par dzīves beigām   
12:03am 19/03/2019
 
music: Judas Pries - Never The Heroes
katra dzīve kādreiz beidzas un ja savas Latvijas dzīves beigas es uztvēru kā personīgo traģēdiju, domāju, ka Amerikas dzīves beigas man būs svētki... izrādījās, ka ne gluži... pagājušajā otrdienā man bija pēdējā nodarbība fotoskolā, šodien pēdējā diena sporta zālē... šīs divas lietas, lai cik tas nebūtu banāli, bija vienīgās, no kā sastāvēja mana dzīve šeit - sporta zāle, fotoskola un vēl mazā istabiņa, kurā es pavadīju visu pārējo laiku... neko notikumiem bagāta šī dzīve nebija un tāpēc laikam manas emocijas pametot ne tikai fotoskolu, bet arī sporta zāli, ir saprotamas... ir tā nedaudz skumji un nostaļģiski apzināties, ka tas viss aizies neatgriezeniskā pagātnē... ceturtdien vakarā skatījos uz Bostonas skailainu un domāju, ka, visdrīzāk, ja arī šeit kādreiz vēl atgriezīšos, viss būs mainījies līdz nepazīšanai... man nepietrūks Bostonas kā tādas... ja tā padomāt, Bostonas centrā es esmu bijis teju uz pirkstiem saskaitāmas reizes - vienkārši nebija nepieciešamības, šeit viss ir tik decentralizēts, ka man pat ir grūti iedomāties iemeslu braukt uz centru, atskaitot divus jaukus grāmatveikalus... man varētu pietrūkt sporta zāle - mūsu YMCA sporta zāle bija lieliski aprīkota un ļoti lēta... un neviens nedzina laukā pēc stundas, kā tas ir teju visās sporta zālēs Rēzeknē... protams, ka man pietrūks fotoskolas, taču pasniedzējs teica, lai vienmēr, kad ir kādi jautājumi, sūtu negatīvu bildes un viņš labprāt pakonsultēs... vispār bija diezgan sašutis, kad pateicu, ka atgriežos mājās... pirmais jautājums bija - jums tur vispār ir nopietnas fotoskolas? kad teicu, ka ne, teica, ka ļoti žēl, ka nekādā gadījumā nedrīkst mest nost iesākto, ka esot ļoti labs potenciāls, bet pie tā ir riktīgi jāstrādā un ir ļoti svarīgi, lai būtu zinoši pasniedzēji... nu... jauki dzirdēt, bet neko te darīt nevar, Latvijā analogās fotogrāfijas skola nav mirusi, viņa Latvijā nekad īsti nav bijusi.. un atļauties studēt Prāgā vai Londonā es nevaru... es nevaru atļauties studēt pat Viļņā, kaut gan kaut kur apziņas stūrītī pavisam šo domu neatmetu... fotoskola ir pavērusi acis uz daudzām lietām un radījusi vēl vairāk jautājumus (nu, kaut vai apstāklis, ka man galīgi šeit negāja portreti, kuri vienmēr ir bijuši mana stiprā puse, un visādas abstrakcijas un ainavas, kuras man ne patīk, ne es sajēdzu, pasniedzējs draudēja drukāt mācību grāmatās, kā lielā formāta iespēju robežu piemērus)... tā ka jā... nedaudz skumji to visu pamest... un arī bez šīm divām vietām Amerikā bija milzums ļoti jauku lietu, kuru man pietrūks Latvijā... tās gan joprojām neatsver visas nejēdzības, kuru šeit arī ir milzums, bet es jau esmu pieradis pie vairuma no tām....

nja... pēc divām nedēļām atgriežos mājās... un pirmie mēneši man aizies, lai radītu jauno rutīnu... es domāju, ka neskumšu pēc Amerikas, bet ik pa laikam saskaroties ar dzīves nejēdzībām mājās, atcerēšos, ka Amerikā kaut kas strādāja labāk... un bija lieliska, pusē Amerikas pazīstama, foto skola, un perfekti aprīkota sporta zāle, kur es varēju pilnvērtīgi sportot neriskējot traumēt savu vārgo sprandu un neskatoties pulkstenī...

heh, gandrīz nekrologs sanāca... jā, no foršām lietām - nedēļas nogalē aizpildījām divus pēdējos baltos plankumus Jaunanglijas kartē... tagad iemesla atgriezties Jaunanglijā mums vairāk nav :)
 
