Ctrl + Alt + Delete [entries|archive|friends|userinfo]
LiZii

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

13.-14.diena - atgriešanās Kutaisi [Aug. 16th, 2014|11:08 pm]
[Tags|, , ]

Nobraukt 180km ar mikroautobusu pa kalniem un lejām jau tā ir gana sūrs uzdevums, bet, ja tas viss jāpaveic +39 grādu karstumā, tad ceļojuma beigās pat mašīnā radītais caurvējš drīzāk līdzinās karstam fēnam, bet ne glābiņam. Tam visam papildus mūsu šodienas šoferis brauca tik pārgalvīgi (un šeit es nedomāju braukšanu uz 120km/h), ka šis ieraksts varēja arī netapt, ja vien laimīga apstākļu sakritība mūs neglābtu no visai neizbēgamas auto avārijas. Braucot lejā no kalna (ar jau pieminētajiem 120km/h, kas pašā pamatā nebūtu nekas, jo te tādi ātrumi tiek sasniegti regulāri), veikt apdzīšanu mašīnai, kura acīmredzami (jo redzēju pat es ar visām savām -1,5 dioptrijām) ir ieslēgusi kreiso pagriezienu un grasās nogriezties, ir visai muļķīgs gājiens. Rezultātā - brīdī, kad šoferis tomēr apjauta, ka "būs ziepes" un priekšā braucošā mašīna tiešām maina trajektoriju ne mums vēlamajā virzienā, bremzes tika nospiestas "mēmāk" nekā jebkad. Tā kā attālums starp mašīnām bija neapskaužami mazs, bet ātrums neapskaužami liels, tad kaucošās riepas un manāma auto sānslīde mums nedeva cerības uz laimīgu šīs "Kobras" cienīgās sērijas iznākumu. Jau minētās laimīgās sakritības rezultātā priekšā braucošās mašīnas šoferim izdevās veiksmīgi nomanevrēt savu auto tā, lai mēs, sevišķi nemainot savu trajektoriju (neskatot auto aizmuguri, kas vairs nepakļāvās racionāliem trajektorijas likumiem) spētu aizlidot (un šis būtu īstais vārds) viņam garām. Visā šajā jezgā amatam atbilstošu mieru saglabāja tikai mikroautobusa aizmugurē sēdošais policists, kurš stoiciskā mierā nolūkojās uz acīmredzot kārtējo ikdienas "Kobras" sērijas atkārtojumu. Lai nu kā, pēc šī incidenta visi turpmākie ekstrēmie braukšanas manevri likās tīrais nieks.
Beidzot nonākuši Kutaisi un sasnieguši mūsu jau zināmo viesnīcu, secinājām, ka tas, kas pirms nedēļas bija sācies kā vienas bedres izrakšana pie viesnīcas ieejas, ir pārvērties par kara tranšeju cienīgiem izrakumiem visapkārt viesnīcai 200m rādiusā. Noteikt, kas tiek rakts un kāpēc tiek rakts, nebija iespējams, jo darbību haotisms ļāva secināt tikai tik daudz, ka nebūtu pārsteigums, ja arī paši racēji īsti nezinātu atbildes uz šiem jautājumiem. Sasnieguši viesnīcas administratori un tikuši līdz savai istabiņai, beidzot jutāmies laimīgi par šīsdienas galamērķa veiksmīgu sasniegšanu. Vai ziniet to Mr.Bīna sēriju, kur viņš, ievācoties viesnīcas numuriņā, nelaiž garam izdevību palēkāt pa gultu? Lūk, šodien es biju tieši tik priecīga par nokļūšanu galamērķī, ka nelaidu garām izdevību pirmo reizi mūžā aiz prieka palēkāt pa gultu, jo, iepretim Mr.Bīna nelielajai lecamgultai, man pieejamā jau pēc saviem izmēriem vien (220x200) uzprasījās uz lēkāšanu un "batuta" statusu.
Tā nu pēc lielajiem lēkājošajiem priekiem pirmo reizi iemēģinājām arī dziedošo dušu, kas nomazgā tevi gruzīnu dziesmu pavadījumā - tas tā, lai dušā nekļūtu vientuļi, vai arī - lai, ilgi mazgājoties, neaizmirstu, kurā valstī atrodies.
Tā nu nedaudz atvilkuši elpu, devāmies vakara pastaigā (par vakaru gan liecināja tikai pulksteņa cipari, jo laikapstākļi joprojām atgādināja dienas vidus svelmi), kas rezultējās ar braucienu pāri upei gaisa tramvajiņā, pa ceļam ar pārcēlāju apspriežot Rīgas skaistumu pirms pārdesmit gadiem. Un tā kā otrā upes krastā mūs pārsteiguma kārtā sagaidīja neliels, ar senatnīgu auru apvīts atrakciju parks (ar pašu Eifeļa torni parka sirdī), tad šoreiz mēs tomēr nelaidām garām izdevību tajā izbaudīt visnotaļ antīka panorāmas rata burvību. Kā sacīt jāsaka, ja nav mums te LTV1 Panorāmas, tad jāizlīdzas ar panorāmas ratu...
linkCtrl+Alt+Delete

12.diena - Borjomi [Aug. 15th, 2014|08:35 pm]
[Tags|, , ]

Šodienas mērķis - atdzerties Borjomi tik, cik lien un varbūt vēl mazliet vairāk (protams, arī neatmest slidas pret sauli no svelmes, bet tas jau ir uzdevums katru dienu). Kā katrs ceļojums, kuram ir kāds galamērķis, tas sākas ar ceļa pārvarēšanu, šajā gadījumā tas bija nieks, jo ceļu segums labs un transports arī, salīdzinot ar citiem gadījumiem, labs. Tomēr, kas tas par ceļojumu, ja nav kāda piedzīvojuma, šajā gadījumā - izkāpšana pareizā vietā. To, ka atrodies Borjomi pilsētā, var saprast pēc milzīgas ceļazīmes, kas to pasaka priekšā, bet pateikt, kur tieši n-tajos kalnu līkumos kāpt ārā, ir cits jautājums, uz kuru atbildi ceļazīmes negrib sniegt. Tā kā aizbraukt līdz Tbilisi nebija mūsu mērķis, tad pievienojāmies kādai gruzīnu sievietei, kas pameta transportu skaistā kalnu ielejā. Tikai pēc garākas pastaigas sapratām, ka ar savu pāragro izkāpšanu bijām pagarinājuši dienas pastaigas apjomu par pāris kilometriem.
Nonākot Borjomi pilsētas parkā, mani gadīja pārsteigums. Lai arī es nevaru skaidri noformulēt, kādu es to biju iedomājusies, bet tas, kas mani sagaidīja, pilnīgi noteikti nelīdzinājās nekam no iedomātā. Parka sākumā zem kupola savu ūdeni bagātīgi izdeva Borjomi avots (no kura divas brīvprātīgi piespiedu kārtā norīkotas sievietes piepildīja visu klātesošo, pēc ūdens alkstošo apmeklētāju pasniegtās pudeles), bet viss pārējais parks atgādināja lunaparku. Lai arī mēs brīdi apsvērām iespēju pievienoties spiedzošo braucēju bariem, kas izbauda amerikāņu kalniņu miniversiju, tomēr pēc ilgākām pārdomām vienojāmies par loģiskiem pretargumentiem šādai rīcībai. Tādējādi tiem, kam karuseļu gadi jau ir pagājuši, šeit atliek dzert siltu, mazliet sāļu, negāzētu Borjomi ūdeni, pārstaigāt pāri neskaitāmajiem tiltiņiem (cerot uz to, ka "tiltiņu vēlēšanās" piepildīsies) un, iespējams, apdomāt otrās karuseļu jaunības atgriešanās iespēju.
Tā kā mēs par šādas jaunības atgriešanos nevienojāmies, tad atpakaļceļā, piepildījuši ar slaveno ūdeni visas līdzpaņemtas ūdens pudeles, devāmies gandrīz tikpat slavenā čiekuru ievārījuma medībās netālajā tirdziņā. Tā kā medības bija veiksmīgas, tad atliek cerēt, ka ar leģendārām ārstnieciskajām īpašībām apvītais ievārījums pasargās mūs no saaukstēšanās, atgriežoties mērenākos klimata apstākļos pēc pāris dienām...
link3 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

11.diena - Kalni, kalnu klosteri un alu pilsētas. [Aug. 14th, 2014|06:17 pm]
[Tags|, , ]

