Ctrl + Alt + Delete [entries|archive|friends|userinfo]
LiZii

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

8. diena - zaļš, zaļāks, viszaļākais jeb botāniskais dārzs [Aug. 11th, 2014|10:56 pm]
[Tags|, , ]

Dienas sākums bija plānots agrs, bet, kā zināms, labākie un cēlākie plāni mēdz sagrūt pie modinātāja skaņām. Tā arī šoreiz, kad 7:00 nozvanīja modinātājs, organisms nebūt negribēja atsaukties šim saucienam celties. Par laimi, Jānis izteica frāzi, ko no rītiem gribas dzirdēt visvairāk: "Ārā ir apmācies, varam celties vēlāk!" Tā nu stundu pēc noliktā celšanās laika organismam tomēr nācās pieņemt skaudro ziņu - laiks celties! Tomēr tas, ko pirms stundas varēja raksturot kā "apmācies laiks", pēc stundas jau dēvējās kā "rīta svelme".
Tā kā vēsākais pastaigu laiks bija nogulēts, tad uz pilsētas centru nolēmām doties ar sabiedrisko transportu. Iekāpuši autobusā (daļēji laika mašīnā), atgriezāmies laikā, kad "Rīgas satiksmē" darbojās dzeltenie, automātiskie biļešu kompostrētāji, kas mums deva iespēju atkal izbaudīt šo savdabīgo biļesu apzīmogošanu ar dažādām ciparu virknēm.
Mūsu iemaņas biļešu kompostrēšanā un apzinīgums šī procesa veikšanā glāba mūs no kontrolieru (izrādās, ka viņiem tiešām tādi arī ir) naskajām rokām, kas iekāpa vienu pieturu pēc mums. Kaut gan es ļoti apšaubu šo divu daiļo, smalko būtņu, sauktu par kontrolieru, spēju kādam gruzīnu divdurvju skapim reāli likt samaksāt sodu 5 laru apmērā, ja vien viņa paša sirdsapziņa nesāks uz viņu bļaut nelabā balsī. Lai nu kā, to mums noskaidrot neizdevās, jo visi mūsu līdzbraucēji bija ar skaļām sirdsapziņām apveltīti cilvēki, kuri biļetes bija iegādājušies laikus.
Veiksmīgi nokļuvuši centrā un izkāpuši vajadzīgajā pieturā (kas ir būtisks fakts, ņemot vērā, ka šeit sabiedriskā transporta "pieturas" ir tieši tur, kur kāds transporta kompānijas dalībnieks ir nolēmis pamest kopējo braucamlīdzekli, un pie pastāvošā braukšanas ātruma un braukšanas stila izkāpšanas vietas noteikšana prasa snaipera cienīgu reakciju) tikpat veiksmīgi noķērām nākamo transpota līdzekli, kurš mūs nogādāja tieši Batumi botāniskā dārza pakājē. Te varētu dziedāt dziesmu "par zaļu pat vēl zaļāks...ir šis lielais dārzs". Neskaitāmas koku un citu augu šķirnes sakārtotas pa dažādu pasaules valstu reģioniem. Rezultātā mēs šodienas 6h pastaigā apstaigājām gandrīz puspasauli - Japānu, Jaunzēlandi, Meksiku, Himalajus, Austrāliju, Kaukāzu, Alpus u.c. Pa daļai atgriezāmies arī mājās Latvijā - ne tikai tādēļ, ka vienā dārza daļā atradām augam mūsu pašu "palmas" - papardes, bet arī tādēļ, ka šeit pirmo reizi Gruzijā satikām savus tautiešus, kuri pat biti no lapsenes nespēja atšķirt un pie ūdens avota taisīja tādu traģēdiju, it kā bites (pēc viņas domām, lapsenes) tūliņ visu avotu izdzers un nekas nepaliks pāri.
Tā nu pēc 6h ceļojuma apkārt pasaules zaļajiem resursiem atkal atgriezāmies ar daudzkrāsainajiem resursiem bagātajā Gruzijā, kuras iepazīšanai mums vēl atlikusi gandrīz nedēļa...
linkCtrl+Alt+Delete