     Read 10 - Post
 
par atkritumiem   
12:29pm 08/03/2019
  antropologi saka, ka cilvēkam ģenētiski nav ieprogrammēts novākt pēc sevis - kad cilvēka priekštecis dzīvoja kokos tas nebija aktuāli, jo, well, no koka viss, kas nokrīt, pazūd, nekādi higiēnas vai teritorijas noteikšanas apsvērumi darboties nevarēja... kad pērtiķis nokāpa no koka un sāka izmantot instrumentus, arī sapiensu apmetnēs gadu tūkstošeim atkritumi un, dažreiz pat apbedījumi, ir visapkārt, t.i., netiek nodalītas atsevišķas vietas tualetēm vai atkritumiem... kaut ko līdzīgu, gan ne tik lielā mērā, joprojām var redzēt daudzviet Indijā vai mazāk civilizācijas skartās ciltīs Āfrikā.. par atkritumiem īpaši neiespringa ne tikai viduslaikos, bet arī renesances laikā un tikai pēdējos gadsimtos sāka pamazām aizdomāties par to, ka īsti labi nav, un ka 'sliktais gaiss' nogalina, pirmā kanalizācija parādās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, kaut kādai atkritumu apsaimniekošanas aizmetņi deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad pilsētas, burtiski, ieauga atkritumos... atkritumu šķirošana ir pavisam svaigs trends un tagad jau rodas dažādas zero waste un tamlīdzīgas sektas, kas, kā parast - kad cilvēkiem nav ko darīt, viņš sāk jukt prātā un ielīgt ekstrēmismos... tai pat laikā pabraucot pa Latvijas mežiem mēs šur un tur redzam spontānās izgāztuves un pie mums nav viss tik traki, pat salīdzinot ar citām 'civilizētām' valstīm... Spānijā, piemēram, ja kalnos ir kāda bedre un tur var piebraukt ar auto, ar milzīgu varbūtību tā būs piegāzta ar sadzīves atkritumiem... šeit - Amerikā ar mēslošanu nav tik traki, bet pēc maniem novērojumiem, mēslo pārsvarā melnie (es nekad nevienu balto vienkārši neesmu pieķēris) - apēd šokolādi vai čipsus, iepakojumu atstāj, kur tobrīd atrodas, vai nevērīgi izmet... metro dzer kafiju, jākāpj laukā, papīra glāzi ar neizdzerto kafiju atstāj turpat uz sēdekļa, kuru, protams, nākamais pasažieris netīšām izgāž.. vietas, kur apgrozās melnie ir visai aizmēslotas, sevišķi - sabiedriskais transports... bet to var saprast, viņi neizgāja no Āfrikas, tāpēc arī cilts iekārtas motīvi saglabājušies daudz labāk, kā mums... mēs cēlām pilsētas un mirām no 'sliktā gaisa', viņi vienkārši gāja uz citu vietu....  
     Read 2 - Post
 
par ārlatviešiem   
12:19pm 08/03/2019
  es kaut kad pēc pirmajiem latviešu komūnas Bostonā apmeklējumiem rakstīju, ka latvieši starp štatiem ne īpaši sadzīvo savā starpā... tad nu lūk, izrādās, ka veclatvieši (pirmais vilnis - 19. gs. beigas, 20. gs. sākums) nesadzīvo ar emigrācijas latviešiem (četrdesmitie)... mums stāstīja, ka latvieši pirms cik tur 30 vai 50 gadiem aizgāja projām no Florida Plains uz Brookline, jo radās problēmas ar telpām, bet neizstāstīja, kas tās bija par problēmām, jo telpas piederēja latviešiem... tad nu lūk, tagad uzzinājām, kas tās bija par problēmām.. izrādās, ka telpas Florida Plains joprojām pieder latviešiem, tur joprojām notiek sanākšanas un dievkalpojumi... bet veclatviešiem... veclatvieši tā arī neatzina emigrācijas latviešus un beigu beigās notika šķelšanās - emigrācijas latvieši savāca savas mantiņas un aizgāja uz citu smilšu kasti... un šobrīd tos otros latviešus pat nepiemin... latvieši - tādi latvieši :D prieks, ka ir lietas, kas simts gadu laikā nemainās tautas temperamentā..  
     Post
 
par 8. martu   
01:46am 08/03/2019
  es galīgi neesmu sava laikmeta džentelmenis un nav jābrīnās, kāpēc sievietes neģībst manā priekšā... es galīgi nesaprotu un neatzīstu sieviešu dienu, bet dzīvojot sabiedrībā tas ir sarežģīti, sevišķi, dzīvojot tik tradīciju ziņā advancējušā pilsētā, kā Rēzekne... strādājot uzņēmumā, kur vairums personāla ir sievietes, vairums vidējā vecumā, kuras SAGAIDA, ka viņas sveiks astotajā martā... un protams, ka mūsu vīrieši ir tradicionāli vīrieši, kuri cauru gadu var atļauties uzvesties kā nu kurš, bet reizi gadā pēkšņi kļūst drausmīgi galanti, smaida un nes ziedu klēpjus... man tas viss šķiet tik drausmīgi liekulīgi, ka paliek pretīgi... es, protams, saprotu, ka sievietēm uzmanība patīk un viss ir labs, kas citiem uzlabo garastāvokli, bet... nu labi, ko var gaidīt no cilvēka, kurš ne reizi dzīvē nevienai sievietei nekad nav uzdāvinājis nevienu ziedu... nekādas romantikas...