Šodien izmantojām iespēju izbaudīt ekskursiju armēņu taksista izpildījumā, kuru visprecīzāk raksturoja viņa paša izteikums: "Ņet probļem! So mnoj ņekogda ņet problem!" Jau pusstundu pirms norunātā laika pie mūsu istabiņas durvīm pieklauvēja smaidīgais šoferis, lai sirsnīgi paziņotu, ka ir ieradies, kā runāts, un gaidīs mūs pie viesnīcas ieejas. Ceļš cauri kalnu ielejām šoreiz klāts ar Eiropas standartiem pazīstamas kvalitātes asfaltu, aizvijās daudz ātrāk nekā vakardienas baisie bezceļi. Nonākot līdz pirmajam pieturas punktam, šoferis jau bija paspējis mūs sacienāt ar konfektēm un pa ceļam nopirkto svaigi cepto, karsto maizi.
Pirmo uzvaras kāpienu sākām ar Khertvisi cietokšņa, carienes Tamāras rezidences, miermīlīgu ieņemšanu. Kāpšana akmeņiem noklātajās nogāzēs nemaz nelīdzinājās laiskajām pastaigām Batumi jūras piekrastē. Par spīti jau no rīta valdošajai svelmei un manāmi sausākajam gaisam, pirmo kāpienu uzvarējām veiksmīgi.
Apstājoties pie nākamā pieturas punkta - Tmogvi cietokšņa, atlika vien lūgt Dievu vai labāk - pašu šoferi, lai vietā, kura pavērās mūsu skatam, nebūtu jākāpj. Cietoksnis, kas novietojies uz milzīgas kalnu aizas malas, pēc šofera vārdiem, izpelnījās apzīmējumu "neieņemamais cietoksnis". Reiz gan to izdevies ieņemt, bet ne ar godīgiem paņēmieniem, bet izmantojot nama mātes nodevību, kura ielaidusi ienaidnieku cietoksnī. Iekarotāji par šādu labvēlību gan nebija diez ko pateicīgi, jo atzina, ka sieviete ir nekrietna un, ja ir šādi nodevusi savus esošo saimnieku, tad kādēļ lai nenodotu arī viņus kādā citā reizē. Tādējādi par šādu nekrietnu palīdzību sieviete tika iemesta aizā. Lai arī karā visi līdzekļi ir labi, tomēr godaprāts acīmredzot ir un paliek vērtība! Par laimi, mums nebija paredzēts doties uz šo pārgalvīgo kāpienu cietokšņa virzienā, jo tas prasītu vēl pārdesmit kilometru resursus, lai nokļūtu virs cietokšņa, un milzīgus mūsu spēka resursus, lai nolaistos līdz tā mūriem, kalnu dzegas viducī.
Trešais pieturas punkts, gan nebija izlaižams un kāpienam bija jāvainagojas ar Vani's Kvabebi kalnu klostera ieraudzīšanu. Kalnu nogāze jau pēc pirmajiem pārsimts metriem kļuva arvien stāvāka, kas lika domāt, ka atpakaļceļš varētu būt visai interesants, ripošanai tuvs sporta veida paveids. Nonākot līdz vārtiem, kas acīmredzot norobežoja klostera teritoriju, izdevās īsa tikšanās ar klostera mūkiem, kas acīmredzot bija nosūtīti uzdevuma veikšanai netālu esošajā ciematā. Mūki pēc īsas sasveicināšanās nelaida garām iespēju iesaistīties tradicionālajā viktorīnā par manu dzimtenes piederību. Arī šajā gadījumā pirmais minējums bija Polija, tālākos minējumos neiesaistoties, visai sirsnīgi tiku lūgta atklāt patieso valsti. Noskaidrojuši manu piederību baltiešu saimei, mūki sirsnīgi mudināja doties ātrāk iekšā pa vārtiem un kāpt pretī klosterim. Argumenti, ka tas pie esošā karstuma un kalna stāvuma tik ĀTRI nemaz nav izdarāms, kalnu nogāzēs uztrenētos vīrus nemaz nepārliecināja, un nav jau brīnums, jo viņi paši šo ceļu veica ar apbrīnojamu vieglumu. Ceļu pretī stāvajai kalnu sienai turpināju tik ilgi, kamēr, sadzirdot cilvēka balss atbalsis, līdz tam klusajā kalnu ielokā pavēros uz augšu, kur uz mani caur binokli un baltu turbānu uz galvas lūkojās "batjuška". Tā kā šo ceļa posmu biju veiksi viena un Jānis bija palicis gaidīt mani pusceļā, tad nolēmu, ka nav ko dzīt jokus ar vīriešiem, kas pavada savas dienas kalnu alās. Nospriedusi, ka uzkāpt līdz pašam klosterim bez vīrieša pavadības un ar tik īsiem svārkiem man tāpat neizdosies, un pārliecinājusi sevi, ka arī no esošās vietas uzņemtās bildes ir gana labas, devos (drīzāk vēlos) atpakaļ uz kalna pakāji.
Pēc visa šī gājiena manas kājas labprāt būtu ņēmušas pelnītu atvaļinājumu, tomēr mūs gaidīja vēl viena, galvenā šīs dienas kāpiena uzvara - alu pilsēta Vardzia. Neskaitāmas (lai gan pēc skaitļu uzrakstiem uz alu sienām var spriest, ka kāds tomēr ir ņēmis un saskaitījis) alas un vēl neskaitāmāki pakāpieni, kas ved uz un no tām. Pēc visa redzētā var spriest, ka cilvēks spēj paveikt lielas lietas, ja viņam iedod kalnu un sapni par dzīvi nevis tā pakājē, bet pašā kalna sirdī.
Kopumā vakardienas līkumu limitam šodien ir pievienojies pakāpienu un augstuma limits. Manas kājas būs pateicīgas atgriezties uz līdzenumiem bagātās un kalniem neesošās Latvijas zemes.
linkCtrl+Alt+Delete

9.-10. diena - 100 jūdzes uz Ahalcihi [Aug. 13th, 2014|10:08 pm]
[Tags|, , ]

To, ka ceļš uz Ahalcihi būs garš un ne sevišķi līdzens, mēs jau paredzējām, bet nekas no iedomām nelīdzinājās pieredzētajam. Tas, ka ik pa laikam nācās izvairīties no brīvi klīstošām govīm (interesanti gan, ko dara šo govju saimnieki, kad kādu dienu tomēr nolemj atkal noorganizēt tikšanos ar savu kalnu govi? Ar kuru debespusi vai kalnu dzegu viņi sāk meklējumus?), vēl nebūtu nekas, un arī tas, ka viena no tām ceļa šķēršošanai kulturāli izmantoja gājēju pāreju, pēc tam, kad bija uzkāpusi pa kalnu nogāzes trepēm, ir nieks. Bet tie neskaitāmie līkumi (!!!) un ātrums, ar kādu tie tiek pievarēti, liek ātri vien pievērst skatu mašīnā plaši pārstāvētajām svēto ikonu kartītēm (it sevišķi, ja atcerās Krimas šofera stāstīto, ka, ja no Aipetri aizām vēl velk ārā avarējušās mašīnas, tad no Kaukāza aizām to sevišķi nepūlas darīt).
Kad bijām pārvarējuši kalnu pāreju 2025m augstumā (kur ziemās mēdzot būt 10m bieza sniega kārta, kas arī nosaka to, ka ceļš pa kuru braucām (Transadžārijas maģistrāle), ir atvērts tikai no maija līdz oktobrim), likās jau, ka trakākais ir garām, bet tās bija maldīgas cerības. Otrpus kalniem arvien palielinājās "ceļu" jeb bezceļu skaits, kurus bieži vien šķērsoja lielākas un mazākas kalnu upes un arī "kalnu govis" (bieži vien abi šie ceļu ingridienti bija sastopami vienuviet). Un par spīti visam, arī šādos ceļu posmos gruzīni prot uzrīkot sacīkstes līdz 60km stundā un veikt elpu aizraujošus apdzīšanas manevrus. Katrā ziņā, ja tu proti, braucot pa līkumainu kalnu ceļu, apdzīt priekšā braucošo mašīnu, vienlaicīgi meklējot telefonā sev vēlamo telefona numuru, tad tu vari mēģināt sacensties ar šiem braukšanas meistariem. Bez tam gruzīnu vīrieši tiecas apgāzt plaši izslavēto faktu, ka vīrieši nespēj veikt vairākas darbības vienlaicīgi. Spēj un kā vēl!
Katrā ziņā nonākšana mazajā, mierīgajā pilsētiņā Ahalcihē, pēc tūristu pārpludinātās Batumi ir visai patīkama atelpa. Vietējo uzmanību gan mēs te pievēršam vairāk, bet pie tās jau pēdējā laikā ir pierasts. Vakara pastaigas laikā vien 5 reizes varējām piedzīvot mēģinājumus uzminēt mūsu dzimtenes piederību (lai pasākums būtu interesantāks, atbildi interesentam sniedzām tikai pēc 3 minējumu izteikšanas), statistiski visbiežāk mani mēģināja pieskaitīt poļu tautai. Dzirdot, ka savā starpā nerunājam krieviski, par piederību krieviski runājošajām tautām minējumus neizdarīja, tomēr taktiski pajautāja, vai tiešām neprotam gruzīnu valodu, bet, saņēmuši noraidošu atbildi uz šo jautājumu, minējumus turpināja ar tādām zemēm kā Amerika, Anglija (to, ka latviešu valoda Kaukāza tautu ausīm šķiet līdzīga angļu valodai, pieredzējām jau ceļojuma laika Krimā), Čehija... Jāatzīst, ka mūsu patiesās dzimtenes piederības atklāšana minētājus iepriecināja daudz vairāk nekā viņi bija gaidījuši, un fakts, ka viņiem nebija izdevies ar savu trenēro aci mūs "atkost", ātri tika aizmirsts.
Lai nu kā, šodien veikto ceļu pagriezienu skaits krietni pārsniedz vidējam latvietiem pieļaujamo gada normu, tādēļ ar kalnu ceļiem uz kādu laiku es labprāt būšu uz "jūs" un atliek vien cerēt, lai šonakt sapņos man nerādās šis savdabīgais gruzīnu karuselis!
linkCtrl+Alt+Delete

8. diena - zaļš, zaļāks, viszaļākais jeb botāniskais dārzs [Aug. 11th, 2014|10:56 pm]
[Tags|, , ]

