VI rakstu rullis

Nedēļa pēc starptautiskās nedēļas pagāja sportiskā garā, nolēmu, ka katru dienu iešu sportot. No rīta parasti gāju uz plānoto treniņu, bet vakarā te pat kojās mums ir trenažieru zāle, kur vakarā 1 stundu izpildīju savus vingrinājumus (15 min. uz riteņa, 6x30 spiešana, 6x30 pa 25 kg vilkšana, 5x100 presītes un 10 min. uz riteņa). Diezgan forša sajūta, ka tu vakarā saguris ievelcies istabā un pēc dušas jūties pilnīgi izpumējies, taču ļoti labi. Pirmdien sanāca kāpelēt pa sienu, šoreiz mūsu treniņa uzdevums bija kāpt en tete, ar galvu pa priekšu. Nolēmām izmēģināt negatīvu sienu, kas beigās izrādījās kā ellīgs uzdevums, ar daudz drošināšanu un sviedriem. Klinšu kāpšana man laikam tik ļoti patīk tā iemesla dēļ, ka tev ir tāda mērķa sasniegšanas sajūta, ka tu tiec līdz augšai un 2 stundu laikā šo sajūtu var izjust vairākas reizes. Negatīvā siena man beidzās ar sarkaniem pleķiem uz rokas un 4 pušumiem (laikam, ka nedaudz ieplīsa āda) uz dūres, tur kur ir pirkstu locītava pie plaukstas, ārpusē. Visiem tagad saku, ka baigi esmu kāvies. Otra padarītā darba sajūta man bija ceturtdien peldēšanas treniņā, kad mums nācās peldēt uz ātrumu savā starpā. Es sacentos ar kaut kādu melnādainu čali, kas pēc miesas būves ir līdzīgs man. Vienmēr likās, ka peldu sliktāk par viņu, taču beigās ieliku. Nedēļas beigās (piektdien) biju sasniedzies izvirzīto nedēļas mērķi - biju uz 4 no 5 treniņiem (piektidien uz salsu kārtējo reizi nevarēju aiziet kursu pārbīdes dēļ) un 4 no 5 dienām biju uz zālīti (trešdien ciemos bija atnākuši krievi, tāpēc aiziet galīgi nevarēju). Nodoms bija to visu nākamnedēļ arī turpināt, taču dažādu iemeslu dēļ nesanāca.

Šajā nedēļā notika daudz interesanta (kā parasti). Viena no trakākajām lietām tomēr bija tramvaja brauciens pirmdienas rītā. Es tagad vairāk ceļoju ar sabiedrisko transportu, jo ritens ir atņirdzies. No rīta iekāpju travajā un dodos treniņu virzienā. Apsēžos vietā pie loga un redzu ka man pretī sēž kāda meitene. Neizceļas ar neko tādu, kas man piesaistītu tālāku uzmanību, taču tad redzu, ka viņa no kabatas izvelk paštaisītu zaļu salvetes papīra maiņu. Tad redzu , ka viņa šo "maisiņu" vienā galā sarullē un aizdedzina ar šķiltavām. Pēc aizdedzināšanas uzreizi nodzēš. Likās, ka viņa visu to dara tikai tā iemelsa dēļ, lai maisiņš pats no sevis neatvērtos. Tad sekoja 1. šokējošā lieta. Viņa paņem maisiņu un iebāž sev dziļi staklē. Man, protams, interese pieaug. Pirmais, kas man ienāca prātā ir, ka viņai ir sākušās mēnešreizes un tagad ar dažādām konstrukcijām viņa mēģina tās apturēt, lai nesāktos mums te Stokman trakās dienas. Pēc kāda laiciņa viņa izvelk maisiņu ārā un tajā pašā laikā no somas izņem arī nelielu grāmatu. Mana interese ar katru brīdi peaug. Viņa atver grāmatu to torot paralēli zemei un ar vāku pret mani. Pēc kāda laika redzu, ka viss grāmatas vāks ir piepildīts ar baltu pūlverīti un viņa izmanto salauztu kredītkarti, lai šo pulverīti izlīdzinātu. Pēc kāda brītiņa viņa paņem kartona gabalu, to cieši sarullē un sāk šo visu ķēpu šņaukt iekšā. Viņa tik tiešām lietoja kokaīnu 11:30 no rīta kādā tramvajā. Viņa notrīcēja roka un daļa no kokaīna uzbira viņa uz šallēs un sejas, taču pieradušai narkomānei tā nebija problēma, jo šalle ar kokaīna smaržu ir īpaši laba. Arī seja tika rūpīgi saslaucītas. Tā viņa turpināja aptuveni 20 minūtes, līdz es izkāpu. Man tur sēžot galvā bija daudz idejas ko darīt, taču izdarīju pašu stulbāko - neko.

Otrdiena kā jau parasti apgāja sportiskā un intelektuāli izaicinošā garā. Mana mīļākā leckija tika atcelta, iemācījos jaunu vārdu - jambes (kājas), dos (mugura), visi no peldēšanas treniņa. Lekcijas bija neiedomājami garlaicīgas. Starptautiskā mārketinga pasniedzēja haotiski pasniedz un Eiropas Savienības ekonomikas pasniedzējs neprot normāli angliski. Abu šo lekcu beigās jutos kā maratona skrējējs, kuram priekša vēl ir 1/3 no trases , riebīgi. Vakarā kopā ar turcieti un igaini gājām uz veikalu iepirkties. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka man ir sava grupa draugu. Tā nebija viena no tām labākajām atziņām un zinu, ka tas ir jāmaina.

Trešdien pie manis ciemos atnāca krievi - Vova ar Marinu. Bija ūdenspīpes vakars un runājām par daudz dažādām lietām. Biju lielisks vakara vadītājs, cienāju ar tēju, labu mūziku un garastāvokli. Par to beigās saņēmu ielūgumu pie viņiem ciemos, ko droši vien tuvākajā laikā izmantošu. Pašā vakarā bija Metieū dzimšanas dienas un mēs viņam uztaisījām pārsteiguma ballīti ar vīnu un saldējuma kūku. Protams, kā parasti ballīte vilkās kādu laiciņu līdz atnāca komendants un lika izslēgt skaļo mūziku. Tika izgodrota jauna frāze "Double Gai!". Visu vakaru stāvēju pie druvīm un tēloju iekšā laidēju. Protams, man tika pievērsta neviltota uzmanība. Runāju ar grieķietēm un saukāju viņas par albānietēm, viņas mani par krievu. Diezgan jautri. Tad sākām vienkārši skaļu teikt dažādus vārdus krieviski, jo tas ir grieķu veids: "ĻEŅIGRAD!!!", "KALAŠŅIKOV!!", "MOSKVA!!!" utt. līdz apnika. Vakars kā parasti beidzās manā istabā. Bijām daudzi, pavērās arī franču slūža. Sanāca gan viena šmuce, kas man galīgi nepatika. Ūdenspīpe apgāzās un ogle nokrita uz zemis aiz sevis atstājot neizdzēšamas pēdas. Kaitinoši. Cerams, ka saņemšu savus 250 eiro atpakaļ. Pēc šī incidenta vienkārši gribēju gu;ēt un dzinu visus prom. Visi gan bija dusmīgs un lai gan es teicu, ka ir ok, viņi turpināja uzskatīt, ka esmu dusmīgs.

Rīt lasiet: Kā man gāja Parīzē? Ko es darīju piektdienas vakrā? Kur ir mana lidmašīna?

Fin.