par grāmatām   
03:03pm 17/05/2019
  mani šokē cilvēki, kuri ienākot telpā ar daudz grāmatām, nepievērš ne mazāko uzmanību tām... pēdējo mēnesi dzīvoklī remonts un daudz strādnieku staigā šurpu un turpu, un vēl neviens nav pievērsis uzmanību grāmatām... un tikai viens pievērsa uzmanību lielformāta kamerai, kura pus dzīvokli aizņem... atzinās, ka Padomju laikos arī filmiņas vannasistabā attīstīja... es laikam esmu kaut kāds frīks...  
     Read 6 - Post
 
par draugiem   
11:03pm 27/04/2019
  pie iepriekšējā ieraksta sanāca padomāt par to, kas ir un kas bija mani draugi un par galveno sievas iebildumu pret mani... sievas galvenais iebildums ir tas, ka es ar zināmu nicinājumu izturos pret vairumu viņas paziņu un tā kā viņa ir samērā sabiedriska persona, vīrs, kurš cilvēkus labākajā gadījumā ignorē, ir problēma... man ir tā, ka ja es saprotu, ka cilvēks man nekādā ziņā nav interesants, man ir grūti piespiest sev ar to komunicēt... sevišķi stulbi ir gadījumos, kad kaut kur kopā ceļojam vai esam kādā pasākumā un es vienkārši ne ar vienu nerunāju vai arī runāju tikai ar sievu... es nezinu, ko par mani domā viņas draugi, bet noteikti neko labu... bieži vien tie ir gana inteliģenti cilvēki, bet izskatās, ka intelekts vien nepadara cilvēku interesantu... man ir grūti pieņemt viņu dzīves vērtības un mērķus, viņu pasaules redzējumu... nu, ne jau tā, ka man gribētos kādu pārliecināt par savas izpratnes pareizību, vienkārši man nav interesanti runāt ar cilvēkiem, kuri tik ļoti krasi atšķiras no manis un kuriem galīgi nav nekā ar mani kopīga... un galvenais - no kuriem man galīgi nav ko mācīties...

un tad es vakar padomāju par to, kas ir mani draugi... nu, kad es dzīvoju Rīgā, visi mani draugi bija intelektuāli snobi un es viņus ļoti mīlēju un daļu no tiem joprojām turpinu latenti mīlēt un garajos ziemas vakaros pēc tiem klusi nostaļģēt, pat neskatoties uz to, ka kādi cilvēki nav satikti piecus un vairāk gadus... un tad ir mani Rēzeknes draugi, starp kuriem ir vien kādi pāris, kurus varētu nosaukt par intelektuāļiem, bet arī tie ir tādi 'piezemēti' intelektuāļi, kuriem redzesloks ir plašs, idejas interesantas, bet par to, kurš un kāpēc krutāks - Freizers vai Teilors, padiskutēt nevar.. cilvēki, kuri daudz lasa, daudz zina, taču neuzskata, ka zināšanas ir domātas, lai ar tām pierādītu savu pārākumu par apkārtējiem... nu lūk, un pārējie ir tādi pavisam normāli cilvēki ar standarta intelektu, ar kuriem vispār jebkāda intelektuāla diskusija ir neiespējama kaut vai tāpēc, ka cilvēki vienkārši nesapratīs valodu... un tai pat laikā, man ar viņiem ir patīkami un interesanti pavadīt laiku... jā, šie cilvēki nebagātina manu intelektu... un es nezinu, vai no viņiem ko varu iemācīties, ja nu vienīgi būt tuvāk pie zemes... tāpēc es īsti nesaprotu, kas ir tie parametri, pēc kuriem es izvēlos vai gribu ar kādu pavadīt laiku un komunicēt...

un kamēr šo rakstīju, iedomājos, ka šie te draugi, kuri varbūt nav tik intelektuāli apdāvināti, varētu būt sava veida variācija par to pašu tēmu, kāpēc katrai skaistulei ir neglīta draudzene...
 