6-7.diena Arbūzu krāsas cilvēki. [Aug. 10th, 2014|11:21 am]
[Tags|, , ]

Pēdējās dienas sākušās ar visai mākoņainiem (jāatzīst, pārmaiņas pēc patīkami "vēsākiem" (25 grādi 35 grādu vietā)) laikapstākļiem. Bet, lai tie nemaldina jūs, tāpat kā tie apmānīja mūs, jo mēs, priecīgi par pilnīgi apmākušos debesu jumu, ieplānojām garu pastaigu gar jūru, bet pēc pirmās trešdaļas noiešanas debesīs nekas vairs neliecināja par mākoņu kādreizējo eksistenci un temperatūra sāka atgriezties pie atzīmes "kur nu vēl karstāk". Tā nu mēs attapāmies saules pielietā ceļa posmā ar minimāliem ēnas resursiem zem kādas kuplākas palmas un ar visai lielu procentuālu iespēju padarīt arbūzsārtas visas ķermeņa daļas, kas nebija satikušās ar aizsargkrēmu, izejot no mājām (precizējot - šādu tikšanos ar krēmu nepiedzīvoja praktiski visas ar apģērbu neapsegtās ķermeņa daļas). Atgriežoties mājās pēc 4h pastaigas, mēs varējām sacensties ar arbūzu mūsu ledusskapī par gatavības pakāpi, nosakot to pēc sārtuma intensitātes. Tādēļ atgādinājums sev - aizmirst aizsargkrēmu mājās vai paļauties, ka mākoņi neiestāsies dezertieru rindās, ir vienlīdz muļķīgi.
Lai nu kā, bet pastaiga vainagojās ar to, ka nonācām vietā, kur tieši pāri tavai galvai paceļās un nolaižās lidmašīnas. Mums gan neizdevās sagaidīt kādu lidmašīnas nosēšanos, esot tieši zem nolaišanās ceļa, bet skats ir visai iespaidīgs pat iztālēm, vērojot, kā lidmašīnas virs jūras samazina augstumu, tuvojoties krastam, un pēkšņi nozūd skatam, ienirstot palmu biezoknī.
Kamēr mēs gaidījām iespējamo lidaparātu paradīšanos, kāds gruzīns acīmredzot gaidīja kāda pīpējoša cilveka ierašanos šajā attālajā pilsētas malā. Uzrunājis Jāni ar frāzi: "Ti kuriš?" un, saņēmis noraidošu atbildi, sirsnīgi piebilda: "Molodec, čto nekuriš!" Varētu padomāt, ka kungs izmisīgi meklē kādu, kam nolasīt lekciju par smēķēšanas kaitīgumu gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, ja vien ejot prom viņš nepagūtu piebilst, ka šorīt vēl nav saticis nevienu pīpētāju..., no kura varētu aizņemties cigareti! Tādas, lūk, nedienas piemeklē cilvēkus, kas mājās aizmirst savai eksistencei būtiskas lietas: vieni saules aizsargkrēmu, citi cigaretes...
Lai nu kā, bet pēc nelielas atpūtas mājās mēs tomēr atkal saņēmām drosmi doties vēl vienā pastaigā, šoreiz gan nodrošinājušies ar visu veselībai un labsajūtai nepieciešamo, lai nekas netraucētu panorāmas rata un strūklaku ekspedīcijā. Jāatzīst, ka strūklaku šeit netrūkst - dziedošās strūklakas, dejojošās strūklakas, sasalušās strūklakas, skulptūru strūklakas...un strūklakas pie katras ēkas, kurai ir vismaz peļķes izmēra piemājas ūdens resursi. Dziedošas, dejojošas,daudzkrāsainas vai vienkrāsainas, tās visas pievakara krāšņajās gaismās izskatās burvīgi.
Ak, jā, runājot par vakariemun saulrietiem - tie šeit katrs ir savādāks, bet tos visus vieno divas nemainīgas lietas. Pirmkārt, tie visi ir bezgala skaisti, un, otrkārt, tie visi ir bezgala ātri. Saule noriet tik ātri, ka, lai nofotografētu šo, ikreiz maģisko mirkli, jābūt gatavam jau laicīgi būt vēlamajā vietā pilnā kaujas gatavībā, jo atliek 2 cilvēkiem neveiksmīgi iemaldīties tavā kadrā, kad pēc pāris mirkļiem (vai nu tiem mirkliem, kuros tu ceri, ka viņi turpinās kustību pa to pašu trajektoriju ar tādu pašu ātrumu, vai arī tiem mirkļiem, kuros tu pats pārvietojies uz brīvāku vietu) saule jau ir nolaidusies krietni zemāk nekā plānots. Ķert mirkli šeit nozīmē īstas ātrķeršanas sacensības!
Tomēr, kad vakarā pie jūras ir noķerts pēdējais saules stars, droši var doties gruzīnu garšas medībās. Pēc nogurdinošās dienas sevi par lieliem ēdājiem nevarējām nosaukt, tomēr meloņu un karstu hačapuri medības mūs vēl spēja ieinteresēt. Kā naksnīgajās ielās atrast meloni, kura nebūtu tik liela, ka uz mājām jāveļ ar velšanu, un kuras saturs būtu veldzējoši vēss? Nav nekā vienkāršāka - atliek tikai apstāties pie pašu LIELĀKO meloņu pārdevēja un jautāt viņam par neiespējami MAZĀKO meloni, kad jau pēc brīža kungs no aukstuma skapja dziļumiem riktē ārā milzīgus arbūzus, aiz kuriem paslēpusies mūsu 2.5 kg vieglā un kāroti vēsā melone. Tas liek domāt, ka šajā zemē viss, kas sākotnēji izskatās neiespējami, kļūst iespējams...
linkCtrl+Alt+Delete