Dienas sākums bija plānots agrs, bet, kā zināms, labākie un cēlākie plāni mēdz sagrūt pie modinātāja skaņām. Tā arī šoreiz, kad 7:00 nozvanīja modinātājs, organisms nebūt negribēja atsaukties šim saucienam celties. Par laimi, Jānis izteica frāzi, ko no rītiem gribas dzirdēt visvairāk: "Ārā ir apmācies, varam celties vēlāk!" Tā nu stundu pēc noliktā celšanās laika organismam tomēr nācās pieņemt skaudro ziņu - laiks celties! Tomēr tas, ko pirms stundas varēja raksturot kā "apmācies laiks", pēc stundas jau dēvējās kā "rīta svelme".
Tā kā vēsākais pastaigu laiks bija nogulēts, tad uz pilsētas centru nolēmām doties ar sabiedrisko transportu. Iekāpuši autobusā (daļēji laika mašīnā), atgriezāmies laikā, kad "Rīgas satiksmē" darbojās dzeltenie, automātiskie biļešu kompostrētāji, kas mums deva iespēju atkal izbaudīt šo savdabīgo biļesu apzīmogošanu ar dažādām ciparu virknēm.
Mūsu iemaņas biļešu kompostrēšanā un apzinīgums šī procesa veikšanā glāba mūs no kontrolieru (izrādās, ka viņiem tiešām tādi arī ir) naskajām rokām, kas iekāpa vienu pieturu pēc mums. Kaut gan es ļoti apšaubu šo divu daiļo, smalko būtņu, sauktu par kontrolieru, spēju kādam gruzīnu divdurvju skapim reāli likt samaksāt sodu 5 laru apmērā, ja vien viņa paša sirdsapziņa nesāks uz viņu bļaut nelabā balsī. Lai nu kā, to mums noskaidrot neizdevās, jo visi mūsu līdzbraucēji bija ar skaļām sirdsapziņām apveltīti cilvēki, kuri biļetes bija iegādājušies laikus.
Veiksmīgi nokļuvuši centrā un izkāpuši vajadzīgajā pieturā (kas ir būtisks fakts, ņemot vērā, ka šeit sabiedriskā transporta "pieturas" ir tieši tur, kur kāds transporta kompānijas dalībnieks ir nolēmis pamest kopējo braucamlīdzekli, un pie pastāvošā braukšanas ātruma un braukšanas stila izkāpšanas vietas noteikšana prasa snaipera cienīgu reakciju) tikpat veiksmīgi noķērām nākamo transpota līdzekli, kurš mūs nogādāja tieši Batumi botāniskā dārza pakājē. Te varētu dziedāt dziesmu "par zaļu pat vēl zaļāks...ir šis lielais dārzs". Neskaitāmas koku un citu augu šķirnes sakārtotas pa dažādu pasaules valstu reģioniem. Rezultātā mēs šodienas 6h pastaigā apstaigājām gandrīz puspasauli - Japānu, Jaunzēlandi, Meksiku, Himalajus, Austrāliju, Kaukāzu, Alpus u.c. Pa daļai atgriezāmies arī mājās Latvijā - ne tikai tādēļ, ka vienā dārza daļā atradām augam mūsu pašu "palmas" - papardes, bet arī tādēļ, ka šeit pirmo reizi Gruzijā satikām savus tautiešus, kuri pat biti no lapsenes nespēja atšķirt un pie ūdens avota taisīja tādu traģēdiju, it kā bites (pēc viņas domām, lapsenes) tūliņ visu avotu izdzers un nekas nepaliks pāri.
Tā nu pēc 6h ceļojuma apkārt pasaules zaļajiem resursiem atkal atgriezāmies ar daudzkrāsainajiem resursiem bagātajā Gruzijā, kuras iepazīšanai mums vēl atlikusi gandrīz nedēļa...
linkCtrl+Alt+Delete

6-7.diena Arbūzu krāsas cilvēki. [Aug. 10th, 2014|11:21 am]
[Tags|, , ]

Pēdējās dienas sākušās ar visai mākoņainiem (jāatzīst, pārmaiņas pēc patīkami "vēsākiem" (25 grādi 35 grādu vietā)) laikapstākļiem. Bet, lai tie nemaldina jūs, tāpat kā tie apmānīja mūs, jo mēs, priecīgi par pilnīgi apmākušos debesu jumu, ieplānojām garu pastaigu gar jūru, bet pēc pirmās trešdaļas noiešanas debesīs nekas vairs neliecināja par mākoņu kādreizējo eksistenci un temperatūra sāka atgriezties pie atzīmes "kur nu vēl karstāk". Tā nu mēs attapāmies saules pielietā ceļa posmā ar minimāliem ēnas resursiem zem kādas kuplākas palmas un ar visai lielu procentuālu iespēju padarīt arbūzsārtas visas ķermeņa daļas, kas nebija satikušās ar aizsargkrēmu, izejot no mājām (precizējot - šādu tikšanos ar krēmu nepiedzīvoja praktiski visas ar apģērbu neapsegtās ķermeņa daļas). Atgriežoties mājās pēc 4h pastaigas, mēs varējām sacensties ar arbūzu mūsu ledusskapī par gatavības pakāpi, nosakot to pēc sārtuma intensitātes. Tādēļ atgādinājums sev - aizmirst aizsargkrēmu mājās vai paļauties, ka mākoņi neiestāsies dezertieru rindās, ir vienlīdz muļķīgi.
Lai nu kā, bet pastaiga vainagojās ar to, ka nonācām vietā, kur tieši pāri tavai galvai paceļās un nolaižās lidmašīnas. Mums gan neizdevās sagaidīt kādu lidmašīnas nosēšanos, esot tieši zem nolaišanās ceļa, bet skats ir visai iespaidīgs pat iztālēm, vērojot, kā lidmašīnas virs jūras samazina augstumu, tuvojoties krastam, un pēkšņi nozūd skatam, ienirstot palmu biezoknī.
Kamēr mēs gaidījām iespējamo lidaparātu paradīšanos, kāds gruzīns acīmredzot gaidīja kāda pīpējoša cilveka ierašanos šajā attālajā pilsētas malā. Uzrunājis Jāni ar frāzi: "Ti kuriš?" un, saņēmis noraidošu atbildi, sirsnīgi piebilda: "Molodec, čto nekuriš!" Varētu padomāt, ka kungs izmisīgi meklē kādu, kam nolasīt lekciju par smēķēšanas kaitīgumu gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, ja vien ejot prom viņš nepagūtu piebilst, ka šorīt vēl nav saticis nevienu pīpētāju..., no kura varētu aizņemties cigareti! Tādas, lūk, nedienas piemeklē cilvēkus, kas mājās aizmirst savai eksistencei būtiskas lietas: vieni saules aizsargkrēmu, citi cigaretes...
Lai nu kā, bet pēc nelielas atpūtas mājās mēs tomēr atkal saņēmām drosmi doties vēl vienā pastaigā, šoreiz gan nodrošinājušies ar visu veselībai un labsajūtai nepieciešamo, lai nekas netraucētu panorāmas rata un strūklaku ekspedīcijā. Jāatzīst, ka strūklaku šeit netrūkst - dziedošās strūklakas, dejojošās strūklakas, sasalušās strūklakas, skulptūru strūklakas...un strūklakas pie katras ēkas, kurai ir vismaz peļķes izmēra piemājas ūdens resursi. Dziedošas, dejojošas,daudzkrāsainas vai vienkrāsainas, tās visas pievakara krāšņajās gaismās izskatās burvīgi.
Ak, jā, runājot par vakariemun saulrietiem - tie šeit katrs ir savādāks, bet tos visus vieno divas nemainīgas lietas. Pirmkārt, tie visi ir bezgala skaisti, un, otrkārt, tie visi ir bezgala ātri. Saule noriet tik ātri, ka, lai nofotografētu šo, ikreiz maģisko mirkli, jābūt gatavam jau laicīgi būt vēlamajā vietā pilnā kaujas gatavībā, jo atliek 2 cilvēkiem neveiksmīgi iemaldīties tavā kadrā, kad pēc pāris mirkļiem (vai nu tiem mirkliem, kuros tu ceri, ka viņi turpinās kustību pa to pašu trajektoriju ar tādu pašu ātrumu, vai arī tiem mirkļiem, kuros tu pats pārvietojies uz brīvāku vietu) saule jau ir nolaidusies krietni zemāk nekā plānots. Ķert mirkli šeit nozīmē īstas ātrķeršanas sacensības!
Tomēr, kad vakarā pie jūras ir noķerts pēdējais saules stars, droši var doties gruzīnu garšas medībās. Pēc nogurdinošās dienas sevi par lieliem ēdājiem nevarējām nosaukt, tomēr meloņu un karstu hačapuri medības mūs vēl spēja ieinteresēt. Kā naksnīgajās ielās atrast meloni, kura nebūtu tik liela, ka uz mājām jāveļ ar velšanu, un kuras saturs būtu veldzējoši vēss? Nav nekā vienkāršāka - atliek tikai apstāties pie pašu LIELĀKO meloņu pārdevēja un jautāt viņam par neiespējami MAZĀKO meloni, kad jau pēc brīža kungs no aukstuma skapja dziļumiem riktē ārā milzīgus arbūzus, aiz kuriem paslēpusies mūsu 2.5 kg vieglā un kāroti vēsā melone. Tas liek domāt, ka šajā zemē viss, kas sākotnēji izskatās neiespējami, kļūst iespējams...
linkCtrl+Alt+Delete

4 - 5. diena - Melnā jūra & Co. [Aug. 8th, 2014|05:02 pm]
[Tags|, , ]