     Read 15 - Post
 
par piederību   
11:21pm 26/04/2019
  runājot par Bostonu vai Jaunangliju kopumā es bieži joprojām saku 'pie mums'... kaut gan tas jau gandrīz mēnesi galīgi nav 'pie mums'... un nekad vairāk arī nebūs...  
     Post
 
par (pseido)intelektuāļiem   
09:25pm 25/04/2019
  man vienmēr ir interesanti, kad runāju ar dažādiem cilvēkiem, kuri sevi pozicionē kā intelektuāļus - vai viņi patiešām ir tik mežonīgi gudri, ar tādu zināšanu bagāžu un analītiskajām spējām, vai viņi vienkārši izmanto gudrus paternus un lielākoties vienkārši tēlo tik gudrus? kas attiecas uz mani, es šādās situācijās simtprocentīgi vienmēr izmantoju gudrus paternus un savu intelektu tikai tēloju... un es nespēju saprast kāpēc to daru? kāpēc vienkārši nepasaku 'sorry, es absolūti nesaprotu par ko Tu runā, nav ne mazākā iemesla turpināt šo sarunu'...

pirms 13 gadiem aizmuku no Rīgas un savas pseidointelektuāļu kompānijas, kur katra diena bija sacensības tajā, ko daži no mums trāpīgi sauca par 'daiļ@iršanu' - muldēšana par vēsturi, filosofiju, politiku, literatūru, kultūru, zinātnēm, u.c... gudra un bezjēdzīga muldēšana.. es aizmuku uz Rēzekni un nu mani draugi bija visai 'prasti' mākslas studenti, kuri dzīvoja mūzu pasaulē, bet par augstākajām matērijām tiem nebija ne mazākās nojausmas... kamēr mani vecie draugi lasīja vācu filosofus, jaunie vingrināja roku un gaumi... sākumā tas bija kultūršoks, bet drīz vien sapratu, ka man ar viņiem patīk daudz labāk... šeit sarunas bija par visai vienkāršām matērijām, pat ja tās bija mākoņu asociēšanas ar putukrējumu, šeit nebija tādas īpašas izlikšanās un gudrošanās...

un tad, satiekoties ar saviem vecajiem draugiem, visas slūžas vaļā un atkal nākas izlikties gudrākam, kā esmu...

vispār, man itkā no vienas puses šķiet, ka esmu samērā gudrs (nu, vismaz salīdzinot ar vidusmēra simtlatnieku), bet tad atkal periodiski sanāk satikt cilvēkus, uz kuru fona jūtos pilnīgi stulbs... laikam tomēr ir manī kaut kāds komplekss, ka nejūtos pietiekami gudrs, ja jau nevaru vienkārši pteikt, ka nesaprotu ko vispār šie cilvēki runā...
 
     Read 46 - Post
 
par пошлость   
11:02am 23/04/2019
  burvīga Samuila Lurjē lekcija, kur viņš runājot par literatūru iztirzā jēdzienu 'пошлость' - jēdzienu, kura man drausmīgi trūkst latviešu valodā - šeit  
     Read 10 - Post
 
par Amerikas pieredzi   
09:11am 15/04/2019
  domājot par Ameriku pēdējās asociācijas, kas nāk prātā ir debesskrāpji un komiksi, un no visas trijotnes paliek vien fāstfūds, kurš, diemžēl, tiešām lielā daļā ASV ir neatņemama dzīves un kultūras sastāvdaļa... par debesskrāpjiem es jau iepriekš kaut kur minēju, ka visai nozīmīga daļa amerikāņu nekad dzīvē debesskrāpjus nav redzējuši.. debesskrāpji nepieder raksturīgai Amerikas ainavai... jā, ir daudz, ja salīdzinām ar Eiropu; Amerikā katrā lielākā pilsētā ir pa kādam debesskrāpim, taču šādu 'lielāku pilsētu' Amerikā nav nemaz tik daudz..
komiksi Amerikā, protams, ir, taču tā tāda visai šaura subkultūra un ne jau tikai amerikāņi vien jūsmo par komiksiem, atcerēsimies kaut vai fančus...

tāpēc, tā domājot, cilvēks, kurš ir bijis tikai Ņujorkā īsti nevar teikt, ka ir redzējis Ameriku... es teiktu, ka Ņujorka ir neamerikāniskākā no visām Amerikas pilsētām un nekādu priekšstatu par Ameriku kopumā vispār nesniedz.. tad jautājums, kuras pilsētas sniedz? vieglāk izdomāt, kuras ne - tātad, Ņujorka, Santa Fe, Čikāga, Ņūorleāna, San Francisko, Las Vegasa, Detroita, iespējams, arī Vašingtona šeit varētu iet, kaut gan tiekot laukā no biznesa (valdības) rajona, ir visai tipiska... grūti pateikt par Bostonu, es tur dzīvoju, tāpēc grūti tā distancējoties novērtēt, šķiet, ka tomēr vairāk nē, nekā jā... nu nav īsti tipiska, kaut vai pats par sevi plānojums un pilsētas ekspansija... nav īsti tipiski...