4 - 5. diena - Melnā jūra & Co. [Aug. 8th, 2014|05:02 pm]
[Tags|, , ]

Brīvas vietas meklējumi jūras krastā līdzinās brīvas vietas meklējumiem šprotu bundžā, tomēr, kā liecina praktiskā izpēte, cilvēku skaits samazinās proporcionāli noietajam attālumam prom no centrālās pludmales.
Otrā tikšanās ar Melno jūru cieši līdzinājās pirmajai, jo viļņi, lai arī mazāki, tomēr joprojām ievērības cienīgi un sveicināja mūs jau iztālēm. Peldēšanās (vismaz mēģinājums peldēt) tajos līdzinājās neizlēmīgai tur un atpakaļ jeb 1 uz priekšu, 3 atpakaļ staigāšanai. Rezultātā tika mētāti ne tikai cilvēki, bet arī bagātīgās akmeņu rezerves no jūras gultnes. Sēžot jūras krastā, viļņu robežā ar lielākiem un mazākiem akmeņiem, neplānota satikšanās notika ar visai regulāriem intervāliem, aptuveni pie katra devītā viļņa. Ūdens, protams, silts kā piens (lai arī siltā pienā neesmu peldējusies).
Pēc atgriešanās mājās uz siestas laiku (kuru mēs ievērojam diezgan konsekventi) nācās veikt drēbju atbrīvošanu no liekajām sāļu rezervēm, kas uzņemtas ar jūras ūdeni, kā arī apgūt vēl kādu ekstrēmo sporta veidu - drēbju izkāršanu uz slīdošajām trosēm zem loga. Treniņus šajā sporta veidā nolēmu uzsākt ar Jāņa krekliem, pirms tam katru no tiem pienesot saimniekam ar iespēju atvadīties, ja nu izkāršanas mēģinājums beigtos neveiksmīgi (protams, vēl ir iespēja doties lejā un mēģināt no 4. stāva nokritušo drēbes gabalu atgūt, bet, ņemot vērā, ka zem mūsu logiem plūst diezgan dzīva auto satiksme, diez vai kaut kas prātīgs no šī atgūšanas mēģinājuma izdotos). Kad pirmie mēģinājumi uzlikt un noņemt drēbes bija vainagojušies panākumiem, un vienīgie, kam gandrīz izdevās pamest mūsu kompāniju, bija knaģi, tad piedalīties šajā izkāršanas pasākumā bija pienākusi kārta arī manām drēbēm, bet, tā kā pirmās iemaņas bija iegūtas, tad, darbības rūpīgi pārdomājot, neviens apģērba gabals tā arī necieta.
Kad drēbju izkāršanas sacensības bija pabeigts, nākamās sacensības ietvēra brīvo cīņu ar 10 kg arbūzu. Jāatzīst, ka pie 3 kg mūsu pusdienu cīņa bija beigusies ar 1:0 arbūza labā. 