es ļoti priecājos, ka šogad esmu projām no visas pasaules... mana sieva ir burvīga un viņa no manis nepieprasa atzīt valentīndienas, astotos martus un citus svarīgus svētkus... pat dzimšanas dienās mēs ne vienmēr apmaināmies ar dāvanām, parasti mēs dāvanas viens otram dāvinām tad, kad kaut kas pagadās pa rokai, kas šķietami otram varētu uzlabot dzīvi, vai vismaz dienu.. nu, izņēmums ir Ziemassvētki, tur mūsu ģimenes vācas kopā un dāvanu budžets ir čut ne mēnešalga... ok, uz vienu piekāpšanos gadā es esmu gatavs, visi priecīgi un tiek piedoti pārējā gada grēki...

es vispār nevaru īsti saprast, kāpēc jāsvin sieviešu diena - kāpēc kādu jāsveic tikai tāpēc, ka sanāca piedzimt bez Y hromosomas? tad tik pat labi varam ieviest nēģeru dienu, geju dienu, pensionāru dienu, vēža slimnieku dienu, plikpauru dienu, cilvēku ar gada ienākumiem virs 150 tūkstošiem dienu, blondīnu dienu, cilvēku, kuri auguši viendzimuma vecāku ģimenē dienu un daudz citu svētku.. kaut gan kaut kas man saka priekšā, ka vairums no šīm svinamajām dienām patiešām pastāv.. vēl viens debilisms ir 23. februāris - Sarkanās Armijas diena, kad vecāka gada gājuma cilvēki pēc inerces puikām dāvina tematiskas rotaļlietas, kuru prototipi paredzēti cilvēku iznīcināšanai, un vīriešiem dāvana dezodorantus, skūšanās putas un zeķes... par laimi, Latvijā šis marazms jau pamazām sāk izmirt, taču Krievijā joprojām 24. februārī ir otrs 1. janvāris...

pasaule ir tik neloģiska, bet man viņā jādzīvo.. bet šogad man ir paveicies un ja Džeris atbildot uz apsveicienu dzimšanas dienā, nebūtu atbildējis, ka 8. marts, pašam trauki jāmazgā, būtu laimīgi aizmirsis.. .
 
     Read 1 - Post
 
par valodām   
04:46pm 07/03/2019
  angļu sarunvalodu neko labāk es Amerikā neiemācījos, man pat šķiet, ka tagad ir sliktāk, kā pirms tam... ar zināmu satraukumu domāju kā būs atgriezties mājās, jo astoņus mēnešus nebūšu runājis krievu valodā un runāt būs ļoti grūti... parasti pat pēc kādu divu nedēļu ceļojumiem atgriežoties pirmās dienas runāju ar drausmīgu akcentu un taustos pēc vārdiem, tagad būs krietni trakāk... latviešu valodu neesmu aizmirsis, vismaz par to prieks... nu un latgaliešu gan jau, ka būšu... lūk... tā ka valodu ziņā man šis piedzīvojums noteikti ir gājis vairāk sliktumā, kā labumā...  
     Post
 
par adaptāciju   
09:30pm 06/03/2019
  kad atbraucu uz Ameriku es šeit biju sašutis par miljons lietām, bet tagad ir pagājuši septiņi mēneši un esmu pilnībā pieradis pie lielākās daļas muļķību... ar zināmu satraukumu domāju, cik ļoti mani kaitinās tik daudzas lietas Latvijā... jautrākais ir tas, ka es pat samērā skaidri zinu, kas būs tās lietas :D

es ļoti sen gribu uzrakstīt stāstījumu par Rēzekni nedaudz distancējoties no tā, ka tur esmu nodzīvojis visu mūžu, domāju, ka šī būs laba iespēja, jo lai arī viss pazīstams, tomēr uztvere būs saasinājusies un labās un sliktās lietas, kas atšķiras no Amerikas, līdīs laukā bez žēlastības..
 