Brīvas vietas meklējumi jūras krastā līdzinās brīvas vietas meklējumiem šprotu bundžā, tomēr, kā liecina praktiskā izpēte, cilvēku skaits samazinās proporcionāli noietajam attālumam prom no centrālās pludmales.
Otrā tikšanās ar Melno jūru cieši līdzinājās pirmajai, jo viļņi, lai arī mazāki, tomēr joprojām ievērības cienīgi un sveicināja mūs jau iztālēm. Peldēšanās (vismaz mēģinājums peldēt) tajos līdzinājās neizlēmīgai tur un atpakaļ jeb 1 uz priekšu, 3 atpakaļ staigāšanai. Rezultātā tika mētāti ne tikai cilvēki, bet arī bagātīgās akmeņu rezerves no jūras gultnes. Sēžot jūras krastā, viļņu robežā ar lielākiem un mazākiem akmeņiem, neplānota satikšanās notika ar visai regulāriem intervāliem, aptuveni pie katra devītā viļņa. Ūdens, protams, silts kā piens (lai arī siltā pienā neesmu peldējusies).
Pēc atgriešanās mājās uz siestas laiku (kuru mēs ievērojam diezgan konsekventi) nācās veikt drēbju atbrīvošanu no liekajām sāļu rezervēm, kas uzņemtas ar jūras ūdeni, kā arī apgūt vēl kādu ekstrēmo sporta veidu - drēbju izkāršanu uz slīdošajām trosēm zem loga. Treniņus šajā sporta veidā nolēmu uzsākt ar Jāņa krekliem, pirms tam katru no tiem pienesot saimniekam ar iespēju atvadīties, ja nu izkāršanas mēģinājums beigtos neveiksmīgi (protams, vēl ir iespēja doties lejā un mēģināt no 4. stāva nokritušo drēbes gabalu atgūt, bet, ņemot vērā, ka zem mūsu logiem plūst diezgan dzīva auto satiksme, diez vai kaut kas prātīgs no šī atgūšanas mēģinājuma izdotos). Kad pirmie mēģinājumi uzlikt un noņemt drēbes bija vainagojušies panākumiem, un vienīgie, kam gandrīz izdevās pamest mūsu kompāniju, bija knaģi, tad piedalīties šajā izkāršanas pasākumā bija pienākusi kārta arī manām drēbēm, bet, tā kā pirmās iemaņas bija iegūtas, tad, darbības rūpīgi pārdomājot, neviens apģērba gabals tā arī necieta.
Kad drēbju izkāršanas sacensības bija pabeigts, nākamās sacensības ietvēra brīvo cīņu ar 10 kg arbūzu. Jāatzīst, ka pie 3 kg mūsu pusdienu cīņa bija beigusies ar 1:0 arbūza labā. 
Tomēr arbūza cīņas laikā mums nācās pieredzēt skaudru mācību stundu par ielu šķērsošanas bīstamību, kas norisinājās zem mūsu dzīvokļa logiem. To, ka kaut kas ir noticis, varēja saprast no kaucošo bremžu skaņas un tūlīt sekojošās skaļās bļaušanas. Jāsaka, ka gruzīni ir gana operatīvi šajā ziņā, jo vietā, kur pirms pāris sekundēm bija 5 cilvēki, pēkšņi saradās 25 cilvēki, no kuriem 3 policisti. Laikam tikai šādos brīžos satiksme mistiski apstājas, jo no mašīnām izlec tuvāko 5 automašīnu vadītāji uz abām pusēm no negadījuma vietas. Šis negadījums gan beidzās vēl samērā veiksmīgi, jo, spriežot pēc sievietes iecelšanas tehnikas ātrās palīdzības mašīnā, cietusi bija tikai kāja, bet pati cietusī vēl spēja dot visai enerģiskus norādījumus nesējiem. Tādēļ der lieku reizi atcerēties - būsim uzmanīgi uz ceļiem, kur pīpināšana ir kļuvusi par savdabīgu sazināšanās valodu (šo valodu gruzīniem acīmredzot sāk mācīt agrā bērnībā ar pīkstošu rotaļlietu palīdzību, vismaz mēs tā spriežam, jo vakar divgadīgs bērns savu rotaļlietu pīkstināja tādos pašos intervālos kā autovadītāji uz ceļiem).
Pēc visiem piedzīvojumiem mājās nolēmām doties vietējā tirgus apgaitā un tālāk doties uz pilsētas izslavēto promenādi. Jāatzīst, ka tirgus neliek vilties ne reizi, kad sanāk tajā iemaldīties vai nokļūt pēc iepriekšēja nodoma. Garšu, smaržu, krāsu un visa cita bagātība  (tajā skatā - uzmanības bagātība) liek noreibt. Nopirkt tikko ceptu gruzīnu maizi un baudīt to visā šo smaržu virpulī ir īsta bauda... Bez tam, atkal runājot par garšīgo un atceroties userinfomiss_doherty teikto, ka mēs, lai kurp dotos, ikreiz ēdam kebabus, tad šodien nogaršojām gruzīnu versiju par kebabu. Viss jau būtu labi, ja vien Jānis nebūtu pakļāvies gatavotāja avantūrai par aso piparu pievienošanu ēdienam - vienu "zaļo monstru" neplānoti apēdu es, bet atlikušos divus (labi, ka mēs zinājām pievienoto piparu skaitu) ar gudru ziņu izdevās atrast un neitralizēt neapēdot. Lai nu kā, pat asie pipari kopēju garšu nespēja sabojāt un garšoja šis brīnums lieliski!
Promenādē, kā jau katru vakaru, spilgti bija vērojama "lielā tautas staigāšana". Par izklaides trūkumiem šeit sūdzēties nevar - atrakciju parki, ielu muzikanti, kafejnīcu orķestri, dažādu transportlīdzekļu noma (dažādi pēc riteņu skaita, pārvadājamo cilvēku skaita vai pārvietošanai izmantojamā enerģijas veida), kā arī neskaitāmi soliņi, kur baudīt skaistās saulrieta krāsas visa vakara garumā vai doties 5km garā romantiskā pastaigā visas promenādes (ko vietējie dēvē par Bulvāri) garumā...un tieši šis pēdējais variants ir mūsu šī vakara randiņa pastaigas plāns, ar sēdēšanu zem palmas, pēc katrām 100 noietajām palmām.

linkCtrl+Alt+Delete

3.diena - Batumi [Aug. 7th, 2014|02:24 pm]
[Tags|, , ]

Ir kaut kāds teiciens par pirmajiem satiktajiem pretimnācējiem un to saistību ar turpmāko dienas gājumu. Labi, ka es īsti neatceros, kā tas viss sasaistās, jo šodien pirmā satiktā bija gruzīniete ar pusbeigtu vistu pie rokas vecpilsētas centrā - visticamāk es pat negribu zināt, ko tas varētu nozīmēt.
Šīs dienas galamērķis bija Batumi, kaut kas līdzīgs mūsu pašu Jūrmalas kūrortam, kur visi dodas baudīt piejūras un jūras priekus.
Došanās ceļā sākās ar jaunu ekstrēmu sporta veidu apgūšanu jeb autobusa noķeršanu kustībā un braukšanu ar atvērtām durvīm. Gruzīni ir labi ekonomisti: viņi netērēs sava transportlīdzekļa degvielu, apturot auto un uzsākot braukšanu no nulles, bet gan nedaudz piebremzēs, lai sportiskākie pasažieri paši ķer savu iespēju braukt kolorītajā kompānijā. Bez tam tā tiek ieekonomēts arī laiks, ko vēlāk ceļu krustojuma vidū cēli izlietot sarunai ar kādu senu draugu, par spīti zaļajai gaismai luksaforā un nenormālai pīpināšanai visapkārt (gruzīni zina patiesas draudzības vērtību un vērtīgu laika izlietošanas, kā arī neuztraukšanās noslēpumu). 
Lai nu kā - šādas un savādākas ekstrēmās sporta spēles pavadīja mūs šajā neilgajā ceļa garumā līdz tuvējai autoostai. Zīmīgi, ka norēķināšanās par braucienu, līdzīgi kā citās austrumu zemēs, notiek nonākot galamērķī. Kā to lakoniski raksturoja šoferis, kas Krimā mūs veda pa Aipetri serpentīniem: "Samaksāsiet, ja nonāksim galā!" Šo praksi būtu jāpielieto arī Rīgas satiksmei, jo reizēm braucot ar mūsu autobusiem šķiet, ka ceļš līdz debesīm būs īsāks nekā līdz nākamajai pieturai. 
Kad bijām sasnieguši pilsētas autoostu, nākamais uzdevums ietvēra mikroautobusa atrašanu, kas nogādātu mūs Batumi. Tas nenācās grūti, jo tikai pārejot pāri ielai, autoostas pusē mūs aplenca virkne šoferu, kas, izsaucot dažādu pilsētu nosaukumus, vēlējās noskaidrot, kura pasažieri mēs īsti būsim. Atraduši īsto stūres grozītāju, noskaidrojuši ceļojuma plānotās izmaksas un ar skatieniem novērtējuši jau gandrīz pilno automobīli, mums radās tikai viens jautājums - vai šajā piebāztajā skārda bundžā atradīsies vieta mūsu lielajam koferim. Šeit jāpiekrīt kādā televīzijas raidījumā par Gruziju teiktajam, ka šoferi spēj tā organizēt savu "kravu", ka brīva vieta atradīsies līdz šim pat neiespējami aizņemtās vietās. Tā arī mūsu koferis, šofera roku vadīts, brīvi iekārtojās, pēc skata pilnīgi nebrīvā vietā. Ceļojuma laikā vairākkārtīgi pārvietojot koferi, lai pasažieri varētu brīvi iekāpt un izkāpt, tas agri vai vēlu pazuda no mana redzesloka un jau šķita, ka koferis būs atstāts ceļa malā vai iedots kādam citam līdzbraucējam avansā, bet kā izrādījās vēlāk, loģiskas rotācijas rezultātā mūsu koferis ceļojuma beigās bija cēli sasniedzis koferiem oriģināli paredzēto vietu - bagāžnieku.
Ceļojums, kas ilga 2,5h, brīžiem atgādināja kadrus no seriāla "Smalkais stils", kur Hiacinte Burkā brīdina savu pie stūres sēdošo vīru: " Ričard, uzmanies - govis!". Seriālā gan govis ganījās iežogotā laukā un sevišķas briesmas neradīja, bet mūsu gadījumā govis ik pa laikam labākajā gadījumā bija ceļa malā, sliktākā gadījumā tā vidū, bet vissliktākajā gadījumā neizlēmīgi pārvietojās pa nenoteiktu trajektoriju ceļa abās joslās. Ne viena no mūsu ceļojumā iesaistītajām govīm gan necieta, bet kāda mašīna gan. Šodienas Gruzija statistikā varam ierakstīt pirmo mums zināmo avārijā cietušo mašīnu. Kaut gan, ja lūkojamies no smalkas gruzīnu perspektīvas, vai to vispār var uztvert par avāriju, ja pie stūres sēdējusi sieviete, cietis tikai mašīnas priekšējais bamperis un tas viss noticis uz kalnu serpentīna. Drīzāk to var nosaukt par nelielu nesaprašanos ar serpentīna apmali, bet neko vairāk! Un tā kā daiļajai būtnei palīgā bija steigušies uzreiz trīs skaisti gruzīni, tad tā drīzāk ir veiksme, nevis avārija. Tātad no avārijas knapi nosaukums vien sanāk!
Tuvojoties Batumi, smilšu krāsas toņus, kas dominēja Kutaisi apkārtnē, nomainīja bagātīgi zaļās krāsas pielietas ielejas un pakalni. Pašu Batumi gan mazāk raksturo zaļie toņi, bet vairāk augstas celtnes, greznas viesnīcas, kazino, nebeidzami tūristu veikaliņi ar visu piejūras kūrortam nepieciešamo uz gandrīz katra pilsētas stūra un gandrīz nebeidzama piejūras promenāde. Atliek vien priecāties, ka mums būs veselas 7 dienas, kurās iepazīt šo dažnedažādi bagāto un, kā vēsta baumas, arī "garšīgo" pilsētu. 
Runājot par garšīgo - šodien nogaršojām savu pirmo adžāriešu hačapuri ... tālāk ... )
 (vietā, kur to (pēc nostāstiem) gatavojot vislabāk). "Mazās siera laiviņas" vietā es saņēmu vikingu kuģa izmēriem cienīgu laivu, kurai, kā jau viedi vīri mūs brīdināja, pilnībā vietas vēderā reti kad pietiek. Tā nu pa diviem mēs gandrīz šo "laiviņu" pieveicām, vai precīzāk būtu teikt, ka tā pieveica mūs, jo vēl vēlu vakarā domas par ēšanu neraisījās nemaz.
Un visbeidzot - vakaru noslēdzām ar sen neredzētu tikšanos ar Melno jūru, kas bija visai saviļņojoša vārda burtiskā nozīmē, jo piekrastē mūs sveicināja aptuveni 2m augsti viļņi, kurus ierosinājuši apkārt klejojošie negaisi. Pāris pārgalvīgie centās mest izaicinājumu šiem viļņu milžiem, bet mums ekstrēmo sporta veidu vienai dienai bija gana...
link7 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

