jā, ar sniega atnākšanu, aiziet pesimisms... pesimisms nāk ar rudens iestāšanos, kad Aīds aizved Persefoni pazemes valstībā, Atiss tiek nodurts zem priedes koka, Adonu nogalina meža cūka, maizes māte mirst un zemē iestājas sēras un izmisums... un līdz ar pirmo sniegu, kad mirušie ir apraudāti, sēras pāriet un iestājas miers...

es nezinu vai var pienākt brīdis, kas ir "viss pietiek", bet noteikti ir tāds brīdis, kad cilvēks apzinās, ka vairāk pasaulei nav neko parādā... ka viss uz zemes ir izdarīts un ar mierīgu sirdi var doties uz Hadesa valstību... iestājas miers... vairāk nevajag nekur skriet, neko darīt... viss ir pabeigts... un šajā brīdī cilvēks tiešām nenožēlo nāves tuvošanos... nāve atnes mieru... nobriedis cilvēks apzinās, ka ar nāvi neatnāk atpestīšana no visām dzīves problēmām... nobriedis cilvēks apzinās, ka nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa un tāpēc nenožēlo nāvi... bet arī netiecas uz to... senajām tautām ir palicis padoms, ka dzīves laikā ir jādzemdē dēls, jāiestāda koks un jāuzceļ māja, vai citos variantos - jānosit čūska... un kad tas viss ir izdarīts, tad cilvēks var mierīgi aiziet... nav obligāti jāiekļūst Ginesa rekordos vai jāsaņem Nobela prēmiju... nē, pietiek vienkārši ar pilnvērtīgi nodzīvotu dzīvi, lai rastos sajūta, ka dzīve nav bijusi veltīga.. un pilnvērtīga dzīve var būt arī bezpajumtniekam...

jā, es esmu sasniedzis to stadiju, kad man iluzori liekas, ka visu savā dzīvē jau esmu redzējis, sasniedzis, izdzīvojis... ka man vairāk nav īpaša iemesla dzīvot... man bija 12 gadi, kad es domāju "ja es šodien nomiršu, nekas īpaši slikts nebūs, tik un tā kādreiz tas būs jādara"... pienāca 17 gadi un nolēmu, ka labāk ir padzīvot, ka tomēr vēl ir pēc kā tiekties... 18 gados sākās depresija jo apzinājos, cik maz man palicis dzīvot... pienāca 20 gadi un atkal ir tā sajūta, kas bija 12 gadu vecumā...