| 13.-14.diena - atgriešanās Kutaisi |
[Aug. 16th, 2014|11:08 pm] |
Nobraukt 180km ar mikroautobusu pa kalniem un lejām jau tā ir gana sūrs uzdevums, bet, ja tas viss jāpaveic +39 grādu karstumā, tad ceļojuma beigās pat mašīnā radītais caurvējš drīzāk līdzinās karstam fēnam, bet ne glābiņam. Tam visam papildus mūsu šodienas šoferis brauca tik pārgalvīgi (un šeit es nedomāju braukšanu uz 120km/h), ka šis ieraksts varēja arī netapt, ja vien laimīga apstākļu sakritība mūs neglābtu no visai neizbēgamas auto avārijas. Braucot lejā no kalna (ar jau pieminētajiem 120km/h, kas pašā pamatā nebūtu nekas, jo te tādi ātrumi tiek sasniegti regulāri), veikt apdzīšanu mašīnai, kura acīmredzami (jo redzēju pat es ar visām savām -1,5 dioptrijām) ir ieslēgusi kreiso pagriezienu un grasās nogriezties, ir visai muļķīgs gājiens. Rezultātā - brīdī, kad šoferis tomēr apjauta, ka "būs ziepes" un priekšā braucošā mašīna tiešām maina trajektoriju ne mums vēlamajā virzienā, bremzes tika nospiestas "mēmāk" nekā jebkad. Tā kā attālums starp mašīnām bija neapskaužami mazs, bet ātrums neapskaužami liels, tad kaucošās riepas un manāma auto sānslīde mums nedeva cerības uz laimīgu šīs "Kobras" cienīgās sērijas iznākumu. Jau minētās laimīgās sakritības rezultātā priekšā braucošās mašīnas šoferim izdevās veiksmīgi nomanevrēt savu auto tā, lai mēs, sevišķi nemainot savu trajektoriju (neskatot auto aizmuguri, kas vairs nepakļāvās racionāliem trajektorijas likumiem) spētu aizlidot (un šis būtu īstais vārds) viņam garām. Visā šajā jezgā amatam atbilstošu mieru saglabāja tikai mikroautobusa aizmugurē sēdošais policists, kurš stoiciskā mierā nolūkojās uz acīmredzot kārtējo ikdienas "Kobras" sērijas atkārtojumu. Lai nu kā, pēc šī incidenta visi turpmākie ekstrēmie braukšanas manevri likās tīrais nieks.
Beidzot nonākuši Kutaisi un sasnieguši mūsu jau zināmo viesnīcu, secinājām, ka tas, kas pirms nedēļas bija sācies kā vienas bedres izrakšana pie viesnīcas ieejas, ir pārvērties par kara tranšeju cienīgiem izrakumiem visapkārt viesnīcai 200m rādiusā. Noteikt, kas tiek rakts un kāpēc tiek rakts, nebija iespējams, jo darbību haotisms ļāva secināt tikai tik daudz, ka nebūtu pārsteigums, ja arī paši racēji īsti nezinātu atbildes uz šiem jautājumiem. Sasnieguši viesnīcas administratori un tikuši līdz savai istabiņai, beidzot jutāmies laimīgi par šīsdienas galamērķa veiksmīgu sasniegšanu. Vai ziniet to Mr.Bīna sēriju, kur viņš, ievācoties viesnīcas numuriņā, nelaiž garam izdevību palēkāt pa gultu? Lūk, šodien es biju tieši tik priecīga par nokļūšanu galamērķī, ka nelaidu garām izdevību pirmo reizi mūžā aiz prieka palēkāt pa gultu, jo, iepretim Mr.Bīna nelielajai lecamgultai, man pieejamā jau pēc saviem izmēriem vien (220x200) uzprasījās uz lēkāšanu un "batuta" statusu.
Tā nu pēc lielajiem lēkājošajiem priekiem pirmo reizi iemēģinājām arī dziedošo dušu, kas nomazgā tevi gruzīnu dziesmu pavadījumā - tas tā, lai dušā nekļūtu vientuļi, vai arī - lai, ilgi mazgājoties, neaizmirstu, kurā valstī atrodies.
Tā nu nedaudz atvilkuši elpu, devāmies vakara pastaigā (par vakaru gan liecināja tikai pulksteņa cipari, jo laikapstākļi joprojām atgādināja dienas vidus svelmi), kas rezultējās ar braucienu pāri upei gaisa tramvajiņā, pa ceļam ar pārcēlāju apspriežot Rīgas skaistumu pirms pārdesmit gadiem. Un tā kā otrā upes krastā mūs pārsteiguma kārtā sagaidīja neliels, ar senatnīgu auru apvīts atrakciju parks (ar pašu Eifeļa torni parka sirdī), tad šoreiz mēs tomēr nelaidām garām izdevību tajā izbaudīt visnotaļ antīka panorāmas rata burvību. Kā sacīt jāsaka, ja nav mums te LTV1 Panorāmas, tad jāizlīdzas ar panorāmas ratu... |
|
|