tipiskas ir visas pilsētas, kurām nav īsti savas sejas - lielākā no tām, gan jau Los Andželosa, pilsēta, kuru nav iespējams atpazīt, kamēr nenonāc tās ikoniskajās vietās, kuru nav nemaz tik daudz... kopumā, ja neņem vērā milzīgos izmērus, visai tipiska amerikāniska pilsēta... Amerikas pilsētu raksturo tas, ka tā ir identiska visām pārējām līdzīga izmēra un ģeogrāfijas Amerikas pilsētām.... Iļfs un Petrovs savā 'Vienstāvu Amerikā' šādas pilsētas sauca par Gallopām, par godu mazai [šodien] indiāņu pilsētelei uz Ņūmeksikas un Arizonas robežas... mēs speciāli aizbraucām apskatīties un, šķiet, tā ir viena no nedaudzajām lietām, kas Amerikā pa 85 gadiem kopš Iļfa un Petrova ir mainījusies... Gallopa šodien pat ir nedaudz atšķirīga no līdzīgām kaimiņu pilsētām... bet tas lietas būtību nemaina...

Amerikā dominē standarti, tad nu arī pilsētas lielākoties ir standarta, tāpēc, lai iepazītu Ameriku ir vērts aizbraukt uz jebkuru pilsētu, kuras nosaukums nav dzirdēts Jaunanglijā, Austrumu krasta vidienē, dienvidos, vidienē (Misisipi upes baseinā), rietumos (mēs gan nebijām ziemeļos pagaidām) - Kalifornijā, Rocky Mountains un Kolorado plato... nu, ja gribas pavisam plašu priekšstatu, der arī izbraukt kādas 1000 jūdzes pa jebkurieni, taču īpaši nelienot uz intersteitiem un lielajām trasēm...
 
     Read 2 - Post
 
par Latvijas vēsturi   
01:52pm 14/04/2019
  beidzot esmu piesēdies, lai izveidotu savas bibliotēkas indeksu.. man ir visai daudz vecu grāmatu, arī latviešu valodā, un vecām grāmatām bieži vien klāt nav gada... tas, ko sapratu katalogizējot grāmatas, ka pateicoties Latvijas īsajai un dinamiskajai vēsturei no deviņpadsmitā gadsimta beigām līdz divdesmitā gadsimta vidum, grāmatas absolūti nesgādā grūtības visai precīzi datēt ar precizitāti vismaz 10 gadu robežās, bet bieži vien arī vēl šaurākās robežās... tas pats arī ar literatūru krievu valodā... un galīgi nestrādā ar grāmatām angļu valodā...  
     Post
 
par negatīvismu   
09:09pm 12/04/2019
  man pasatāvīgi pārmet negatīvismu un kamēr to darīja cilvēki, kuri vienkārši lasīja manus tekstus, man pat bija nedaudz jautri, bet kad to sāk darīt sieva, der aizdomāties...

interesantākais šai visā situācijā ir tas, ka es sevi uzskatu par visai neitrālu ar nelielu pozitīvisma piesitienu un man vienmēr ir šķitis, ka negatīvisms man nav raksturīgs... kritiska attieksme - jā, bet to vienmēr esmu saistījis ar augstiem standartiem... bet negatīvisms... nu, nezinu...
 
     Read 13 - Post
 
par atgriešanos #3   
01:18pm 02/04/2019
  ceturtdien līdz kādiem pieciem pēcpusdienā būšu kaut kur pa Rīgas centru, tā ka ja kādam gribas padzert tēju... nu, jūs sapratāt, es pēc jums visiem esmu mežonīgi sailgojies :)  
     Read 3 - Post
 
par "delfu komentētājiem"   
08:49pm 31/03/2019
 
music: Chilly Gonzales - <3
zemāk īss 'bla-bla-bla' par 'viņi komentāros uz mani lamājas' un pēdējais gadījums, kurš riktīgi sasmīdināja ... tālāk ... )
 
