Adon ([info]lord) rakstīja,
@ 2003-11-19 18:37:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Don Davis - Navras

dzīve ir skaista...
mājas - labi... sevišķi, ja tikko uztaisīts remonts... vēl līdz galam nepabeigts... istabā valda mūžīgā tumsa, bet caur lielo logu paveras skats uz krītošām milzīgām sniega pārslām... tas ir pirmais, ko es redzu mostoties no rīta un pēdējais, ko redzu ejot gulēt arī no rīta... dzīve ir skaista... tagad trūkst tikai jauna bordo krāsas dīvāna un sievietes komplektācijā ar šo dīvānu... ;))


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ib
2003-11-19 21:30 (saite)
izskatās, ka lielais, resnais pesimisma un tumsas onkulis sāk atkāpties no mums:)
ja tā labi padomā, cik maz tomēr cilvēkam vajag pilnai laimei un tai pat laikā - cik daudz!!!
vēl līdz šim nav bijis tāds brīdis kad var teikt - jā esmu redzējusi visu, esmu piedzīvojusi visu, varu mierīgi mirt nost! cilvēkam vienmēr ir kāds sasodīts sapnis, kāda nepabeigta darba sajūta, sajūta, ka bez manis Zemei būs skumji!
ak Dies', cik sajūtas var būt maldinošas...
kā Tev šķiet, vai pienāk tas brīdis, kad gribi teikt - viss, pietiek? izņemot, protams, gadījumus, kad stāvi uz tilta un blenz aicinošajā dziļumā...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lord
2003-11-19 21:53 (saite)
jā, ar sniega atnākšanu, aiziet pesimisms... pesimisms nāk ar rudens iestāšanos, kad Aīds aizved Persefoni pazemes valstībā, Atiss tiek nodurts zem priedes koka, Adonu nogalina meža cūka, maizes māte mirst un zemē iestājas sēras un izmisums... un līdz ar pirmo sniegu, kad mirušie ir apraudāti, sēras pāriet un iestājas miers...

es nezinu vai var pienākt brīdis, kas ir "viss pietiek", bet noteikti ir tāds brīdis, kad cilvēks apzinās, ka vairāk pasaulei nav neko parādā... ka viss uz zemes ir izdarīts un ar mierīgu sirdi var doties uz Hadesa valstību... iestājas miers... vairāk nevajag nekur skriet, neko darīt... viss ir pabeigts... un šajā brīdī cilvēks tiešām nenožēlo nāves tuvošanos... nāve atnes mieru... nobriedis cilvēks apzinās, ka ar nāvi neatnāk atpestīšana no visām dzīves problēmām... nobriedis cilvēks apzinās, ka nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa un tāpēc nenožēlo nāvi... bet arī netiecas uz to... senajām tautām ir palicis padoms, ka dzīves laikā ir jādzemdē dēls, jāiestāda koks un jāuzceļ māja, vai citos variantos - jānosit čūska... un kad tas viss ir izdarīts, tad cilvēks var mierīgi aiziet... nav obligāti jāiekļūst Ginesa rekordos vai jāsaņem Nobela prēmiju... nē, pietiek vienkārši ar pilnvērtīgi nodzīvotu dzīvi, lai rastos sajūta, ka dzīve nav bijusi veltīga.. un pilnvērtīga dzīve var būt arī bezpajumtniekam...

jā, es esmu sasniedzis to stadiju, kad man iluzori liekas, ka visu savā dzīvē jau esmu redzējis, sasniedzis, izdzīvojis... ka man vairāk nav īpaša iemesla dzīvot... man bija 12 gadi, kad es domāju "ja es šodien nomiršu, nekas īpaši slikts nebūs, tik un tā kādreiz tas būs jādara"... pienāca 17 gadi un nolēmu, ka labāk ir padzīvot, ka tomēr vēl ir pēc kā tiekties... 18 gados sākās depresija jo apzinājos, cik maz man palicis dzīvot... pienāca 20 gadi un atkal ir tā sajūta, kas bija 12 gadu vecumā...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ib
2003-11-19 22:42 (saite)
zini, dzīve(liktenis, vai sazin kas - es nezinu nevienu mitoloģiju, nevienu ticību, lai izteiktos tik skaisti kā Tu) varbūt izdarās ar mums kā mēs ar sargsuņiem - turam pusbadā, lai jams vienmēr būtu nikns un sargātu jebšu aprietu katru, kas varētu nozīmēt kaut ko ēdamu! kad jūtam, ka suns ir tuvu sprāgšanai, pametam kādu kaulinju, lai viņam ir doma, ka dzīve nebūt nav tik sūdīga - skat, atkal varu grauzt kauliņu...
tāpat arī vecā maita dzīve - kad Tev uz brīdi liekas, ka viss ir +/- nokārtojies, vari sākt peldēt pa straumi un baudīt mākoņu skaistumu debesīs, tā izrauj kādu dēlīti no tās taburetītes, uz kuras mēs visi stāvam... un tad atkal sākas balansa meklēšana, lai nenojauktos no tās un neiekristu cilpas skavās...

