriezties Francijā.
Iespējams, tas bija stress vai kaut kāds neizskaidrojams iekšējs prieks, bet rīta kotletes maizītes negribēja vienkārši līst mutē. Beigās izrādījās, ka tā visa iemesls bija 38,4 grādu temperatūra. Šis jau būs bijis 2. mēģinājums atgriezties Francijā un šoreiz nolēmu, ka slimība mani neatturēs. Iemocīju maizīti, izdzēru tēju, atvadījos no gultas un suņa un devāmies ceļā. Brauca visa ģimene - es, mamma, tētis un pat Ance, kura no rīta tam negribēja saskatīt jēgu, taču beigās ietuntulējās biezās drebēs un brauca līdzi. Pa ceļam mamma, laikam mēģināja vēl savākt pēc iespējas vairāk iespaidu no manis, lai pietiktu visam atlikušajam semestrim. Lidostā iebraucām 08:40, stundu pirms izlidošanas. Nopriecājos par to, ka līdz check-in nav tālu, taču tajā brīdī jau Jutos sūdīgi, jo temperatūra par sevi atgādināja ik brīdi. Piegājām pie check-ina un krāmējām somas un lentes virsū, līdz brīdim, kad man pateica - Ryanair klienti sev līdzi var ņemt tikai 15 kilogramus. Es paskaidroju, ka esmu samaksājis par 2 papildus somām, kopā par to iztērējot 25 latus un ka man līdzi ir 2 somas, kuras tā arī aptuveni sver. Man atvēma, ka vienalga par cik somām es esmu samaksājis, kopā var būt 15 kilogrami. Es: "par ko tad es maksāju tos 25 latus par somu?". Viņi man izraksta rēķinu, ejam uz kasi, tur man pasaka - 181 lats par 17 kilogramiem pāri normai. Es esmu vieglā šokā un mani pēkšņi pārņēma sajūta, ka jau 2. reizi nekur neaizlidošu, izrādās , ka 10 ls ar kaut ko ir par katru lieko kilogramu. Es nolamājos pa visu lidostu, ka šī ir pēdējā reize, kad lidoju ar Ryanair, tā lai visi dzird. Paralēli tam visam galvā bija jūtami viegli reiboņi. Beigās izlēmām vienu somu atstāt, tikai kuru...Šo izvēli vieglāku nepadarīja arī vietējo lidostas darbinieku komentāri: "Jums vēl ir 4 minūtes, lai iečekotos!". Nolēmu aiz sevis atstāt somu ar pārējām lietām un līdzi ņemt somu ar drēbēm. Soma bija tā pat par smagu - 19,8 kg - 50 lati, taču laikam check-in darbiniece īstu skandālu negribēja, jo uz to jau gatavojos un somu palaida iekšā tā pat. Tālāk sekoja veiklas kustības muitas virzienā. Pa ceļam iepirkām man zāles aptuveni 10 latu vērtībā, tad sekoja veikla atvadīšanās un iešana cauri muitas kontroles punktam.
Šī bija jau 2. reize, kad sajūtu to aizbraukšanas sajūtu, tajā brīdī , kad esmu aiz muitas, jo tur beidzas Latvija. Paspēju vēl nomainīt savus 12 latus uz 15 eiro (kretīni NordicBanka) un doties uz saviem vārtiem. Tajā brīdī ārā sāka palikt gaišāks. Pēc neilga brīža jau sēdēju lidmašīnā uz Stokholmu.
Man par lielu pārsteigumu neviena no stjuartēm latviski nesparata, bet man par prieku varēju sēdēt pie Ryanair avārijas izejām - tā ir vienīgās vietas Ryanair lidmašīnās, kur pēc lidojuma tu vēl savas kājas Jūti.
Pēc stundas lidojuma ierados Stokholmā. Nosēžšanās bija vienkārši traģiska. Mans deguns bija pielādēts ar puņķiem, kuri spiediena rezultātā bija izpletušies pa visu galvu un man aizkrita ausis un sāpēja galva. Tas ir pat vēl pretīgāk, ja tu to pats piedzīvo. Tad kad mēģināju ar savu ierasto metodīti atbloķēt ausis, iekšpusē dzirdēju tādu skaļu troksni un sākās nenormālākā galvas reiboņa. Stilīgi.