     Read 3 - Post
 
par dzinējsuņiem jeb par to, kā kāds nemācās no kļūdām   
09:09pm 28/03/2019
 
music: Beethoven - Cello Sonata No. 3 in A Major, Op 69
Zemāk mani trīs piedzīgojumi ar vienu no vecākajām pasaulē autobusu kompānijām Greyhound Lines, dibinātu 1914. gadā. Iļfs ar Petrovu apraksta,kā sava ceļojuma laikā 1935. gada decembrī viņi redzēja kādu no Greyhound'a autobusiem grāvī. Pieņemu, ka tas autobuss arī nokavēja. Es esmu braucis ar šo kompāniju trīs reizes (ieskaitot šo pašu brīdi, kad rakstu šīs rindas), un visas trīs reizes neiztika bez piedzīvojumiem, kuri aprakstīti manā ceļojumu blogā. Šeit izvilkumi. ... tālāk ... )
 
     Read 1 - Post
 
par dzinējsuņiem jeb par to, kā kāds nemācās no kļūdām   
08:40pm 28/03/2019
 
music: Beethoven - Cello Sonata No. 3 in A Major, Op 69: II. Scherz
Zemāk mani trīs piedzīgojumi ar vienu no vecākajām pasaulē autobusu kompānijām Greyhound Lines, dibinātu 1914. gadā. Iļfs ar Petrovu apraksta,kā sava ceļojuma laikā 1935. gada decembrī viņi redzēja kādu no Greyhound'a autobusiem grāvī. Pieņemu, ka tas autobuss arī nokavēja. Es esmu braucis ar šo kompāniju trīs reizes (ieskaitot šo pašu brīdi, kad rakstu šīs rindas), un visas trīs reizes neiztika bez piedzīvojumiem, kuri aprakstīti manā ceļojumu blogā. Šeit izvilkumi. ... tālāk ... )
 
     Post
 
par sociālajiem medijiem   
02:28pm 28/03/2019
 
music: Web - Thee Oh Sees
vecmamma kādreiz stāstīja par to, kā bērnībā dažkārt svētdienās pēc baznīcas ar visu saimi devās pie kaimiņiem.. pieaugušie un vecie sēdēja goda vietās, bērni apkārt, kur kurais, uz grīdas, sliekšņa, krāsns, visi sēdēja apkārt istabas centrā uzstādītajam radio aparātam un klausījās ko vēsta no tālās tālienes... radio neraidīja cauru diennakti, bet tikai noteiktās stundās... tauta noklausījās kas nu radio bija sakāms vai spēlējams un katrs devās uz savu pusi... un tā bija īsta maģija... sevišķi grūti to bija saprast vecajiem, un, protams, bija milzīgs daudzums aizspriedumu...

tādu, lūk, maģiju ir piedzīvojuši cilvēki, kuri joprojām ir ar mums...
 
     Read 6 - Post
 
par kopdzīvi   
03:20pm 27/03/2019
  svētdien viena mūsu laba vietējā paziņa norādīja uz interesantu faktu 'heh, jūs taču pusi savas laulātās kopdzīves esat nodzīvojuši Amerikā'  
     Post
 
par redzesloku   
11:16am 27/03/2019
  ja ticēt wikipēdijai, vidējais aritmētiskais amerikānis ir bijis 12 štatos, mediāna, noteikti, ir mazāka... tas ir visai maz, sevišķi, ja nedzīvot kaut kur Teksasas vidienē, no kurienes tālu ir uz jebkurieni... bet tur dzīvo ne pārāk daudz tautas... cilvēki, kas dzīvo austrumu krastā, ir spiesti pamest savu štatu vismaz laiku pa laikam, piemēram, no mums dažu stundu brauciena attālumā ir Meina, Ņūhempšīra, Vermonta, Ņujorkas štats, Konektikuta un Roudailenda... uz Roudailendu pat iet vietējais Bostonas elektriskais vilciens, t.i., praktiski piepilsēta...

mēs esam satikuši cilvēkus, kuri lepojas, ka nekad nav bijuši ārpus laika zonas (ok, šis, no Bostonas, būs 15 stundu brauciens, mēs esam pašā maliņā)...