ziema gan vēl nav tās tradicionālajā izpratnē, bet vieglāk elpot ir gan mazliet... man diemžēl nav gadījusies tā laime apjaust, ka esmu ar mieru mirt un teikt maģiskos vārdus - this is where the story ends... es nesaku, ka staigāju ar spilvenu uz vēdera un bruņām uz pēcpuses, lai pasargātu sevi, bet arī neesmu tagad gatava aiziet! kad ieraugi kaulaino ir tāda jocīga sajūta, - varbūt pietiek runāt tai pretim? varbūt tagad un miers un bērziņš? bet pareizi Tu saki - tas nav nekāds problēmu risinājums un tas nav glābiņš no visām pasaules problēmām un manī tomēr mīt nepabeigtās misijas sajūta (varbūt tamdēļ, ka man ir meita?)... nu anyway, esmu patlaban Fausta lomā - neticu, ka ir kas tāds, kas liktu man teikt - mirkli, jel apstājies, tu esi tik skaists...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lord
2003-11-19 22:59 (saite)
jā, Fausts ir tas tēls, ar kuru es visbiežāk identificējos domājot par sevi...

meita tas ir labi... reizēm es nonāku pie secinājuma, ka vienīgais, kā dēļ es dzīvoju ir cerība, ka man kādreiz būs bērns... man ir ļoti svarīgi izaudzināt bērnu... un tad šī sajūta, ka neesmu pasaulei vairāk neko parādā vairāk nebūs iluzora...

nez, ne jau dzīve, manuprāt, tur mūs piesietus pusbadā... varbūt tie esam mēs paši, kas sevi žēlojot dzīvo pie ķēdes un pusbadā, lai visi redzētu "skat, redzi, cik man ir slikti? un tu esi laimīgs savā dzīvē... tu esi man parādā, jo tu esi laimīgs uz tādu cilvēku rēķina, kā es..." un tad dzīves beigās, ja pār mums nāk tas vecuma viedums, kad zūd nepieciešamība pēc apkārtējo viedokļa, mēs nometam nost šīs važas un tad dzīve pēkšņi šķiet pavisam citādāka, skaistāka un pilnāka... bet ir jau par vēlu... dzīve jau ir nodzīvota... salīdzinājumam - es jūnijā nopirku sev klāt pie savām Radiotehnikas deviņdesmit vatu tumbām divas pioneer simtnieces... saslēdzu un biju vīlies, ka skaņa nebija tik laba,kā vēlējos... un tagad, kad šodien es par jaunu saslēdzu aparatūru, es pamanīju, ka vadi bija saslēgti nepareizi... un skaņa tagad ir tuva perfektai... bet tagad es nožēloju, ka visus vasaras mēnešus, kad mūziku klausījos 18h diennaktī bija tik slikti... un kas gan šeit ir vainīgs? tikai un vienīgi mana paviršība... tā ir arī ar to dzīvi... 80 gados tu saproti, ka vadiņi bija saslēgti nepareizi... tu saslēdz pareizi un dzīve turpinās jaunā kvalitātē... bet dzīvot jau vairāk daudz nav atlicis... un mirsti ar nožēlu, ka visa dzīve bija aizvadīta nepareizi...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ib
2003-11-19 23:49 (saite)
njaaa
situācija pazīstama, bet... es skaidri apzinos, ka neesmu tas, kurš kratīs tumbas, rakāsies pa vadiem, meklēs vainu, jo liksies ka JĀBŪT taču labākai skaņai!
respektīvi - es varu visu mūžu nodzīvot ar pārliecību, ka tas ir maksimums, ko dzīve piedāvā... es savai Spīdolai(nu jau lai vieglas jamai smiltis) nejauši iespēru un secinaaju preciizi to pašu - kaut kur kaut kas iekšā bija atvienojies, švaki savienojies, nezinu, bet nejaušs sitiens padarīja skaņu neizsakāmi labāku! bet es muldēšu, ja teikšu, ka mani baisi uztrauca tas laiks, ko klausījos draņķīgā kvalitātē mūziku, mani neuztrauca, ka īsāku brīdi varēšu klausīties labu mūziku, mani sajūsmināja, ka laimīga nejaušība deva man iespēju saprast, ka Spīdola spēj daudz vairāk, kā centās man iestāstīt :)
bet pieļauju, ka ar sad*tu dzīvi izjūtas būtu mazliet savādākas! bet tēma 'kā būtu, ja būtu' vispār ir sasodīti stiepjama un plasha...
un, ja gribam pieturēties pie 8h, laikam buutu laiks liist migaa :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Re:
[info]lord
2003-11-19 23:52 (saite)
nu jā... tā jau ir, ka vieni dzīvo priecājoties par to, ko ir ieguvuši, par to, kas viņiem ir... un otri visu mūžu nožēlo to, ko ir palaiduši garām... un kamēr žēlo to, ko palaida garām vakar, palaiž garām arī to, kas ir šodien...

arlabunakti... :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?