Stokholma. Lidosta maziņa, darīt nav ko. Apsēdos uz krēsla un pieķēru sevi pie tā, ka vienkārši 20 minūtes nosēdēju uz tā krēsla un noskatījos 1 punktā, taču ar to nepietika, jo kopējais gaidīšanas ilgums bija aptuveni 3 stundas. Pēc apkārtējiem cilvēkiem spriežot , man vienīgajam likās, ka lidostā ir auksti. Mēģināju kustēties, taču tam jēgas nebija nekādas. Pēc īsa brīža atkal apsēdos un kārtējās 20 minūtes nekustīgi nosēdēju. Beigās nolēmu izviklt kompi (no rokasbagāžas). Interneta pa velti šeit nebija, tāpēc lai tā tupi neturpinātu sēdēt un vēl ļaunāk, lai kaut kur neaizmigtu (tas mani pakļauti lielam riskam nokavēt lidmašīnu), nolēmu ziedot 3,40 un stundu izbaudīt interneta priekus.
Prieki pārtama uztraukumā tajā brīdī, kad uzzināju, ka meitene, pie kuras biju sarunājis dzīvot līdz 1. februārim (datums, kad varēšu ievākties savās jaunajās kojās) pašlaik ir Spānijā un mani uzņemt nevar. Mēgināju sazināties ar dažādiem cilvēkiem, meklēt hosteļus. Beigās atradu vienu krievu meiteni, kura man apsolīja par to padomāt un mani sagaidīt centrālajā stacijā Strasbūrā. Mani iekšēji pārņema sajūta: "Nafig es to daru!". Pēc 1 stundas iečekojos un jau pēc neilga laika atrados lidmašīnā. Šoreiz man par pārsteigumu stujartes runāja latviski, lai gan reiss bija no Stokholmas un Baden-baden. Ryanair vienkārši ir sūdaina aviolīnija.
Iekārtojos ērti, atkal pie rezerves izejām un 2 stundas atplīsu. Lidmašīnā bija diezgan vēss, vismaz man tā likās un nosēžoties atkal izbaudīju aizdabējušos ausu priekus.
Nonākot Baden-baden man vēl bija atlikuši 60 kilometri līdz Strasbūrai, ko veicu ar dažādiem transporta līdzekļiem - autobusu un tad vilcienu. Vispretīgāk bija atrasties kaut kādā Vācijas vilciena pieturā aukstumā gaidot vilcienu, ar temperatūru, apziņu, ka tev nav ne naudas (mana stipendija vēl nav ieskaitīta), ne dzīvesvietas un ar sajūtu, ka tev gribas mājās. Vienīgā laimes satraukuma sajūta uzplaiksnīja brīdī, kad iebraucu Strasbūrā. Viss bija tā kā tas vienmēr ir bijis, taču zināms un ierasts.
Esmu atgriezies Francijā.
Iespējams, tas bija stress vai kaut kāds neizskaidrojams iekšējs prieks, bet rīta kotletes maizītes negribēja vienkārši līst mutē. Beigās izrādījās, ka tā visa iemesls bija 38,4 grādu temperatūra. Šis jau būs bijis 2. mēģinājums atgriezties Francijā un šoreiz nolēmu, ka slimība mani neatturēs. Iemocīju maizīti, izdzēru tēju, atvadījos no gultas un suņa un devāmies ceļā. Brauca visa ģimene - es, mamma, tētis un pat Ance, kura no rīta tam negribēja saskatīt jēgu, taču beigās ietuntulējās biezās drebēs un brauca līdzi. Pa ceļam mamma, laikam mēģināja vēl savākt pēc iespējas vairāk iespaidu no manis, lai pietiktu visam atlikušajam semestrim. Lidostā iebraucām 08:40, stundu pirms izlidošanas. Nopriecājos par to, ka līdz check-in nav tālu, taču tajā brīdī jau Jutos sūdīgi, jo temperatūra par sevi atgādināja ik brīdi. Piegājām pie check-ina un krāmējām somas un lentes virsū, līdz brīdim, kad man pateica - Ryanair klienti sev līdzi var ņemt tikai 15 kilogramus. Es paskaidroju, ka esmu samaksājis par 2 papildus somām, kopā par to iztērējot 25 latus un ka man līdzi ir 2 somas, kuras tā arī aptuveni sver. Man atvēma, ka vienalga par cik somām es esmu samaksājis, kopā var būt 15 kilogrami. Es: "par ko tad es maksāju tos 25 latus par somu?". Viņi man izraksta rēķinu, ejam uz kasi, tur man pasaka - 181 lats par 17 kilogramiem pāri normai. Es esmu vieglā šokā un mani pēkšņi pārņēma sajūta, ka jau 2. reizi nekur neaizlidošu, izrādās , ka 10 ls ar kaut ko ir par katru lieko kilogramu. Es nolamājos pa visu lidostu, ka šī ir pēdējā reize, kad lidoju ar Ryanair, tā lai visi dzird. Paralēli tam visam galvā bija jūtami viegli reiboņi. Beigās izlēmām vienu somu atstāt, tikai kuru...Šo izvēli vieglāku nepadarīja arī vietējo lidostas darbinieku komentāri: "Jums vēl ir 4 minūtes, lai iečekotos!". Nolēmu aiz sevis atstāt somu ar pārējām lietām un līdzi ņemt somu ar drēbēm. Soma bija tā pat par smagu - 19,8 kg - 50 lati, taču laikam check-in darbiniece īstu skandālu negribēja, jo uz to jau gatavojos un somu palaida iekšā tā pat. Tālāk sekoja veiklas kustības muitas virzienā. Pa ceļam iepirkām man zāles aptuveni 10 latu vērtībā, tad sekoja veikla atvadīšanās un iešana cauri muitas kontroles punktam.