Tomēr arbūza cīņas laikā mums nācās pieredzēt skaudru mācību stundu par ielu šķērsošanas bīstamību, kas norisinājās zem mūsu dzīvokļa logiem. To, ka kaut kas ir noticis, varēja saprast no kaucošo bremžu skaņas un tūlīt sekojošās skaļās bļaušanas. Jāsaka, ka gruzīni ir gana operatīvi šajā ziņā, jo vietā, kur pirms pāris sekundēm bija 5 cilvēki, pēkšņi saradās 25 cilvēki, no kuriem 3 policisti. Laikam tikai šādos brīžos satiksme mistiski apstājas, jo no mašīnām izlec tuvāko 5 automašīnu vadītāji uz abām pusēm no negadījuma vietas. Šis negadījums gan beidzās vēl samērā veiksmīgi, jo, spriežot pēc sievietes iecelšanas tehnikas ātrās palīdzības mašīnā, cietusi bija tikai kāja, bet pati cietusī vēl spēja dot visai enerģiskus norādījumus nesējiem. Tādēļ der lieku reizi atcerēties - būsim uzmanīgi uz ceļiem, kur pīpināšana ir kļuvusi par savdabīgu sazināšanās valodu (šo valodu gruzīniem acīmredzot sāk mācīt agrā bērnībā ar pīkstošu rotaļlietu palīdzību, vismaz mēs tā spriežam, jo vakar divgadīgs bērns savu rotaļlietu pīkstināja tādos pašos intervālos kā autovadītāji uz ceļiem).
Pēc visiem piedzīvojumiem mājās nolēmām doties vietējā tirgus apgaitā un tālāk doties uz pilsētas izslavēto promenādi. Jāatzīst, ka tirgus neliek vilties ne reizi, kad sanāk tajā iemaldīties vai nokļūt pēc iepriekšēja nodoma. Garšu, smaržu, krāsu un visa cita bagātība  (tajā skatā - uzmanības bagātība) liek noreibt. Nopirkt tikko ceptu gruzīnu maizi un baudīt to visā šo smaržu virpulī ir īsta bauda... Bez tam, atkal runājot par garšīgo un atceroties userinfomiss_doherty teikto, ka mēs, lai kurp dotos, ikreiz ēdam kebabus, tad šodien nogaršojām gruzīnu versiju par kebabu. Viss jau būtu labi, ja vien Jānis nebūtu pakļāvies gatavotāja avantūrai par aso piparu pievienošanu ēdienam - vienu "zaļo monstru" neplānoti apēdu es, bet atlikušos divus (labi, ka mēs zinājām pievienoto piparu skaitu) ar gudru ziņu izdevās atrast un neitralizēt neapēdot. Lai nu kā, pat asie pipari kopēju garšu nespēja sabojāt un garšoja šis brīnums lieliski!
Promenādē, kā jau katru vakaru, spilgti bija vērojama "lielā tautas staigāšana". Par izklaides trūkumiem šeit sūdzēties nevar - atrakciju parki, ielu muzikanti, kafejnīcu orķestri, dažādu transportlīdzekļu noma (dažādi pēc riteņu skaita, pārvadājamo cilvēku skaita vai pārvietošanai izmantojamā enerģijas veida), kā arī neskaitāmi soliņi, kur baudīt skaistās saulrieta krāsas visa vakara garumā vai doties 5km garā romantiskā pastaigā visas promenādes (ko vietējie dēvē par Bulvāri) garumā...un tieši šis pēdējais variants ir mūsu šī vakara randiņa pastaigas plāns, ar sēdēšanu zem palmas, pēc katrām 100 noietajām palmām.