     Read 2 - Post
 
par tradīcijām   
08:53pm 06/03/2019
  šodien puse bostonas staigā ar melniem pleķiem uz pierēm un mana pirmā doma bija "kaut kāda akcija, kaut kā jādzīvo tā, lai netiktu rokās manjakiem, kuri šito dara ar cilvēkiem"... kad šo savu trauksmi nokomunicēju Regitai, viņa atzinās, ka šodien ir pelnu trešdiena un te varētu būt sakritība... izrādās, ka amerikāņu katoļi pelnu trešdienā velk ar pelniem krustus uz pierēm... es gan pārsvarā redzēju cilvēkus vienkārši ar pleķiem, nevis ar krustiem...

jāsaka, ka es nāku no Latgales katoļiem un es esmu dzirdējis, ka kādreiz šāda tradīcija ir bijusi arī Latgalē, bet dzīvē ko tādu redzēju pirmoreiz - pie mums ir palikusi tradīcija uzvilkt krustu bez pelniem vai pavisam mazlietiņ pelnu, kas tur pat nobirst un notīrās, tāpēc šos pleķus galīgi nesasaistīju un to, ka it pelnu trešdiena es pat nezināju...
 
     Post
 
par karogiem   
01:30pm 05/03/2019
  vairumu cilvēku, kas nonāk Amerikā neciešot no panamerikānisma, ar ko ir sanācis runāt, mulsina karogu daudzums... vairums gan nav bijuši Dānijā... pēc Dānijas karogu daudzums nešķiet pārspīlēts.. bet vietējie arī saka, ka karogu ir daudz par daudz un ka karogu 'bums' sācies pēc dvīņutorņiem... lai kas tos teroraktus arī rīkoja, tas ir bijis pēdējo simts gadu patriotisma un nacionālisma jūtas veicinošākais pasākums...  
     Post
 
par angļu valodām   
12:16pm 05/03/2019
  parasti izvēloties nākamo grāmatu lasīšanai pēc angļu valodas izvēlos krievu un otrādi (latviešu valodā praktiski nelasu - neprotu), bet tagad uzreiz pēc Palaņaka paņēmu Šerloku Holmsu un akmansdies - ja Palaņaks ir mega viegli lasāms, valoda ļoti tīra un vienkārša, viņu var lasīt pat cilvēks, kurš lasa ar vārdnīcu un tas nebūs baigi sarežģīti (tas gan neattiecas uz visām grāmatām, piemēram, Pigmy lasīt ir gandrīz tik pat smagi, kā Mehānisko apelsīnu).. un Konans Doils raksta tā, ka viktoriāniskāks par viņu varētu būt ja nu vienīgi tikai Vailds... bet Vailds ir poētisks un viņam nav tik sarežģītu tiešās runas konstrukciju.. šķiet... un salīdzinot Palaņaku ar Doilu ir sajūta, ka starp šīm divām valodām nav it nekā kopīga...

nu jā, mēģinu lasīt Šerloku... un par to kaut kā dīvaini jūtos, jo visi šie musketieri, grāfi monte kristo, nožēlojamie, žili verni un pieneņu vīni, nemaz nerunājot par neskaitāmajiem kovbojromāniem, fantomasiem, u.c., tā visa manā izpratnē ir pusaudžu literatūra... tāpat es jūtos, piemēram, par Dekameronu, bet to es tajā laikā neizlasīju un tagad man ir sajūta, ka es tam esmu par vecu... nolēmu pārbaudīt, vai tiešām šī literatūra ir saprotama tikai pusaudžiem un pēc tam neaktuāla - musketieri man jau tolaik likās garlaicīgi, tāpēc nolēmu sākt ar savu mazpadsmit gadu mīļāko varoni - Šerloku... neko daudz izlasījis neesmu, bet pagaidām absolūti apbur valoda (bērnībā lasīju latviešu, un, iespējams, krievu valodā) un viss pārējais tiktāl ļoti sekundārs... tad nu redzēs, vai aizraus, bet ja neaizraus, visdrīzāk, metīšu malā, kad būšu pārsātinājis sevi ar valodas estētiku..
 
     Post
 
par atgriešanos #2..    
07:01pm 02/03/2019
 
music: Король и Шут - Медведь
ir palicis tieši viens mēnesis... ap šo laiku pēc mēneša es būšu vilcienā uz Providenci, no kurines lidmašīna mani nakts laikā un miegā teleportēs uz Dublinu, bet Dublina jau tik pat kā mājas...