2.diena Kutaisi [Aug. 5th, 2014|03:19 pm]
[Tags|, , ]

Neizārstētās slimības dod ziņu par sevi - viegli sāpošs kakls un temperatūra virs normas, tieši tā mēs sākam šo otro dienu.
Bet paļaujoties uz to, ka jau rīt piejūras gaiss mani izārstēs (un mierinot sevi, ka saaukstēšanās nav zobu sāpes, kas tika pārdzīvotas Horvātijā), iedzeram aspirīnu, paēdam brokastis un dodamies pilsētas apgaitā.
Pēc vakarnakts pērkona negaisa un šī rīta lietus varētu pat atļauties teikt, ka pilsētā ir patīkami silts, un dūmakainās debesis savienojumā ar īslaicīgām vēja vēsmām nodrošina Rietumu ķermeņa vieglu sautēšanos, bet ne cepšanos.
Nezaudējot ne mirkli, esam sākuši papildināt sava ķermeņa rezerves ar plaši un lēti pieejamjiem Ca, Mg, Na sāļiem, kas kompakti iepildīti pat neķīmiķim saprotamās Borjomi pudelēs. Būtu grēks neradīt sev riebumu pret Borjomi tuvākajam gadam (kas acīmredzami ir izdarāms, jo paši gruzīni veikalos pārsvarā pērk tikai Coca-Colu vai Fantu), ja šis LV ekskluzīvais, līdz šis tikai uz "pēcsvētku sindromu" lietotais dzēriens šeit maksā 21 santīmu 0,6L.
Lai glābtu mani no paredzamā nervu sabrukuma, Jānis uz tirgu šodien devās lepnā vientulībā un atgriezās ar mūsu pusdienām - nektarīnu, plūmju un, ak, kas par laimi - čurčellu izskatā! Ja es pati nepārvērtīšos par čurčellu, tad tas būs īsts brīnums, jo tieši tik garšīgas un tieši tik daudz es spētu tās apēst.
Mūsu šodienas pastaigas mērķis bija Bagratī katedrāle. Biezi mūri, baisi augstas velves, tomēr jāatzīst, ka tas viss liktos daudz iespaidīgākas, ja mūsu viesnīcā griesti vien nebūtu 3m augsti un durvis 2,5m. Tādēļ sāk šķist, ka tiekšanās uz neredzētiem augstumiem nav nekāds pārsteigums ne baznīcās, ne mājās.
Kamēr jautāju Jānim par klātesošo reliģisko piederību, atbilde nāca negaidīti, bet skaidri ar telefona melodijas palīdzību. Vai atceraties, ka kādreiz bija telefoni ar polifoniskajām melodijām, bet vēl pirms tam ar monofoniskajām? Nu lūk, kā jūs domājat - kāda melodija varētu skanēt no monofizītu mācītāja telefona? Pateikšu priekšā - ne jau nu polifoniskā!
Noskaidrojuši, kādā namā viesojamies, devāmies lejup pa kalnu serpentīniem. Ja jāvelta vēl pāris frāzes par transporta un ceļu kultūru, tad sakarā ar vietējo autovadītāju ekstravaganto braukšanas stilu, ceļu šķērsošana ikreiz atgādina slikti plānotu pašnāvības mēģinājumu. Šajos brīžos es atceros kādu raidījumu, kurā, stāstot par ceļu šķērsošanu Austrumu zemēs, kāds vadītājs teica: "kad esi stingri nolēmis, ka tev ir nepārvarama nepieciešamība nonākt ielas otrā pusē, pieturies pie šī lēmuma un ceri, ka arī autovadītāji cienīs šo lēmumu." Līdz šim mūsu došanās pāri ceļiem notikusi visai miermīlīgi, bet skarbākajos mirkļos esam veiksmīgi slēpušies aiz gruzīnu sāniem vai sekojuši viņu iemītajās pēdās.
linkCtrl+Alt+Delete

1.diena jeb esi sveicināta, mana liela gruzīnu ģimene! [Aug. 5th, 2014|10:03 am]
[Tags|, ]

Pirmā satikšanās ar lielo gruzīnu ģimeni notika vēl tālu no Gruzijas apvāršņa, pie iekāpšanas vārtiem Viļņas lidostā. Sākumā man šķita, ka tā ir "maza ģimene', jo rindā, kurā stāvēju, man priekšā bija tikai 3 personas ar Gruzijas pasēm rokās, bet, kad pietuvojāmies vārtiem, mani aplenca vēl 10-15 ģimenes locekļi, kuriem vietas acīmredzot bija aizņēmušas iepriekšminētās 3 personas un jautrība varēja sākties.
Visai kolorītās ģimenes spilgtākā būtne bija sieviete melnā ar Prada's somu. Pateikt, kuram gadu slieksnim šī sieviete bija pārkāpusi, bija grūti, jo jaunais vīrietis viņai blakām tikpat labi varēja būt kā dēls, tā arī vīrs. Ekstravagantā, līdz šim mierīgā būtne pārvērtās straujā un impulsīvā gruzīnu sievietē pāris sekunžu laikā, kad lidostas darbinieki izteica aizrādījumu par divām viņai piederošajām bagāžas vienībām. Sākotnējie centieni ievietot Prada's somu koferī, lai arī vainagojās panākumiem (uz tā rēķina gan nācās no kofera izņemt kādu tikpat ekstravagantu kleitu kā pati nēsātāja), tomēr jau pašā saknē plāns bija lemts neveiksmei, jo pats koferis neatbilda nepieciešamajiem parametriem. To gan bija grūti paskaidrot kofera īpašniecei, kas nesaprata angļu valodā runājošo lidostas darbinieku. Kad pēc ilgākas skaidrošanās no visas lielās ģimenes tomēr atradās viens, kurš prot angļu valodu (~11 gadīgs puika), tad sākās nākamais skaidrošanās vilnis, kas nu jau visai kaislīgi ietvēra naudas jautājuma risināšanu, jeb daiļā būtne, kas līdz šim nerunāja angliski, stingri paziņoja: "No money!"
Drīzumā pie apvāršņa, sazin no kurienes, parādījās vēl kāda jaunāka gruzīnu dāma, kas kā glābējzvans, sakarā ar bagāžas neatbilstību, paziņoja: "There is no problem! We are from Georgia. In Georgia this is not problem." Lidostas darbinieka atspēkojumus, ka uz šejieni viņi lidojuši ar citu aviokompāniju, kura pieļauj lielākus bagāžas parametrus, bet šajā lidojumā tie nav spēkā, sevišķi neviens neņēma vērā. Un tomēr, lai arī joprojām skandinot "no money" himnu, dāmas tomēr sāka manāmi meklēt brīvus naudas līdzekļus pie visiem ģimenes vīriešiem.
Jāpiebilst gan, ka arī pārējiem ģimenes locekļiem bagāžas atbilstība nebija pat ne tuvu vēlamajai - vienam bagāžu sastādīja pat 3 dažāda kalibra somas, bet visaizdomīgak izskatījās puisis ar milzīgu, mistisku miskastes maisu un vēl mistiskāku tā saturu pie rokas. Un tomēr skarbā bagāžas revīzijas realitāte skāra tikai sievieti melnā ar Prada's somiņu. Maģija vai kā, bet visi tumšacainie ģimenes vīrieši ar neskaitāmajām nestandarta izmēra somām cauri lidostas vārtiem izgāja cēli un graciozi, vēstot: "There is no problem! We are from Georgia."
(***kā izrādījās jau vēlāk Kutaisi lidostā, sieviete melnā (lai arī ne savā Prada's somiņā, bet savā bagāžā) bija pārvedusi mājās neskaitāmus dunčus un mačetes, kurus nekautrējās pārcilāt turpat lidostā un izdalīja visiem saviem bērniem - laikam, lai būtu drošāks ceļš mājup.)