Cape Ann no sauszemes atdala Annisquam upe... uz tā atrodas liela slimnīca, kuru jau vairākus gadu desmitus cenšas slēgt, jo iedzīvotāju skaits nav liels un salīdzinoši tuvu ir citas slimnīcas... bet... uz salas dzīvojot pietiekoši daudz cilvēku, kuri aktīvi protestē pret slimnīcas slēgšanu, jo nekad dzīvē neesot šķērsojuši tiltu.. sala ir nepilnus 10km plata un kādus 15km gara...

nu labi, vidusmēra latvietis gan jau arī ir bijis labi ja Ēģiptē un Turcijā un pierobežās dzīvojošie - kaimiņvalstīs, bet amerikāņi taču ir piedzīvojumu un labākas dzīves meklētāju pēcteči.. un tai pašā laikā pārāk daudzi vidienes iedzīvotāji nekad nav redzējuši debesskrāpjus (no Cape Ann Bostonas debesskrāpjus, starp citu, arī redzēt nevar)... cilvēki aizbrauc no sava ciema tikai, kad kaut kur aizprecas vai dodas studēt.. ja vispār kādreiz dodas (kaut kāds zinātniskais grāds ir tikai 32% ASV iedzīvotāju)...
 
     Read 10 - Post
 
par mājām...    
01:16am 27/03/2019
  nedēļa...  
     Post
 
par dzīves beigām   
12:03am 19/03/2019
 
music: Judas Pries - Never The Heroes
katra dzīve kādreiz beidzas un ja savas Latvijas dzīves beigas es uztvēru kā personīgo traģēdiju, domāju, ka Amerikas dzīves beigas man būs svētki... izrādījās, ka ne gluži... pagājušajā otrdienā man bija pēdējā nodarbība fotoskolā, šodien pēdējā diena sporta zālē... šīs divas lietas, lai cik tas nebūtu banāli, bija vienīgās, no kā sastāvēja mana dzīve šeit - sporta zāle, fotoskola un vēl mazā istabiņa, kurā es pavadīju visu pārējo laiku... neko notikumiem bagāta šī dzīve nebija un tāpēc laikam manas emocijas pametot ne tikai fotoskolu, bet arī sporta zāli, ir saprotamas... ir tā nedaudz skumji un nostaļģiski apzināties, ka tas viss aizies neatgriezeniskā pagātnē... ceturtdien vakarā skatījos uz Bostonas skailainu un domāju, ka, visdrīzāk, ja arī šeit kādreiz vēl atgriezīšos, viss būs mainījies līdz nepazīšanai... man nepietrūks Bostonas kā tādas... ja tā padomāt, Bostonas centrā es esmu bijis teju uz pirkstiem saskaitāmas reizes - vienkārši nebija nepieciešamības, šeit viss ir tik decentralizēts, ka man pat ir grūti iedomāties iemeslu braukt uz centru, atskaitot divus jaukus grāmatveikalus... man varētu pietrūkt sporta zāle - mūsu YMCA sporta zāle bija lieliski aprīkota un ļoti lēta... un neviens nedzina laukā pēc stundas, kā tas ir teju visās sporta zālēs Rēzeknē... protams, ka man pietrūks fotoskolas, taču pasniedzējs teica, lai vienmēr, kad ir kādi jautājumi, sūtu negatīvu bildes un viņš labprāt pakonsultēs... vispār bija diezgan sašutis, kad pateicu, ka atgriežos mājās... pirmais jautājums bija - jums tur vispār ir nopietnas fotoskolas? kad teicu, ka ne, teica, ka ļoti žēl, ka nekādā gadījumā nedrīkst mest nost iesākto, ka esot ļoti labs potenciāls, bet pie tā ir riktīgi jāstrādā un ir ļoti svarīgi, lai būtu zinoši pasniedzēji... nu... jauki dzirdēt, bet neko te darīt nevar, Latvijā analogās fotogrāfijas skola nav mirusi, viņa Latvijā nekad īsti nav bijusi.. un atļauties studēt Prāgā vai Londonā es nevaru... es nevaru atļauties studēt pat Viļņā, kaut gan kaut kur apziņas stūrītī pavisam šo domu neatmetu... fotoskola ir pavērusi acis uz daudzām lietām un radījusi vēl vairāk jautājumus (nu, kaut vai apstāklis, ka man galīgi šeit negāja portreti, kuri vienmēr ir bijuši mana stiprā puse, un visādas abstrakcijas un ainavas, kuras man ne patīk, ne es sajēdzu, pasniedzējs draudēja drukāt mācību grāmatās, kā lielā formāta iespēju robežu piemērus)... tā ka jā... nedaudz skumji to visu pamest... un arī bez šīm divām vietām Amerikā bija milzums ļoti jauku lietu, kuru man pietrūks Latvijā... tās gan joprojām neatsver visas nejēdzības, kuru šeit arī ir milzums, bet es jau esmu pieradis pie vairuma no tām....

