Brīvas vietas meklējumi jūras krastā līdzinās brīvas vietas meklējumiem šprotu bundžā, tomēr, kā liecina praktiskā izpēte, cilvēku skaits samazinās proporcionāli noietajam attālumam prom no centrālās pludmales.

Otrā tikšanās ar Melno jūru cieši līdzinājās pirmajai, jo viļņi, lai arī mazāki, tomēr joprojām ievērības cienīgi un sveicināja mūs jau iztālēm. Peldēšanās (vismaz mēģinājums peldēt) tajos līdzinājās neizlēmīgai tur un atpakaļ jeb 1 uz priekšu, 3 atpakaļ staigāšanai. Rezultātā tika mētāti ne tikai cilvēki, bet arī bagātīgās akmeņu rezerves no jūras gultnes. Sēžot jūras krastā, viļņu robežā ar lielākiem un mazākiem akmeņiem, neplānota satikšanās notika ar visai regulāriem intervāliem, aptuveni pie katra devītā viļņa. Ūdens, protams, silts kā piens (lai arī siltā pienā neesmu peldējusies).

Pēc atgriešanās mājās uz siestas laiku (kuru mēs ievērojam diezgan konsekventi) nācās veikt drēbju atbrīvošanu no liekajām sāļu rezervēm, kas uzņemtas ar jūras ūdeni, kā arī apgūt vēl kādu ekstrēmo sporta veidu - drēbju izkāršanu uz slīdošajām trosēm zem loga. Treniņus šajā sporta veidā nolēmu uzsākt ar Jāņa krekliem, pirms tam katru no tiem pienesot saimniekam ar iespēju atvadīties, ja nu izkāršanas mēģinājums beigtos neveiksmīgi (protams, vēl ir iespēja doties lejā un mēģināt no 4. stāva nokritušo drēbes gabalu atgūt, bet, ņemot vērā, ka zem mūsu logiem plūst diezgan dzīva auto satiksme, diez vai kaut kas prātīgs no šī atgūšanas mēģinājuma izdotos). Kad pirmie mēģinājumi uzlikt un noņemt drēbes bija vainagojušies panākumiem, un vienīgie, kam gandrīz izdevās pamest mūsu kompāniju, bija knaģi, tad piedalīties šajā izkāršanas pasākumā bija pienākusi kārta arī manām drēbēm, bet, tā kā pirmās iemaņas bija iegūtas, tad, darbības rūpīgi pārdomājot, neviens apģērba gabals tā arī necieta.

Kad drēbju izkāršanas sacensības bija pabeigts, nākamās sacensības ietvēra brīvo cīņu ar 10 kg arbūzu. Jāatzīst, ka pie 3 kg mūsu pusdienu cīņa bija beigusies ar 1:0 arbūza labā. 

Tomēr arbūza cīņas laikā mums nācās pieredzēt skaudru mācību stundu par ielu šķērsošanas bīstamību, kas norisinājās zem mūsu dzīvokļa logiem. To, ka kaut kas ir noticis, varēja saprast no kaucošo bremžu skaņas un tūlīt sekojošās skaļās bļaušanas. Jāsaka, ka gruzīni ir gana operatīvi šajā ziņā, jo vietā, kur pirms pāris sekundēm bija 5 cilvēki, pēkšņi saradās 25 cilvēki, no kuriem 3 policisti. Laikam tikai šādos brīžos satiksme mistiski apstājas, jo no mašīnām izlec tuvāko 5 automašīnu vadītāji uz abām pusēm no negadījuma vietas. Šis negadījums gan beidzās vēl samērā veiksmīgi, jo, spriežot pēc sievietes iecelšanas tehnikas ātrās palīdzības mašīnā, cietusi bija tikai kāja, bet pati cietusī vēl spēja dot visai enerģiskus norādījumus nesējiem. Tādēļ der lieku reizi atcerēties - būsim uzmanīgi uz ceļiem, kur pīpināšana ir kļuvusi par savdabīgu sazināšanās valodu (šo valodu gruzīniem acīmredzot sāk mācīt agrā bērnībā ar pīkstošu rotaļlietu palīdzību, vismaz mēs tā spriežam, jo vakar divgadīgs bērns savu rotaļlietu pīkstināja tādos pašos intervālos kā autovadītāji uz ceļiem).

Pēc visiem piedzīvojumiem mājās nolēmām doties vietējā tirgus apgaitā un tālāk doties uz pilsētas izslavēto promenādi. Jāatzīst, ka tirgus neliek vilties ne reizi, kad sanāk tajā iemaldīties vai nokļūt pēc iepriekšēja nodoma. Garšu, smaržu, krāsu un visa cita bagātība  (tajā skatā - uzmanības bagātība) liek noreibt. Nopirkt tikko ceptu gruzīnu maizi un baudīt to visā šo smaržu virpulī ir īsta bauda... Bez tam, atkal runājot par garšīgo un atceroties miss_doherty teikto, ka mēs, lai kurp dotos, ikreiz ēdam kebabus, tad šodien nogaršojām gruzīnu versiju par kebabu. Viss jau būtu labi, ja vien Jānis nebūtu pakļāvies gatavotāja avantūrai par aso piparu pievienošanu ēdienam - vienu "zaļo monstru" neplānoti apēdu es, bet atlikušos divus (labi, ka mēs zinājām pievienoto piparu skaitu) ar gudru ziņu izdevās atrast un neitralizēt neapēdot. Lai nu kā, pat asie pipari kopēju garšu nespēja sabojāt un garšoja šis brīnums lieliski!

Promenādē, kā jau katru vakaru, spilgti bija vērojama "lielā tautas staigāšana". Par izklaides trūkumiem šeit sūdzēties nevar - atrakciju parki, ielu muzikanti, kafejnīcu orķestri, dažādu transportlīdzekļu noma (dažādi pēc riteņu skaita, pārvadājamo cilvēku skaita vai pārvietošanai izmantojamā enerģijas veida), kā arī neskaitāmi soliņi, kur baudīt skaistās saulrieta krāsas visa vakara garumā vai doties 5km garā romantiskā pastaigā visas promenādes (ko vietējie dēvē par Bulvāri) garumā...un tieši šis pēdējais variants ir mūsu šī vakara randiņa pastaigas plāns, ar sēdēšanu zem palmas, pēc katrām 100 noietajām palmām.