Nākamā ģimeniskā iepazīšanās izvērtās tūliņ pēc iziešanas no lidostas, kur mana bālā ādas krāsa un blondie mati piesaistīja tik daudz tūristu mednieku (t.i. taxistu) skatienu, ka, ja es ļautos, tad jau tagad būtu aizvesta velns sazin kur. Visa šī pēkšņā uzmanība gandrīz rezultējās arī ar īstā šofera atraidīšanu, kas jau bija nolīgts mūsu transportēšanai uz viesnīcu. Par laimi, šoferis bija gana uzstājīgs, lai spētu mani pārliecināt, ka tieši viņš ir konkrētās firmas pārstāvis.
Viss iepriekš pārdzīvotais ātri aizmirsās, kad mūsu transportlīdzeklis sāka kustību...jeb drīzāk sāka pacelšanos. Kādu laiku ar mūsu ceļabiedriem kopīgi vienojāmies klusuma brīdī, kas manāmi ieilga, ņemot vērā, ka braukšana pa pilsētu drīzāk atgādināja rallija sacensības. Lielāko ceļa daļu (braucot pa divvirzienu ceļu) mēs pavadījām ceļa vidusdaļā, vai pretējā joslā. Tikai dīvainu, gruzīnu dabai nesaprotamu sakritību rezultātā mēs ik pa laikam attapāmies savā joslā. Tā nu rietumnieka acīm neticami kādā ceļa posmā līdz šim pēc skata divvirzienu ceļš kļuva par vienvirziena (apdzinēju kļuva tikpat daudz, cik apdzenamo), bet jau pēc 200 metriem mēs atradāmies mistiskā 3. joslā, kuru veidoja apdzenamais, apdzinējs un mēs (apdzinēja apdzinējs). Jā, īsumā tik turbulenta ir Gruzijas ceļu kultūra.
Bet ko tur brīnīties, ja benzīntankos uzpildās nevis mašīnas, bet govis...pilns benzīntanks govīm, bet vai tad tas ir kaut kas neparasts?
link4 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

0.diena LV - LT [Aug. 3rd, 2014|06:29 pm]
[Tags|, , ]

Pa ceļam līdz Lietuvai, vēl Latvijas pusē, brāļi tautieši paspēja uzjautrināt autobusa šoferus un nomodā palikušos pasažierus, enerģiski sveicinot mūs (kas skatījāmies no autobusa augstumiem) no saviem dīvainajiem un acīmredzami nelikumīgajiem transportēšanas apstākļiem - guļot uz muguras automobīļa transporta piekabē!
Viņu neviltoto sveicināšanas prieku pārtrauca garām braucošā policijas ekipāža, kas nebūtu pamanījusi nelikumīgos līdzbraucējus, ja vien viņu augšējās ekstremitātes nevicinātos uz visām debespusēm, piesaistot ne tikai autobusa pasažieru, bet arī likumsargu uzmanību.
linkCtrl+Alt+Delete

0.diena jeb klusums pirms vētras [Aug. 3rd, 2014|11:52 am]
[Tags|, , , ]

Sauksim šo par 0.dienu, jo vēl atrodos mājās un turpmākais šīs dienas ceļojums (t.i. došanās uz Lietuvu) ir tikai prelūdija galvenajam notikumam - laulāto randiņam 2 nedēļu garumā Gruzijā!
Vai nav jauki, ka vīrs ved tik skaistos randiņos? Ja atklāti, tad šodien man šķiet, ka tas nemaz nav jauki, jo braukt nekur negribās...bet ko tur liegties, vēlme kaut kur doties vispār mani apciemo reti, tādēļ, par spīti visiem "negribu", teikšu sev - man prieks, ka vīrs mani vedīs šajā neparastajā randiņā trijatā: es+tu+Gruzija!
link3 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

10.diena Zobu brīvdienas [Aug. 27th, 2013|07:44 pm]
[Tags|, ]

Lai neradītu liekas problēmas ar saviem zobiem, šodien Jāni uz pludmali sūtīju vienu. Kā atgriezies vēstīja ceļotājs, neko daudz nebiju zaudējusi, jo sakarā ar negaidīto mākoņu parādīšanos sevišķi produktīva sauļošanās neizdevās!
Tā visu dienu pavadījusi pa gultu, apvārdojot savu īdošo zobu, vakarā tomēr nolēmām mest manas zobu problēmas pie malas un doties Krk mola virzienā! Svaigs gaiss un viss cits, kas novērš domas, ļoti labi palīdzēja pret īdošo īpatni. Bet, kā atklājās, vēl labāk palīdz laba šokolāde, kebabs un ilgi kārotie frī kartupeļi.
Jāatzīst, ka šajā dārzeņu un augļu paradīzē manas garšas kārpiņas ir bezgala noilgojušās pēc visparastākajiem, vārītajiem kartupeļiem, tādējādi frī kartupeļi šovakar bija kā īss ievads svētlaimei, kas gaidīs mani, atgriežoties LV tieši uz kartupeļu talku laiku!
Sākam kalt arī atpakaļceļa plānus, kas aizsāk laiku, kad jāsāk sevi morāli noskaņot uz atgriešanos jauktu un neprognozējamu laikapstākļu platuma grādos!
Šovakar mūs gaida pēdējais Horvātijas alus, ar kuru noslēgsim šo saulaino dekādi!
linkCtrl+Alt+Delete

Bez 8.dienas 9.diena Krk - Baška - Krk [Aug. 27th, 2013|05:34 pm]
[Tags|, , , ]

Tā kā 8.ceļojuma diena iekrita svētdienā, tad "lielajai atpūtas dienai" apraksts nepienākas.
Toties jau pirmdien, 9.dienā, otrais mēģinājums doties uz Bašku, lai arī ļoti miegains, bet tomēr izdevās!
Solītais lietus izpalika, tieši pretēji - spīdēja spoža saule, kuras dēļ man ir apcepināta kreisā roka, kas, ejot pa promenādi, veiksmīgi visu laiku atradās saules pusē.
Lai nu kā, tā nav lielākā bēda, kas piemeklēja Baškā, jo pilsētā ar zīmīgo nosaukumu man sāka sāpēt ne tikai manis pašas "baška", bet papildus vēl sāka smelgt pirms brauciena salabotais zobs! Labi, ka katrai brauciena dienai biju atvēlējusi pa citramona tabletei, kas parasti glābj mani pie visām sāpēm, cerams arī šoreiz, jo vismazāk medusmēneša laikā gribas cīnīties ar neplānotām zobu sāpēm!
Jāatzīst, ka Bašku tiešām varētu dēvēt par kalnos kāpēju un peldētāju paradīzi Horvātijas virsū! Katrā ziņā pludmales un piekļuve tām tur ir krietni augstākā līmenī nekā, piem., Krk'ā.
4km gara promenāde, 2km gara oļu pludmale, kuras krastos izvietojušies nebeidzami daudz dažādu ēdināšanas uzņēmumi, no kuriem viens savaldzināja arī mūsu garšas kārpiņas un mēs nespējām pretoties itāļu cienīgai picai ar visnotaļ vietēju nosaukumu - "Baška"! Kā pēc pasūtīšanas precizēja viesmīlis: "Viena Baška uz diviem šķīvjiem!", kas, ja nepiemin picu, skan visai amizanti.
Kopumā mūsu diena izvērtās visai karsta un saulaina, tādēļ atpakaļ ceļā uz mājām nolēmām vakariņām iegādāties pēdējo 1/4 daļu arbūza, kas kopsummā nodrošinās to, ka būsim apēduši vienu milzīgu un bezgala saldu Horvātijas arbūzu!

Labojums: citramons tomēr zaudēja cīņā ar nakts sāpīguma stundām, un no 00:00 - 3:00 manā galvā zumēja zoba īdēšana augstākajā amplitūdā! Labi, ka tā joprojām bija tikai īdēšana, un labi, ka tā sākusies ceļojuma izskaņā.
link1 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

7.diena Krk - Rab - Pag - Krk [Aug. 25th, 2013|11:57 am]
[Tags|, , , ]

Šīs nakts mieru mums veiksmīga traucēja piektdienas nakts ballīte, kuras mūzikas skaļums piepildīja ne tikai norises vietu, bet arī tuvāko un tālāko apkārtni. Jāsaka gan, ka ar vietējiem dziedātājiem šeit laikam ir tāpat kā ar tiem putniem - ķērc uz nebēdu! Jāpiemin, ka mans nakts miers bija tik ļoti iztraucēts, ka man spēja traucēt pat aiz sienas krācošais vācietis!
Lai arī kā gulējuši vai negulējuši, jau 8:20 gaidījām pie mūsu kuģa, lai dotos ekskursijā uz kaimiņu salu Rab'u. Ceļš pa ūdeņiem bija mierīgs - nemocīja ne jūras slimība, ne kāda cita slimība, ja vien itāļus nepiedēvē pie kādas slimību klases! Brauciens bija tik mierīgs, ka Jānim nācās secināt: "Kapteinis arī mierīgi brauc un runā pa telefonu!" Es: "Nu par aisbergiem šeit viņam nav jāuztraucas!"
Veiksmīgi nobraukuši 2h ceļā, sasniedzām Rab salu un piestājām pie pašas vecpilsētas. Veiksmīgi aizlavījāmies no tūristu grupas un divvientulībā izstaigājām skaistās vecpilsētas ielas ar daudzajām blakus novietotajām baznīcām. Man visvairāk iepatikās benediktiešu māsu klostera baznīca, kur māsas, tērpušās viscaur baltā, pie altāra kā marmora iekaltas staujas pieklusināti dziedāja viņām vien saprotamas dziesmas.
Tā kā saule šajā dienā mūs lutināja ne pa jokam, tad pa ceļam nolēmām nogaršot itāļu saldējumu ar pistāciju garšu, kurš negaidīti nu ieņem 1.vietu starp šīs vasaras gardākajiem jaunatklājumiem. Viens saldējums vēl nebija pieveikts, kad mūsu kārā acs ķērās pie cita nolūkošanas un pie pēdējā kumosa es jau saucu pārdevējam: Rocher! Un šis, lai arī iepriekšējo nepārspējis, tomēr bija gardākais šokolādes saldējums ar rocher gabaliņiem.
Atgriežoties uz kuģa, mūs gaidīja pusdienas, kurām saldajā ēdienā sekoja negaidīts piedzīvojums. Piekrastes kaijas, tiklīdz mūsu kuģis sāka kustību, metās nopakaļ kuģim un pavadīja to vēl krietnu gabalu, līdz nebija apēsta visa no pusdienām pāri palikusī maize. Lieki piebilst, kādu sajūsmu un foto priekus tas radīja visiem uz klāja esošajiem. Kaijas lidoja tik tuvu, ka tās varēja barot no rokas vai arī noķert, ja pusdienas bija šķitušas "par īsu".
Kad visa jezga ap kaijām bija norimusi un viesmīļi sāka novākt traukus, Jānis norādīja uz būtisku lietu. Uz galda vēl joprojām stāvēja sāls un pipari - divas lietas, kas tik ļoti pietrūkst mūsmājās. Tā nu turpmākās 10 minūtes norisinājās operācija "sāls iegūšana", kas ietvēra priekšmeta atrašanu, kurā sāli transportēt līdz mājām, kā arī paša sāls izdabūšanu no trauciņa. Viss norisinājās veiksmīgi, un jau vakarā mūsmājās stāvēja trauciņš ar sāli!
Pa ceļam piestājām arī Pag salā, kur, tā vietā, lai kāptu stāvā kalnā un aplūkotu olīvkoku dārzu, mēs izvēlējāmies alternatīvu un palikām gozēties pludmales saulē! Jāatzīst, ka šajā salā es saskāros ar asākajiem akmeņiem manā dzīvē. To šķautnes ūdens nebūt nav nogludinājis, bet tieši pretēji -padarījis asas kā asmeņus. Vien atspiešanās pret šādu akmeni ar roku rada visai redzamas, bet labi, ka pamazām pārejošas pēdas. Katrā ziņā šodien pārliecinājos, ka apavi peldēšanai Adrijas jūras ūdeņos tiešām ir vitāli svarīgs atribūts, ne tikai jūras ežu dēļ!
Atgriežoties no pludmales, iepazināmies ar savdabīgu Horvātijas ceļazīmi, kas brīdina par to, ka ceļu, pa kuru braucat, var šķērsot bārmenis, tādēļ atļautais braukšanas ātrums ir vien 10 km/h. Tāda nu ir tā kūrortu specifika!
Vēl pirms atgriešanās Krk ostā kuģa pasažierim tika piedāvāta iespēja peldēties Krk'as golden beach pludmalē, kurā nokļūt var tikai ar ūdens transportu. Pludmali ieskaujošās klintis saules gaismā nudien spīd kā zelts! Kad nu visi, kas vēlējās un varēja, bija nopeldējušies (šajā brīdī uz kuģa parādījās vesels bars raudošu bērnu, kuri acīmredzami un ausīm klausāmi nebija tikuši kārotajā peldē), mūsu ceļš tālāk veda uz Krk ostu, kur daži pusslapji, daži sausi un daži slapji no raudāšanas, veiksmīgi nokāpām no kuģa klāja!
Jāatzīst, ka ceļojums bija katras jūras jūdzes un zemes kilometra vērts!