šeit ir nodzīvoti septiņi mēneši un nu jau visas nejēdzības ir kļuvušas par normu un mājās sākumā būs grūti - būs pie visa jāpierod par jaunu.. un arī dzīve būs mainījusies - būs jāveido jauna rutīna...

vispār, mājas ļoti trūkst.. ne tik traki vairāk, kā pirmos mēnešus, bet vispār ļoti... un liekas, ka mēnesis ir ellīgi ilgs laiks, lai arī tam jāpaiet samērā ātri - paredzēti divi nelieli ceļojumi ar auto - uz ziemeļiem un, iespējams, uz Kanādu, un uz dienvidiem - pie aligatoriem.. mūs apciemos Regitas vecāki un vēl jau pēdējās nodarbības foto skolā... īpaši garlaikoties laika nebūs...

interesanti, ka pēdējās nedēļas klausos tikai un vienīgi krievu rokmūziku... krievu roku es klausījos vēl tajos laikos, kad lasīju Lukjaņenko, un tas bija sen... un te nu nāk atpakaļ.. nekādi citādi, kā ar nostaļģiju es to nevaru izskaidrot... atklājums - gandrīz viss mans mīļākais krievu roks ir drausmīgi pro-militārs, antirietumniecisks, panslāvisks un kopumā visai agresīvs... agrāk es to tā nejutu... laikam nekad tā īsti neklausījos tekstus...
 
     Read 1 - Post
 
par Sorentino   
11:50pm 01/03/2019
  Sorentino atkal sarūgtina... kad iznāca jaunība bija nedaudz skumji, jo tas bija randomi sagraizīts kopīpeists no skaistuma, mīlestības sekām un nedaudz arī mājām... bet filma uzmanību tomēr noturēja un lielā mērā pateicoties Maiklam Keinam... un arī salīmēts bija pietiekoši aizraujoši... Berluskoni, protams, personība, bet kāpēc pēc lielā skaistuma ir jātaisa kaut ka tāds? paņēmieni tie paši, bet ja jaunībā jau bija diezgan randomi, šeit pilnīgā putrā... mūzika, kas bija Sorentino zirdziņš, garām... es nekad nebūtu iedomājies, ka es kaut ko tādu teikšu, bet kāda velna pēc tik daudz nepamatota seksa? ja to gribas parādīt nožēlojami - Sorentino to ir darījis un zina kā tas darās.. ja to gribas parādīt uzbudinoši, arī ir nofeilots - kaut kas neskaidrs un nejēdzīgi nepamatoti daudz nedz glīti, nedz neglīti parādītu ķermeņu, kuri neraisa nekādas emocijas, atskaitot jautājumu 'priekš kam?'...

Sorentino labi sanāk parādīt bagāto dzīves nožēlojamību... ja tas ir viņa galvenais mērķis, ok, katram savs, bet kādreiz viņam tas sanāca labāk... un bija brīdis, kad man likās, ka tas ir vienīgais šodienas režisors, kurš man varētu būt aktuāls...

nē, nu stāsts par pāvestu man tīri labi patīk, smuka bildīte... tieši smuko bildīti viņš jaunībā un loro ir pazaudējis... un pat Tonijs Sorvilo neizglāba situāciju...

UPD.: tikko pamanīju, ka kaut arī domāju par to daudz, bet rakstu par kino maz un gandrīz tikai par Sorentino... hmm...
 
     Read 10 - Post
 
par 'mākslu'   
05:57pm 01/03/2019
 
music: Алиса - Родина
interesanti, ka nekontrolējamu vai vāji kontrolējamu rezultātu par 'mākslu' sauc arī amerikāņi... sevišķi tas ir dīvaini fotoskolā mācoties mākslas fotogrāfiju - visam ir jābūt perfekti izsvērtam, pārdomātam, zinātniski pamatotam, nekādas improvizācijas... un ja tiek pieļauts kaut mazākais nejaušības moments, tas tiek saukts par 'mākslu'....

"nē, nu var jau darīt arī tā, bet tad jums sanāks māksla"
 
     Read 2 - Post
 
par Bēthovena septīto   
12:04pm 28/02/2019
  no Bēthovena mana mīļākā simfonija ir septītā, bet kopš to ir sākuši likt teju katrā otrajā draņķīgā filmā sākusi parādīties nepatika... vismaz filmu kontekstā..  
     Read 7 - Post
 
par saraksti   
05:44pm 27/02/2019
  visvairāk jebkurā sarakstē mani kaitina "paldies par atbildi" vai suporta gadījumā visi "man ļoti žēl, es centīšos palīdzēt blah-blah"... un latvieši šito nu jau ir pārņēmuši pilnībā un katru atbildi sāk ar 'paldies par atbildi"... manuprāt, tā ir drausmīga liekvārdība un tā vietā lai ātri izrunātu lietas ir jāiet caur garām velnszinkā izdomātas etiķetes penterēm... manā ideālajā pasaulē epastos pat uzruna un paraksts ir lieka vārdu un laika šķērdēšana...

savos darbos es atmetu pieklājības formas tanī brīdī, kad manas sarakstes pārstāj kontrolēt no augšām, un neko, vēl nevienā brīdī atrisināt jautājumus tas nav traucējis... bet lasīt visus šos 'Mums ir ļoti žēl, ka saskaraties ar šo problēmu. Instrukcijā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka tā un tā, lūdzu pārlasiet instrukciju"... vai vēl sliktāk, atvainošanās seko links uz trablšūtingu... tā vietā, lai īsi paskaidrotu kā situāciju atrisināt... birokrātija, ibio :P
 