nja... pēc divām nedēļām atgriežos mājās... un pirmie mēneši man aizies, lai radītu jauno rutīnu... es domāju, ka neskumšu pēc Amerikas, bet ik pa laikam saskaroties ar dzīves nejēdzībām mājās, atcerēšos, ka Amerikā kaut kas strādāja labāk... un bija lieliska, pusē Amerikas pazīstama, foto skola, un perfekti aprīkota sporta zāle, kur es varēju pilnvērtīgi sportot neriskējot traumēt savu vārgo sprandu un neskatoties pulkstenī...

heh, gandrīz nekrologs sanāca... jā, no foršām lietām - nedēļas nogalē aizpildījām divus pēdējos baltos plankumus Jaunanglijas kartē... tagad iemesla atgriezties Jaunanglijā mums vairāk nav :)
 
     Read 10 - Post
 
par atkritumiem   
12:29pm 08/03/2019
  antropologi saka, ka cilvēkam ģenētiski nav ieprogrammēts novākt pēc sevis - kad cilvēka priekštecis dzīvoja kokos tas nebija aktuāli, jo, well, no koka viss, kas nokrīt, pazūd, nekādi higiēnas vai teritorijas noteikšanas apsvērumi darboties nevarēja... kad pērtiķis nokāpa no koka un sāka izmantot instrumentus, arī sapiensu apmetnēs gadu tūkstošeim atkritumi un, dažreiz pat apbedījumi, ir visapkārt, t.i., netiek nodalītas atsevišķas vietas tualetēm vai atkritumiem... kaut ko līdzīgu, gan ne tik lielā mērā, joprojām var redzēt daudzviet Indijā vai mazāk civilizācijas skartās ciltīs Āfrikā.. par atkritumiem īpaši neiespringa ne tikai viduslaikos, bet arī renesances laikā un tikai pēdējos gadsimtos sāka pamazām aizdomāties par to, ka īsti labi nav, un ka 'sliktais gaiss' nogalina, pirmā kanalizācija parādās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, kaut kādai atkritumu apsaimniekošanas aizmetņi deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad pilsētas, burtiski, ieauga atkritumos... atkritumu šķirošana ir pavisam svaigs trends un tagad jau rodas dažādas zero waste un tamlīdzīgas sektas, kas, kā parast - kad cilvēkiem nav ko darīt, viņš sāk jukt prātā un ielīgt ekstrēmismos... tai pat laikā pabraucot pa Latvijas mežiem mēs šur un tur redzam spontānās izgāztuves un pie mums nav viss tik traki, pat salīdzinot ar citām 'civilizētām' valstīm... Spānijā, piemēram, ja kalnos ir kāda bedre un tur var piebraukt ar auto, ar milzīgu varbūtību tā būs piegāzta ar sadzīves atkritumiem... šeit - Amerikā ar mēslošanu nav tik traki, bet pēc maniem novērojumiem, mēslo pārsvarā melnie (es nekad nevienu balto vienkārši neesmu pieķēris) - apēd šokolādi vai čipsus, iepakojumu atstāj, kur tobrīd atrodas, vai nevērīgi izmet... metro dzer kafiju, jākāpj laukā, papīra glāzi ar neizdzerto kafiju atstāj turpat uz sēdekļa, kuru, protams, nākamais pasažieris netīšām izgāž.. vietas, kur apgrozās melnie ir visai aizmēslotas, sevišķi - sabiedriskais transports... bet to var saprast, viņi neizgāja no Āfrikas, tāpēc arī cilts iekārtas motīvi saglabājušies daudz labāk, kā mums... mēs cēlām pilsētas un mirām no 'sliktā gaisa', viņi vienkārši gāja uz citu vietu....  
     Read 2 - Post
 