Šī bija jau 2. reize, kad sajūtu to aizbraukšanas sajūtu, tajā brīdī , kad esmu aiz muitas, jo tur beidzas Latvija. Paspēju vēl nomainīt savus 12 latus uz 15 eiro (kretīni NordicBanka) un doties uz saviem vārtiem. Tajā brīdī ārā sāka palikt gaišāks. Pēc neilga brīža jau sēdēju lidmašīnā uz Stokholmu.
Man par lielu pārsteigumu neviena no stjuartēm latviski nesparata, bet man par prieku varēju sēdēt pie Ryanair avārijas izejām - tā ir vienīgās vietas Ryanair lidmašīnās, kur pēc lidojuma tu vēl savas kājas Jūti.
Pēc stundas lidojuma ierados Stokholmā. Nosēžšanās bija vienkārši traģiska. Mans deguns bija pielādēts ar puņķiem, kuri spiediena rezultātā bija izpletušies pa visu galvu un man aizkrita ausis un sāpēja galva. Tas ir pat vēl pretīgāk, ja tu to pats piedzīvo. Tad kad mēģināju ar savu ierasto metodīti atbloķēt ausis, iekšpusē dzirdēju tādu skaļu troksni un sākās nenormālākā galvas reiboņa. Stilīgi.
Stokholma. Lidosta maziņa, darīt nav ko. Apsēdos uz krēsla un pieķēru sevi pie tā, ka vienkārši 20 minūtes nosēdēju uz tā krēsla un noskatījos 1 punktā, taču ar to nepietika, jo kopējais gaidīšanas ilgums bija aptuveni 3 stundas. Pēc apkārtējiem cilvēkiem spriežot , man vienīgajam likās, ka lidostā ir auksti. Mēģināju kustēties, taču tam jēgas nebija nekādas. Pēc īsa brīža atkal apsēdos un kārtējās 20 minūtes nekustīgi nosēdēju. Beigās nolēmu izviklt kompi (no rokasbagāžas). Interneta pa velti šeit nebija, tāpēc lai tā tupi neturpinātu sēdēt un vēl ļaunāk, lai kaut kur neaizmigtu (tas mani pakļauti lielam riskam nokavēt lidmašīnu), nolēmu ziedot 3,40 un stundu izbaudīt interneta priekus.
Prieki pārtama uztraukumā tajā brīdī, kad uzzināju, ka meitene, pie kuras biju sarunājis dzīvot līdz 1. februārim (datums, kad varēšu ievākties savās jaunajās kojās) pašlaik ir Spānijā un mani uzņemt nevar. Mēgināju sazināties ar dažādiem cilvēkiem, meklēt hosteļus. Beigās atradu vienu krievu meiteni, kura man apsolīja par to padomāt un mani sagaidīt centrālajā stacijā Strasbūrā. Mani iekšēji pārņema sajūta: "Nafig es to daru!". Pēc 1 stundas iečekojos un jau pēc neilga laika atrados lidmašīnā. Šoreiz man par pārsteigumu stujartes runāja latviski, lai gan reiss bija no Stokholmas un Baden-baden. Ryanair vienkārši ir sūdaina aviolīnija.
Iekārtojos ērti, atkal pie rezerves izejām un 2 stundas atplīsu. Lidmašīnā bija diezgan vēss, vismaz man tā likās un nosēžoties atkal izbaudīju aizdabējušos ausu priekus.
Nonākot Baden-baden man vēl bija atlikuši 60 kilometri līdz Strasbūrai, ko veicu ar dažādiem transporta līdzekļiem - autobusu un tad vilcienu. Vispretīgāk bija atrasties kaut kādā Vācijas vilciena pieturā aukstumā gaidot vilcienu, ar temperatūru, apziņu, ka tev nav ne naudas (mana stipendija vēl nav ieskaitīta), ne dzīvesvietas un ar sajūtu, ka tev gribas mājās. Vienīgā laimes satraukuma sajūta uzplaiksnīja brīdī, kad iebraucu Strasbūrā. Viss bija tā kā tas vienmēr ir bijis, taču zināms un ierasts.
Esmu atgriezies Francijā.
Comments