linkCtrl+Alt+Delete

3.diena - Batumi [Aug. 7th, 2014|02:24 pm]
[Tags|, , ]

Ir kaut kāds teiciens par pirmajiem satiktajiem pretimnācējiem un to saistību ar turpmāko dienas gājumu. Labi, ka es īsti neatceros, kā tas viss sasaistās, jo šodien pirmā satiktā bija gruzīniete ar pusbeigtu vistu pie rokas vecpilsētas centrā - visticamāk es pat negribu zināt, ko tas varētu nozīmēt.
Šīs dienas galamērķis bija Batumi, kaut kas līdzīgs mūsu pašu Jūrmalas kūrortam, kur visi dodas baudīt piejūras un jūras priekus.
Došanās ceļā sākās ar jaunu ekstrēmu sporta veidu apgūšanu jeb autobusa noķeršanu kustībā un braukšanu ar atvērtām durvīm. Gruzīni ir labi ekonomisti: viņi netērēs sava transportlīdzekļa degvielu, apturot auto un uzsākot braukšanu no nulles, bet gan nedaudz piebremzēs, lai sportiskākie pasažieri paši ķer savu iespēju braukt kolorītajā kompānijā. Bez tam tā tiek ieekonomēts arī laiks, ko vēlāk ceļu krustojuma vidū cēli izlietot sarunai ar kādu senu draugu, par spīti zaļajai gaismai luksaforā un nenormālai pīpināšanai visapkārt (gruzīni zina patiesas draudzības vērtību un vērtīgu laika izlietošanas, kā arī neuztraukšanās noslēpumu). 
Lai nu kā - šādas un savādākas ekstrēmās sporta spēles pavadīja mūs šajā neilgajā ceļa garumā līdz tuvējai autoostai. Zīmīgi, ka norēķināšanās par braucienu, līdzīgi kā citās austrumu zemēs, notiek nonākot galamērķī. Kā to lakoniski raksturoja šoferis, kas Krimā mūs veda pa Aipetri serpentīniem: "Samaksāsiet, ja nonāksim galā!" Šo praksi būtu jāpielieto arī Rīgas satiksmei, jo reizēm braucot ar mūsu autobusiem šķiet, ka ceļš līdz debesīm būs īsāks nekā līdz nākamajai pieturai. 
Kad bijām sasnieguši pilsētas autoostu, nākamais uzdevums ietvēra mikroautobusa atrašanu, kas nogādātu mūs Batumi. Tas nenācās grūti, jo tikai pārejot pāri ielai, autoostas pusē mūs aplenca virkne šoferu, kas, izsaucot dažādu pilsētu nosaukumus, vēlējās noskaidrot, kura pasažieri mēs īsti būsim. Atraduši īsto stūres grozītāju, noskaidrojuši ceļojuma plānotās izmaksas un ar skatieniem novērtējuši jau gandrīz pilno automobīli, mums radās tikai viens jautājums - vai šajā piebāztajā skārda bundžā atradīsies vieta mūsu lielajam koferim. Šeit jāpiekrīt kādā televīzijas raidījumā par Gruziju teiktajam, ka šoferi spēj tā organizēt savu "kravu", ka brīva vieta atradīsies līdz šim pat neiespējami aizņemtās vietās. Tā arī mūsu koferis, šofera roku vadīts, brīvi iekārtojās, pēc skata pilnīgi nebrīvā vietā. Ceļojuma laikā vairākkārtīgi pārvietojot koferi, lai pasažieri varētu brīvi iekāpt un izkāpt, tas agri vai vēlu pazuda no mana redzesloka un jau šķita, ka koferis būs atstāts ceļa malā vai iedots kādam citam līdzbraucējam avansā, bet kā izrādījās vēlāk, loģiskas rotācijas rezultātā mūsu koferis ceļojuma beigās bija cēli sasniedzis koferiem oriģināli paredzēto vietu - bagāžnieku.
