izskatās, ka lielais, resnais pesimisma un tumsas onkulis sāk atkāpties no mums:)
ja tā labi padomā, cik maz tomēr cilvēkam vajag pilnai laimei un tai pat laikā - cik daudz!!!
vēl līdz šim nav bijis tāds brīdis kad var teikt - jā esmu redzējusi visu, esmu piedzīvojusi visu, varu mierīgi mirt nost! cilvēkam vienmēr ir kāds sasodīts sapnis, kāda nepabeigta darba sajūta, sajūta, ka bez manis Zemei būs skumji!
ak Dies', cik sajūtas var būt maldinošas...
kā Tev šķiet, vai pienāk tas brīdis, kad gribi teikt - viss, pietiek? izņemot, protams, gadījumus, kad stāvi uz tilta un blenz aicinošajā dziļumā...