P.s. Pa ceļam uz Krk salu tika noskaidrots arī jautājums, kādēļ tomēr šovakar būtu vēlams dzert alu.
Jānis: "Šovakar jādzer tumšais alus!"
Es: "Nav jau obligāti!"
Jānis: "Tad gaišais?"
Es: "Nē, es domāju, ka nav jau obligāti vispār jādzer šovakar!"
Jānis: "Bet kaut kā jau dienas jāskaita..."

Šīs dienas matemātiskie rezultāti:
1 mierīgs ceļojums ar kuģi
Daudz saules peldes, maz ūdens peldes
Nogaršotas 2 jaunas saldējumu šķirnes
Iepazīta viena jauna ceļa zīme
Tuvāk un tālāk iepazītas Rab kaijas
* Izdzerts viens tumšais alus, kā jau Jānis paredzēja!
link5 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

6.diena Pārvarot medusdekādes ekvatoru [Aug. 23rd, 2013|06:11 pm]
[Tags|, , , ]

Pēc vakardienas karuseļiem pa kalnu serpentīniem šodien pamodos ar stīvu sprandu un līdz ar to ar ērcīgu noskaņojumu. 
Par to, ka šeit esam jau 6.dienu (tātad pārvaram medusdekādes ekvatoru), liecina ne tikai maldīgā sajūta, ka esam šeit jau mēnesi, bet arī apavu līnijas, kas iezīmējas arvien izteiktāk (jeb pēdu gali kļūst arvien baltāki),vairs nesāpošie kāju muskuļi un 5 alus pudeles, kas stāv uz terases (t.i. - katru vakaru, sēžot uz terases, izdzeram pa vienam vietējam alum vai radleram, šī vakara kandidāts jau gaida ledusskapī savu iznācienu). 
Šodien pēc vakardienas varoņdarbiem mums ir brīvdienu brīvdiena, kurā nolēmām iepriecināt savus D-vitamīna receptorus un pagozēties pludmales saulē. 
Nevaru nepieminēt, cik patīkama tomēr ir Horvātijas iezīme, kas ir ļoti liberāla pret nūdisma kultūru un vēl jo vairāk pret topless kultūru. Tādējādi pilnīgi apstiprinās mūsu ceļvedī sniegtā informācija, ka: " Horvāti neizrādīs nosodījumu, ja pludmalē valkāsiet trūcīgu bikini vai pat staigāsiet bez krūštura." Sauļošanās šādā griezumā iegūst daudz patīkamāku noskaņu un vienlaikus zaudē nevēlamās sauļojuma līnijas. 
Lai nu kā, šodien vēja bija maz un mūsu karstuma receptoriem tas bija īsts pārbaudījums, ko gan godam pārvarējām un līdz norunātajam laikam - plkst.12:00 - tomēr izturējām. 
Dienas karstumu pārlaidīsim, dzerot aukstu citronūdeni un pusdienās ieturot aukstu arbūzu. Bet, līdz būs pienācis laiks doties vakara pastaigā uz promenādi, Jānis nebeigs vien sevi apspēlēt ar jauniegūto galda spēli, kuru var spēlēt viens pats un līdz ar to zaudējuma gadījumā ir iespēja apspēlēt pašam sevi! 

 P.s. Vēl mums te ir viena ļoti skaista "draudzene", kas katru rītu 6:30 mūs sveicina ar vairāk nekā 100 zvana sitienu "Labrīt!" un vakarā ar tādu pašu "Arlabunakti!".
linkCtrl+Alt+Delete

5.diena Plitvices ezeri [Aug. 23rd, 2013|06:06 pm]
[Tags|, , , , ]

Pamošanās ar otro piegājienu izdevās, un jau drīz varējām baudīt mūsu brokastis ar savdabīgo piedevu - darzeņu salātus ar VEGETU! Šāds salikums ir neizbēgams ne tikai tādēļ, ka Horvātija ir vegetas dzimtene, bet tādēļ, ka nevienā veikalā nav izdevies atrast nevienas citas normālas garšvielas, kas apvienotu piparus, garšvielas un nedaudz sāli (piem., citronpiparus). Lai nu kā, salāti garšo labi arī šādā salikumā!
Dodoties lejā pa kalnu uz netālu esošo autoostu, pa ceļam redzu, ka pilsētas centrā 3 vīrieši cītīgi kopj apļveida ziedu un augu dārzu, kā rezultātā izvēršas saruna.
Es: "Nu re, te vīrieši strādā par dārzniekiem!"
Jānis: "Jā, bet citur āži ir par dārzniekiem!"
Es: "Pag, bet, ja citur sievietes ir dārznieces, tad tu viņas tikko nosauci par "āžiem dārzniekiem"?
Tā arī nenoskaidrojuši šo lingvistisko jautājumu, sagaidījām autobusu, un mūsu ceļš jau 8:00 varēja sākties.
Ekskursijas vadītāja iesāka ceļojumu ar tūristu lūgšanu, kas ietvēra aizlūgumu par labu laiku, vieglu staigāšanu, tāpat arī par to, lai veikalos netiekam apkrāpti un pa ceļam meitas un mātes nemet acis uz svešiniekiem, bet tēvi un brāļi uz svešiniecēm, kā arī (manuprāt, būtiskākais) lai mājās palikušie bērni nenodedzina māju!
Tā mūsu ceļš 4h garumā veda pa un ap kalniem un lejām.
Pa ceļam izbraucām cauri mazākajam ciematam, kas sastāv no vienas mājas, garāžas un kūts, kurā uzvarēt vēlēšanās tās iemītniekam ir tīrais nieks, izņemot gadījumu, ja sieva ir dusmīga, tad iespējas vinnēt ir 50/50!
Mūsu ekskursijas vadītāja bija visnotaļ līdzīga Allai Pugačovai, tomēr tas nemazināja viņas profesionalitāti un spēju visus saorganizēt. Salīdzinājumā ar TF ekskursijām, kur pēc noliktā laika, pēc kura jaatgriežas autobusā, lai dotos tālāk, joprojām trūkst puses pasažieru, šeit jau 5minūtes pirms noliktā laika visi kā cālēni gaida savu vistu māti - šoferi.
Pirms došanās uz pašiem ezeriem iestiprināmies ar komisāra Rekša cienīgām desmaizēm horvātu gaumē (t.i. 2reizes lielākām nekā tika Reksim).
Kad tiekam uz pirmās takas, kļūst skaidrs, ka kopumā ceļā pavadītās 8h būs katras sekundes vērtas, lai ik uz soļa redzētu mazākus, lielākus un gigantiskus ūdenskritumus un staigātu pa takām, kas uzbūvētas uz straujajiem kalnu strautiem un skaļi šņāc zem kājām, kamēr pārvietojies arvien augstāk pretī vēl lielākiem Dabas brīnumiem!
Visi ūdeņi ir bezgala skaidri un tajos peld tūkstošiem foreļu, kas burtiski ņirgājas par tūristiem, piepeldot krastiem un ļaujot sevi aplūkot, veltot mums skatienus: "Bet jūs tāpat mūs nedrīkstat aiztikt!" Mans tētis jau būtu neprātā iemeties ezerā un mēģinājis noķert zivis ar rokām, jo aizliegums ietver zivju makšķerēšanu, nevis ķeršanu ar rokām, tas tad būtu viņa attaisnojums!
Ārā no meža, kurā bijām iegājuši,un lejā no kalna, kurā bijām uzkāpuši, mūs noveda autobusa un vilciena ārlaulības krustojums jeb 3 virknē savienoti autobusi, kas izdeva dīzeļvilcienam raksturīgas skaņas un kā čūska lēni vijās lejā pa serpentīniem.
Ka pēdējais mūs gaidīja visaugstākais ūdenskritums 72 metrus augstais Veliki slap.
Līdz ar to arī mūsu 4h īsā tūre Plitvices ezeru ieskāvumā bija beigusies un bija laiks noskaņoties uz 4h atpakaļceļu!
Kā izrādījās, mēs esam ļoti kulturāla grupa un nevienu no saviem biedriem nepazaudējām, kamēr otrā grupā nozuda 3 biedri, bet atgriezušies līdz ekskursijas beigām bija tikai 2. Iespējams, Plitvices lāčiem un vilkiem šodien būs vienas vācu uzkodas! Sēžot vācu pāru ielenkumā, varu novēlēt vienīgi - labu apetīti!

Piezīme sev: ja vēlreiz būs lemts būt Horvātijā, tad Plitvices ezeri būs "to do list" augšgalā!

