njaaa
situācija pazīstama, bet... es skaidri apzinos, ka neesmu tas, kurš kratīs tumbas, rakāsies pa vadiem, meklēs vainu, jo liksies ka JĀBŪT taču labākai skaņai!
respektīvi - es varu visu mūžu nodzīvot ar pārliecību, ka tas ir maksimums, ko dzīve piedāvā... es savai Spīdolai(nu jau lai vieglas jamai smiltis) nejauši iespēru un secinaaju preciizi to pašu - kaut kur kaut kas iekšā bija atvienojies, švaki savienojies, nezinu, bet nejaušs sitiens padarīja skaņu neizsakāmi labāku! bet es muldēšu, ja teikšu, ka mani baisi uztrauca tas laiks, ko klausījos draņķīgā kvalitātē mūziku, mani neuztrauca, ka īsāku brīdi varēšu klausīties labu mūziku, mani sajūsmināja, ka laimīga nejaušība deva man iespēju saprast, ka Spīdola spēj daudz vairāk, kā centās man iestāstīt :)
bet pieļauju, ka ar sad*tu dzīvi izjūtas būtu mazliet savādākas! bet tēma 'kā būtu, ja būtu' vispār ir sasodīti stiepjama un plasha...
un, ja gribam pieturēties pie 8h, laikam buutu laiks liist migaa :)