Noliktie koferi I
Ir pagājis kāds laiciņš kopš mana pēdējā ieraksts, taču tas tāpēc, ka gribēju nokārtot visu epopeju ap manu dzīvesvietu un tad tikai pievērsties rakstīšanai. Principā, ir pagājis jau vairāk kā mēnesis, taču tikai ar vakardienu tā pa īstam varu pateikt - "Es šeit sāku dzīvot". Šis mēnesis ir bijis notikumiem bagāts un ja uz to atskatos, tad tiešām ir bijis par ko pacīnīties un man nācās izmantot savas franču valodas zināšanas līdz to iespējamajam maksimumam cīņā pret Francijā pastāvošo birokrātiju. Pašlaik varu teikt, ka esmu uzvarējis vairākas kaujas, taču karš vēl nav beidzies, jo man priekšā ir vēl vairāki pārbaudījumi.
Šajā mēnesī apstiprinājās manis jau iepriekš savāktā pieredze par francūžiem. Šo valsti var noraksturot vienkārši - tajā ir milzumdaudz likumu, taču neviens tos neievēro (protams, ka pārspīlēju). Tūlīt pēc manas atbraukšanas šeit biju kā izmests no laivas, aukstā aukstā ūdenī, jo ierados Francijā ar 38,8 grādu temepratūru un izkāpjot no vilciena man nebija skaidrs, kur tajā vakarā aizmigšu. Man paveicās, jo šeit vēl uzturējās Marina (Krievija), kura bija viena no maniem pēdējiem draugiem, kas vēl nebija atgriezusies mājās. Viņa man palīdzēja atrast dzīves vietu un tā 3 dienas nogulēju uz kāda Japāņa 9 kvadrātmetru lielajās koju istabiņas grīdas un man par matraci kalpoja mana kaudze ar drēbēm. Šajās trijās dienās mēģināju izdomāt, kur man pārvākties tālāk, taču tajā pašā laikā atklāju ļoti daudz par šo japāni un viņa mentalitāti. Pēc 2 dienā biju jau atradis sev jaunu dzīves vietu pie 4 francūžiem ar couchsurfing palīdzību (tiem, kas lasa manu blogu no septembra varētu šī situācija likties dzirdēta). Man palaimējās, jo cilvēki šeit bija tik tiešām lieliski, varbūt tas ir saistīts ar faktu, ka runāju ar viņiem franču valodā, ko aptuveni pirms 4 mēnešiem vispār nevarēju izdarīt. Pie viņiem dzīvoju kā viesis 10 dienas. Šajās 10 dienās paspēju nedēļu nostrādāt Eiropas padomē, piedalīties studentu piketos, ar viņiem klaiņot par dažādiem bāriem, kino, noorganizēt un piedalīties lieliskā dzīvokļa ballītē, saraudināt aizbraucošo dzīvokļa iemītnieci, iepazīties ar kaudzi nepazīstamu francūžu, runāt par meitenēm, dzīvi un kapitālismu vācu valodā, apmeklēt vairākus couchsurfing pasākumus un sākt nervozēt par pārvākšanos.
Pēdējās dienās pamazām sāku saprast, ka man īsti pārvākties negribas, jo likās, ka esmu atradis ideālos cilvēkus ar kuriem kopā pavadīt laiku, likās, ka beidzot esmu atradis personības, nevis cilvēkus, taču 1. februāris neizbēgami tuvojās un es gatavojos pārvākties uz manu jauno dzīvesvietu. Tajā brīdī es vēl nezināju, kas mani sagaida.
Svētdienas rītā pamodos agri, jo gribējās ieņemt pēc iespējas labāku telpu, kur pavadīt manus atlikušos mēnešus. Nervozēdams devos uz jaunajām kojām, jo biju dzirdējis dažādus briesmu stāstus par šo iestādi. Mans galvenais motīvs, kāpēc gribēju tur dzīvot bija lieliskais skats uz vecpilsētu un uz kanālu. Man nerūpēja, ka man vairs nebūs savas vannas istabas un tualetes, ka kojās ir mazas virtuvītes, kur vairāki cilvēki nevar vienlaicīgi uzturēties un man nerūpēja, ka tur nevienu nepazīšu. Es ierados viens no pirmajiem un uzrādot savu pasi teicu, ka man šeit vajadzētu būt rezervētai telpai un tā arī bija. Viņš man uzreiz lika parakstīt kaut kādus papīrus un iečekoties dienesta viesnīcā, taču pirms kaut ko parakstu, gribēju redzēt savu istabu. Viņš man iedeva atslēgas (telpa 303) un es devos uz 3 stāvu. Kāpjot pa kāpnēm mani pārņēma nepatīkama sajūta un ierodoties pie savas jaunās istabas durvīm sapratu, ka mana vienīgā vēlme netiks piepildīta - logs pret sienu. Pēc 2. piegājiena, kad man izdevās atvērt durvis un iekļūt sekoja otrs nepatīkamais pārsteigums - telpa bija mazāka nekā es domāju, lielākā daļa no lietām bija saplēstas, gaismas dienas laikā šajā telpā bija maz. Tajā brīdī mana vienīgā doma bija: "Šeit es nekādā gadījumā negribu dzīvot!"