par ārlatviešiem   
12:19pm 08/03/2019
  es kaut kad pēc pirmajiem latviešu komūnas Bostonā apmeklējumiem rakstīju, ka latvieši starp štatiem ne īpaši sadzīvo savā starpā... tad nu lūk, izrādās, ka veclatvieši (pirmais vilnis - 19. gs. beigas, 20. gs. sākums) nesadzīvo ar emigrācijas latviešiem (četrdesmitie)... mums stāstīja, ka latvieši pirms cik tur 30 vai 50 gadiem aizgāja projām no Florida Plains uz Brookline, jo radās problēmas ar telpām, bet neizstāstīja, kas tās bija par problēmām, jo telpas piederēja latviešiem... tad nu lūk, tagad uzzinājām, kas tās bija par problēmām.. izrādās, ka telpas Florida Plains joprojām pieder latviešiem, tur joprojām notiek sanākšanas un dievkalpojumi... bet veclatviešiem... veclatvieši tā arī neatzina emigrācijas latviešus un beigu beigās notika šķelšanās - emigrācijas latvieši savāca savas mantiņas un aizgāja uz citu smilšu kasti... un šobrīd tos otros latviešus pat nepiemin... latvieši - tādi latvieši :D prieks, ka ir lietas, kas simts gadu laikā nemainās tautas temperamentā..  
     Post
 
par 8. martu   
01:46am 08/03/2019
  es galīgi neesmu sava laikmeta džentelmenis un nav jābrīnās, kāpēc sievietes neģībst manā priekšā... es galīgi nesaprotu un neatzīstu sieviešu dienu, bet dzīvojot sabiedrībā tas ir sarežģīti, sevišķi, dzīvojot tik tradīciju ziņā advancējušā pilsētā, kā Rēzekne... strādājot uzņēmumā, kur vairums personāla ir sievietes, vairums vidējā vecumā, kuras SAGAIDA, ka viņas sveiks astotajā martā... un protams, ka mūsu vīrieši ir tradicionāli vīrieši, kuri cauru gadu var atļauties uzvesties kā nu kurš, bet reizi gadā pēkšņi kļūst drausmīgi galanti, smaida un nes ziedu klēpjus... man tas viss šķiet tik drausmīgi liekulīgi, ka paliek pretīgi... es, protams, saprotu, ka sievietēm uzmanība patīk un viss ir labs, kas citiem uzlabo garastāvokli, bet... nu labi, ko var gaidīt no cilvēka, kurš ne reizi dzīvē nevienai sievietei nekad nav uzdāvinājis nevienu ziedu... nekādas romantikas...

es ļoti priecājos, ka šogad esmu projām no visas pasaules... mana sieva ir burvīga un viņa no manis nepieprasa atzīt valentīndienas, astotos martus un citus svarīgus svētkus... pat dzimšanas dienās mēs ne vienmēr apmaināmies ar dāvanām, parasti mēs dāvanas viens otram dāvinām tad, kad kaut kas pagadās pa rokai, kas šķietami otram varētu uzlabot dzīvi, vai vismaz dienu.. nu, izņēmums ir Ziemassvētki, tur mūsu ģimenes vācas kopā un dāvanu budžets ir čut ne mēnešalga... ok, uz vienu piekāpšanos gadā es esmu gatavs, visi priecīgi un tiek piedoti pārējā gada grēki...

es vispār nevaru īsti saprast, kāpēc jāsvin sieviešu diena - kāpēc kādu jāsveic tikai tāpēc, ka sanāca piedzimt bez Y hromosomas? tad tik pat labi varam ieviest nēģeru dienu, geju dienu, pensionāru dienu, vēža slimnieku dienu, plikpauru dienu, cilvēku ar gada ienākumiem virs 150 tūkstošiem dienu, blondīnu dienu, cilvēku, kuri auguši viendzimuma vecāku ģimenē dienu un daudz citu svētku.. kaut gan kaut kas man saka priekšā, ka vairums no šīm svinamajām dienām patiešām pastāv.. vēl viens debilisms ir 23. februāris - Sarkanās Armijas diena, kad vecāka gada gājuma cilvēki pēc inerces puikām dāvina tematiskas rotaļlietas, kuru prototipi paredzēti cilvēku iznīcināšanai, un vīriešiem dāvana dezodorantus, skūšanās putas un zeķes... par laimi, Latvijā šis marazms jau pamazām sāk izmirt, taču Krievijā joprojām 24. februārī ir otrs 1. janvāris...

pasaule ir tik neloģiska, bet man viņā jādzīvo.. bet šogad man ir paveicies un ja Džeris atbildot uz apsveicienu dzimšanas dienā, nebūtu atbildējis, ka 8. marts, pašam trauki jāmazgā, būtu laimīgi aizmirsis.. .
 
     Read 1 - Post