     Read 1 - Post
 
par izpalīdzēšanu   
10:54am 23/02/2019
 
music: Агата Кристи - Чудеса
amerikāņu kultūra man it nemaz nav tuva, bet ir dažas no mazotnes iemācītas īpašības, kuras man ļoti patīk... viena no tām ir izpalīdzība... Eiropā arī cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi, sevišķi - dienvidos un laukos, bet šeit tas ir tādā pašsaprotamības līmenī, ka kļūst pielīpoši... nu, savā dzīvē es esmu izsaucis ātro palīdzību uz ielas nokritušam cilvēkam precīzi vienu reizi dzīvē, un tas bija tikai tāpēc, ka tas bija pie manas kāpņutelpas, naktī un bija ārkārtīgi maza iespēja, ka viņu vēl kāds ieraudzīs... normāli es vienkārši paeju garām pat nepamanot, ka cilvēks ir nelaimē.. un es nedomāju, ka tā ir vienkārši mana vienaldzība... lai cik to nebūtu nejauki atzīt, tā tomēr ir mūsu kultūras īpatnība... es nesaku, ka mēs visi tādi esam, mana sieva, piemēram, ir kaitinoši izpalīdzīga pat tad, kad cilvēkiem nekāda palīdzība patiesībā nav vajadzīga..

Amerikā ir citādāk un tik organiski, ka pat lipīgi.. es pats esmu sācis jautāt cilvēkiem uz ielas vai viņiem nav vajadzīga palīdzība, ja, piemēram, cilvēks izskatās pazudis, cenšas iekustināt mašīnu vai, piemēram, nevar uzkāpt slidenā uzkalniņā... un tas ir tik... dabīgi, nepiespiesti un pašsaprotami.... jau Iļfs ar Petrovu (tie paši, kas ar 12 krēsliem) 35. gadā piedzīvoja šo uzvedību, kad iebrauca grāvī un nepagāja pāris minūtes, kad parādījās glābēji:

Вытащивший нас на дорогу американец не пожелал даже выслушать нашей
благодарности. Помощь в дороге не считается в Америке какой-то особенной
доблестью. Если бы наш спаситель сам попал в беду, ему так же быстро и молча
помогли бы, как он помог нам. О том, чтобы предложить деньги за помощь, даже
и говорить нельзя. За это могут страшно обругать.


tā patiešām ir, un ne tikai uz ceļa.. ar 'paldies' vienmēr ir pilnīgi pietiekoši... Amerikā nauda spēlē ārkārtīgi lielu lomu,bet neiedomājies par palīdzību piedāvāt naudu, tas ir drausmīgs aizvainojums... ir lietas par kurām ir jātipo obligāti, bet tas ir tad, kad cilvēks tev palīdz tāpēc, ka tas ir viņu darbs... ja cilvēks izpalīdz ārpus darba, pat ja ir tērējis savu laiku un naudu, amerikānis naudu, visdrīzāk, nepieņems, pat lai nosegtu radušos izdevumus... kaut arī ne vienmēr var droši zināt, vai tev palīdz darba ietvaros, vai tā ir cilvēcīga reakcija...

jebkurā gadījumā - šī sociālistiski individuālistiskā tauta demonstrē tik patiesu beznosacījuma izpalīdzību, ar kādu nekur citur pasaulē tādos mērogos neesmu sastapies..
 
