jā, Fausts ir tas tēls, ar kuru es visbiežāk identificējos domājot par sevi...

meita tas ir labi... reizēm es nonāku pie secinājuma, ka vienīgais, kā dēļ es dzīvoju ir cerība, ka man kādreiz būs bērns... man ir ļoti svarīgi izaudzināt bērnu... un tad šī sajūta, ka neesmu pasaulei vairāk neko parādā vairāk nebūs iluzora...

nez, ne jau dzīve, manuprāt, tur mūs piesietus pusbadā... varbūt tie esam mēs paši, kas sevi žēlojot dzīvo pie ķēdes un pusbadā, lai visi redzētu "skat, redzi, cik man ir slikti? un tu esi laimīgs savā dzīvē... tu esi man parādā, jo tu esi laimīgs uz tādu cilvēku rēķina, kā es..." un tad dzīves beigās, ja pār mums nāk tas vecuma viedums, kad zūd nepieciešamība pēc apkārtējo viedokļa, mēs nometam nost šīs važas un tad dzīve pēkšņi šķiet pavisam citādāka, skaistāka un pilnāka... bet ir jau par vēlu... dzīve jau ir nodzīvota... salīdzinājumam - es jūnijā nopirku sev klāt pie savām Radiotehnikas deviņdesmit vatu tumbām divas pioneer simtnieces... saslēdzu un biju vīlies, ka skaņa nebija tik laba,kā vēlējos... un tagad, kad šodien es par jaunu saslēdzu aparatūru, es pamanīju, ka vadi bija saslēgti nepareizi... un skaņa tagad ir tuva perfektai... bet tagad es nožēloju, ka visus vasaras mēnešus, kad mūziku klausījos 18h diennaktī bija tik slikti... un kas gan šeit ir vainīgs? tikai un vienīgi mana paviršība... tā ir arī ar to dzīvi... 80 gados tu saproti, ka vadiņi bija saslēgti nepareizi... tu saslēdz pareizi un dzīve turpinās jaunā kvalitātē... bet dzīvot jau vairāk daudz nav atlicis... un mirsti ar nožēlu, ka visa dzīve bija aizvadīta nepareizi...