Ceļojums, kas ilga 2,5h, brīžiem atgādināja kadrus no seriāla "Smalkais stils", kur Hiacinte Burkā brīdina savu pie stūres sēdošo vīru: " Ričard, uzmanies - govis!". Seriālā gan govis ganījās iežogotā laukā un sevišķas briesmas neradīja, bet mūsu gadījumā govis ik pa laikam labākajā gadījumā bija ceļa malā, sliktākā gadījumā tā vidū, bet vissliktākajā gadījumā neizlēmīgi pārvietojās pa nenoteiktu trajektoriju ceļa abās joslās. Ne viena no mūsu ceļojumā iesaistītajām govīm gan necieta, bet kāda mašīna gan. Šodienas Gruzija statistikā varam ierakstīt pirmo mums zināmo avārijā cietušo mašīnu. Kaut gan, ja lūkojamies no smalkas gruzīnu perspektīvas, vai to vispār var uztvert par avāriju, ja pie stūres sēdējusi sieviete, cietis tikai mašīnas priekšējais bamperis un tas viss noticis uz kalnu serpentīna. Drīzāk to var nosaukt par nelielu nesaprašanos ar serpentīna apmali, bet neko vairāk! Un tā kā daiļajai būtnei palīgā bija steigušies uzreiz trīs skaisti gruzīni, tad tā drīzāk ir veiksme, nevis avārija. Tātad no avārijas knapi nosaukums vien sanāk!
Tuvojoties Batumi, smilšu krāsas toņus, kas dominēja Kutaisi apkārtnē, nomainīja bagātīgi zaļās krāsas pielietas ielejas un pakalni. Pašu Batumi gan mazāk raksturo zaļie toņi, bet vairāk augstas celtnes, greznas viesnīcas, kazino, nebeidzami tūristu veikaliņi ar visu piejūras kūrortam nepieciešamo uz gandrīz katra pilsētas stūra un gandrīz nebeidzama piejūras promenāde. Atliek vien priecāties, ka mums būs veselas 7 dienas, kurās iepazīt šo dažnedažādi bagāto un, kā vēsta baumas, arī "garšīgo" pilsētu. 
Runājot par garšīgo - šodien nogaršojām savu pirmo adžāriešu hačapuri ... tālāk ... )
 (vietā, kur to (pēc nostāstiem) gatavojot vislabāk). "Mazās siera laiviņas" vietā es saņēmu vikingu kuģa izmēriem cienīgu laivu, kurai, kā jau viedi vīri mūs brīdināja, pilnībā vietas vēderā reti kad pietiek. Tā nu pa diviem mēs gandrīz šo "laiviņu" pieveicām, vai precīzāk būtu teikt, ka tā pieveica mūs, jo vēl vēlu vakarā domas par ēšanu neraisījās nemaz.
Un visbeidzot - vakaru noslēdzām ar sen neredzētu tikšanos ar Melno jūru, kas bija visai saviļņojoša vārda burtiskā nozīmē, jo piekrastē mūs sveicināja aptuveni 2m augsti viļņi, kurus ierosinājuši apkārt klejojošie negaisi. Pāris pārgalvīgie centās mest izaicinājumu šiem viļņu milžiem, bet mums ekstrēmo sporta veidu vienai dienai bija gana...
link7 Copy_Paste|Ctrl+Alt+Delete

navigation
[ viewing | most recent entries ]