     Read 2 - Post
 
par Ceļu   
11:00pm 20/02/2019
  Iepriekšējā Camino dienasgrāmata beidzās ar apgalvojumu, ka šis tuvāko gadu laikā ir pēdējais Camino, ka man pietika un vairāk nevajadzēs. Tas bija aprīlī. Te nu mēs esam - februārī, gads nav pagājis, bet sajūta, ka ir jāiet ir kļuvusi smeldzoša. Ļoti trūkst tās iekšējā tukšuma sajūtas. Cilvēks ir problēmas risinoša būtne un pēc antropologu domām, problēmu risināšana mūs padarīja par cilvēkiem. Domas pastāvīgi ir aizņemtas ar lielākām vai mazākām domām, turklāt, liela daļa no tām ir pilnībā atrautas no reālās dzīves - tātad, absolūti nevajadzīgas (kas tas par arhitektūras stilu?, kāds ir maksimālais pilsētas izmērs, kur var būt attaisnojams režģa plānojums?, kāpēc Amerika ir pilna ar rock pigeons?, cik lielā mērā baltu ciltis saistītas savā starpā?, u.c. nekādā veidā ne ar izdzīvošanu ne darbu nesaistītām lietām). Un Camino galva ir pilnīgi tukša. Tur notiek visādas dīvainības, bet tas ir kā sapņi. Ir teorija, ka sapņi ir smadzeņu miskastes tīrīšanas mehānisms. Tad nu domas, kas galvā gadās Camino, arī ir miskastes tīrīšana. Un absolūti bezemocionāla. Ļoti pietrūkst šis stāvoklis.
Iekšējais tukšums un izolācija. Izolācija man jau ir Amerikā, bet šī tāda nedaudz cietumnieka izolācija. Camino izolācija ir noguruša cilvēka aiziešana no pasaules, ļoti svētīga padarīšana. Ļauj saprast mūkus un citus dīvaiņus, kas aiziet mežā un zaudē saikni ar ārpasauli.
Camino es nedošos. Vismaz ne tuvākajos mēnešos. Jāmēģina izvilkt līdz nākamajam pavasarim. Un arī sieva man nepiedos, ja es atkal kaut kur viens pats aiziešu, bet Camino divatā ir kā meditēšana grupā - var jau, ja vienam bailes, bet drausmīgi besī tie apkārt sēdošie (es nekad neesmu meditējis ne individuāli, ne grupā, vienkārši pieļauju, ka šāda varētu būt tā sajūta).
 
     Post
 
par reliģiju   
10:59pm 20/02/2019
  Pats sevi es uzskatu par katoli, bet jāatrunā, ka visai agnostisku katoli. Nu, mūsu hipsteru laikmetā domājošam cilvēkam ar augstāko izglītību, kurš nav galīgs ateists, ir grūti nebūt agnostiķim. Pats es esmu ‘somewhat religious’ un pret visām pārējām (pret vairumu no pārējām) reliģijām izturos ar lielu pietāti un pat simpātiju. Izņēmums ir tās, kuras es uzskatu par sektām, par tām es varu diezgan skarbi ņirgāties laiku pa laikam, kaut arī cenšos to nedarīt bez liekas nepieciešamības. Nu lūk… bet par ko tad ir stāsts? Es galīgi nepanesu reliģijas implicētu uzvedību ārpus konteksta. Ja cilvēki sāk sludināt, runāt par Jēzu, RamaKrišnu, spagetīmonstru, whatever, ārpus konteksta un kaut kur, kur es neesmu gatavs ar to saskarties, es kļūstu ļoti nokaitināts. Man ļoti nepatīk reliģiskuma demonstrēšana, ja vien tie nav kādi krišnaīti, kuri staigā oranžos paltrakos dziedādami un dejodami pa ielu vai kas tamlīdzīgs, kas nu jau sen ir sociālā norma un bez tiem pilsētvide kļūst garlaicīgāka. Man nav problēmu redzēt ka kaut kur maliņā nometies uz lūgšanu paklājiņa lūdzas muhamedānis un lielākajā daļā situāciju man pat patīk muedzina dziedāšana minaretos, pat ja tas notiek Oslo centrā. Bet katrreiz, kad cilvēka uzvedību un izvēļu izdarīšanu ietekmē reliģiski motīvi, manī aug aktīvs protests. Laikam jau man vienkārši patīk reliģijas un nepatīk reliģiski cilvēki.  
     Post
 
par sētniekiem   
10:58pm 20/02/2019
  Kaut ko līdzīgu sētniekam ASV esmu redzējis vienu vienīgu reizi - Filadelfijā kāds vīrietis spectērpā operēja kādu milzīgu traktorrobotu, kurš tīrīja trotuāru. Bet tā kā tas bija pie lielas bankas, nav izslēgts, ka arī nebija pašvaldības algots. Citādi, vismaz pie mums - Jaunanglijā, katram ir obligāti jāiztīra celiņš lāpstas platumā mājas priekšā, lai ja nu kāds iet pa ietvi, var paiet garām. Uzņēmumiem apmēram tas pats. Kas tīra sniegu, grābj lapas un vāc atkritumus uz tiltiem, parkos un citās vietās, kas nav privātīpašums vai saistītā teritorija, nezinu, bet kad pie mums bija pusmetrs sniega, daudzās vietās, piemēram, sabiedriskā transporta pieturās, to netīrīja neviens un tad bija jautri stāvēt zem nojumes uz apledojuša sniega sanesuma ar galvu iespiežoties nojumes jumtiņā. Cilvēki uzvelk uz zābakiem radzes, kā Somijā, un viss ok.
Nav īpaši dzirdēts, ka pensionāri zvanītu uz avīzēm sūdzēties par to, ka atkal ietve nav iztīrīta vai kāds nokritis un salauzis roku vai kaklu. Ziema ir ziema un ledus tā ir norma. Basta!
 