Turpinājums sekos...
Šajā mēnesī apstiprinājās manis jau iepriekš savāktā pieredze par francūžiem. Šo valsti var noraksturot vienkārši - tajā ir milzumdaudz likumu, taču neviens tos neievēro (protams, ka pārspīlēju). Tūlīt pēc manas atbraukšanas šeit biju kā izmests no laivas, aukstā aukstā ūdenī, jo ierados Francijā ar 38,8 grādu temepratūru un izkāpjot no vilciena man nebija skaidrs, kur tajā vakarā aizmigšu. Man paveicās, jo šeit vēl uzturējās Marina (Krievija), kura bija viena no maniem pēdējiem draugiem, kas vēl nebija atgriezusies mājās. Viņa man palīdzēja atrast dzīves vietu un tā 3 dienas nogulēju uz kāda Japāņa 9 kvadrātmetru lielajās koju istabiņas grīdas un man par matraci kalpoja mana kaudze ar drēbēm. Šajās trijās dienās mēģināju izdomāt, kur man pārvākties tālāk, taču tajā pašā laikā atklāju ļoti daudz par šo japāni un viņa mentalitāti. Pēc 2 dienā biju jau atradis sev jaunu dzīves vietu pie 4 francūžiem ar couchsurfing palīdzību (tiem, kas lasa manu blogu no septembra varētu šī situācija likties dzirdēta). Man palaimējās, jo cilvēki šeit bija tik tiešām lieliski, varbūt tas ir saistīts ar faktu, ka runāju ar viņiem franču valodā, ko aptuveni pirms 4 mēnešiem vispār nevarēju izdarīt. Pie viņiem dzīvoju kā viesis 10 dienas. Šajās 10 dienās paspēju nedēļu nostrādāt Eiropas padomē, piedalīties studentu piketos, ar viņiem klaiņot par dažādiem bāriem, kino, noorganizēt un piedalīties lieliskā dzīvokļa ballītē, saraudināt aizbraucošo dzīvokļa iemītnieci, iepazīties ar kaudzi nepazīstamu francūžu, runāt par meitenēm, dzīvi un kapitālismu vācu valodā, apmeklēt vairākus couchsurfing pasākumus un sākt nervozēt par pārvākšanos.
Pēdējās dienās pamazām sāku saprast, ka man īsti pārvākties negribas, jo likās, ka esmu atradis ideālos cilvēkus ar kuriem kopā pavadīt laiku, likās, ka beidzot esmu atradis personības, nevis cilvēkus, taču 1. februāris neizbēgami tuvojās un es gatavojos pārvākties uz manu jauno dzīvesvietu. Tajā brīdī es vēl nezināju, kas mani sagaida.
Svētdienas rītā pamodos agri, jo gribējās ieņemt pēc iespējas labāku telpu, kur pavadīt manus atlikušos mēnešus. Nervozēdams devos uz jaunajām kojām, jo biju dzirdējis dažādus briesmu stāstus par šo iestādi. Mans galvenais motīvs, kāpēc gribēju tur dzīvot bija lieliskais skats uz vecpilsētu un uz kanālu. Man nerūpēja, ka man vairs nebūs savas vannas istabas un tualetes, ka kojās ir mazas virtuvītes, kur vairāki cilvēki nevar vienlaicīgi uzturēties un man nerūpēja, ka tur nevienu nepazīšu. Es ierados viens no pirmajiem un uzrādot savu pasi teicu, ka man šeit vajadzētu būt rezervētai telpai un tā arī bija. Viņš man uzreiz lika parakstīt kaut kādus papīrus un iečekoties dienesta viesnīcā, taču pirms kaut ko parakstu, gribēju redzēt savu istabu. Viņš man iedeva atslēgas (telpa 303) un es devos uz 3 stāvu. Kāpjot pa kāpnēm mani pārņēma nepatīkama sajūta un ierodoties pie savas jaunās istabas durvīm sapratu, ka mana vienīgā vēlme netiks piepildīta - logs pret sienu. Pēc 2. piegājiena, kad man izdevās atvērt durvis un iekļūt sekoja otrs nepatīkamais pārsteigums - telpa bija mazāka nekā es domāju, lielākā daļa no lietām bija saplēstas, gaismas dienas laikā šajā telpā bija maz. Tajā brīdī mana vienīgā doma bija: "Šeit es nekādā gadījumā negribu dzīvot!"
Turpinājums sekos...
Comments