Šīs dienas matemātiskie rezultāti
1 oficiāla tūristu lūgšana, daudzas neoficiālas lūgšanas, ejot un braucot gar kraujas malām.
N-tie kilometri nostaigāti, nobraukti un nopeldēti.
Viens brauciens ar vilciena un autobusa ārlaulības krustojumu.
Nogaršota 1 komisāra Rekša desu maize.
Ar kāru aci aplūkots savs 1000 foreļu.
Apskatīts milzīgs skaits mazu, lielu un pāris gigantisku ūdenskritumu.
Atrasta 1 vieta, kur atgriezties!
linkCtrl+Alt+Delete

4.diena Krk akmeņu pludmales [Aug. 21st, 2013|05:35 pm]
[Tags|, , ]

Tikko no rīta atveru acis, tā Jānis saka: "Astoņi nāk!" Uz ko man nekā cita nav ko atbildēt, kā jautāt: "No kuras puses?"
Šodienas "ēdienkartē" saule, bangojoša jūra un daudz vēja!
Jāsaka, ka pēdējās divas dienas šeit pūš tāds vējš, ka liekas, ka matus no galvas varētu nopūst. Pludmalē tas rezultējas ar pa gaisu lidojošām cepurēm un saulsargiem kopā ar to īpašniekiem, kas nevēlas tos pazaudēt. Un tomēr, ņemot vērā, ka šodien debesīs nav neviena mākoņa, tad šāds vējš lieti noder, ja ir vēlme sauļoties, bet karstuma izturība vēl nav uztrenēta.
Tā kā šodien pludmalē nepārtraukti brēca viens putns, tad atļaušos pieminēt, ka visādi citādi dabas ziņā bagātā Krk'a tomēr nevar lepoties ar skaistiem dziedātājputniem! Cerīgi teikšu, ka vismaz tie, kurus mums ir nācies dzirdēt, zāģē kā motorzāģi vai brēc tādās mokās, it kā tiem rīkli kāds grieztu pušu. Tā kā cikādes vakaros te īsti nedzied, tad vienīgā cerība vakara idilles nodrošināšanai ir cerēt, ka visi putni vienkārši aizvērsies un ies gulēt laicīgi.
Jāpiemin vēl kāda būtiska izmaiņa, kas skārusi mūsu ēšanas paradumus! Ja Rīgā Jānis brīvprātīgi-piespiedu kārtā ēda par mums diviem (t.i. par sevi un to, ko es nevaru apēst), tad šeit viss ir mainījies. Šobrīd Jānis brīvprātīgi (atzīmēju, ka NE-piespiedu kārtā) pārtiek no saules siltuma, svaiga gaisa un reizēm arbūza! Turpretīm man šāda veģetēšana nav pa prātam un pa vēderam, tādējādi es ēdu par mums diviem. Varētu arī par trim, jo šobrīd mana apetīte sasniegusi līmeni, kad varētu apēst "ziloni" (bet ne astoņkāji) un vēl mazbišķiņ! Kā šī nutrīcijas revolūcija atspoguļosies uz svaru kausiem, redzēsim, atgriežoties LV.

P.s. PĒTNIECISKIE DATI
Tā kā mūsu pašreizējās mājvietas gultas platība pārsniedz pat Rīgā pieejamo un tā kā šeit spilveni ir gareniski izstiepti, tad nakts pētniecības ietvaros ir izdevies noskaidrot, ka Jānis prot gulēt tikai uz spilvena malējiem stūriem un nekad neguļ spilvenam pa vidu! Tas nozīmē, ka pie esošo spilvenu garuma, Jānis, katru nakti griežoties no vieniem sāniem uz otriem, pārvar ievērojamu attālumu. Bez tam šī atklājuma sakarā atskārtu, ka, ja tiktu realizēta mammas ieteiktā ideja nopirkt vienu garu spilvenu mums abiem - pāri visai gultai, tad Jānis spētu gulēt tikai uz viena sāna, vienā gultas pusē! Protams, ja pieņemam par faktu, ka viņš pie nepieciešamības neizdzīvotu mani no manas gultas un spilvena puses!
Šie pētniecības dati arī atklāj, kādēļ man no rītiem nāk vairāk miegs nekā Jānim! Kamēr viņš, lai arī pārvarot šķēršļus un ceļojot pa sava spilvena platuma un garuma grādiem, guļ, tikmēr manas miega stundas pagaist datu ievākšanas procesā!
link1 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

3.diena Mēģinājums braukt uz Bašku jeb lietus diena! [Aug. 20th, 2013|10:58 am]
[Tags|, , , ]

Šorīt celšanās sastāvēja no 3 daļām, kas rezultātā liek man justies tā, it kā es nebūtu gulējusi vispār!
Pirmais etaps sākās 5:30, kad pamodos no stiprā vēja, kas kustināja logu slēģus un terases jumtiņu. Nolēmu, ja jau esmu pamodusies, varu noņemt uz terases atstātos atsāļotos apģērbus un apavus.
Pēc slēģu aizveršanas vējš mazinājās un es varēju ieslīgt 2.miegā!
Otrais etaps sākās, kad 6:30 nozvanīja Jāņa modinātājs, uz kuru gan reaģēju tikai es, lai arī ar nepatīkamām otrā miega mokām, bet tomēr reaģēju! Kad arī Jāņa receptorus bija sasniedzis rīta sauciens, viņš, atvēris slēģus un palūkojies debesīs, paziņoja, ka laiks ir apmācies un tātad, par laimi, nebūšot karsti! Tādējādi sapratu, ka starta šāviens tiek dots un šodien tomēr būs savs miegainais prāts un ķermenis jāved uz Bašku!
Šājā brīdī es vēl nenojautu, ka lielāks sašutums un mokas ir tikai priekšā!
Kad biju praktiski saģērbusies un iekustinājusi savas pagaidām vēl sāpošās kājas, mani pēkšņi pārtrauca pazīstams troksnis, kam piemita LV pieskaņa! Izgājusi uz terases, secināju, ka skaņa, kas likās tik pazīstama, ir smalks lietus, kas līst pār vīģes koka lapām! Es vēl nebiju paguvusi pateikt teikumu līdz beigām par to, ka ārā līst, kad Jānis, kurš līdz šim vēl nebija paguvis apģērbties, kā bulta bija atpakaļ gultā, paziņojot: "Tad jau šodien nebrauksim!"
Lieki piebilst par manu sašutumu, jo es jau biju praktiski sataisījusies un sevi pamodinājusi līdz pakāpei, kas ļauj pamest māju neuztraucoties, ka aizmigšu ejot! Savu sašutumu, lai arī paudu skaļi, tonr visai drīz liku to pie malas līdz ar drēbēm un devos atpakaļ gultā! Galva griezās no neparastā mošanās rituāla, kas atkal piedāvāja iespēju iemigt.
Jānis mēģinot mani uzmundrināt, noteica: "Nu skaties uz to no labās puses, mēs varēsim nodoties "gultas priekiem"!" Uz ko man nācās atbildēt: "Šodien mans galvenais "gultas prieks" ir gulēšana!" Kad Jānis noteica: "Nu, tad tā arī darīsim!", es jau ķēru garām lidojošo 3.miega peli!
Trešais celšanās etaps sākās un turpinās ar sajūtu, ka es vispār neesmu gulējusi un iespējams pat vakar esmu smagi dzērusi! Katrā ziņā 9:00 aiz loga joprojām viegli sijāja lietus, bet manā "baškā" un ķermenī ir pilnīgs 3.miega radīts vājprāts!

Šī rīta matemātiskie rezultāti:
Nogulētas 3 miega daļas
Piedzīvotas 3 pamošanās, 2 no tām mokošas
Piedzīvots 1. Horvātijas lietus
link1 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

2.diena (Krk - Prniba) [Aug. 19th, 2013|06:12 pm]
[Tags|, , ]

Modinātājs bija cerīgi uzlikts uz plkst. 6:00, bet pat Horvātijas skaistums nespēja piespiest mūs reaģēt uz šo pīkstošo signālu! Tomēr, kad intensīvi sāka zvanīt baznīcas zvani, miegs tomēr tika pārtraukts un jau 7:00 mēs varējām baudīt brokastis saules pielietajā terasē!
Ceļš līdz Prniba pludmalei veda cauri vecpilsētas šaurajām ieliņām, tad pa kalnu slīpumiem augšup un zemes ceļiem lejup. Pa ceļam iepazināmies ar ļoti laipnu kazu, kura ganījās vīģu un olīvju dārzā, kā arī nogaršojām pa vienai vīģei no katra koka, kas gadījās mums ceļā!
Galamērķī mūs gaidīja ēnaina pludmale ar saulainu molu, kur pretī skatam pavērās sala, uz kuras uzbūvēts klosteris. 
Lai iekarotu Adrijas jūras ūdeņus, pagāja laiks, jo, kā saka Jānis - es nāku no citas planētas, kur ūdens ir siltāks un ziemās nesnieg! Kad beidzot biju sasniegusi mērķi jeb saslapinājusi vēderu, ūdens baudīšana varēja sākties. Jāsaka gan, ka ūdens Adrijas jūrā ir krietni sāļāks, tieši tik "krietni", ka Jānim pēc ūdenī samirkušo matu izžūšanas no matiem bira sāls! Tas gan varētu būt visai interesants veids kā atrisināt situāciju, ka salātus pagaidām ēdām bez sāls, jo sāls trauciņu aizmirsu paķert līdzi no LV.
Kā neiztrūkstoša ceļojumu sastāvdaļa tika nobaudīts arī vietējais kebabs, kuram gan sāls netrūka, un jāatzīst, ka gaļa bija krietni gardāka nekā TurKebabā nobaudāmā!
Mājās ieradāmies uz siestas laiku, bet pirms laimīgi to baudīt, vispirms nācās izmazgāt visus ar sāļo ūdeni saskārušos apģērba gabalus, lai vakarā tie neatgādinātu sāls stabus!

Šī rīta matemātiskie  rezultāti:
Noieti 8km!
Iekaroti Adrijas jūras ūdeņi!
Atklātas sāls atradnes Jāņa galvā!
Nogaršotas dažāda platuma un garuma vīģes un viena garuma un platuma kebabs!


linkCtrl+Alt+Delete

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]