     Post
 
par dāvanām tuvajiem un mīļajiem   
10:57pm 20/02/2019
  Kādreiz, kad pasaule vēl bija liela un izbraukt kaut kur no sava dzimtā ciema bija vesels piedzīvojums, katrreiz mājās palicējiem bija jāved dāvanas. Un tolaik tas bija viegli, jo pasaule bija atšķirīga un vienmēr varēja atrast ar ko pārsteigt mājiniekus un draugus. Pasaule pamazām sašaurinājās un ceļot sanāca biežāk. Atrast kaut ko, kas nebūtu mājās kļuva grūtāk un vest dāvanas pārstāju. Palika gan tradicionālās glāzītes krusttēvam, kuram visi ved glāzītes ar tūristiskiem skatiem, jo visi ir pārliecināti, ka viņš tās krāj. Viņš gan par to, šķiet, neko nezina. Nu un magnētiņš vecākiem. Tas arī viss. Un tas ir vienkārši. Neatrast magnētiņu un glāzīti var ja nu vienīgi kādās Bosnijas dzīlēs.
Nu lūk, bet tagad mēs esam projām 8-9 mēnešus un gribētos visiem tuvajiem un mīļajiem (bet tādu ir daudz) atvest kaut ko jauku. Un te nu izrādās, ka Amerikā nav it nekā, ar ko varētu kādu patīkami pārsteigt. Tā nu mēs salasījām pārakmeņojušos kokus, bet izrādījās, ka salasījām maz un visiem nepietiks. Izložņājām visus apkārtnes antikvariātus un nu izskatās, ka brauksim uz mājām vispār bez dāvanām. Nu, atskaitot pāris akmeņus tiem, kas pirmie brauks. Laikam jāsāk atteikties no šīs dāvanu vešanas tradīcijas pilnībā, galvenā dāvana taču, kā saka mana mamma, esam mēs :D
 
     Read 4 - Post
 
par sportošanu   
10:56pm 20/02/2019
  No vienas puses, ik pa laikam ienāk prātā - ‘nu ko tu te katru dienu staigā uz ūdens nodarbībā vai skriet un vēl kaut ko, tāpat Tu savus 150kg nenodzīsi, priekš tam vajag banāli mazāk ēst un vispār atteikties no visiem hamburgeriem un kartupelīšiem’. No otras puses - viņi kaut ko dara, cenšas. Savus vecākus, piemēram, es uz sporta zāli nedabūtu ne ar spēku, ne draudiem, kaut gan vecums un darbs ir tāds, ka noteikti vajadzētu padomāt par atbilstošām fiziskām aktivitātēm. Vienkārši mūsu kultūrā tā nav norma. Un šeit ir. Ir cilvēki, kuri sporta zālē ir vienmēr, kad es tur esmu un es īsti neeju pēc grafika, tātad, viņi ir biežāk par mani, t.i., katru dienu pa divām - trim stundām. Un visu vecumu. Ok, jāatzīst, ka meitenes 16-35 pārstāvētas salīdzinoši maz. Visi pārējie vecumi un dzimumi pārstāvēti bagātīgi un visi kaut ko aktīvi darās.
Dažkārt tik aktīvi, ka gribas uzbļaut. Piemēram, ir viens meksikāniski nēģeriska paskata 180-kilogramīgs jaunietis, kurš nāk katru dienu un uz diviem - trim trenažieriem pavada trīs stundas. Ceļ ļoti lielus svarus. Paceļ pāris reizes un raksta grāmatu telefonā. Un šie trenažieri tad nu ir tie, kurus man vienmēr ir jāķer mirklis, kad viņš nav parādījies pie tiem, jo tad ir nokavēts un tuvāko pusstundu trenažieris būs aizņemts. Es jau atnākot uz trenažieriem apmēram zinu kādā viņš ir stadijā un kāds būs viņa turpmākais maršruts un zinu, kādā secībā man ir jādarbojas, lai paspētu uz katru un nav jāgaida pusstunda, dažreiz pat stunda, kamēr viņš nomainīs rīku.
Un vēl, vienmēr ap sirsniņu paliek silti, kad ieejot ģērbtuvē pamanu, ka uz mehāniskajiem svariem desmitu atsvars ir atstāts uz kilogramiem, nevis uz mārciņām. Tas kaut kā tā nedaudz vairāk mājīgu uzreiz padara šo vidi. Esmu jau lielā mērā iemācījies runāt Fārenheitos, collās, mārciņās, u.c., bet tas nemaina situāciju, ka man šīs mērvienības liekas diezgan debilas :D Nē, nu labi, meloju, ne gluži tā, man tīri labi patīk galoni. Latvijā man patika piecu litru tilpums, bet galons ir pat ērtāks :)
 
     Post