Ir kaut kāds teiciens par pirmajiem satiktajiem pretimnācējiem un to saistību ar turpmāko dienas gājumu. Labi, ka es īsti neatceros, kā tas viss sasaistās, jo šodien pirmā satiktā bija gruzīniete ar pusbeigtu vistu pie rokas vecpilsētas centrā - visticamāk es pat negribu zināt, ko tas varētu nozīmēt.

Šīs dienas galamērķis bija Batumi, kaut kas līdzīgs mūsu pašu Jūrmalas kūrortam, kur visi dodas baudīt piejūras un jūras priekus.

Došanās ceļā sākās ar jaunu ekstrēmu sporta veidu apgūšanu jeb autobusa noķeršanu kustībā un braukšanu ar atvērtām durvīm. Gruzīni ir labi ekonomisti: viņi netērēs sava transportlīdzekļa degvielu, apturot auto un uzsākot braukšanu no nulles, bet gan nedaudz piebremzēs, lai sportiskākie pasažieri paši ķer savu iespēju braukt kolorītajā kompānijā. Bez tam tā tiek ieekonomēts arī laiks, ko vēlāk ceļu krustojuma vidū cēli izlietot sarunai ar kādu senu draugu, par spīti zaļajai gaismai luksaforā un nenormālai pīpināšanai visapkārt (gruzīni zina patiesas draudzības vērtību un vērtīgu laika izlietošanas, kā arī neuztraukšanās noslēpumu). 

Lai nu kā - šādas un savādākas ekstrēmās sporta spēles pavadīja mūs šajā neilgajā ceļa garumā līdz tuvējai autoostai. Zīmīgi, ka norēķināšanās par braucienu, līdzīgi kā citās austrumu zemēs, notiek nonākot galamērķī. Kā to lakoniski raksturoja šoferis, kas Krimā mūs veda pa Aipetri serpentīniem: "Samaksāsiet, ja nonāksim galā!" Šo praksi būtu jāpielieto arī Rīgas satiksmei, jo reizēm braucot ar mūsu autobusiem šķiet, ka ceļš līdz debesīm būs īsāks nekā līdz nākamajai pieturai. 

Kad bijām sasnieguši pilsētas autoostu, nākamais uzdevums ietvēra mikroautobusa atrašanu, kas nogādātu mūs Batumi. Tas nenācās grūti, jo tikai pārejot pāri ielai, autoostas pusē mūs aplenca virkne šoferu, kas, izsaucot dažādu pilsētu nosaukumus, vēlējās noskaidrot, kura pasažieri mēs īsti būsim. Atraduši īsto stūres grozītāju, noskaidrojuši ceļojuma plānotās izmaksas un ar skatieniem novērtējuši jau gandrīz pilno automobīli, mums radās tikai viens jautājums - vai šajā piebāztajā skārda bundžā atradīsies vieta mūsu lielajam koferim. Šeit jāpiekrīt kādā televīzijas raidījumā par Gruziju teiktajam, ka šoferi spēj tā organizēt savu "kravu", ka brīva vieta atradīsies līdz šim pat neiespējami aizņemtās vietās. Tā arī mūsu koferis, šofera roku vadīts, brīvi iekārtojās, pēc skata pilnīgi nebrīvā vietā. Ceļojuma laikā vairākkārtīgi pārvietojot koferi, lai pasažieri varētu brīvi iekāpt un izkāpt, tas agri vai vēlu pazuda no mana redzesloka un jau šķita, ka koferis būs atstāts ceļa malā vai iedots kādam citam līdzbraucējam avansā, bet kā izrādījās vēlāk, loģiskas rotācijas rezultātā mūsu koferis ceļojuma beigās bija cēli sasniedzis koferiem oriģināli paredzēto vietu - bagāžnieku.

Ceļojums, kas ilga 2,5h, brīžiem atgādināja kadrus no seriāla "Smalkais stils", kur Hiacinte Burkā brīdina savu pie stūres sēdošo vīru: " Ričard, uzmanies - govis!". Seriālā gan govis ganījās iežogotā laukā un sevišķas briesmas neradīja, bet mūsu gadījumā govis ik pa laikam labākajā gadījumā bija ceļa malā, sliktākā gadījumā tā vidū, bet vissliktākajā gadījumā neizlēmīgi pārvietojās pa nenoteiktu trajektoriju ceļa abās joslās. Ne viena no mūsu ceļojumā iesaistītajām govīm gan necieta, bet kāda mašīna gan. Šodienas Gruzija statistikā varam ierakstīt pirmo mums zināmo avārijā cietušo mašīnu. Kaut gan, ja lūkojamies no smalkas gruzīnu perspektīvas, vai to vispār var uztvert par avāriju, ja pie stūres sēdējusi sieviete, cietis tikai mašīnas priekšējais bamperis un tas viss noticis uz kalnu serpentīna. Drīzāk to var nosaukt par nelielu nesaprašanos ar serpentīna apmali, bet neko vairāk! Un tā kā daiļajai būtnei palīgā bija steigušies uzreiz trīs skaisti gruzīni, tad tā drīzāk ir veiksme, nevis avārija. Tātad no avārijas knapi nosaukums vien sanāk!

Tuvojoties Batumi, smilšu krāsas toņus, kas dominēja Kutaisi apkārtnē, nomainīja bagātīgi zaļās krāsas pielietas ielejas un pakalni. Pašu Batumi gan mazāk raksturo zaļie toņi, bet vairāk augstas celtnes, greznas viesnīcas, kazino, nebeidzami tūristu veikaliņi ar visu piejūras kūrortam nepieciešamo uz gandrīz katra pilsētas stūra un gandrīz nebeidzama piejūras promenāde. Atliek vien priecāties, ka mums būs veselas 7 dienas, kurās iepazīt šo dažnedažādi bagāto un, kā vēsta baumas, arī "garšīgo" pilsētu. 

Runājot par garšīgo - šodien nogaršojām savu pirmo adžāriešu hačapuri  

 (vietā, kur to (pēc nostāstiem) gatavojot vislabāk). "Mazās siera laiviņas" vietā es saņēmu vikingu kuģa izmēriem cienīgu laivu, kurai, kā jau viedi vīri mūs brīdināja, pilnībā vietas vēderā reti kad pietiek. Tā nu pa diviem mēs gandrīz šo "laiviņu" pieveicām, vai precīzāk būtu teikt, ka tā pieveica mūs, jo vēl vēlu vakarā domas par ēšanu neraisījās nemaz.

Un visbeidzot - vakaru noslēdzām ar sen neredzētu tikšanos ar Melno jūru, kas bija visai saviļņojoša vārda burtiskā nozīmē, jo piekrastē mūs sveicināja aptuveni 2m augsti viļņi, kurus ierosinājuši apkārt klejojošie negaisi. Pāris pārgalvīgie centās mest izaicinājumu šiem viļņu milžiem, bet mums ekstrēmo sporta veidu vienai dienai bija gana...